Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Teiksim tā - beidzot piemocīju to grāmatu.
Sektantu tēma nav cilāta latviešu literatūrā. Grāmatas stāsts ir par to kā sektantu mācītājs aizved uz Brazīliju tūkstošus naivu cilvēku ar izskalotām smadzenēm un iedzīvojas uz viņu rēķina, aktīvi piekopjot visus zināmos grēkus. Skarbi, bet es negribu ticēt, ka tik liels bars ar cilvēkiem varēja būt tik naivi, atdot visu savu naudu un vergot kretīnim veselus 15 gadus. Taču cenzētajā padomju laikos izdotās grāmatas priekšvārdā tiek apgalvots, ka Brazīlijā "Vārpas" ciematā apmēram tā arī viss noticis.
Interesants ir fakts, ka, tad, kad šo romānu turpinājumos sāka publicēt Latvijā, ļaunā mācītāja prototips no Brazīlijas devās uz Latviju, lai apturētu šī romāna publicēšanu. Tomēr nekas viņam nesnāca. Šis fakts arī bija viens no pamudinājumiem izlasīt romānu.
Vispār jau notikumi tur ir daudz un dažādi, bet visu laiku nepameta sajūta, ka darbs ir izstiepts un visu laiku viss iet pa riņķi, tomēr mest malā arī negribējas. Neattaisnojās arī cerības, ka lasāmgabals būs jautrs. Katrā gadījumā ir vērts palasīt kaut ko tik atšķirīgu un savā ziņā unikālu.
Beigās gan tomēr bija liels gandarījums, kad beidzot varēju aizvērt grāmatu un nolikt plauktā.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Darbība risinās ap 1812. gadu, kad Krievijas teritorijā iebruka franči kopā ar Napoleonu. Rakstu "kopā ar", jo Tolstojs visa romāna garumā, vairāk nekā 1000 lappusēs filozofē par cilvēku masu rīcību, kuras noteicošais faktors neesot konkrēta cilvēka vadība, bet citi apstākļi, un gan Napoleons, gan citi karavadoņi apstākļu sakritības dēļ vienkārši gadās savā vietā, taču viņi īstenībā nenosaka to, kā kopumā lieli notikumi izvēršas.
Ar apbrīnojamu degsmi un centību Tolstojs cenšas pierādīt savus pieņēmumus un secīgi argumentēt. Kulminācija ir pēdējā nodaļa, kur 30 lappušu garumā lasāmi asi filozofiski apgalvojumi par cilvēku un tautu gribu, kā arī par rīcības brīvību, kas tad arī ietekmē lielos notikumus.
Viss minētais ir fons paralēliem stāstiem par krievu aristokrātu sabiedrību un vienlaikus par to, kas notiek karalaukā. Daļu par aristokrātiem var nosaukt par ziepju operu. Daļu par darbību karalaukā varētu uzskatīt par Tolstoja vēlmi izpaust savu kara stratēģa būtību un vienlaikus apstrīdēt visu vēsturnieku spēju objektīvi novērtēt notikumus.
Romāna lasīšanu apgrūtina citāti franču valodā pat pa pus lappusi, kuriem tās pašas lappuses apakšā ir tulkojums.
Manuprāt, grāmata ir pārvērtēta, jo nav jau tur nekas ģeniāls uzrakstīts, kas mainītu skatījumu uz lietu kārtību vai dotu kādu citu dižu ieguvumu man kā lasītājam. Piekrītu, ka romāna forma ir savdabīga un tādēļ izceļama, taču ne tik, lai ieteiktu citiem arī izlasīt.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Diemžēl man ir sliktas ziņas. Marks Votnijs ar visu pārējo apkalpi galu galā aizgāja bojā. Tas tāpēc, ka lidojot pakaļ Markam uz Marsu kuģis varēja nolidot tikai pa pieskari, nevis ieiet Marsa orbītā. Tā notiek pie liela ātruma. Cik sapratu, enerģijas, lai nobremzētu un ieietu Marsa orbitā viņiem nepietika. Tomēr, kad vajadzēja savākt Marku, izmantojot kuģī esošo gaisu viņi samazināja kuģa ātrumu par vairākiem desmitiem metru sekundē, kā minimums, spēcīgi sabojājot savu kursu, kas ļautu apliekt Marsu un lidot atpakaļ uz Zemi. Pat, ja viņiem pietiktu enerģijas ātruma uzņemšanai, diez' vai atkal varētu uzņemt pareizo kursu, jo analogos apstākļos tuvojoties Zemei kursa korekcija noteika jau labu gabalu pirms Zemes orbītas sasniegšanas. Ja arī tas izdotos, viņiem nepietiktu enerģijas nobremzēt pirms Zemes sasniegšanas.
