Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pēc visām tām slepkavībām Jū Nesbē grāmatās gribējās noskalot nepatīkamo pēcgaršu. Mmm... diemžēl vajadzēja daudz - veselu Kluso okeānu.
Īsumā: norvēģu ceļotājs savāca 6 cilvēkus, no kuriem pusi nepazina un ar tādu balsu koku plostu 3.5 mēnešos pārpeldēja no Dienvidamerikas Peru krastiem uz Franču Polinēziju, kas ir mazliet vairāk kā pusceļš līdz Austrālijai kopumā pieveicot ap 8000 km. Tieši tik iespaidīgi.
Grāmatā bija vien nieka 276 lappuses, bet notikumi tur bija milzīgi daudz. Brīžiem pat likās smieklīgi, ka viņš 4 lappusēs aprakstījis braucienu Ekvadorā ar džipu pāri Andu kalniem no piekrastes līdz džungļiem, kur vēl auga resnāki balsu koki. Nocirsto koku pludināšanu pa upi no Ekvadoras vidus līdz okeānam vispār tikai pieminēja. Tieši tik pat īss viņš bija par pieņemšanu pie Peru prezidenta, lai dabūtu doku, visādus materiālus un cilvēkresursus stingri apsargātā armijas teritorijā plosta būvei - par baltu velti. Dabūja ar' ar visu to, ka viņš nemācēja viņu valodu, bet viņi viņa valodu :D.
Pati par sevi grāmata manī izraisīja sajūsmu, kādu sen nebiju izjutis lasot. Pirmkārt mums jau uz neatgriešanos ir pazudušas tās dabas bagātības, kādas bija pirms 60-70 gadiem. Diez' vai šodien vēl okeānā varētu redzēt delfīnu barus tik tālu, cik acs redz. Otrkārt tas fantastiskais avantūrisms kāds bija iespējams vēl tad, šodien liekas kaut kas pilnīgi nereāls. Arī toreiz bija jākārto papīru kalni, bet nedomāju, ka šodien kaut ko tādu vispār varētu iespēt "izgriezt cauri"... ar līdzekļiem, kas līdzinās dažām lidmašīnas biļetēm.
Pats brauciens pa okeānu... tas ir jāizlasa! Sākumā vētra, kas viņus nomocīja līdz bezspēkam, viducī visādi jūras brīnumi, spēlītes haizivis velkot uz plosta aiz astas... viņi piedzīvoja pat cunami, kad līdz krastam vēl bija tūkstošiem kilometru!
Vienīgi manu sajūsmu mazināja secinājums, ka cilvēks tomēr ir briesmīgs radījums. Iznīcina gandrīz visu savā ceļā. Nezinu, cik haizivis viņi nogalināja tāpat vien aiz gara laika ... desmitiem. Man nav ne mazāko šaubu, ka beigās cilvēki tomēr noskūs visus mežus un izkāsīs visus okeānus to vietā atstājot tuksnešus un toksiskas zampas, kurās nedzīvos nekas un neviens.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Kāpēc vienmēr slepkava ir vīrietis? Kāpēc vienmēr, vai gandrīz vienmēr upuri ir sievietes? Vai tā paša iemesla dēļ kāpēc melnajiem vienmēr ir pirmās vietas skriešanā, bet baltajiem - šaušanā?
Man arī sāk likties, ka ar Jū kaut kas nav labi, jo tik sadistiskus nogalināšanas veidus, kādus var atrast viņa romānos neesmu lasījis nekur citur. Varbūt maz esmu lasījis, bet izgudrot hipotētisku nogalināšanas ieroci "Leopolda ābolu" jau ir diezgan slimi. Tas ir tāds kā uz grāmatas vāka. Lietošanas instrukciju var atrast grāmatā vai Internetā.
Un tomēr... Pēc "Sniegavīra" man jau likās, ka labāk (izņemot slepkavības veidus) nebūs, bet bija gan. Lai arī grāmata bija ap 600 lpp, bija diegan interesanti visas grāmatas garumā.
