svētdiena, 2018. gada 3. jūnijs

Viktors Suvorovs "Spiegošanas pamati"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Sākums tulkojuma ziņā bija vienkārši briesmīgs. Faktiski tulotājs bija burtiski pārtulkojis teikumus no krievu valodas un tos pierakstījis latviešu valodas vārdiem. Vēlāk teksts kļuva mazliet lasāmāks. Tomēr man neizdevās pierast pie abriveatūru burtiskajiem tulkojumiem. Piemēram, GRU (Главное Разведывательное Управление) vai, vēl trakāk, PVO (Противовоздушная оборона)! Daudzām abriveatūrām nebija atšifrējuma, varēja tikai minēt, ko tās nozīmē piedzīvojot pat kuriozus mirkļus par ko pašam nāca smiekli. Vienā brīdī es kādu laiku nekādīgi nespēju saprast, kāpēc krieviem primārais mērķis pirms diversantu izsēdināšanas ārzemēs bija Pasaules Veselības Organizācijas iznīcināšana ar masīvu kodolraķešu uzbrukumu kā vienīgo iespējamo līdzekli :D.
Likās nevajadzīgi, ka apmēram pirmā 1/4 daļa grāmatas bija veltīta sīkam Padomju Savienības armijas un izlūkošanas organizāciju struktūras izklāstam, kas drīzāk varētu kalpot kā lielisks izziņas avots ieinteresētam ekspertam šajā jomā, nevis parastajam lasītājam.
Interesanti, ka autoram Krievijā joprojām ir spēkā piespriestais nāves spriedums pēc pārbēgšanas uz rietumvalstīm. Tad jau laikam būs vien visu sarakstījis kā bija patiesībā.
Nezinu kā ir tagad, bet no grāmatā aprakstītā varēja spriest, ka Padomju Savienībā viss, kas bija saistīts ar militārām lietām bija balstīts uz ... ofensīvu, nevis aizsardzību. Piemēram, diversantus atlasīja no to tautību diasporas, kuras teritorijā tiem bija plānots darboties, lai viņus nevarētu atšķirt no vietējiem. Slēpņi ar diversijām nepieciešamām lietām ierīkoti ārzemēs. Pašus diversantus apmācīja darboties valstī, kuras teritorijā notiktu karadarbība utt. Es nevienu vārdu neatradu par to, ka tiktu pieļauta karadarbība Padomju Savienības teritorijā un varbūt tieši tāpēc vācieši savulaik aizgāja gandrīz līdz Maskavai.
Vēl ievērības cienīgs bija pilnīgi neslēptais fakts, ka Padomju Savienības zinātnieki vienmēr bija iedzinēju lomā. Inovācijas militārajā jomā pirmās parādījās rietumvalstīs, bet krievu aģenti noslēpumus tur zaga priekš saviem zinātniekiem, kas darbojās ne tikai militārajā industrijā, jo tā bija daudz lētāk.

ceturtdiena, 2018. gada 24. maijs

Jūnass Jūnasons "Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pilnīgi noteikti nav vērts tērēt naudu un laiku dēļ autora mēģinājuma ar šo paviršo darbu gūt ienākumus, cerot izbraukt uz iepriekšējo grāmatu rēķina. Cik "Analfabēte, kas prata rēķināt" bija laba, tik šī bija slikta.
Sižets - pliekans, par neskaidra vecuma mācītāju (sievieti) un neveiksminieku, kas uz izbijuša noziedznieka - alkoholiķa rēķina uztaisa "biznesu" izmantojot naivus reliģiski noskaņotus cilvēkus.
Jūnass centās saglabāt līdzīgu stilu kā iepriekšējās abās grāmatās, bet dēļ pliekanā sižeta tas pats "ironiski nevērīgais, starp citu" stiliņš kļuva gandrīz nebaudāms un likās apnicīgs. Notikumu attīstība vilkās tik lēni kā gliemezis, kas slidinās pa slidkalniņu. Atšķirībā no "analfabētes" un "simtgadnieka" te nebija nekā oriģināla vai smieklīga par līdzīgu notikumu vērienu nemaz nerunājot.
Labāk pēc darba dienas birojā tos dažus siltos vasaras vakarus aizbrauciet ar draugiem nopeldēties uz kādu ezeru. Būs foršāk un lietderīgāk.

trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Douglas Preston "The Lost City of the Monkey God: A True Story"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vai varat iedomāties, ka mūsdienās vēl kaut kur būtu īsti, biezi džungļi, kuros cilvēka kāja nav spērusi soli gadsimtiem ilgi un nav īsti zināms, kas tajos atrodas? Šajā grāmatā par tādiem ir rakstīts. Un arī par to ko tajos var atrast, piemēram, dzīvniekus, kas nebaidās no cilvēka, indīgas čūskas, neārstējamas slimības.
Vispār jau sareklamēta šī grāmata bija par daudz, vienīgi interesanti, ka arī no recenzijām varēja noprast, ka viss stāsts grozās ap atrašanos džungļos, kas ir pilni ar čūskām un, ka tur bija briesmīgi apstākļi. Patiesībā tieši atrašanās džungļos noritēja pārsteidzoši vienkārši un mierīgi. Cilvēku grupa no helikopteriem izsēdās mazāk aizaugušā džungļu pleķītī tiešā tuvumā senajai pilsētai, kuru atklāja izmantojot "lidar" tehnoloģiju, lai klātienē pārbaudītu, ka pilsēta tur tiešām eksistē. Padzīvojuši tur kādu nedēļu viņi devās prom.
Liela daļa grāmatas tika veltīta "zudušās pilsētas" meklēšanas vēsturei, kas bija tik pat interesanti kā otra lielā daļa par pēcekspedīcijas posmu. Tomēr "džungļu posmu" es gaidīju visvairāk un jutos nedaudz vīlies, jo biju domājis, ka grāmatas notikumu centrā būs problēmas džungļos. Saprotiet, nekas tā neiepriecina kā ziņa, ka citiem neveicas :D
Autors diezgan bezcerīgi mēģināja aprakstīt kā ir atrasties īstos džungļos un kā tur izskatās no iekšpuses, bet es domāju, ka vārdiem to arī nav iespējams izdarīt un arī fotogrāfijās tas nav parādāms. Tajā vidē ir jāatrodas ar visām piecām maņām, lai pilnvērtīgi sajustu visu to, kas tur ir.
Divi fakti gan palika atmiņā ļoti spilgti. Pirmais - cilvēki vienkārši nožēlojami sapostīs jebkuru vidi, kurā uzturās. Autors tajā pašā vietā atgriezās pēc gada, tikmēr pilsētu sargāja armijnieki. Salīdzinājums ar pirmreizējo ierašanos labi parādīja, kā viena gada laikā var sačakarēt kaut ko skaistu. Otrs - īstās problēmas ekspedīcijas dalībniekiem parādījās pēc džungļu apmeklējuma, jo puse no viņiem par piemiņu ieguva "jaukus zīmodziņus" leišmaniāzes izpildījumā. Šī infekcija pagaidām vēl nav ārstējama, tā ir tikai apārstējama līdz līmenim, kad to kontrolē imūnsistēma, taču tas notiek ar tādām zālēm, kurām ir briesmīgi blakusefekti. "Melna mēle, kas izskatās spalvaina" varētu būt maigākais no blakusefektiem (patiesībā šādu blakni es savulaik izlasīju vienām antibiotikām kuras kādreiz nācās lietot :D).
Grāmatas nobeigums jau nu bija dikti depresīvs. Tā kā inficējās arī pats autors, un es domāju, ka viņš saprot, ka viņam pienāks beigas no leišmaniāzes, tad viņš uzskata, ka mūsu civilizāciju kādreiz noslaucīs no zemes virsas kāda slimība. Tā esot noticis ar visām iepriekšējām civilizācijām, t.sk. "zudušās pilsētas" iedzīvotājiem.
Pēc iepriekšējās grāmatas izlasīšanas angļu valodā pirmās lapas šajā grāmatā šķita uzrakstītas zināmākiem vārdiem vai arī mans vārdu krājums bija pieaudzis. Vienalga - gūtās atziņas lasot iepriekšējo grāmatu svešvalodā par to, ka vārdnīca faktiski nav nepieciešama nostrādāja lieliski arī šoreiz. Es ar šo atziņu naivi ceru iedrošināt kādu svārstīgo lasītāju pamēģināt lasīt svešvalodā.

piektdiena, 2018. gada 16. marts

Rita Falka "Skābo kāpostu koma"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Laikam nevar noturēt visu laiku vienādu līmeni. Šoreiz es to rakstu labā nozīmē, jo 5. grāmata šajā sērijā (iepriekšējās - "Ziemas kartupeļu knēdeļi", "Nūdeļu blūzs", "Cūkgalva al dente" un "Mannāklimpu afēra") atkal bija baudāma, cik nu vispār viņas ir baudāmas... Bet varbūt tā bija tikai riskanta taktika - uzrakstīt pa vidu kaut ko draņķīgu, lai nākamā grāmata atkal liktos laba?
Pretstatā iepriekšējām divām bērēm šoreiz lieta grozījās ap kāzām, tāpēc nebija nomācošā fona. Vispār nomācošais fons bija, bet ne no lasītāja perspektīvas. No galvenā personāža perspektīvas gan. Franča konkurents viņu izprovocēja bildināt savu sievieti, kuru viņš nemaz netaisījās bildināt. Pēc tam Franci uz seksu mežmalā izprovocēja jaunā glītā kolēģe :D Kolēģe bija trīsbērnu māte un solīja līgavai neko neteikt :D Nepateica arī. Vismaz šajā grāmatā. Tomēr pie sievas Francis vienalga netika, jo naktī pirms kāzām pēc dzeršanas ar draugiem viņš gāja pastaigāties pa mežu, bet gadījās tā, ka viņš aizmiga skatu tornī, kurā, kā viņam teica viņa tēvs, Francis ticis ieņemts un rezultātā viņš nokavēja savas kāzas par nieka 45 minūtēm. Saraudājušos līgavu turpat pie baznīcas dabūja konkurents ar Lamborgini! Yess! Gandrīz kā reālajā dzīvē. Ā, jā, pa vidu Francis atrisināja kaut kādas rumānietes slepkavības lietu, jo viņas līķi atrada sava tēva mašīnas bagāžniekā pēc tam, kad ar to bija braukājis pusi dienas un nebija sapratis, kāpēc tajā tik briesmīgi smird.
Es tiešām centos pārstāstīt visu grāmatu dažos teikumos ievērojot detektīva elementu un sadzīves lietu proporciju.
Liekas, ka izdevās :).