Man ļoti patika viegli ironiskais skatījums ar kādu Marks uztvēra savu vientuļnieka dzīvi uz Marsa. Patika visas tās tehniskās detaļas un aplēses, kā arī oriģinālie gājieni nodrošinot savu izdzīvošanu. Bieži domāju - ko es tādā situācijā darītu un ... nespēju izdomāt, jo trūkst zināšanu. Bet svarīgi ir tas, ka teksts provocēja domāt.
Biju patīkami pārsteigts par to, ka pirmo reizi mūsdienu literatūrā izlasīju arī vienu otru smalku jociņu, kas nestāv ne tuvu mūsdienās ierastajiem "purkšķu jociņiem" un to tiešumam. Tādas luksusa lietas nemēdz būt visādos "Kartupeļu knēdeļos", par "faķīriem" nemaz nerunājot. Bija jau arī viena otra rupjība, tomēr neuzkrītoši un vairāk vai mazāk vietā. Nu iedomājieties sevi pamestu uz Marsa! Lielākā daļa no mums droši vien lamātos vairākos stāvos vietā un nevietā :) un darītu to arī pēc atgriešanās uz Zemes ... visu atlikušo mūžu ... un, ja varētu, tad arī pēc tam :D.
Labi. Nopietni runājot, šī ir līdz šim patīkamākā man gadījusies zinātniskās fantastikas grāmata, kuru iesaku izlasīt, nevis skatīties filmu. Filmā nav detaļas. Turklāt tā ir uzņemta pēc grāmatas, nevis otrādi.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Interesanti, ka recenzijas rakstīšanas brīdī neatradu nevienu citu recenziju par šo grāmatu citos blogos. Tas tikai apstiprina, ka liela daļa blogotāju no izdevniecībām bez maksas saņem grāmatu eksemplārus latviešu valodā un tad - pamēģini nu uzrakstīt sliktu atsauksmi! Šis blogs ir atšķirīgs, jo nevienam no bloga dalībniekiem nekādu sakaru ar izdevniecībām nav un man personīgi ir vienalga, ko domā izdevniecības. Tas mums dod pilnīgu brīvību rakstīt ko un kā vēlamies par jebkuru darbu.
"Bailes" ir zemas kvalitātes darbs. Tik vien ir kā galvenā sižeta līnija ar dažiem trillera pavērsieniem.
Milzīgs daudzums kļūdu - nepabeigti teikumi, pārrakstīti teikumi, kuros aizmirsts izdzēst atkārtojošos vārdus, pārrakstīšanās kļūdas. Redaktors un korektors nav redzējis to tekstu. Tas varētu izskaidrot autora anonimitāti. Acīm redzot izdots arī lielā steigā. Visu to var vērtēt kā necieņu pret lasītāju. Tā kā tas ir romāns, nevis steidzamu "faktu" gūzma, kura pareizā brīdī jāatdod sabiedrībai, tad nu būtu vismaz iedevis kādam, kas pārlasa manuskriptu.