Vēl sāk iezīmēties arī tipisks nobeigums - īsi pirms pašām beigām Harijs Hols nonāk nāves briesmās no kurām izsprūkot tiek kārtīgi sakropļots. Redzēsim, cik no viņa miesas paliks pāri vēl pēc 4 grāmatām.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šoreiz līķu skaits jau pārsniedza 10. Tāda līķu hiperinflācija. Es gribēju teikt, ka viņi mēdz uzpūsties, bet nevairojas. Tomēr šajā grāmatā savairojās... t.i. nevis savairojās (jo viņi tak nevairojas), bet tika sataisīti. Man likās, ka bija par daudz. Kaut kā jau ierasti arī personāžu skaits bija paliels, tāpēc šur un tur bija grūtāk izsekot - bija pat jāšķirsta atpakaļ. Īpaši, ja lasa ar ilgākiem pārtraukumiem.
Arī temps bija ierasts - 2/3 pusgarlaicīgi, bet pēdējā 1/3 daļa - diezgan aktīva. Nu, vispār pēdējā 1/5 daļa būs precīzāk.
Sāk arī iezīmēties tipiska recepte: vienmēr slepkava ir kāds, kurš ir "pazīstams" visu romāna laiku. Atliek tikai uzminēt - kurš. Bet tā kā lasītājam trūkst informācijas pie kuras tiek Harijs Hols, tad tas nekādi nav iespējams.
Šī arī ir vienīgā daļa no sērijas par Hariju Holu, kura ir ekranizēta. Filmēšana esot bijusi sasteigta bet pati filma esot pilnībā sačakarēta. Grūti pateikt, kāpēc tādu uzvaras gājienu ejoša grāmatu sērija tikusi noskalota podā kinoindustrijā. Tomēr tas nav traucējis Zvaigznei ABC cerēt uz papildus peļņu atkārtoti izdodot šo daļu no visām 12.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Tādos triecientempos lasot visas šīs sērijas grāmatas kļūst mazliet izlepis. Tas nekas. Ja Jū Nesbē gribēja sarakstīt tik daudz grāmatas, tad vajadzēja ar to rēķināties, tāpēc droši varu teikt, ka neko daudz vairs nepārsteidz sižeta pavērsieni, jo laikus jau rodas nojausma par to kas būs vai arī kurš būs kurš. Tomēr joprojām grāmata ir tīri labi lasāma.
Šoreiz tika pieminēts serbu-horvātu karš un glābējs ir kāds horvāts ar varoņa vēsturi tajā karā. Bet, lai cik tas dīvaini arī nebūtu, lietas grozās ap kaut kādu pestīšanas armiju un tās cilvēkiem, tā, ka reliģija tur arī ir iemaisīta.
Pārmaiņas pēc Harijs šoreiz sliktajam ļāva aiziet, jo tas novāca vēl ļaunāku personāžu :).
Vispār kaut kāds pieradums jau arī ir izveidojies, bet no otras puses gribas ātrāk piebeigt visas sērijas grāmatas, lai var lasīt kaut ko citu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
No vienas puses varētu teikt, ka Jū Nesbē mazliet par daudz izplūst liekvārdībā. No otras puses - kā tad lai citādi piešķir romānam cilvēciskumu? Viņam gan kaut kā tomēr izdodas noturēt to trauslo balansu, lai arī brīžiem vēlu vakarā lasot var arī aizmigt. Tā pa īstam interesanti kļuva tikai pēdējā trešdaļā - nu tā, ka grūti nolikt malā. Sākumā visādi notikumi, kas beigās savelkas kopā jau ir kļuvusi par raksturīgu šīs sērijas romānu iezīmi.
Atļaušos atkal paslavēt autoru par sevišķi asiņainu viena ļaunā piebeigšanu. Viņam liftā gadījās roka brīdī, kad tas kustējās nepareizajā virzienā. Gandrīz kā "Total recall" filmā ar Švarcenegeru, tikai roka bija liftā līdz plecam un viena. Knikt! Un viņš tomēr bija ļauns.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Jū Nesbē ir mācījies no savām kļūdām iepriekšējā grāmatā un ir kārtīgi savācies. Iespējams, ka tieši šī bija pirmā grāmata, kuru izdeva Latvijā.
Mazliet jau gan par daudz bija viss samudžināts, jo abas slepkavības savā starpā bija saistītas, bet kopumā jau viss - normas robežās.
Ir pat pagrūti atrast kur piekasīties. Laikam šoreiz tas nav vajadzīgs. Tā gadās reti. Arī sirds mierīgāka, jo balstoties uz cilvēku atsauksmēm esmu nopircis visas šīs sērijas grāmatas.