ceturtdiena, 2018. gada 18. janvāris

Rita Falka "Mannāklimpu afēra"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Šī grāmata vairs galīgi netur līdzi iepriekšējām 3-ām ("Ziemas kartupeļu knēdeļi", "Nūdeļu blūzs" un "Cūkgalva al dente").
Pirmkārt jau bēres grāmatas sākumā un beigās. Tās nevar pretendēt uz jautu lasāmvielu. Slepkavības vēl - "nu tā"... Otrkārt tie sadzīviskie notikumi ir stipri par daudz, bet, ja tos izņemtu ārā, tad pāri nepaliktu nekā īpaši lasāma. Spriedzes vienkārši nav, jo pilnībā visu nomāc sadzīvisko notikumu apraksti. Tā īsti smieklīgi nebija nevienu brīdi un diez' vai tā ir tulkojuma problēma, lai gan nojaušu, ka tulkotājai viegli negāja.
Man pat te īsti nav ko rakstīt, lai arī, kad vajag kaut ko kritizēt, tad parasti man nākas sevi apvaldīt. Tomēr šoreiz pat nav īsti ko kritizēt, jo nekā jau nav. Vienīgais pozitīvais fakts ir tāds, ka šīs grāmatiņas izlasīšana neaizņēma daudz laika.
Vispār vācieši uzņem filmas par šīm visām grāmatām, kuras varētu būt baudāmākas. Tieši šīs grāmatas ekranizācijā gan "satriecošā blondīne" nemaz nav satriecoša, t.i. vispār viņa mani satriec, tikai pretējā virzienā nekā autore iecerējusi. Tomēr atgriežoties pie augstāk rakstītā pat filmas treilera trešā daļa veltīta notikumiem, kuri nav grāmatā un tas noteikti darīts ar domu, lai vispār tā filma būtu skatāma.
Es nākamo grāmatu izlasīšu tikai tāpēc, ka labu domu vadīts esmu to nopircis un autorei ir jādod iespēja laboties.

piektdiena, 2018. gada 5. janvāris

Adrian Tchaikovsky "Children of Time"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ha, negaidījāt recenziju grāmatai angļu valodā!?
Es arī no sevis to negaidīju. Tā ir sākotnēji iecerēto bloga principu pārkāpšana. Tomēr tā kā es laiku tērēju lasot arī retu grāmatu angļu valodā un gribu, lai paliek kaut kas pašam atmiņā, turklāt esmu palicis šajā blogā gandrīz viens pats, tad - še jums!
Dažas atziņas par lasīšanu svešvalodā. Nav svarīgi vai saprotat 50% vai 90% (ja tikai 1%, tad gan jāapgūst vairāk). Galveno jēgu sapratīsiet tāpat. Manas zināšanas angļu valodā ļauj man saprast, nu, teiksim, 80% daiļliteratūras teikumus. Sākumā es, protams, nezināmos vārdiņus tulkoju, bet tas lasīšanu padarīja vēl lēnāku. Atmetot nezināmo vārdu tulkošanu pēc dažiem simtiem lappušu galvā notiek interesantas lietas! Nevajag pat izskaitļot vai nojaust precīzu nezināmo vārdu tulkojumu, lai rastos sajūta par teikuma būtību. Tas ir kaut kas uz to pusi kā domāt svešvalodā. Jā, tiek palaistas garām detalizētas literārās izteiksmes formas, vai dažreiz arī tiek kaut kas pārprasts, tomēr vēlāk pārprastais tiek saprasts pareizi. Kāpēc detaļas nav svarīgas? Tāpēc, ka pat dzimtajā valodā izlasot rindkopu, nespēsiet atkārtot pirmo teikumu pat aptuveni. Izlasot lappusi nespēsiet atkārtot nevienu izlasīto teikumu, kas garāks par dažiem vārdiem, bet atmiņā būs palikusi tikai būtiskā informācija. Izlasot nodaļu - tas pats. Smadzenes atceras būtisko, paliek sajūta, kas radās lasot, nevis detaļas.
Tā nu es pieveicu šo 600 lappuses biezo zinātnisko fantastiku pusgada laikā reizēm palasot. Vienlaikus, protams, lasīju citas grāmatas.
Grāmata arī savā ziņā ir par smadzenēm. Tās ir zirnekļu smadzenes, kurām palīdz attīstīties specifisks cilvēka radīts vīruss. Tomēr galvenajā lomā nav smadzenes, bet gan evolūcija un cilvēka daba, kā pašās beigās izrādās. Anotāciju atradīsiet citur. Taču es viennozīmīgi piekrītu tiem, ka autors pelna atzinību par oriģinālo evolūcijas teoriju - zirnekļiem datoru vietā bija pakļautas skudru kolonijas, kuras vadīja ar ķīmiskām metodēm un visa viņu tehnoloģija attīstījās uz organikas un bioķīmijas bāzes. Kameru vietā bija mākslīgas acis utt. Tomēr vispārsteidzošākās bija beigas, kas liek aizdomāties par cilvēku dabu letāli izrēķināties ar traucēkļiem neapsverot citas alternatīvas. Tālu attīstītajiem zirnekļiem bija principiāli cita pieeja - nevis iznīcināt, bet nomedīt un izmantot savam labumam, kas ne vienmēr nozīmēja paverdzināšanu.
Reizēm kaitināja, ka visas grāmatas garumā viena nodaļa ir par cilvēkiem, viena par zirnekļiem un stāsts tiek aprauts interesantākajā vietā. Bet izlasīt bija vērts. Kaut vai, lai paplašinātu savas zināšanas angļu valodā.

piektdiena, 2017. gada 22. decembris

Jūlijs Lācis "Mūža meža maldi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Teiksim tā - beidzot piemocīju to grāmatu.
Sektantu tēma nav cilāta latviešu literatūrā. Grāmatas stāsts ir par to kā sektantu mācītājs aizved uz Brazīliju tūkstošus naivu cilvēku ar izskalotām smadzenēm un iedzīvojas uz viņu rēķina, aktīvi piekopjot visus zināmos grēkus. Skarbi, bet es negribu ticēt, ka tik liels bars ar cilvēkiem varēja būt tik naivi, atdot visu savu naudu un vergot kretīnim veselus 15 gadus. Taču cenzētajā padomju laikos izdotās grāmatas priekšvārdā tiek apgalvots, ka Brazīlijā "Vārpas" ciematā apmēram tā arī viss noticis. 
Interesants ir fakts, ka, tad, kad šo romānu turpinājumos sāka publicēt Latvijā, ļaunā mācītāja prototips no Brazīlijas devās uz Latviju, lai apturētu šī romāna publicēšanu. Tomēr nekas viņam nesnāca. Šis fakts arī bija viens no pamudinājumiem izlasīt romānu.
Vispār jau notikumi tur ir daudz un dažādi, bet visu laiku nepameta sajūta, ka darbs ir izstiepts un visu laiku viss iet pa riņķi, tomēr mest malā arī negribējas. Neattaisnojās arī cerības, ka lasāmgabals būs jautrs. Katrā gadījumā ir vērts palasīt kaut ko tik atšķirīgu un savā ziņā unikālu.
Beigās gan tomēr bija liels gandarījums, kad beidzot varēju aizvērt grāmatu un nolikt plauktā.

trešdiena, 2017. gada 8. novembris

Ļevs Tolstojs "Karš un miers"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Darbība risinās ap 1812. gadu, kad Krievijas teritorijā iebruka franči kopā ar Napoleonu. Rakstu "kopā ar", jo Tolstojs visa romāna garumā, vairāk nekā 1000 lappusēs filozofē par cilvēku masu rīcību, kuras noteicošais faktors neesot konkrēta cilvēka vadība, bet citi apstākļi, un gan Napoleons, gan citi karavadoņi apstākļu sakritības dēļ vienkārši gadās savā vietā, taču viņi īstenībā nenosaka to, kā kopumā lieli notikumi izvēršas. 
Ar apbrīnojamu degsmi un centību Tolstojs cenšas pierādīt savus pieņēmumus un secīgi argumentēt. Kulminācija ir pēdējā nodaļa, kur 30 lappušu garumā lasāmi asi filozofiski apgalvojumi par cilvēku un tautu gribu, kā arī par rīcības brīvību, kas tad arī ietekmē lielos notikumus. 
Viss minētais ir fons paralēliem stāstiem par krievu aristokrātu sabiedrību un vienlaikus par to, kas notiek karalaukā. Daļu par aristokrātiem var nosaukt par ziepju operu. Daļu par darbību karalaukā varētu uzskatīt par Tolstoja vēlmi izpaust savu kara stratēģa būtību un vienlaikus apstrīdēt visu vēsturnieku spēju objektīvi novērtēt notikumus. 
Romāna lasīšanu apgrūtina citāti franču valodā pat pa pus lappusi, kuriem tās pašas lappuses apakšā ir tulkojums. 
Manuprāt, grāmata ir pārvērtēta, jo nav jau tur nekas ģeniāls uzrakstīts, kas mainītu skatījumu uz lietu kārtību vai dotu kādu citu dižu ieguvumu man kā lasītājam. Piekrītu, ka romāna forma ir savdabīga un tādēļ izceļama, taču ne tik, lai ieteiktu citiem arī izlasīt.

