ceturtdiena, 2020. gada 30. jūlijs

Nils Sakss, Jurģis Liepnieks "Nāve - tās nav beigas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Negaidīti labs kriminālromāns. Pilnīgi ne ar ko neatpaliek no ārzemju rakstnieku sarakstītajiem. Un kāpēc būtu jāatpaliek? Mūsējie arī prot labi rakstīt!
Man patika, ka bez galvenajiem notikumiem tieši nesamāksloti lasītāja uzmanība tika noturēta visas 400 lappuses. Patika arī konsekcence ar kādu viena nodaļa bija par vienu sātsta līniju, bet otra par otru, līdz tās saplūda. Ne reizi nebija tā, ka divas nodaļas pēc kārtas ir par vienu sižeta līniju. Tas ātri ļāva pierast pie "ritma".
Personāži bija nostrādāti vienkārši izcili: seksuāli kārīgais pulkvedis, pusnarkomāniskā psihoterapeite, bagātie Šapiro dzimtas locekļi, abas tās prastās liverpūlietes :D u.c.
Jurģis Liepnieks jau nebūtu polittehnologs, ja nebūtu arī zemteksti, kas vairāk attiecas uz to kādām metodēm strādā policija un kā vispār lietas ir "sakārtotas" Latvijā. Es pilnībā pieņemu, ka tas, kas tur rakstīts galīgi nav tālu no patiesības tāpēc, ka tā klaji jau to nedrīkst teikt, bet romānā iestrādāt ko tādu jau ir labi aprobēta metode. Es tikai negribu ticēt, ka ir tik slikti, ka KNAB un SAB ir organizētās noziedzības aizstājēji valstī, bet kas zina...
Likās, ka beigās pietrūka "atrisinājums" sižeta līnijai attiecībā uz puikas mammu un pašu galveno varoni. Tomēr tas ir neliels un nebūtisks trūkums.

otrdiena, 2020. gada 21. jūlijs

Sūzena Kolinsa "Balāde par dziedātājputniem un čūskām"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Es tā arī nesapratu kāda jēga bija rakstīt šo grāmatu. Cerēju, ka būs aprakstīts kā Koriolāns Snovs kļuva par prezidentu, bet paliku vīlies, jo stāsts ir par Snova pusaudžu laiku.
Līdz 200. lappusei īsti nekas nenotika. Tas ir par daudz priekš 570 lpp. gara stāsta.
Autore ir izdomājusi arī neuzrakstīt, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - Lusiju Greju. Tas atstāja nepabeigtības piegaršu. Iespējams, ka tas viss ož pēc nākamajiem turpinājumiem.
Man pietrūka arī dinamikas un par daudz bija "pusaudžu mīlestības slienas" un vēl tie bezatskaņu dzejoļiem līdzīgie savārstījumi no kā var secināt, ka tā tomēr ir izteikti pusaudžu lasāmviela.
Citreiz arī no neinteresantām grāmatām kaut ko iemācās, jo autors tajās ielicis kādu izpētes darbu un faktu kopumu. Pēc šīs palika tukša vieta. Tīra fantāzija. Iespējams, ka šī ir pirmā grāmata no kuras nejūtos ieguvis ne nieka.
Labāk izlasiet oriģinālo "Bada spēļu" triloģiju.
PS. Atradu arī ap 10 rakstības un sintakses kļūdām, kas Zvaigznes grāmatām parasti nav raksturīgi, bet nu jau sāk palikt raksturīgi.

otrdiena, 2020. gada 7. jūlijs

Rolands Prīverts "Nebaidies ne no kā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Viennozīmīgi skarbi dzīves līkloči. Autors neslēpj, ka jau no pusaudžu gadiem nodarbojies ar nelikumībām. Šajā grāmatā var izlasīt tādas noziedzīgās Pasaules nianses, kuras parastiem cilvēkiem citādi neuzzināt. Piemērām, pārsteidza cietuma bandu kauju apraksti Ekvadoras cietumā.
Neskatoties uz to, ka viņš ir pārdzīvojis daudzus tiešām skarbus dzīves pagriezienus, es tomēr nevaru piekrist visiem viņa uzskatiem.
Būtisku dzīves daļu autors ir pavadījis cietumā, ko uztver kā attīstošu dzīves skolu, taču, ja tā var teikt, manuprāt, viņam, paveicās pašā sākumā ar izdzīvošanu cietumā.
Pirms nokļūšanas cietumā kāds pieredzējis cietumnieks viņam deva labus padomus par to kā tur izdzīvot. Cietumā viņš nonāca vienlaikus ar kādu citu cilvēku, kuram šādi padomi acīm redzami netika doti un tās bija briesmu lietas, kas ar to cilvēku notika. Autors mazliet augstprātīgi izsakās par to cik stulbs bija tas otrs un, ka tieši tāpēc vajag, lai izdzīvo stiprākie un "labākie". Autoram empātijas vietā piemīt drosme. Bet vai autors ir padomājis kā būtu iegrozījusies viņa cietuma dzīve, ja viņš būtu bijis tas otrs - tas, kurš nesaņēma padomus? Kas būtu palicis pāri no viņa [ego] pēc tāda sākuma?
Tomēr drosme ir īpaši izceļama, jo autors pēc grāmatas sarakstīšanas piedzīvoja jaunas nepatikšanas.