Vienīgi ieteikums tiem, kas šo grāmatu lasīs: iespējams, ka pēc iespējas lielāka gabala izlasīšana vienā piegājienā ļauj labāk izbaudīt uzrakstīto.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Tas nav romāns kā to pasniedza LR3 grāmatu stāstos. Tas ir kārtējais mājsaimnieču por... ē kriminālromāns.
Tagad vismaz skaidrs, ka LR3 grāmatu stāsti arī ir izdevniecību sponsorēts raidījums. Bet es tā arī nesaprotu, kā Kontinentam izdodas atkal un atkal atrast tādus darbus, kurus caurauž lētums? Sieva saka, ka tas ir tāpēc, ka lētas aurtortiesības. Droši vien viņai taisnība.
Pirmais, kas mani "aizķēra" bija stāstījums tagadnes laikā pirmajā pesonā. Tādus ir grūti uzrakstīt un arī lasīt - tad kāpēc ar tiem mokās? Lai pastiprinātu klātbūtnes iespaidu? Prasmīgam rakstniekam ir cits daudz iespaidīgāks līdzeklis kā to darīt - meistarība. Kolīnai tās pietrūkst.
Pats sižets ir baltiem diegiem šūts, jo ļaunā rakstniece, kura tēloja paralizētu personu bija pilnīgi stulba. Vienkārši neticami stulba!
Bez tā ko var izlasīt anotācijā doma ir aptuveni šāda: jauna rakstniece lasa paralizētās rakstnieces autobiogrāfiju, kurā tā sevi atmasko kā ļaunu, asinskāru kuci, kas ienīst savus bērnus, pat mēģina tos nogalināt, bet pati domā tikai par seksu un pastrādā visādas riebeklības pret vīru (kuras palika jau paredzamas). Jaunā rakstniece savas izvēles izdara vadoties no autobogrāfijā izlasītā, un nekautrējas ieņemt bērnu no "paralizētās" rakstnieces vīra. Paralizētā rakstniece par tādu, izrādās, izlikās, un arī vīrs izrādījās, ka bija mēģinājis viņu nogalināt, jo noticējis autobiogrāfijā rakstītajām preteklībām. Beigās jau ar topošās mātes svētību ļaunās rakstnieces vīrs viņu tomēr nogalināja neuzklausot... atklal stulbi. Kā "odziņu" Kolina noteikti bija iecerējusi beigās atrasto ļaunās rakstnieces vēstuli, kurā viņa nomazgājas balta, balta un ir pilnīgi nevainīga... bet pilnīgi stulba. Tā kā visas "ļaunās" autores lielās nepatikšanas noteica to cilvēku rīcība, kas izlasīja viņas ļauno autobiogrāfiju, kura it kā bija treniņa nolūkos radīta fikcija ar piepušķotiem reāliem notikumiem, tad varēja jau kaut kur pieķeksēt, ka tā nav īsta :D Nu - jā, bet tad jau, atkal, nesanāktu "#1 New York Times bestsellers" romāns.
It kā jau viena vakara romāns, bet nu es nelasu tik ātri, tāpēc iesaku citiem izlaist šo kārtējo Kontinenta "#1 New York Times bestseller" lēto mēslu.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Man liekas, ka Jū Nesbē pēc pirmajiem panākumiem šoreiz ir sapinies meistarībā un kļuvis augstprātīgs. Laikam tieši tāpēc uzmetot aci vākam liekas, ka autors "Sarkankrūtītis" ir sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Jū Nesbē".
Ja lasot pirmos divus ("Sikspārnis" un "Tarakāni") sērija vēl likās daudzsološa, tad šoreiz izlasītais vairāk asociējas ar garlaicību. Pa kādam līķim šur un tur, bet citādi nesaistoši. Interesanti kļuva lasīt tikai kādas pēdējās 20 - 30 lappuses, kad Jū Nesbē droši vien pats sabijās, pamodās un saprata, ka tā nevar turpināt bezgalīgi, fiksi jābeidz tā ūdens liešana.
Romāns bija izstiepts visos iespējamos veidos. Bija pat tik daudz īsas nodaļas, kas beidzās lappuses sākumā atstājot lielāko daļas lapas neaizpildītu, ka tādas noteikti padarīja grāmatu vismaz par 10% biezāku. Personāži arī bija vairāk kā nepieciešams turklāt ar vārdiem, kas ir ļoti līdzīgi, piemēram, Gudesons un Gudbrans. To, mazākais, varētu nosaukt par rakstnieka neveiklību, ja ne kļūdu. Es pat beigās nesekoju līdzi viņu vārdiem, bet paļāvos uz tekstu konkrētajā brīdī, lai apjaustu par ko ir runa.