trešdiena, 2017. gada 11. oktobris

Endijs Vīrs "Marsietis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Diemžēl man ir sliktas ziņas. Marks Votnijs ar visu pārējo apkalpi galu galā aizgāja bojā. Tas tāpēc, ka lidojot pakaļ Markam uz Marsu kuģis varēja nolidot tikai pa pieskari, nevis ieiet Marsa orbītā. Tā notiek pie liela ātruma. Cik sapratu, enerģijas, lai nobremzētu un ieietu Marsa orbitā viņiem nepietika. Tomēr, kad vajadzēja savākt Marku, izmantojot kuģī esošo gaisu viņi samazināja kuģa ātrumu par vairākiem desmitiem metru sekundē, kā minimums, spēcīgi sabojājot savu kursu, kas ļautu apliekt Marsu un lidot atpakaļ uz Zemi. Pat, ja viņiem pietiktu enerģijas ātruma uzņemšanai, diez' vai atkal varētu uzņemt pareizo kursu, jo analogos apstākļos tuvojoties Zemei kursa korekcija noteika jau labu gabalu pirms Zemes orbītas sasniegšanas. Ja arī tas izdotos, viņiem nepietiktu enerģijas nobremzēt pirms Zemes sasniegšanas.
Man ļoti patika viegli ironiskais skatījums ar kādu Marks uztvēra savu vientuļnieka dzīvi uz Marsa. Patika visas tās tehniskās detaļas un aplēses, kā arī oriģinālie gājieni nodrošinot savu izdzīvošanu. Bieži domāju - ko es tādā situācijā darītu un ... nespēju izdomāt, jo trūkst zināšanu. Bet svarīgi ir tas, ka teksts provocēja domāt.
Biju patīkami pārsteigts par to, ka pirmo reizi mūsdienu literatūrā izlasīju arī vienu otru smalku jociņu, kas nestāv ne tuvu mūsdienās ierastajiem "purkšķu jociņiem" un to tiešumam. Tādas luksusa lietas nemēdz būt visādos "Kartupeļu knēdeļos", par "faķīriem" nemaz nerunājot. Bija jau arī viena otra rupjība, tomēr neuzkrītoši un vairāk vai mazāk vietā. Nu iedomājieties sevi pamestu uz Marsa! Lielākā daļa no mums droši vien lamātos vairākos stāvos vietā un nevietā :) un darītu to arī pēc atgriešanās uz Zemes ... visu atlikušo mūžu ... un, ja varētu, tad arī pēc tam :D.
Labi. Nopietni runājot, šī ir līdz šim patīkamākā man gadījusies zinātniskās fantastikas grāmata, kuru iesaku izlasīt, nevis skatīties filmu. Filmā nav detaļas. Turklāt tā ir uzņemta pēc grāmatas, nevis otrādi.

sestdiena, 2017. gada 16. septembris

Indriķis Latvietis "Bailes"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Interesanti, ka recenzijas rakstīšanas brīdī neatradu nevienu citu recenziju par šo grāmatu citos blogos. Tas tikai apstiprina, ka liela daļa blogotāju no izdevniecībām bez maksas saņem grāmatu eksemplārus latviešu valodā un tad - pamēģini nu uzrakstīt sliktu atsauksmi! Šis blogs ir atšķirīgs, jo nevienam no bloga dalībniekiem nekādu sakaru ar izdevniecībām nav un man personīgi ir vienalga, ko domā izdevniecības. Tas mums dod pilnīgu brīvību rakstīt ko un kā vēlamies par jebkuru darbu.
"Bailes" ir zemas kvalitātes darbs. Tik vien ir kā galvenā sižeta līnija ar dažiem trillera pavērsieniem.
Milzīgs daudzums kļūdu - nepabeigti teikumi, pārrakstīti teikumi, kuros aizmirsts izdzēst atkārtojošos vārdus, pārrakstīšanās kļūdas. Redaktors un korektors nav redzējis to tekstu. Tas varētu izskaidrot autora anonimitāti. Acīm redzot izdots arī lielā steigā. Visu to var vērtēt kā necieņu pret lasītāju. Tā kā tas ir romāns, nevis steidzamu "faktu" gūzma, kura pareizā brīdī jāatdod sabiedrībai, tad nu būtu vismaz iedevis kādam, kas pārlasa manuskriptu.
Nepārprotami politiski tendenciozs. Ārkārtīgi nievājoši aprakstītas visas darbojošās personas un iestādes pašu autoru ar glumu smīniņu paceļot viņiem visiem pāri. Rupjības un vulgaritāte vietā un nevietā. Es saprotu, ka, ņemot vērā "Rīdzenes sarunas" nav nekādu ilūziju par dažu sabiedrībā zināmu cilvēku kultūras līmeni un domu gājienu, tomēr vietām autors ir aizrāvies un pārņēmis visu to pretīgo pats. Daudzās vietās varēja lasīt latviešu valodai neraksturīgos krievu teicienus par "velna vecmāmiņām", "pirdieniem, kas izvējojas kā sporta zālē" utt., kas neko labu neliecina par autora literāro stilu un attieksmi pret latviešu valodu kā tādu. Tieši visu šo trūkumu dēļ neiesaku tērēt laiku grāmatas lasīšanai.
Vietām apnika lasīt "dokumentus", kas noteikti vismaz daļēji domāti kā īsti.
Šis darbiņš sagādās baudu tiem, kam patīk citu netīrie noslēpumi un skatīšanās no malas kā "viņus vārta pa dubļiem". Ar šo savukārt varētu būt izskaidrojams grāmatas pāris nedēļu "bestsellera statuss" grāmatnīcās :) Man personīgi visvairāk patika nodaļas par "Aivaru Embergu", kurš tad droši vien arī ir šī romāna īstais mērķis. Par viņu jau nu tur var izlasīt visu ko...

trešdiena, 2017. gada 12. jūlijs

Gregorijs Deivids Robertss "Šāntarāms"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Svinīgi ziņoju, ka esmu piebeidzis lasīt šo 938 lappuses garo romānu! Tas tiešām ir romāns, nevis autobiogrāfija tomēr tam ir daudz kopīga ar autora dzīves gājumu. Tik daudz, ka es biju ticis pāri vismaz 2/3-ām ar pārliecību, ka tā ir autobiogrāfija.
Ļoti maz ir tādu grāmatu kurām nav par ko piesieties un arī šī nav izņēmums. Taču tās ir neievērojamas nepilnības. Grāmata kopumā man ļoti patika. Es "piesiešos" tikai par trim lietām.
Pirmā - līdz kādai 200. lappusei nu nebija tik ļoti intersanti, kā sagaidīju.
Otrā - autora attiecības ar Karlu bija aprakstītas šķebinoši salkani. Kā arī pārāk daudz jau nu visus autors "mīlēja".
Trešā - vietām bija par daudz visādu tēlaino izteiksmes līdzekļu. Liekas, ka var atrast pilnīgi visus no šī saraksta.
Izņēmuma kārtā ieskicēšu sižetu - izbēdzis cietumnieks ierodas Bombejā (kopš 1995. gada - Mumbaja) un viņa piedzīvojumi sākas. Pusgadau ilga dzīve laukos, tad Bombejas pašu nabadzīgāko graustu rajonā, cietums Indijā, iesaistīšanās mafijā, karošana Afganistānā un atgriešanās Bombejā. Pa vidu vēl visa veida attiecības ar cilvēkiem.
Visādā citādā ziņā sākot ar ~200. lappusi bija ļoti interesanti. Episks piedzīvojumu romāns!
Īpaši uzteicams ir Māras Poļakovas tulkojums. Valoda ir daudz bagātāka par jebkuru citu mūsdienās izdoto grāmatu, kuru esmu lasījis. Tulkojums ir izcils. Nedomāju, ka šādu vērtējumu esmu devis kādai citai grāmatai un diez' vai tik drīz došu.
Tomēr nevajadzētu šo grāmatu lasīt nenobriedušām smadzenēm, jo tur ir arī narkomānijas epizodžu apraksti.
Bija arī šis tas izglītojošs. Piemēram, es nezināju, ka heroīna lietotājiem pārstāj izstrādāties endorfīni, kas normālam cilvēkam sniedz mierinājumu, remdē sāpes, samazina stresus utt. Tieši tāpēc abstinence un lauzēji ir tik briesmīgi, ka pārstājot lietot narkotikas narkomānu moka bezgalīga trauksmes sajūta, visa veida briesmīgas sāpes, pārākās bailes ... vienlaikus. Tas notiek tik ilgi, līdz organisms neatsāk atkal ražot endorfīnus.
Tie, kas meklē romantisku dēku Indijā to arī atradīs, bet līdzi dabūs arī daudz ko citu ko nemaz nemeklē. Piemēram, romantisku vakaru holēras pārņemtā graustu rajonā, kuram jaukā mēnesnīcā cauri nesas miljons žurku kaķa lielumā, bet romantiskais pārītis stāv šai žurku upei pa vidu un 10 minūtes nedrīkst pakustēsties. Ja pakustēsies, tad pāri paliks kauliņi vien, bet varbūt arī tie nepaliks :D
Grāmatas vāka noformējumā, manuprāt, neiederas slienainais pārītis.