Nepārprotami politiski tendenciozs. Ārkārtīgi nievājoši aprakstītas visas darbojošās personas un iestādes pašu autoru ar glumu smīniņu paceļot viņiem visiem pāri. Rupjības un vulgaritāte vietā un nevietā. Es saprotu, ka, ņemot vērā "Rīdzenes sarunas" nav nekādu ilūziju par dažu sabiedrībā zināmu cilvēku kultūras līmeni un domu gājienu, tomēr vietām autors ir aizrāvies un pārņēmis visu to pretīgo pats. Daudzās vietās varēja lasīt latviešu valodai neraksturīgos krievu teicienus par "velna vecmāmiņām", "pirdieniem, kas izvējojas kā sporta zālē" utt., kas neko labu neliecina par autora literāro stilu un attieksmi pret latviešu valodu kā tādu. Tieši visu šo trūkumu dēļ neiesaku tērēt laiku grāmatas lasīšanai.
Vietām apnika lasīt "dokumentus", kas noteikti vismaz daļēji domāti kā īsti.
Šis darbiņš sagādās baudu tiem, kam patīk citu netīrie noslēpumi un skatīšanās no malas kā "viņus vārta pa dubļiem". Ar šo savukārt varētu būt izskaidrojams grāmatas pāris nedēļu "bestsellera statuss" grāmatnīcās :) Man personīgi visvairāk patika nodaļas par "Aivaru Embergu", kurš tad droši vien arī ir šī romāna īstais mērķis. Par viņu jau nu tur var izlasīt visu ko...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Svinīgi ziņoju, ka esmu piebeidzis lasīt šo 938 lappuses garo romānu! Tas tiešām ir romāns, nevis autobiogrāfija tomēr tam ir daudz kopīga ar autora dzīves gājumu. Tik daudz, ka es biju ticis pāri vismaz 2/3-ām ar pārliecību, ka tā ir autobiogrāfija.
Ļoti maz ir tādu grāmatu kurām nav par ko piesieties un arī šī nav izņēmums. Taču tās ir neievērojamas nepilnības. Grāmata kopumā man ļoti patika. Es "piesiešos" tikai par trim lietām.
Pirmā - līdz kādai 200. lappusei nu nebija tik ļoti intersanti, kā sagaidīju.
Otrā - autora attiecības ar Karlu bija aprakstītas šķebinoši salkani. Kā arī pārāk daudz jau nu visus autors "mīlēja".
Trešā - vietām bija par daudz visādu tēlaino izteiksmes līdzekļu. Liekas, ka var atrast pilnīgi visus no šī saraksta.
Izņēmuma kārtā ieskicēšu sižetu - izbēdzis cietumnieks ierodas Bombejā (kopš 1995. gada - Mumbaja) un viņa piedzīvojumi sākas. Pusgadau ilga dzīve laukos, tad Bombejas pašu nabadzīgāko graustu rajonā, cietums Indijā, iesaistīšanās mafijā, karošana Afganistānā un atgriešanās Bombejā. Pa vidu vēl visa veida attiecības ar cilvēkiem.
Visādā citādā ziņā sākot ar ~200. lappusi bija ļoti interesanti. Episks piedzīvojumu romāns!
Īpaši uzteicams ir Māras Poļakovas tulkojums. Valoda ir daudz bagātāka par jebkuru citu mūsdienās izdoto grāmatu, kuru esmu lasījis. Tulkojums ir izcils. Nedomāju, ka šādu vērtējumu esmu devis kādai citai grāmatai un diez' vai tik drīz došu.
Tomēr nevajadzētu šo grāmatu lasīt nenobriedušām smadzenēm, jo tur ir arī narkomānijas epizodžu apraksti.
Bija arī šis tas izglītojošs. Piemēram, es nezināju, ka heroīna lietotājiem pārstāj izstrādāties endorfīni, kas normālam cilvēkam sniedz mierinājumu, remdē sāpes, samazina stresus utt. Tieši tāpēc abstinence un lauzēji ir tik briesmīgi, ka pārstājot lietot narkotikas narkomānu moka bezgalīga trauksmes sajūta, visa veida briesmīgas sāpes, pārākās bailes ... vienlaikus. Tas notiek tik ilgi, līdz organisms neatsāk atkal ražot endorfīnus.