Vēl bija lēkāšana laikā (2. Pasaules karš un mūsdienas), kas faktiski veidoja divus stāstus, ko ir jāmāk pasniegt. Jū Nesbē - nemāk. Katra laika apraksts bija tik garš, ka aizmirsās otrā laika gabalā rakstītais. Pēc tam, protams, ka vēsturiskie personāži tika pieminēti mūsdienu laikā, lai rastos pilnīgs sajukums.
Es ļoti ceru, ka šis romāns nebija tieši TAS pirmais, kuru no šīs sērijas izdeva Latvijā. Nelasiet Zvaigznes ABC vienmuļi jūsmīgās un stipri pārspīlētās atsauksmes - nepiekrītu nevienai no tām. Visas cerības uz nākamo - 4-to.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šoreiz Harijs brauca uz Taizemes galvaspilsētu Bankoku. Grāmatas nosaukumam joprojām ir maz sakara ar saturu - tikai tik, cik pāris reizes pieminēti tarakāni viņa dienesta viesnīcā tajā tālajā zemē. Saprotu, saprotu - kaut kā jau grāmata bija jānosauc. Nerakstīs taču virsrakstā "Harijs Bankokā", "Harijs izmeklē atkal", "Spirta brālis atturas" vai tml.
Mazāka koncentrēšanās uz vietējo īpatnību aprakstīšanu, kas man šķita interesantas "Sikspārnī" aizvietojot to ar koncentrēšanos uz kriminālistikas virzienu.
Nosēdēt pie grāmatas var, taču šoreiz es jau ilgāk domāju vai to bija vērts lasīt (nez' kā būs ar nākamajām). Joprojām intriga tiek noturēta līdz pēdējām lappusēm. Asinis šķīst vēl vairāk kā "Sikspārnī". Pārmaiņas pēc šoreiz beigās Harijs slepkavam lakoniski palūdza: "Atver muti!", lai ievietotu tajā darbojošos ceļa remontētāju pneimatisko āmuru, kuram tad uzgūlās ar visu savu svaru :D - oriģināli!
Sāk palikt skaidrs, ka izmeklētājs Harijs tā arī paliks bez sievietes, jo tās, kuras viņam patīk vai arī otrādi tiek noslaktētas gluži kā visas Džeimsa Bonda sievietes.
Neteikšu, ka man baigi simpatizē izmeklētāja personība. Tāpat nevar teikt, ka būtu kāda cita milzīga sajūsma - laikam tāpēc, ka joprojām tas ir tikai otrais romāns sērijā, nevis tas, kurš pirmais parādījās Latvijas grāmatnīcās. Cerams, ka Jū Nesbē joprojām iesildās...
Kaut kur lasīju, ka Jū Nesbē pēdējo - 11. romānu "Slāpes" par Hariju Holu sarakstīja tāpēc, ka "lasītāji pieprasīja". Man pat liekas, ka tas bija Zvaigznes ABC mājas lapā. Tagad tas teksts ir pazudis - vairs nav aktuāls, jo Jū Nesbē ir izdevis jau 12. romānu "Nazis", kurš šī ieraksta veikšanas brīdī pat vēl nebija Zvaigznes sadaļā "Drīzumā".
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Par Jū Nesbē kriminālromāniem bija labas atsauksmes no paziņām un draugiem. Vēl viens indikators tam, ka viņa grāmatas ir vērts pirkt bija fakts, ka par Hariju Holu Zvaigzne ir izdevusi visas 11 grāmatas. Pēc izdevniecības reklāmām spriežot - "Sikspārnis" ir kārtējais "labākais" romāns, kas ieguvis kaut kādas tur balvas - aizdomīgi. "Sikspārnis" ir arī debijas romāns pašam Nesbē, kas bieži vien neko labu nesola. Īsāk sakot pretrunīga informācija.
Vienīgais veids noskaidrot patiesību bija izlasīt pašam.
Izlasīju. Balvu gan es nedotu, jo nekas "nu TĀDS, TĀDS" tur nebija.