piektdiena, 2017. gada 7. jūlijs

Antonijs Ferdinands Osendovskis "Cilvēku, zvēru un dievu zemē"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Mana neremdināmā kāre uz piedzīvojumu grāmatām mani ir izvazājusi pa dažādiem ceļiem. Arī šoreiz jūtos izvazāts. Veikalā pašķirstījis grāmatu nospriedu - autora ceļojums no Sibīrijas Dienvidu virzienā, bildītes ... likās daudzsološi.
Tad nu bija tā. Pirmais pārsteigums bija fotogrāfiju niecīgais sakars ar autora piedzīvojumiem. Vienīgā saikne ir tas pats reģions un aptuvens laikmets. Tās nav no aprakstītā ceļojuma.
Sākumā bija interesanti lasīt tādu kā izdzīvošanas pieredzi Sibīrijā, kas aizņēma aptuveni trešdaļu grāmatas. Es nezināju, ka boļševiki pastrādāja tādas zvērības tajos laikos - ap 1920. gadu. Piemēram, autors gāja gar upi, kuras līkumos bija izskaloti simtiem čekas spīdzinātu cilvēku līķu. Čeka nospīdzināja cilvēku, iemeta līķi upē un ņēma nākamo... Lūk tā pirmā daļa arī laikam ir tas iemesls, kāpēc šī grāmata netika publicēta Krievijā.
Nav jau tā, ka līķi ir interesanti, bet tālāk kļuva neinteresantāk, jo tekstā sāk figurēt milzums vietvārdu, cilvēku vārdu, titulu, reliģisku terminu un visādu citādu svešvārdu, kurus pat nav vērts izboksterēt pareizi, jo atcerēties nav iespējams un reti kurš tekstā atkārtojās vēlreiz.
Otrajā daļā sākās "buksēšana" Mongolijā, un galīga "nosprūšana" tajā trešajā daļā. Tādas tīri cilvēcīgi interesantas informācijas bija mazāk kā visādu tā laika politisku notikumu apraksti autoram apkārt. Nepatika tas, ka autors gribēja nokļūt līdz Klusajam okeānam, bet grāmata beidzās ar kaut kādiem murgiem par "dzīvo dievu" un budistiem Mongolijā. Tāpat nepatika tas, ka faktiski visu pēdējo trešdaļu notiek muļļāšanās pāris pilsētās un nav ne piedzīvojumi, ne ceļošana, bet politiskās intrigas. Vispār jau šo - to vērtīgu uzzināju. Proti - tajos laikos dzīvot bija daudz bīstamāk kā tagad. Budisti arī ir nogalinājuši. Cilvēka dzīvībai nebija vērtības. Autors ir apbrīnojami izturīgs un attapīgs. Mūsdienu pilsētas cilvēkam nokļūstot tādos apstākļos, domāju, ka būtu 99% letāls iznākums.
Skarbi.

pirmdiena, 2017. gada 6. marts

Džons Grišams "Reketieris"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmata pacietīgajiem. Pirmās 2/3 grāmatas šķita, ka to nav vērts lasīt. Melnā cietumnieka gaudas vismaz pus grāmatas garumā. Tomēr tad sākās daļa, kad lēnām nāk apziņa, ka nav skaidrs kāpēc norisinās aprakstītie notikumi, jo Grišams tīši bija radījis priekšstatu, ka galvenā varoņa mērķi ir citi. Tas arī radīja interesi pabeigt grāmatu.
Saturs ir par cietumnieku realizētu afēru, ar kuras palīdzību viņi tiek ārā no cietuma un kļūst bagāti.
Ļoti nepatika tas, ka visa grāmata bija sarakstīta pirmās personas tagadnes ciešamajā kārtā, kas intuitīvi neder romāniem, jo stāsts ir uzrakstīts un skaidrs, ka tas ir noticis pagātnē. Šāda stāstījuma forma derētu radio tiešraidei no notikumu vietas. Iespējams, ka tā ir tulkotāja vaina.
"Firma" un "Pelikānu lieta" palikuši atmiņā kā labāki par šo.

sestdiena, 2017. gada 25. februāris

Vladimirs Kaijaks "Mantinieki", "Likteņa līdumnieki" 4. daļa

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošā "Likteņu līdumnieku" daļa lasījās ātrāk kā iepriekšējā tāpēc, ka bija interesantāka. Ievērojamu daļu sastādīja dažu personāžu gaitas Sibīrijā un tas, liekas, izglāba visu grāmatu, jo ieviesa patīkamu dažādību. Bija jau apnicis, ka viss tikai un ap "Nārbuļu" mājām. Tāpat ir arī vairāki negaidīti pavērsieni.
Nedaudz dīvaini lasījās fragmenti, kuros autors, kā ierasts, apraksta detaļās notikumus, personāžu domas un te pēkšņi lec uz priekšu par daudziem gadiem. Tas bija tuvāk grāmatas beigām un skaidrs, ka tas darīts tāpēc, lai pabeigtu visu bezgalīgo notikumu virkni, bet tomēr tāda "laika mašīna" bija uzkrītoša un mazliet arī vēlama :)
Fragmentos, kuros autors aizsūta mūžībā teju visus novecojušos personāžus, manī radīja skaudras sajūtas. Tomēr tām bija sava vērtība - apziņa, cik ļoti maznozīmīga ir katra indivīda dzīvība laika plūdumā.
Pēdējā nodaļa nu gan bija lieka. Palika neskaidrs, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - sadega vai nē. Priekš kam tas bija vajadzīgs? Tik pat labi tādā pašā garā varētu vēl turpināt piekto grāmatu.
Kopumā atskatoties uz visu stāstu gribas teikt tikai vienu nevārdu: mmmja...
Viss stāsts varētu pretendēt uz saistošā veidā pasniegtu pēdējā gadsimta Latvijas vēsturi un tāpēc tas būtu veids, kā likt saprast latviešu tautas vēsturi tiem, kam tā principā neinteresē, t. sk. jauniešiem.
Andim šajā blogā šobrīd patīk "smagās" grāmatas. Es domāju, ka arī šī viņam patiks, jo tā arī nekur nebija neviena jociņa, vai pavieglāka gabala un rodas iespaids, ka visu personāžu dzīve bija tikai "pienākums un mocības". Pat visādas uzdzīves aizēnoja personāžu iekšējās cīņas utt. Domāju, ka pat tajos laikos cilvēku dzīvē bija arī gaišāki un nenopietnāki brīži.

otrdiena, 2017. gada 14. februāris

Vladimirs Kaijaks "Nārbuļu dēli", "Likteņa līdumnieki" 3. daļa

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

... tomēr visa tā notikumu virkne paliek arvien smagāka. Tas gan nav nekāds brīnums, jo kā iepriekšējā daļā aizsākās kara tēma, tā šajā daļā tā turpinājās vairāk par pusi grāmatas. Tas jau palika nomācoši.
Un vispār - pēdējā laikā pilnas grāmatnīcas ar visādām grāmatām par okupācijas un kara laikiem, iespējams, par godu ... Latvijas simtgadei. To, protams, nevar aizmirst, bet nekādu labumu no to tēmu cītīgas cilāšanas arī neredzu. Atļaušos piebilst, ka noderīgāka būtu koncentrēšanās uz piesardzību skatoties uz priekšu.
Tā, vairāk par grāmatu. Autors ir atgriezies pie "klinškarekļu" (kas tas ir - sk. šeit) taktikas, un tas lasīšanu padara interesantāku, bet ne jautrāku. Tomēr mani īsti nesaista tāds grāmatu veids, kur viscaur ir aprakstītas cilvēku attiecības dažādās situācijās.
Šajā daļā ir arī "Otrā daļa", kas, iespējams ir domāta visa darba otrā daļa un sākas stāsts par pēckara gadiem. Parasti cenšos nelīst dziļumā un neminēt autoru dizļās domas, bet šo lasot var novērtēt kā kara laikā un pēc tam, šī vārda plašākajā nozīmē, tika izpostītas latviešu dzimtas vairākās paaudzēs. Pēckara gados papildus jaunajai varai cilvēkus iekšēji saplosīja kara radītās psiholoģiskās traumas un piespiedu apstākļi, kas arī diktēja viņu rīcību.
Pilnīgi neatbilstošs saturam ir skaistais, pavasarīgais vāciņš. Pagaidām šī bija smagākā un nomācošākā daļa. Gribētos domāt, ka tur ir arī šīs grāmatas vērtība, jo arī tādu ir jāmāk uzrakstīt. Pēdējās lappusēs autors arī "aplasa" pusi no galvenajiem perosnāžiem. Manai gaumei mazliet par asinskāru.
Toties pēc nākamās daļas aizskrēju ar nepacietību. :)

sestdiena, 2017. gada 11. februāris

Vizma Belševica "Tās dullās Paulīnes dēļ un citi stāsti"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmata ir plāniņa (120 lpp.), stāstiņi - 6 gab. Puse stāstiņu par kapu tēmu. Slavenais "Tās dullās Paulīnes dēļ" ir pats pēdējais, uz apmēram 20 lappusēm - pilnīgi godīga 1/6 daļa no grāmatas. Izdevniecības vietā "... un citi stāsti" es būtu drukājis vēl mazākiem burtiņiem. Vēl es sarēķināju, ka viena stāstiņa izlasīšana maksā € 1.49.
1979. gadā šis pats stāstu krājums tika izdots ar nosaukumu "Nelaime mājās". Tādam nebūtu pievērsis uzmanību. Mārketings nostrādāja. Vecajam izdevumam vismaz pratās godīgu nosaukumu uzdrukāt, kas kalpoja par brīdinājumu. Kurš tad nesīs mājās tādu grāmatu uz kuras tik skaidri uzrakstīts kas tā ir? Bet šo izdevumu vēl mammai uzdāvināju ... uz Ziemassvētkiem. Gandrīz vai būs jāatsauc un jāiemaina pret kaut ko citu, kamēr nav sākusi lasīt, citādi nez' ko vēl padomās par mani.
Man nepatika, ka visi stāstiņi ir sarakstīti tikai vairāk vai mazāk pavecu tantiņu domu formā ar minimāliem dialogiem. Tas nekam neder. Varbūt īstais izaicinājums bija 48 gadu vecumā sarakstīt 70 gadīgu večiņu domas?
Lasīšanu apgrūtināja arī bagātīgais vecvārdu lietojums.
Lai arī "Tās dullās Paulīnes dēļ" bija labākais un saprotamākais gabals, kopumā cerēju uz kaut ko asprātīgāku un jautrāku.

piektdiena, 2017. gada 6. janvāris

Vladimirs Kaijaks "Zem Marsa debesīm", "Likteņa līdumnieki" 2. daļa

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

... bet tikai tad, ja lasīta pirmā grāmata - "Enijas bize". Un vēl tāpēc, lai saprastu nākamo daļu, kuru arī tomēr lasīšu. Ja būtu jālasa atsevišķi no pārējām daļām, tad gan noteikti neieteiktu lasīt.
Kā jau n-loģijās, ziņkārība dzen lasīt turpinājumus. Šī daļa bija apmēram par 1/3 garāka, nekā pirmā, toties tieši 2x garlaicīgāka.
Vladimirs turpina lēkāt no viena personāža domām uz cita personāža domām. Vairs nav "klinškarekļi" katras nodaļas beigās. Tomēr joprojām saturs piesaista, jo grūti paredzēt kas būs tālāk.
Gandrīz viss grāmatas saturs ir par jauniešu attiecībām, kas pamatā grozās ap vienu meiteni, kura nespēj atzīties mīlestībā kaimiņu puisim (kurš arī ir "sasitis galviņu", bet arī nespēj), toties meitene drošības pēc pārguļ ar puiša brāli un dabū bērnu, bet puisis, savukārt, "labi pastrādā" tuvējā pilsētā :D.
Lai gan tiek aprakstīti notikumi 1940-o gadu sākumā, t. sk. Baigais gads, joprojām pamatā cilvēki pārvietojas ar zirgiem. Tiesa viens motocikls ir parādījies un mazliet modernāka labības novākšanas tehnika. Cilvēku attiecības vēl nav modernizējušās.
Nekāda lielā sajūsma pēc izlasīšanas neradās.