otrdiena, 2020. gada 30. jūnijs

Jūnass Bonjērs "Nozagt helikopteru un naudu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Romāns, kas balstīts uz patiesiem notikumiem.
Izlasīt bija vērts bet rakstīt, domāju, ka tomēr ne. Liekas, ka romāns sarakstīts tāpēc, ka pats fakts "aplaupīt naudas glabātuvi ar helikopteru" ir kā no Holivudas filmas.
Droši varu teikt, ka līdz kādai 210. lappusei stāstāmais bija izstiepts. Tad kļuva interesantāk.
Dīvaini bija tas, ka īstā laupīšana notika 20 minūšu laikā, kamēr romāna autors to izstiepa līdz 35 minūtēm, kas ir gandrīz vai 2x ilgāk.
Nobeigums gan bija interesants - ne pārāk salda, tomēr šī romāna odziņa. Izlasiet paši.
Vēl faktiski pietrūka epilogs. Lai arī bija skaidrs, ka vismaz vienu no laupītājiem saņems ciet tāpēc, ka nozieguma vietā atrada viņa DNS, nebija skaidrs, cik no pārējiem paņems ciet. Reālajā dzīvē visu bandu paņēma ciet pēc 2-ām dienām un viņi dabūja cietuma sodus līdz 8 gadiem.

otrdiena, 2020. gada 9. jūnijs

Terijs Heizs "Es esmu Svētceļnieks"


Vai ir vērts lasīt: NĒ!

600+ lappuses velti iztērēta laika. Sarūgtinoši.
Gribēts uzrakstīt baigo spiegu romānu, bet sanākusi kaka. Piedodiet.
Sākumā tiešām nobijos, jo atkal uzrāvos uz rakstīto tagadnes formā. Iespējams, ka sliktāku izvēli nemaz nav iespējams izdarīt. Esmu jau minējis, ka lasītājs tur rokās grāmatu ar stāstu, kas jau ir noticis, nevis tas tiek rakstīts reālā laikā.
Tad vēl viss nebija līdz galam pārdomāts. Nu, piemēram, lai terorists tiktu stringra režīma bioloģiskajā laboratorijā, viņš notver tās direktoru, izdabū viņa acis ar kurām tiek cauri skaneriem un svariem (protams, sverot "gandrīz tikpat" cik upuris), tad izblandās pa pusi ēkas, medpunktā nozog vakcīnas pret bakām un pievilto dokumentus, lai šo faktu nekonstatētu. Pēc tam aizlienetās acis atgriež vēl dzīvajam īpašniekam, kuru tad aizved uz izgāztuvi un nošauj. Kur ir problēma? Problēma ir tur, ka tāda kalibra iestādē noteikti bija videokameras, kuras pēc iestādes vadītāja slepkavības noteikti pārskatīs :D
Arī pats galvenais varonis bija nekāds, pat banāls. Es saprotu, ka "pasaulē labākajam" spiegam jābūt bezpersoniskam, taču pat Džeimsam Bondam bija personība. Turklāt tomēr Džeims Bonds ir labākais :D
Nebija arī spriedzes vai atbilstoša nobeiguma - tikai bezjēdzīga nelielas spīdzināšanas aina ar to pašu metodi, kura jau smalki aprakstīta grāmatas vidū. Liekas, autors izjutis pacēlumu domājot par to konkrēto metodi.
Visas sievietes, kuras satika galvenais varonis bija "neaprakstāmi skaistas" :) Nu kopumā - tīrās šausmas. Nedrīkst jau tā teikt, bet, pat "Veritija" bija labāka...

otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Jū Nesbē "Nazis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Nu gan pietiek! Nevaru nekādi citādi pateikt kā vien ka līdz galam izmocīju ar mocīšanu. Pārāk izstiepts. Manuprāt - neinteresantākais no visiem sērijas romāniem. No 450 interesantas bija tikai kādas pēdējās 80 lappuses.
Jau ierasti apnicīgi ir paņēmieni kāpināt spriedzi uzkrītoši maldinot lasītāju. Nu, piemēram, viena no noziedznieka uzpuriem bija tikusi izvarota, taču Harijs Hols solot viņai arestēt noziedznieku kļūdījās un nesaņēma to ciet. Grāmatas beigās, tuvojoties kritiskajiem notikumiem upurei ejot uz tikšanos apraksts speciāli bija uzrakstīts tik divdomīgi, ka bija jākļūst skaidram, ka upure dodas uz tikšanos ar noziedznieku, nevis, ka teksts attiecināms uz Harija Hola "piečakarēšanu" iepriekšējo reizi, taču pēc dažām rindkopām var iegūt apstiprinājumu tam, ka attiecīgais teksts bijis domāts attiecībā uz Holu. Sliktākais ir tas, ka lasot tās divdomīgās vietas jau viss ir skaidrs - tas tā muļķīgi.
Atsevišķas vietas bija grūti uztvert - vai nu tulkotāja vaina vai Jū Nesbē atkal sapinies meistarībā. Neraksturīgi Zvaigznes ABC grāmatām, bet atradās arī pāris kļūdas.
Tagad man ir mazliet bail ... lasīt citas Jū Nesbē grāmatas.

otrdiena, 2020. gada 5. maijs

Stīvens Hokings "Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man liekas, ka visas Hokinga grtāmatas vajag izlasīt.
Un tātad: visīsākās atbildes uz svarīgiem jautājumiem.
* Vai Dievs ir? Nē.
* Kā tas viss sākās? Kaut kas uzsprāga, bet kāpēc - nezinām.
* Vai visumā ir vēl kādas citas saprātīgas dzīvības formas? Jā. Taču vislabāk man patika pretjautājums: Vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvības formas?
* Vai iespējams paredzēt nākotni? Nē, jo tas ir pārāk sarežģīti.
* Kas ir melnā cauruma iekšienē? Nezin'.
* Vai iespējams ceļot laikā? Pa pusei. Un vispār - mēs taču visu laiku ceļojam laikā uz priekšu.
* Vai mēs uz Zemes izdzīvosim? Diezin' vai.
* Vai vajag kolonizēt kosmosu? Jā. Sk. atbildi uz iepriekšējo jautājumu.
* Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā? Jā, ja ļausim.
* Kā veidot nākotni? Tiekties zinātnes gaismas virzienā un uzvesties labi.
Kā vienmēr - bija interesanti. Tiešām žēl, ka tik ilgu savas dzīves posmu tāds izcils prāts bija ieslodzīts invalīda ķermenī.

pirmdiena, 2020. gada 27. aprīlis

Kriss Stjuarts "Papagailis piparu kokā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sākums likās pat labāks par "Pāri citroniem". Vidusdaļa gan bija garlaicīgāka.
Bija jūtams, ka autors pēc pirmās grāmatas panākumiem jau nedaudz saslimis ar zvaigžņu slimību, bet varbūt tā bija dabīga tieksme kļūt par labāku rakstieku. Lai vai kā, dažviet likās, ka ir pārspīlēts un pavisam nedaudz samākslots stāstījums vai arī notikumu atainojums. Grāmatas otrajā pusē gan šis trūkums bija nemanāmi pazudis. Nekas traks, bet pēcgarša palika.
Vēl nedaudz dīvaini likās, ka dažas nodaļas bija saistītas ar viņa rakstnieka karjeru. Sanāk neliels paradokss: cilvēki pērk grāmatu, kurā rakstīts, ka viņš kļūst slavens tāpēc, ka pērk viņa grāmatas :D Iemesls tam bija pirmās grāmatas panākumi un tomēr, ja otrajā grāmatā tiek minēts tas, kā viņš raksta otro grāmatu, nu tas ir drusku dīvaini.
Beigās ir intervija ar autoru, šķiet, pēc daudziem gadiem kopš pirmās grāmats iznākšanas. Mani pārsteidza šis: "Mēs tikko ierīkojām zaļos jumtus, kas apklāti ar augsni un sausumizturīgiem augiem un zali - tādējādi mums izdevies ziemā pacelt guļamistabas temperatūru līdz patīkamajiem sešiem grādiem." Citāts labi raksturo tos reālos apstākļus kādos viņi dzīvo un arī attieksmi pret to visu :)
Ir vēl trešā daļa "Mandeļu ziedu novērtēšanas biedrība", kuru kārtējo reizi Latvijas izdevniecību labākajās tradīcijās BaibaBooks neizdeva un neplāno izdot.
Es iegādāšos gan pēdējo grāmatu gan vēl 2-as autora grāmatas.