Tie, kas meklē romantisku dēku Indijā to arī atradīs, bet līdzi dabūs arī daudz ko citu ko nemaz nemeklē. Piemēram, romantisku vakaru holēras pārņemtā graustu rajonā, kuram jaukā mēnesnīcā cauri nesas miljons žurku kaķa lielumā, bet romantiskais pārītis stāv šai žurku upei pa vidu un 10 minūtes nedrīkst pakustēsties. Ja pakustēsies, tad pāri paliks kauliņi vien, bet varbūt arī tie nepaliks :D
Grāmatas vāka noformējumā, manuprāt, neiederas slienainais pārītis.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Mana neremdināmā kāre uz piedzīvojumu grāmatām mani ir izvazājusi pa dažādiem ceļiem. Arī šoreiz jūtos izvazāts. Veikalā pašķirstījis grāmatu nospriedu - autora ceļojums no Sibīrijas Dienvidu virzienā, bildītes ... likās daudzsološi.
Tad nu bija tā. Pirmais pārsteigums bija fotogrāfiju niecīgais sakars ar autora piedzīvojumiem. Vienīgā saikne ir tas pats reģions un aptuvens laikmets. Tās nav no aprakstītā ceļojuma.
Sākumā bija interesanti lasīt tādu kā izdzīvošanas pieredzi Sibīrijā, kas aizņēma aptuveni trešdaļu grāmatas. Es nezināju, ka boļševiki pastrādāja tādas zvērības tajos laikos - ap 1920. gadu. Piemēram, autors gāja gar upi, kuras līkumos bija izskaloti simtiem čekas spīdzinātu cilvēku līķu. Čeka nospīdzināja cilvēku, iemeta līķi upē un ņēma nākamo... Lūk tā pirmā daļa arī laikam ir tas iemesls, kāpēc šī grāmata netika publicēta Krievijā.
Nav jau tā, ka līķi ir interesanti, bet tālāk kļuva neinteresantāk, jo tekstā sāk figurēt milzums vietvārdu, cilvēku vārdu, titulu, reliģisku terminu un visādu citādu svešvārdu, kurus pat nav vērts izboksterēt pareizi, jo atcerēties nav iespējams un reti kurš tekstā atkārtojās vēlreiz.
Otrajā daļā sākās "buksēšana" Mongolijā, un galīga "nosprūšana" tajā trešajā daļā. Tādas tīri cilvēcīgi interesantas informācijas bija mazāk kā visādu tā laika politisku notikumu apraksti autoram apkārt.
Nepatika tas, ka autors gribēja nokļūt līdz Klusajam okeānam, bet grāmata beidzās ar kaut kādiem murgiem par "dzīvo dievu" un budistiem Mongolijā. Tāpat nepatika tas, ka faktiski visu pēdējo trešdaļu notiek muļļāšanās pāris pilsētās un nav ne piedzīvojumi, ne ceļošana, bet politiskās intrigas. Vispār jau šo - to vērtīgu uzzināju. Proti - tajos laikos dzīvot bija daudz bīstamāk kā tagad. Budisti arī ir nogalinājuši. Cilvēka dzīvībai nebija vērtības. Autors ir apbrīnojami izturīgs un attapīgs. Mūsdienu pilsētas cilvēkam nokļūstot tādos apstākļos, domāju, ka būtu 99% letāls iznākums.
Skarbi.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Grāmata pacietīgajiem. Pirmās 2/3 grāmatas šķita, ka to nav vērts lasīt. Melnā cietumnieka gaudas vismaz pus grāmatas garumā. Tomēr tad sākās daļa, kad lēnām nāk apziņa, ka nav skaidrs kāpēc norisinās aprakstītie notikumi, jo Grišams tīši bija radījis priekšstatu, ka galvenā varoņa mērķi ir citi. Tas arī radīja interesi pabeigt grāmatu.
Saturs ir par cietumnieku realizētu afēru, ar kuras palīdzību viņi tiek ārā no cietuma un kļūst bagāti.
Ļoti nepatika tas, ka visa grāmata bija sarakstīta pirmās personas tagadnes ciešamajā kārtā, kas intuitīvi neder romāniem, jo stāsts ir uzrakstīts un skaidrs, ka tas ir noticis pagātnē. Šāda stāstījuma forma derētu radio tiešraidei no notikumu vietas. Iespējams, ka tā ir tulkotāja vaina.