P.S.
Jā, un līdz šim vēl nebiju redzējis, ka grāmatas beigās publicē nākamās daļas pirmās pāris nodaļas.

piektdiena, 2016. gada 2. decembris

Vladimirs Kaijaks "Enijas bize", "Likteņa līdumnieki" 1. daļa

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis darbs varētu pretendēt uz trilleri seno latviešu stilā un tāpēc nav jau brīnums, ka ir uzņemta filma, kuru neesmu redzējis. Tur ir gan nāves gadījumi, gan degoša māja, gan pa degošās mājas kori staigājošs cilvēks ... dragreiss ar zirgu pa mežu (ar bēdīgām sekām)... Ir arī meksikāņu seriālu elementi - dzemdībās mirstoša sieviete (mira, mira, nomira un tad atdzīvojās), ārlaulības bērni, nelaimīgas mīlestības, tvīkšanas pēc iekārotā, krāpšanas un krišanas bezsamaņā. Ir arī mazliet psihopātisma un māņticības. Joki gan negadījās.
Liela daļa sarakstītā ir galveno varoņu pārdomas. Autors "ielec" viena tēla galvā un pieraksta tā domas, tad "pārlec" uz cita tēla galvu un atkal pieraksta tā domas, līdz tādā veidā ir apskatījis visas darbojošās personas. Lasot var sajusties gandrīz kā Dievs.
Vladimirs raksta pietiekami prasmīgi. Nav gluži tā, ka katra nodaļa beidzas ar t.s. "cliffhanger" (vai latviski tas varētu skanēt kā "klinškareklis" ?), bet nolikt malā ir grūti. Kam dzīvāka iztēle, varēs arī just līdzi dažiem varoņiem.
Tik tālu itin labi patīk. Redzēs, kādas būs nākamās 3 daļas.

ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Rolfs Dobelli "Skaidrās domāšanas māksla"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Tā saucamās "pašpalīdzības" grāmatas cenšos nelasīt, jo tās var izmainīt uztveri nevēlamā virzienā. Mazliet uzjautrina, ka autors kādā nodaļā iesaka nelasīt pašpalīdzības grāmatas :D
Patika tas, ka netiek atkal un atkal uzspiests autora redzējums kā tas ir šāda veida grāmatās. Tā vietā īsi un konkrēti aprakstītas domāšanas kļūdas ar mazu piemēriņu. Vairākās vietās ir atsauces uz Darvina evolūcijas teriju, kas arī izskaidro, kāpēc mēs domājam tā kā domājam. Šīs atsauces ļoti labi sakan ar Dokinsa "Dieva delūziju". Izlasījās ātri. Ir arī bildītes :).
Nepatika pretrunas. Piemēram, vienā nodaļā viņš runā par "spēlmaņa kļūdu", jo, lūk, ir gadījums, kad kādā Montekarlo kazino ruletes bumbiņa 27 reizes pēc kārtas apstājās uz melnā lauciņa. Kļūda esot domāt, ka varbūtība tūlīt liks bumbiņai uzkrist uz sarkanā lauciņa un palielināt likmes. Taču tā, kā bumbiņai nav atmiņas, turpināja krist uz melnajiem lauciņiem. Savukārt citā nodaļā par "regresiju uz vidējo" autors apgalvo, ka novirzes no normas ir relatīvi īslaicīgas un situācija noteikti atgriezīsies pie "vidējās". Tad nu, liekas, ka viņš nesaprot, kas tā varbūtību teorija tāda īsti ir.
Mazliet uzkrītoši bija piemēri no biržas dzīves, jo izskatās, ka autors pats tajās pavadījis pietiekami ilgu laiku. Tas man atgādināja Roberta T. Kijosaki un Šāronas L. Lekteres slaveno grāmatu "Bagātais tētis, nabagais tētis", kur tika sludināts, ka iespējas naudu nopelnīt ir visapkārt, bet nomācošs vairums piemēru bija no nekustamo īpašumu [spekulāciju] pasaules.
Lielākā daļa grāmatas gan tomēr bija vērtīga. Īpaši patika pēcvārds, kurā autors iesaka neiespringt tagad uz visu domāšanas kļūdu labošanu, bet darīt to tikai tad, kad ir kaut kas patiešām kritisks vai nozīmīgs. Tam nu var piekrist, citādi var sajukt prātā ejot pret evolūcijas gaitā izstrādātiem domāšanas mehānismiem.
PS. Cena €15.00 par A5 formāta grāmatiņu ar 250 lappusēm jau nu gan ir pārspīlēta.

ceturtdiena, 2016. gada 27. oktobris

Anšlavs Eglītis "Vai te var dabūt alu?"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ar lielām aizdomām raudzījos uz romānu par spiegiem, pie tam vēl no latviešu autora. Tomēr biju patīkami pārsteigts par to, cik aizraujoši šī grāmata uzrakstīta. Eglīša darbus iepriekš neesmu lasījis, taču jau ir padomā nākamais viņa romāns. Stāsts ir par latvieti, kurš kara laikā emigrējis, taču īpaša iemesla vadīts vēlas jebkādiem līdzekļiem nokļūt Latvijā. PSRS laikā tas nav vienkārši izdarāms, tādēļ nākas iesaistīties spiegošanā, lai radītu netipiskas iespējas realizēt savu mērķi. Un realizācija aizrāva tā, ka diezgan ātri grāmatu izlasīju. Beigas varēja būt nedaudz oriģinālākas, bet tās atsver romāna galvenā daļa, kur bija gan tas, kā topošais spiegs tiek trenēts, gan pārvietošanās pa Latvijas džungļiem, gan Latvijas mazpilsētas un Rīgas ainiņas, gan dzīvīgi dialogi un salīdzinoši negaidīti pavērsieni.

Anšlavs Eglītis "Homo novus"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pēdējā laikā man laimējas ar labu grāmatu izvēli. Arī šoreiz.
Pēc katras izlasītās Anšlava Eglīša grāmatas arvien vairāk liekas, ka viņš ir viens no labākajiem rakstniekiem, kas mums ir.
Romāna pamatā nepazīstams, bet talantīgs jauneklis mēģina iekarot mākslas aprindu virsotnes. Notikumi nav paredzami un lasīt ir interesanti. Visu romānu caurauž smalks humors.
Darbība norisinās 1930-ajos gados un lasot ļoti labi var iztēloties tā laika Rīgu un tās sabiedrību, jo Anšlavs Eglītis raksta ļoti prasmīgi. Valoda ir plaša un mazliet pārsteidzoši, bet ... ir daudz nezināmu vārdu, jo tie ir kaut kādi vecvārdi, taču tā ir drīzāk pievienotā vērtība, nevis trūkums, jo lasīšanu padara interesantāku.
Atkārtošos, jo tas ir tik uzkrītoši, bet nevienā mūsdienu nenopietnajā vai pusnopietnajā romānā nav ne tas smalkais humors, ne tā vienkāršība un labestība, kas šādos pavecos romānos vai filmās. Nu, piemēram, Rutku tēva "Trīs vella kalpos" vai filmā "Kā nozagt miljonu". Manuprāt mūsdienu darbos ir par daudz spriedzes, skarbuma, pārlieku lieli centieni pārsteigt lasītāju šokējot, joki - vienkārši (reizēm pat truli). Cita galējība - "sieviešu romāni", kurus masveidā izdod Kontinents. Vāciņi atšķirīgi, nosaukumi pārāk sapņaini, bet saturs visām vienāds :D
Pēc šīs grāmatas vēl ilgu laiku saglabājas patīkama "pēcgarša". Ja ir apnikuši šodienas bestselleri, silti iesaku izlasīt šo grāmatu. Pats, pats nobeigums ir īpaši labs!

sestdiena, 2016. gada 24. septembris

Ričards Dokinss "Dieva delūzija"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmo kursu teoloģijas studijās vajadzētu sākt ar šīs grāmatas izlasīšanu! Ja plānojat lasīt vai jau lasāt bībeli - netērējiet laiku, izlasiet "Dieva delūziju".
Manā gadījumā Dokinss ne tik daudz sagrāva ilūzijas kā salika pa plauktiņiem to ko pats priekš sevis nemācēju noformulēt. Es pilnībā piekrītu Mārcim Auziņam, manam pasniedzējam universitātē, ka Dokinsa argumentiem par Dieva neeksistēšanu ir neiespējami nepiekrist. Kā jau biologs Dokinss pamatā afišē Darvina evolūcijas teoriju, kas ir daudz ticamāka par reliģijas piedāvāto skaidrojumu mūsu eksistencei. Tomēr argumenti par labu Dieva neesamībai birst arī no citām jomām - antropoloģiskās, filozofiskās, ētiskās, fizikas, varbūtības teorijas, pašas teoloģijas utt.
Droši vien varēja iztikt bez asprātībām, par reliģijas neloģiskumu, bet tās patīkami atsvaidzināja lasīšanu. Tiesa uzbrukums antropoloģiskā principa kosmoloģiskajai versijai (ka sešas pamatkonstantes ir precīzi ieregulētas) ir murgains ar visumiem, kas vairojas ar nelielām šo konstanšu mutācijām un izdzīvo tikai dzīvotspējīgākās kombinācijas.
Lai arī tāds Dievs ir maz ticams, tomēr es neizslēdzu, ka eksistē mūsu maņu orgāniem un ierīcēm neaizsniedzmi diapazoni, piemēram, kaut kādas "auras", dvēseles, spoki vai tml. parādības.
Personīgu pārdomu rezultātā man ir radušies jautājumi uz kuriem reliģijai nav atbildes. Kāda ir dvēseles robeža? Ja cilvēkam ir dvēsele, vai tā ir arī mērkaķim, sunim, žurkai, bitei, skudrai, amēbai, vīrusam? Ja jau Dievs būtu tik visvarens - kāpēc viņš no smagām slimībām ļauj (vai liek!) ciest un mirt maziem, ne pie kā nevainīgiem bērniem? Vai tā ir atriebība par grēkiem iepriekšējā dzīvē? Ja jā, tad kāpēc cilvēks neatceras to? Kāpēc kādam būtu jācieš septītajā (vai kādā tur) paaudzē par senču grēkiem esot nevainīgam un neapzinoties par ko ir "sods"? Tas taču ir ļauni. Cik daudz zvērību ir un tiek pastrādātas tieši reliģisku motīvu dēļ?
Šī noteikti ir viena no vērtīgākajām grāmatām, ko esmu izlasījis. Esmu ietaupījis milzīgi daudz laika, neuzsākot bībeles lasīšanu tikai tādēļ, ka tā ir Pasaulē populārākā grāmata.
P.S. Droši vien komentārus būs interesanti lasīt :).