Visa darbība notika Austrālījā, kas gan man patika, jo deva autoram iespēju pastāstīt arī kaut ko interesantu par vietējiem un vidi. Protams, ka bija arī negaidīti pavērsieni, bet kas gan būtu labs kriminālromāns bez tādiem?
Savukārt nepatika daļas, kur bija aprakstīti galvenā varoņa sapņi (patiesībā murgi), kā arī alkoholisma detaļas. Tā kā nekas nav garlaicīgāks par cita cilvēka sapņiem, tad uzskatu, ka tādi fragmenti grāmatās liecina par sliktu gaumi.
Pirmā puse grāmatas bija pagarlaicīga un likās, ka nekas nenotiek, bet grāmatas vidū - šņaks un šļaks - viens pēc otra tika aplasīti galvenie aizdomās turamie, kas mani mazliet pamodināja. Pēdējā ceturtdaļa bija pietiekami interesanta, lai es aizlasītos līdz 1:30 tikai tāpēc, lai pabeigtu grāmatu, kaut arī parasti man tādiem varoņdarbiem pirms darba dienas nav resursu. Iespējams, ka tieši tas ir tas, kādēļ man ieteica Jū Nesbē.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Savulaik Kārlis Streips šo un "Homo novus" nosauca par "šedevriem", kas arī bija pamudinājums sākt lasīt Anšlava Eglīša romānus.
"Līgavu mednieki" ir pirmais Anšlava Eglīša romāns. To arī varēja manīt tekstā.
Lai arī šis nav labākais no autora romāniem, ko esmu lasījis, tomēr savs šarms ir arī šim darbam. Ja atmet pārlieku detalizētos aprakstus, kas šad un tad romānā parādās, tad tas ir tīri lasāms. Bija jau arī garlaicīgās vietas - tie paši detalizētie apraksti un mazliet pietrūka dialogu.
Personvārdi gan ir kolorīti, piemēram mājskolotājs Šeturiņš, vai viens no dēku stāstītājiem - Sprukulis :).
Arī citas Anšlava Eglīša asprātības atrodamas šajā romānā. Visvairāk man patika kā jūrnieks dalījās padomā, kā dzīvot "pa lēto". Nevajagot pirkt vīriešu zeķes, kuras maksā tikpat, cik sieviešu zeķes. Jāvelk sieviešu zeķes, jo tām pirmā izdilstot pēda. Tad to sieviešu zeķi pavelk uz leju, cauro pēdas daļu nogriež, bet galu aizsien ciet un staigā tālāk.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Pēc pēdējās autora grāmatas par slepkavnieku Andersu es uz šo grāmatu liku lielākas cerības nekā tā izrādījās pelnījusi, jo pirmā daļa - "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" man kaut cik patika tās oriģinalitātes dēļ. "Analfabēte, kas prata rēķināt" tomēr paliek pirmajā vietā.
Sākumā vēriens un iecere likās gana plaša - paironizēt par Ziemeļkorejas vadoni un citiem lielvaru vadītājiem. Tomēr pēc 1/4 daļas no sākuma vēriens saruka līdz vienmuļajam un neinteresantajam slepkavnieka Andersa stilam gandrīz vai to kopējot, jo atkal sākās apšaubāmu biznesa ideju realizācija ar mērķi tikt pie naudas. Kaut cik sižets atdzīvojās tikai uz beigām, bet man ar to bija par maz.
Galvenais varonis arī nav "daudz jautrāks" kā rakstīts anotācijā. Varbūt bezrūpīgāks? Varbūt jau būt...
Nekādu sajūsmu pēc izlasīšanas nejutu. Drīzāk sajūta bija "nekāda".
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ilgu laiku atliku šo 750 lappušu ķieģeļa lasīšanu galvenokārt tās biezuma dēļ.
Kad iepriekš lasīju tā paša autora grāmatu ("Einšteins"), viņam vārds vēl bija Izaksons. Lai kāds arī nebūtu autora vārds, viņš ir augstas raudzes rakstnieks, tāpēc arī Stīvs Džobss viņu izvēlējās.
Uzrakstīts ir pietiekami interesanti, lai nepaliktu garlaicīgi visā grāmatas garumā. Man liekas, ka tikai viena nodaļa bija garlaicīga, kurā bija gandrīz tikai par Džobsa attiecībām ar sievietēm. Arī tulkotājs nav sabojājis autora pūliņus. No raksniecība viedokļa grāmata ir izpildījums augstā līmenī.