"Firma" un "Pelikānu lieta" palikuši atmiņā kā labāki par šo.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Noslēdzošā "Likteņu līdumnieku" daļa lasījās ātrāk kā iepriekšējā tāpēc, ka bija interesantāka. Ievērojamu daļu sastādīja dažu personāžu gaitas Sibīrijā un tas, liekas, izglāba visu grāmatu, jo ieviesa patīkamu dažādību. Bija jau apnicis, ka viss tikai un ap "Nārbuļu" mājām. Tāpat ir arī vairāki negaidīti pavērsieni.
Nedaudz dīvaini lasījās fragmenti, kuros autors, kā ierasts, apraksta detaļās notikumus, personāžu domas un te pēkšņi lec uz priekšu par daudziem gadiem. Tas bija tuvāk grāmatas beigām un skaidrs, ka tas darīts tāpēc, lai pabeigtu visu bezgalīgo notikumu virkni, bet tomēr tāda "laika mašīna" bija uzkrītoša un mazliet arī vēlama :)
Fragmentos, kuros autors aizsūta mūžībā teju visus novecojušos personāžus, manī radīja skaudras sajūtas. Tomēr tām bija sava vērtība - apziņa, cik ļoti maznozīmīga ir katra indivīda dzīvība laika plūdumā.
Pēdējā nodaļa nu gan bija lieka. Palika neskaidrs, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - sadega vai nē. Priekš kam tas bija vajadzīgs? Tik pat labi tādā pašā garā varētu vēl turpināt piekto grāmatu.
Kopumā atskatoties uz visu stāstu gribas teikt tikai vienu nevārdu: mmmja...
Viss stāsts varētu pretendēt uz saistošā veidā pasniegtu pēdējā gadsimta Latvijas vēsturi un tāpēc tas būtu veids, kā likt saprast latviešu tautas vēsturi tiem, kam tā principā neinteresē, t. sk. jauniešiem.
Andim šajā blogā šobrīd patīk "smagās" grāmatas. Es domāju, ka arī šī viņam patiks, jo tā arī nekur nebija neviena jociņa, vai pavieglāka gabala un rodas iespaids, ka visu personāžu dzīve bija tikai "pienākums un mocības". Pat visādas uzdzīves aizēnoja personāžu iekšējās cīņas utt. Domāju, ka pat tajos laikos cilvēku dzīvē bija arī gaišāki un nenopietnāki brīži.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
... tomēr visa tā notikumu virkne paliek arvien smagāka. Tas gan nav nekāds brīnums, jo kā iepriekšējā daļā aizsākās kara tēma, tā šajā daļā tā turpinājās vairāk par pusi grāmatas. Tas jau palika nomācoši.
Un vispār - pēdējā laikā pilnas grāmatnīcas ar visādām grāmatām par okupācijas un kara laikiem, iespējams, par godu ... Latvijas simtgadei. To, protams, nevar aizmirst, bet nekādu labumu no to tēmu cītīgas cilāšanas arī neredzu. Atļaušos piebilst, ka noderīgāka būtu koncentrēšanās uz piesardzību skatoties uz priekšu.
Tā, vairāk par grāmatu. Autors ir atgriezies pie "klinškarekļu" (kas tas ir - sk. šeit) taktikas, un tas lasīšanu padara interesantāku, bet ne jautrāku. Tomēr mani īsti nesaista tāds grāmatu veids, kur viscaur ir aprakstītas cilvēku attiecības dažādās situācijās.
Šajā daļā ir arī "Otrā daļa", kas, iespējams ir domāta visa darba otrā daļa un sākas stāsts par pēckara gadiem. Parasti cenšos nelīst dziļumā un neminēt autoru dizļās domas, bet šo lasot var novērtēt kā kara laikā un pēc tam, šī vārda plašākajā nozīmē, tika izpostītas latviešu dzimtas vairākās paaudzēs. Pēckara gados papildus jaunajai varai cilvēkus iekšēji saplosīja kara radītās psiholoģiskās traumas un piespiedu apstākļi, kas arī diktēja viņu rīcību.