svētdiena, 2016. gada 18. septembris

Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Gan nosaukums, gan amizantais aprakstiņš uz grāmatas beigu vāka īstenībā neko daudz nepasaka par to, kas patiesībā grāmatā ir rakstīts, vai arī dod neprecīzu priekšstatu. Brālim šo darbu ieteikusi izlasīt nejauša tante grāmatnīcā, kas nez kāpēc man bija pietiekams iemesls sākt lasīt. Sākums un beigas tiecas uz spiegu filmu sižeta aprakstu, bet vidus ir oriģināls. Īsumā - Rīgā nozog vērtīgu iekārtu un izved no valsts, citi to mēģina atgūt. Un par šo atgūšanu arī ir stāsts. Vispār labus personāžus autors izdomājis, un bija pat dažas vietas, kur nācās pasmieties. Izskatījās, ka autors baigi centies, lai viss, kas saistīts ar datorprogrammu pieminēšanu būtu skaidrs pat tai tantei grāmatnīcā, un arī pārējās tehnoloģijas, kas pieminētas, atbilstu realitātei. Radās sajūta, ka tas, kas rakstīts, ir teorētiski iespējams, bet mazliet pārspīlēts ar to, ka praktiski arī izdarāms (vai vismaz izdarāms tik īsā laikā). Grāmata nav bieza, ir ironiska, viegli lasās un ir aizraujoša, lai ātri izlasītu.

ceturtdiena, 2016. gada 25. augusts

Aleksandrs Grīns "Dvēseļu putenis"


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

“Un atkal pelēki mākoņi kā zārka vāks savelkas pār Latvijas debesīm…” Centos atrast precīzu citātu, bet tā kā grāmata ir gandrīz 800 lpp. bieza, nācās restaurēt no savas atmiņas. Tāda noskaņa caurvij visu romānu, taču pa starpam atrodas arī pozitīvas rindkopas. Tās nav daudz, jo romāns tomēr ir par latviešu brīvības cīņu laiku. “Sprāgst šrapneļi visapkārt, kāds atkal krīt un sniegs ap to top tumši sārts…” Citāts atkal nav īsti precīzs, taču tajā ierakstītā doma tika izteikta visdažādākajās vārdu kombinācijās un atkārtota neskaitāmas reizes, kas uz mani iedarbojās pat mazliet meditatīvi. Tiešām neapnika lasīt, kaut romāns ir drūms un garš. Detalizētais kaujas epizožu apraksts un romāna garums šķiet bija atslēga, lai kārtīgi izjustu tā laika notikumus un novērtētu, cik grūti nācās izcīnīt Latvijas neatkarību. Ja lasot paspēju mazliet atslābt, tad jau drīz nācās vēlreiz lasīt par šrapneļu sprādzieniem, saplosītiem ķermeņiem un tumšsarkano sniegu. Valoda romānā ir ļoti tēlaina un tā viegli lasās, kaut priekšvārdā uzzināju, ka Grīns ir briesmīgi mocījies tēmas un izteiksmes meklējumos. Lasot romānu, to nepateiksi. Pašlaik top arī filma pēc šī romāna motīviem.

trešdiena, 2016. gada 13. jūlijs

Juliāns Semjonovs "Septiņpadsmit pavasara mirkļi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Izlasījo šo, jo gribējās zināt kāpēc par Štirlicu ir tik daudz anekdotes. Vilšanās. Liela vilšanas.
Var jau būt, ka man bija pagrūti uztvert, bet sākumā jau parādijās visi tie Bormani, Šellenbergi, Milleri, Kaltenbruneri, Himleri u.c., kuru nodarbošanās nebija īsti skaidra, toties bija kaut kādas politiski pārgudras diskusijas starp viņiem. Pirmo trešdaļu grāmatas par Štirlicu pašu bija gaužām maz. Rezultātā palika garlaicīgi. Kaut kāda interese lasīt parādijās tikai grāmatas otrajā pusē.
Pēc grāmatas izlasīšanas uzzināju, ka anekdošu avots ir tieši filma. Filmu neesmu redzējis, un neskatīšos, bet pēc fragmentiem spriežot tā ir labāka par grāmatu.
Pati politiskā nokrāsa pilnīgi dabiska - nacisti ir nežēlīgi dzīvnieki, bet krievi ir miermīlības un līdzcietības iemiesojums. Tas, saprotams, jāignorē.
Es tiešām neko vērtīgu neatradu šajā grāmatā, ja nu vienīgi pāris spiegu viltībiņas attiecībās ar cilvēkiem.

Anderss de la Mote "[bubble] burbulis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošajā triloģijas daļā izrādās, ka arī otrajā grāmatā aprakstītie notikumi ir nākuši par labu spēlei. Nedaudz smieklīgi, ka galvenais varojis jau ir apdauzīts, pusbeigts smēķētājs, bet vienalga vēl var paskriet tik ātri, lai aizbēgtu, kad vajag.
Šajā daļā viss vēl vairāk samudžinājās un parādijās arī jauni personāži, kas lasīšanu padarīja interesantāku.
Šī daļa atkal bija tāda, ko grūti bija nolikt malā. Tomēr, godīgi sakot, tā kā rakstu šo blogu kādas pāris nedēļas pēc izlasīšanas es nespēju neko citu atcerēties kā tikai to, ko esmu uzrakstījis :D. Nu tukšas ir tāda tipa grāmatiņas, lai arī saistošas. Kaut kas līdzīgs trulām datorspēlēm. Paliekošā vērtība - niecīga.

Ilona Balode "Rīga - Pekina"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kopumā jau jautra lasāmviela. Lasījās viegli. Atkal bildītes gribējās redzēt vairāk. Es nesaprotu, kas tas ir, ka ceļojumu aprakstos tās ir tik maz. Vispār bija WEB linki uz bildēm, bet tie, protams, vairs nedarbojas :-/
Anotācijā rakstīts, ka autore ar Rolandu Ūdri ceļo ar stopiem no Rīgas līdz Pekinai, taču realitātē tālāk, liekas, par Gruziju ar mašīnām netika. Visādās Irānās (kurā netika), Pakistānās, Indijās tālu ar stopiem netiksi. Tur pārvietojās ar autobusiem, vilcieniem un vienreiz pat lidoja ar Lidmašīnu.
Tieši tāds pats blefs ir "ceļošana bez iekrājumiem". Kad kārtējo reizi visa nauda bija nodzerta, vairākas reizes palīgā steidzās Ūdra mamma, t. sk. ar lidmašīnas biļešu pirkšanu.
Mazliet patīkami pārsteidza, ka Pakistāna nav nekāda teroristu - rīkļu rāvēju valsts, taču Indija riktīgi dabūja trūkties. Indija ir bedre. Kā nost no tūristu takas, tā vieni krāpnieki un čakarētāji vien ir. Turklāt visi sazvērējušies pret tūristiem. Paši viens otru nekrāps.
Diez' vai es daudz kļūdīšos, ja teikšu, ka katru otro vakaru, izņemot laiku Tibetetā abi brašie ceļotāji apreibinājās. Pārsvarā piedzērās. Lielāko daļu viņu nepatikšanas radīja tieši alkohols. Laikam ceļojums bija par smagu.
Vēl es nesapratu 10 stundu braucienu ar autobusu Ķīnā speciāli uz vienu dabas parku, bet ieraugot ieejas maksu - 30 dolārus, principiāli atteicās maksāt un palika neredzējuši parku, jo pāri apsargātajai sētai arī netika. Tad, pats par sevi saprotams, atradās nauda alkoholam un nākamajā rītā atkal 10 stundu brauciens atpakaļ. Pie kam autobusa biļete arī kaut ko maksāja.
Kronis visam, bez šaubām, bija tas, ka autore Ķīnā pati savām rokām sadedzināja savu pasi. Tas, laikam, ir spilgtākais piemērs tam, kā radās piedzīvojumi.
Noslēgumā teikšu lielu paldies autorei par uzdrīkstēšanos doties tādā ceļojumā un tādā formā, kurā piedzīvojumi ir neizbēgami (ne visi bija slikti, dažreiz viņiem neticami palaimējās). Arī par grāmatas uzrakstīšanu - paldies, jo tā ir neatsverams informācijas avots no sērijas "kā nevajag darīt" un atsevišķās vietās no "kā pareizi rīkoties". Man bija interesanti un jautri. Tas ir svarīgi. Paldies jāsaka arī Ūdrim, kurš faktsiki nodrošināja visus ienākumus, kas padarīja iespējamu tādu braucienu (muzicēšana uz ielas, mammas pārskaitījumi, autoratlīdzības).
P.S. Novēlu Ūdrim pēc iespējas ātrāku tikšanu uz kājam.