Kas attiecas uz pašu Džobsu, tad man jau pēc Adama Lešinska "Apple Noslēpumu" izlasīšanas nekādu ilūziju nebija. Un tomēr. Vai zinājāt, ka Džobss jaunībā tiekoties ar potenciālajiem klientiem un investoriem smirdēja kā bomzis, jo uzskatīja, ka nevajag mazgāties? :) Nedēļām. Mēnešiem. Viņš arī ieturēja (vai izturēja) nenormālas diētas, piemēram, nedēļām ēda TIKAI burkānus. Ir vēl arī citi fakti, kas beigās man atstāja iespaidu, ka Stīvs Džobss patiesībā bija pilnīgs pakaļa un, visticamāk, arī mazliet nojūdzies no LSD lietošanas jaunībā vai arī kādu citu iemeslu dēļ. Viņš bija absolūts egoists un nekauņa, kas nekautrējās nodarīt pāri visiem, kam varēja un, kam nevarēja sākot ar savu mazo meitu, kuru pameta, beidzot ar darbiniekiem, kurus tiranizēja. Tāpat liela daļa panākumu, kas saistās ar Apple pienākas citiem, nevis viņam.
Es nenoliedzu, ka viņš pateicoties savam citādākajam lietu redzējumam un sīkstumam sastrādāja to ko sastrādāja, t. sk. radīja PIXAR studiju un tāpēc viņam pienākas gozēties vēstures saulītē. No viņa pat kaut ko var mācīties un tā būtu - vienkāršība IT nozarē strādājošajiem. Tomēr es domāju, ka liela daļa cilvēku, kuriem ir bijusi darīšana ar viņu priecājas, ka viņiem vairs nav nekādu darīšanu ar viņu. Ziniet, Kims Čenuns arī skaitās varens kaut kādā ziņā, bet diezin vai viņš ir labs. Tāpēc, lai Kims paliek Kims, bet Stīvs paliek stīvs.
Un vēl viena lieta... Stīvs patiešām bija pārņemts līdz matu galiņiem ar savām tehnoloģijām tāpat kā ar maniakālu kontroli to izstrādē un ražošanā. Viņš to nedarīja naudas dēļ, bet idejas dēļ.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Vispār varbūt ir vērts izlasīt tikai kādu gabalu no sākuma. Varbūt kādu 1/3 vai pat 1/4 daļu no visas grāmatas. Viss interesantais, ko var uzzināt ir sākumā. Droši vien jau kaut kas tur ir visā tajā par ko rakstīts, taču mana pārliecība par informācijas saikni ar realitāti samazinājās ar katru nodaļu.
Pirmkārt jau literārā valoda likās tāda vecīga un diezgan neveikla. Tas nu vēl tā. Bet var saprast, ka autors jūtas "apčakarēts" lielā mērogā, tāpēc visu tekstu līdz nelabumam nepārtraukti caurvij žultainas replikas, nerimstoši retoriski jautājumi un acīm redzams nicinājums pret korporācijām un tajās iesaistītajiem cilvēkiem. Neesmu kompetents nosodīt vai attaisnot cilvēkus, kuriem "uzbrūk" autors, un, ja tā visa ir taisnība, tad tas tiešām ir padrūmi, bet skaidrs, ka teksts nebija baudāms. Godīgi sakot, es, liekas, pirmo reizi esmu uzdūries tik nebaudāmam literāram darbam tieši neveiksmīgo izteiksmes līdzekļu izvēles ziņā.
Diemžēl žultaino repliku plūdi un "aiz matiem pievilktās" sakarības vairāk pauž autora viedokli, kam varētu arī nebūt reāla pamata. Varbūt es kļūdos, bet tad parasti tādiem pētnieciskiem darbiem pieliek galā sarakstu ar atsaucēm uz materiāliem, kurš šai grāmatai bija par niecīgu prestatā faktu gūzmai.
Grāmatas konstrukcija arī nepatika. Nodaļu nosaukumi likās haotiski. Lēkāšana pa laika periodiem. Faktiski viss saturs bija kaut kādas epizodes no autora dzīves pieredzes un pēc tam vienas un tās pašas replikas citiem vārdiem. Es nejutu jēgpilnu struktūru.
Vienīgais, par ko var cildināt autoru - viņa drosme atklāt sabiedrībai attiecīgās vides nianses.