Pilnīgi neatbilstošs saturam ir skaistais, pavasarīgais vāciņš. Pagaidām šī bija smagākā un nomācošākā daļa. Gribētos domāt, ka tur ir arī šīs grāmatas vērtība, jo arī tādu ir jāmāk uzrakstīt. Pēdējās lappusēs autors arī "aplasa" pusi no galvenajiem perosnāžiem. Manai gaumei mazliet par asinskāru.
Toties pēc nākamās daļas aizskrēju ar nepacietību. :)
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Grāmata ir plāniņa (120 lpp.), stāstiņi - 6 gab. Puse stāstiņu par kapu tēmu. Slavenais "Tās dullās Paulīnes dēļ" ir pats pēdējais, uz apmēram 20 lappusēm - pilnīgi godīga 1/6 daļa no grāmatas. Izdevniecības vietā "... un citi stāsti" es būtu drukājis vēl mazākiem burtiņiem. Vēl es sarēķināju, ka viena stāstiņa izlasīšana maksā € 1.49.
1979. gadā šis pats stāstu krājums tika izdots ar nosaukumu "Nelaime mājās". Tādam nebūtu pievērsis uzmanību. Mārketings nostrādāja. Vecajam izdevumam vismaz pratās godīgu nosaukumu uzdrukāt, kas kalpoja par brīdinājumu. Kurš tad nesīs mājās tādu grāmatu uz kuras tik skaidri uzrakstīts kas tā ir? Bet šo izdevumu vēl mammai uzdāvināju ... uz Ziemassvētkiem. Gandrīz vai būs jāatsauc un jāiemaina pret kaut ko citu, kamēr nav sākusi lasīt, citādi nez' ko vēl padomās par mani.
Man nepatika, ka visi stāstiņi ir sarakstīti tikai vairāk vai mazāk pavecu tantiņu domu formā ar minimāliem dialogiem. Tas nekam neder. Varbūt īstais izaicinājums bija 48 gadu vecumā sarakstīt 70 gadīgu večiņu domas?
Lasīšanu apgrūtināja arī bagātīgais vecvārdu lietojums.
Lai arī "Tās dullās Paulīnes dēļ" bija labākais un saprotamākais gabals, kopumā cerēju uz kaut ko asprātīgāku un jautrāku.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
... bet tikai tad, ja lasīta pirmā grāmata - "Enijas bize". Un vēl tāpēc, lai saprastu nākamo daļu, kuru arī tomēr lasīšu. Ja būtu jālasa atsevišķi no pārējām daļām, tad gan noteikti neieteiktu lasīt.
Kā jau n-loģijās, ziņkārība dzen lasīt turpinājumus. Šī daļa bija apmēram par 1/3 garāka, nekā pirmā, toties tieši 2x garlaicīgāka.
Vladimirs turpina lēkāt no viena personāža domām uz cita personāža domām. Vairs nav "klinškarekļi" katras nodaļas beigās. Tomēr joprojām saturs piesaista, jo grūti paredzēt kas būs tālāk.
Gandrīz viss grāmatas saturs ir par jauniešu attiecībām, kas pamatā grozās ap vienu meiteni, kura nespēj atzīties mīlestībā kaimiņu puisim (kurš arī ir "sasitis galviņu", bet arī nespēj), toties meitene drošības pēc pārguļ ar puiša brāli un dabū bērnu, bet puisis, savukārt, "labi pastrādā" tuvējā pilsētā :D.
Lai gan tiek aprakstīti notikumi 1940-o gadu sākumā, t. sk. Baigais gads, joprojām pamatā cilvēki pārvietojas ar zirgiem. Tiesa viens motocikls ir parādījies un mazliet modernāka labības novākšanas tehnika. Cilvēku attiecības vēl nav modernizējušās.
Nekāda lielā sajūsma pēc izlasīšanas neradās.
P.S.
Jā, un līdz šim vēl nebiju redzējis, ka grāmatas beigās publicē nākamās daļas pirmās pāris nodaļas.