piektdiena, 2016. gada 10. jūnijs

Anatolijs Bukrejevs un Gerijs Vestons de Volts "Kāpiens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Savulaik lasīju Deivida Brīšīrsa "Augstuma varā" un tur uzzināju, ka 1996. gadā kāpjot Everestā aizgāja bojā kaudze cilvēku. Sākumā, lai uzzinātu smalkāk gribēju pirkt Krakauera "Retinātā gaisā", bet to vairs nevarēja nopirkt, turklāt izdevniecība ieteica šo grāmatu kā patiesāku.
Visādā ziņā lasot radās iespaids, ka autori no sirds centušies izprast kas un kāpēc īsti notika un faktiski viņiem tas ir izdevies. Man, laikam, arī.
Tagad iedomājieties, ka esat faktiski bez spēka, paelpot grūti (8000 m augstumā), ārpus telts ir vētra ar sniegputeni un redzamību tieši necik, -30°C (vai cik tur) grādi. Ir pusnakts. Cik no jums dotos palīdzēt 5-iem cilvēkiem, kas zināms, ka atrodas apm. 500m attālumā no jums "apmēram tajā virzienā"? Anatolijs Bukrejevs devās viens un neviens cits no padsmit cilvēkiem 4. nometnē viņam nepalīdzēja. Tāpēc viņam par savu dzīvību var pateikties veseli 3 cilvēki. Tiesa viena izglābtā (liekas tā bija Sendija Hila Pitmena) pēc tam vienubrīd pamanījās apgalvot, ka pati izglābusies [maita!]. Vēl vairāk - gan Krakauers savā grāmatā gan Sendija "uzbruka" Bukrejevam ar pārmetumiem, ka viņš ir līdzvainīgs tajā situācijā...
Pieauguši cilvēki vai plīst aiz pašapziņas un ambīcijām tikt augšā Everestā. Radinieki, kas uztraucas par viņiem? Pie kājas viņus, viņš grib kāpt! Viņam ir "piķis"! Tad viņi samaksā milzu naudu (tolaik ap 65 000 dolāru) un uzskata, ka viņiem ir garantēta nokļūšana augšā. Vispār jau todien augšā tika visi :D Abu komercekspedīciju ekspedīciju vadītāji arī paši aizgāja bojā, bet izpildīja savu solījumu...
Kaut kur vispār gribas ciniski pateikt - tā viņiem [gandrīz] visiem vajag. Komercekspedīcijās lielākoties ir lecīgi, pār-pašpārliecināti, nenovīdīgi egoisti, kas pārņemti ar sevi. Turklāt paskatieties bildes no Dienvidu sedlienes, pašas Everesta virsotnes. Tās ir piedrazotas, pilnas ar tukšiem skābekļu baloniem un nekam nevajadzīgiem karodziņiem un citu drazu. Piedrazotas cilvēku "labākajās" tradīcijās.
Pašam Bukrejevam ne pārāk patika cilvēku sabiedrība un viņš labprātāk pavadīja laiku kalnos. Everestā un citos kalnos kāpa bez skābekļa baloniem. Diemžēl viņš aizgāja bojā milzu lavīnā gadu pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Iespējams, ka viņš ir vienīgais no visiem grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem kura nāve ir zaudējums sabiedrībai... Laikam ir likumsakarīgi, ka nav sevišķi daudz gados vecu augstkalnu kāpēju.

otrdiena, 2016. gada 17. maijs

Maikls Kraitons "Laika robeža"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Līdz ar šīs grāmatas izlasīšanu esmu "nokopis" visas Maikala Kraitona grāmatas latviešu valodā. Nav daudz - kopā 4 gab.: šī, "Spiets", "Kongo" un "Andromēdas celms".
Atšķirībā no citām draņķa lasāmvielām ("Carte blanche", "Geim" triloģija), šī paliek atmiņā ilgāk kā vienu nedēļu pēc izlasīšanas. Šajā kontekstā uznāk vēlme parediģēt vērtējumus linkos ieliktajām grāmatām, bet to es nedarīšu.
Visas šīs 4-as grāmatas ir tehno-trilleri, bet interesanti. Uzrakstīts ir labi un garlaicīgi nepaliek. No draņķa lasāmvielas atšķiras arī ar pārdomātāku stilu un arī kādu vērtīgu informācijas drusku var atrast. Pilnīgi noteikti var just, ka rokās ir kvalitatīvāks darbs.
Šajā grāmatā ir ceļošana laikā uz viduslaiku laiku, kad topā bija bruņinieki. (Super teikums sanāca! :) ) Dažas nodaļas ir samērā "asiņainas", tomēr tādi nu toreiz bija laiki - zobs pret zobu. Pašam man vispār nepatīk ne grāmatas, ne filmas par tiem laikiem, bet šī nez' kāpēc brīžiem radīja nelielas patīkamas asociācijas ar "Trīs vella kalpiem".
2003. gadā arī Holivuda ir pacentusies ar ekranizējumu piesaistot pazīstamus aktierus. Būs jānoskatās.

pirmdiena, 2016. gada 25. aprīlis

Lī Čailds. Viens šāviens

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Izlasīju grāmatu pēc īpaša ieteikuma. Domāju, ka stāsts arī īpaši atšķirsies no citiem. Nezināju un laikam arī īpaši nepievērsu uzmanību romāna veidam - detektīvromāns. Normāls mūslaiku detektīvromāns ar spraigu sižetu un sakāpinājumu grāmatas nobeigumā līdz pat atrisinājumam. Detektīvromānu cienītājiem droši varu ieteikt lasīt. Pieminēšu gan dažas lietas, kas tiešām īpašas, taču, manuprāt, pārāk apšaubāmas. Galvenajam varonim Džekam Rīčeram izdomāts īpašs piegājiens apģērba nēsāšanai - viņš to nemazgā, bet ik pēc 4 dienām pērk jaunu (nezinu kā ir ar apakšveļu). Tas radīja pirmo neticību, jo romāna darbība norisinājās karstā laikā. Galvenais varonis ir visu spējīgs ātri saprast, fiziski neuzvarams, spējīgs paredzēt vairāk uz priekšu nekā konkurenti, neievainojams. Varonis, kādu esam pieraduši redzēt bojevikos. Nu labi, šis punkts nebija nekas īpašs. Šķita, ka autors raksta filmas scenāriju, jo lasāmi pārāk daudz tīri praktiski novērojumi, darbības, sīkumi, bez kā var iztikt, jo tie nemaz neietekmē stāsta norisi. Varbūt šādi bija vēlēšanās varoni un stāstu padarīt īpašu, ar it kā nenozīmīgu uzmanības pievēršanu detaļām. Katrā ziņā man tas likās pilnīgi lieki, kaut vai kaut kādas Yankie beisbola komandas dalībnieku gūtie punkti (vai sazin kas tajā beisbolā tiek gūts) tajā un tajā gadā. Un visbeidzot, romāna spraigā noslēguma daļa atgādināja kādu bojevika epizodi, protams, ar galveno varoņu neievainojamību un spēju visu paredzēt, tizli jokot, utml. Vispār uz robežas ar to, vai ieteikt katram izlasīt, bet ieteikšu izlasīt, jo kā detektīvromāns šī grāmata ir normāls. Iespējams, vērtīgāk būtu skatīties uzreiz filmu http://www.imdb.com/title/tt0790724/

Daniels Sīgels. Apzinātība


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pamanīju grāmatnīcā un neplānoti nopirku. Šķita aizraujoša un nesen mazliet iepazīta tēma, pie tam grāmatai bija normāls virsraksts, atšķirībā no pārējiem par psiholoģiju stāstošiem darbiem. Lasīju gandrīz vai kā romānu, kura beigās vajadzētu būt atrisinājumam. Katrā nodaļā uzzināju arvien jaunus prāta darbības principus (tīri fiziskus) un iemeslus tam, kādēļ pats vai kāds cits rīkojas tā un ne citādi. Noderīgi, ka kļuva saprotams emociju rašanās ceļonis, un tas, ka, noteiktā veidā koncentrējot uzmanību, iespējams negatīvās emocijas un tai sekojošo rīcību - sekas novērst. Lai cik vienkārši un jau zināmi tas izklausītos, cilvēka ikkatra reakcija uz notiekošo sakņojas bērnības vai īpaši traumējošā pieredzē. Piemēram, ja vecāki pret bērnu izturas nesaprotami - vienbrīd mīļi, otru brīdi labākajā gadījumā neienteresēti, bērna prāts iemācās arī tādā veidā reaģēt dažādās dzīves situācijās. Tīri fiziski katras pieredzes momentā noteiktos smadzeņu apgabalos veidojas neironu savienojumi, kas līdzīgās situācijās liek mums reaģēt ar atbilstošām emocijām un rīcību. Labā ziņa ir tā, ka to var izmainīt, īpaši koncentrējoties un veidojot jaunus neironu savienojumus, izmainot agrākā pieredzē veidotos. Problēma tikai tā, ka jāspēj apzināties tas, kas agrāk šādus nevēlamos savienojumus veidojis. Problemātiski tas ir tāpēc, ka īpaši traumējošās vai drīzāk neierastās situācijās, kad prātā sāk darboties izdzīvošanas mehānismi (pārnestā nozīmē, jo šeit domāti mehānismi, kas cilvēka apziņā rada drošības sajūtu), notikums neierakstās apzinātā atmiņā. Tas noglabājas t.s. pievienotā atmiņā, kuru cilvēks neapzinās, iekams neveic īpašas un apzinātas prāta darbības. Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt vecākiem, kas audzina bērnus (veido viņu prātus), un tiem, kas bieži dusmojas vai pārāk regulāri pārbauda, vai aizslēgtas durvis. Noderīga literatūra redzesloka un apziņas paplašināšanai.

svētdiena, 2016. gada 17. aprīlis

Edgars Grāfs "Veldzējoša pelde ar krokodiliem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vienkarši brīnišķīgi gaiši stāstiņi par piedzīvojumiem Āfrikā. Tos lasot liekas, ka mūsdienu ziņu saturs par ziemeļāfrikas valstīm ir kaut kāda cita realitāte.
Kvalitatīvs tulkojums ar ļoti plašu vārdu klāstu un vieglu lasāmību.
Ne visi no 11 stāstiņiem ir smieklīgi, bet tie, kas ir, ir ļoti gaumīgi uzrakstīti. Dažos stāstiņos ir mēģināts aprakstīt neiespējamo Āfrikas dabas skaistumu. Šajā kontekstā gribējās, lai ir vairāk par 8 krāsainajām bildēm.
Pāris stāstiņos daļu no galvenā satura sastādīja tieši fotografēšana, bet bildītes - nevienas. Tas nu bija mazliet nepārdomāti. No otras puses vienu no tām bildēm pat būtu neētiski likt grāmatā :D
Visādā ziņā kvalitatīva izklaidējoša lasāmviela.
Starp citu vēl pirms 150 gadiem Kilimandžāro klāja metriem biezs sniegs...

Džefrijs Dīvers "Carte Blanche"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ģeniāli, izdevniecība "Kontinent"! Tieši dēļ tādām grāmatām kā šī arī pastāv šis blogs!
Uz grāmatas aizmugurējā vāka ir skaidri uzrakstīts, ka pēc šīs grāmatas motīviem uzņemta filma "Skyfall". Taču tā nav taisnība. Grāmatai nav nekā kopīga ar filmu. Izrādās kaut kad kāds serbu laikraksts ir paziņojis, ka "Skyfall" tiks uzņemta pēc šīs grāmatas, taču pāris nedēļas vēlāk Bodiānas producenti oficiāli noliedza jebkādu saistību ar šo grāmatu.
Pati grāmata nez' vai ir bonda grāmatu cienīga. Esmu lasījis arī Jana Fleminga bonda grāmatas un filmas par tām ir labākas. Šī, liekas, tomēr atpalika pat no Fleminga grāmatām.
Bonds cīnās ar atkritumu biznesa magnātu, kuru izmanto viltīga sieviete. Darbība risinās Dienvidamerikā. Īpaši tizli bija tas, ka pirmo grāmataas daļu Bonds dzenājās, lai novērstu neesošus draudus.
Vājš darbs visādā ziņā. Kārtējā grāmata par kuru nav ko teikt >:(

Anšlavs Eglītis "Bezkaunīgie veči"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Par šo bija duadz dzirdēts. Nu bija laiks pašam izlasīt.
Anšlavs grāmatā apskata paaudžu "sadursmi" no jautrās puses. Tā vairāk ir apskatīta no vecās paaudzes perspektīvas, pie kuras es par laimi vēl nepiederu. Labi, ka esmu "pareizajā" pusē :D.
Interesanti, bet atkal bija sajūtams tas sirsnīgais stils, kas raksturīgs dažiem latviešu autoriem, piem. Rutku Tēvam. Man tik ļoti tas patīk, ka sadabūju jau vēl pāris Anšlava Eglīša grāmatas. Redzēs, vai tās attaisnos manas cerības.
Sākums pilnībā atbilda manām gaidām attiecībā uz humora piedevām, tomēr lēnām tās tika samazinātas gandrīz līdz garšas zudumam. Bet nav jau pirmā reize...
Es, laikam īsti nespēju to noformulēt, taču agrāk dzīvojušu autoru darbos ir kaut kas tāds, kas aizķeras, liek domāt, raisa asociācijas ar paša pieredzi. Arī "Bezkaunīgie veči" izprovocēja tādas pārdomas.
Tā kā man patīk piedzīvojumu grāmatas un romāni, tad patīkams pārsteigums bija galveno varoņu trijotnes došanās pārgājienā kalnos. Izrādās, ka arī pats Anšlavs Eglītis bijis liels kalnu fans.

otrdiena, 2016. gada 15. marts

Anderss de la Mote "[buzz] troksnis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmā, grāmata tīši tika nobeigta atsājot intrigu par galvenā varoņa nākamajiem piedzīvojumiem.
Šajā otrajā triloģijas daļā kaut kādā brīdī sāka likties, ka notiek "mīcīšanās uz vietas". Visi notikumi grozījās par un ap uzņēmumu, kurš it kā sargā "spēli" no atklātības.
Atkal jau bija pagrūti nolikt malā, bet sāka arī nedaudz apnikt katras nodaļas beigās t.s. "cliff-hanger". Tas tomēr ir tik uzkrītoši.
Citādi jau ļoti jauks, izklaidējošs gabaliņš.

pirmdiena, 2016. gada 7. marts

Anderss de la Mote "[geim]"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sen nebija trāpījusies grāmata, kas tā aizrauj. Bija pagrūti nolikt malā. Ja gribat negulētu nakti - lasiet šo trillerīti.
Sākumā gan nepatīkami pārsteidza žargona pilnais literārais stils, tomēr ātri izrādijās, ka tie ir galvenā varoņa prātojumi un apraksti. Bet galvenais varonis nebija no tiem intiliģentākajiem.
Kopumā patika sazvērestības teorijas ideja - "spēle", kurā atzinību alstošiem indivīdiem dod visādus ne pārāk likumīgus uzdevumus, kas jāizpilda. Par to viņi saņem atlīdzību. Savukart sarežģītākos uzdevumus pasūta turīgi klienti, lai distancētos no izpildītājiem. Uzdevumi ir dažādas sarežģītības - no riteņu atskrūvēšanas mašīnai līdz šoka granātai karaliskajā zirgu svītā. Varbūt, ka kaut kas tāds arī varētu pa īstam darboties mūsdienu atzinību super-alkstošajā sabiedrībā (twitter, facebook, instagram utt.).

svētdiena, 2016. gada 28. februāris

Kormaks Makārtijs "Ceļš"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Darbs, kuram piešķirta Pulicera prēmija. Tam vajadzētu kaut ko nozīmet, vai ne? Es arī tā domāju, pirms izlasīju grāmatu. Domājot, ka kaut ko neuztvēru, meklēju Wikipēdijā, ko esmu palaidis garām. Tur pie "literārā nozīmīguma" ir rakstīts, ka tā ir "sirdi plosoša" un "emocionāli satricinoša". Dažiem latviešu autoriem ir spēcīgāki darbi, bet Pulicera prēmiju neviens tiem nav devis.
Es teiktu, ka tā ir spēcīga, bet nekādas patīkamas emocijas gan nerada. Kā vecs reklāmas triks visu laiku tiek atkārtots "auksts", "tumsa", "pelēks" utt. simtiem reižu, lai lasītājs notic. Pēc izlasīšanas atstāto iespaidu gribas pēc iespējas ātrāk "noskalot" ar kādu ne tik drūmu grāmatu.
Vēl par vienu no grāmatas vērtībām tiek uzskatītas attiecības starp tēvu un dēlu, kuri abi ceļo cauri izdegušajai Amerikai. Interesanti, bet dialogi starp viņiem abiem parasti ir 1 lpp. garumā un katrs pasaka ne vairāk par 1-3 vārdiem teikumā. Dialogu nav daudz. Es, protams, kopējo atmosfēru uztvēru, bet kaut ko TĀDU, TĀDU, TĀDU gan neatradu.
Tiem, kas iecienījuši postapokalipses tēmu varūt arī patiktu. Varbūt. Man bija par drūmu.
Vēl es nesapratu, kāpēc dialogi bija tik idiotiski iespiesti, ka faktiski saplūst ar pārējo tekstu. Piemēram:
nevis:
- Tev ir auksti?
- Jā.

bet:
Tev ir auksti? Jā.

Tas taču apgrūtina lasīšanu.

svētdiena, 2016. gada 21. februāris

Mārtins Baklijs "Smilšu graudi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ir skumji, ka cilvēks iegulda tik daudz laika un darba, bet rezultāts ir tik viduvējs.
Autors apceļojis visu Pasauli, visus kontinentus, izņemot Antarktīdu, bet puse grāmatas ir par Āfrikas tuksnesi. Tā bija arī interesantākā puse. Vēl bija interesantas dažas nodaļas par Ķīnu.
Iespaids ir tāds - sākumā autors ir tiešām saistoši aprakstījis ceļojumu pa Āfrikas tuknešiem, jo pašam bijis interesanti. Taču tālāk līmenis krīt, apraksti ir vienmuļi (kā tuksneši :) ). Daudzas epizodes liekas iespraustas grāmatā no kaut kādiem pierakstiem. Bieži vien dialogus, kas raksturo vietējo kultūru faktiski aprauj, bez tālākiem paskaidrojumiem. Dialogi arī ir tādi, kas piesaista uzmanību un liekas nedaudz dīvaini, bet nu kāpēc man ir jāuzmin kādēļ vispār šis dialogs pieminēts un ko tas liecina par vietējo kultūru, ja nav nekādu paskaidrojumu? Es taču lasu grāmatu, lai kaut ko uzzinātu, nevis sāktu pats savu pētījumu!
Ģeniāli bija tas, ka autors vienā nodaļā ir Amerikā, bet nākamajā bez jebkādiem mājieniem tādā pašā stilā turpina rakstīt un tikai pēc lappuses ir saprotams, ka nu jau runa ir par Austrāliju. Tādas vietas bija daudz.
Bildes nav nevienas. Ir kartes, bet tekstu ir grūti sasaistīt ar karti, jo bieži tiek minēti vietējo mazo pilsētu nosaukumi, kuri kartē nav. Mājieni, ka tagad brauks uz, piem. Dienvidamerikas kontinentu nav bijuši pieminēšanas vērti.
Pēdējās 150-200 lpp. (no 480) ir skaidrs, ka divus gadus ilgušais ceļojums pašam autoram bija apnicis bet vēl vairāk bija apnikusi grāmatas rakstīšana un tad nu tas kļuva nožēlojami. Ceļošana pārvērtās par milzu attālumu pārvarēšanu ar autobusiem un lidmašīnām. Apcerējumi kļuva arvien murgaināki, pilnāki ar fantāzijas epitetiem, ceļojuma faktus sāka nomākt vēstures fakti utt.
Nezinu kāpēc es to izlasīju līdz galam. Nevajadzēja tērēt laiku.