pirmdiena, 2020. gada 20. aprīlis

Kriss Stjuarts "Pāri citroniem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Es teiktu, ka bija patīkami lasīt. Tieši tik daudz un ne vairāk. Cauri visai grāmatai vijas tāds spānisks vieglums ar nelielu ironijas vai sarkasma pieskaņu kā nu kurā vietā nepieciešams. Tā kā daudz rakstīts par cilvēkiem ar kuriem autoram bija un ir saskarsme, bet lielākā daļa no tiem māk lasīt, pat arī tādi, kas pēc autora domām neprata, tad grāmatā uzrakstīt kaut ko ne tik cildinošu bija jāmāk. Ar to autors labi ticis galā. Ļauna jau nekā nebija, bet, piemēram, iepriekšējais mājas īpašnieks bija tāds drusku kretīnītis un tas tad arī dabūja attiecīgu vērtējumu.
Grāmata faktiski sastāv no ne pārāk gariem stāstiem par dažādiem atgadījumiem un to "kā lietas notiek Spānijā", kad 40 gadu vecumā ar sievu un visu iedzīvi pārceļas no Anglijas uz dzīvi Spānijas laukos kalnainā apvidū. Labi, ka stāsti ir puslīdz hronoloģiskā secībā. Vismaz stāstu sākums.
Šāda rakstura literatūrai parasti interesantā daļa ir nianses, kuras te netrūka. Tieši tur es saskatu tās vērtību.
Nezinu, kāpēc grāmatu cenšas reklamēt kā baigi jautro. Es tur daudz nesaskatīju ne pārspīlētu jautrību ne kaut ko depresīvu. Optimismu gan.

trešdiena, 2020. gada 8. aprīlis

Jū Nesbē "Slāpes" (Harijs Hols 11)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Arvien grūtāk ir pateikt, ka ir vērts lasīt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka Jū Nesbē sevi ir izsmēlis, vismaz tieši ar Harija Hola tēlu. Viņam vajadzēja pabeigt šīs grāmatas ar iepriekšējo sēriju.
Lai arī Jū Nesbē ir atgriezies pie tā, ka beigās vainīgais ir kāds, ar kuru viņš lasītāju ir iepazīstinājis, tomēr tādu lielu pārsteigumu nav. Vienīgais pārsteigums ir par to, kā kārtējo reizi viņš izgrozās no bezizejas situācijas grāmatas beigās, kur arī šoreiz viņam draudēja "nenovēršamas" nāves briesmas.
Toties mans pārsteigums šī bloga ieraksta lasītājam ir tāds, ka slepkava ir nenormālais maniaks no iepriekšējās grāmatas - Valentīns Jertsens, taču organizators ir psihologs-vampīrists :D Varbūt kādam tāpēc būs interesantāk lasīt.
Mazliet lēti sāk šķist arī mēģinājumi likt lasītājam domāt, ka vainīgais ir neīstais cilvēks. Šīs vietas nu jau ir atpazīstamas. Tomēr tāpat tradicionāli līdz pat pēdējām lappusēm saglabājas intriga par īsto vainīgo. Tāpat sākumā nu jau kādās 3-4 grāmatās Harijs Hols ir apņēmies vairāk neizmeklēt slepkavības, bet viņu vienmēr pierunā vai piespiež...
Diemžēl nepamet sajūta, ka romāns tiek mazliet stiepts.
Es droši vien aizmocīšu līdz galam arī pēdējo grāmatu no šīs sērijas, taču es negaidu, ka man radīsies kāda sajūsma par to.

pirmdiena, 2020. gada 23. marts

Jū Nesbē "Policija" (Harijs Hols 10)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šoreiz radās izpaids, ka romāns ir stipri pastiepts.
Arī par anotāciju kārtējo reizi var tikai pabrīnīties! Speciāli tiek radīts iespaids, ka komā guļošais ir Harijs Hols, bet tā nav, neskatoties uz to, ka iepriekšējā grāmatā viņā ielaida 2 lodes krūtīs, bet vienu galvā. Sīkums! Nevis Harijs bija komā, bet narkokaralis, kuru viņš it kā nepārprotami nodūra iepriekšējā "sērijā". Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka grāmata ir sarakstīta par Hariju Holu, nevis kādu citu, bet, lai tā būtu interesanta, viņš nevar visu grāmatu nogulēt komā. Un vispār, tad, kad sākas "augšāmcelšanās jociņi", ir pilnīgi skaidrs, ka radošā aka ir izsmelta.
Acīm redzot šī bija iecerēta kā pēdējā grāmata šajā sērijā, tāpēc beigās Harijs apprecas. Gluži kā filmā - happy end.
Jū Nesbē īsi pirms grāmatas beigām par aizdomās turamajiem pataisīja gandrīz visus pēc kārtas. Taču man ne pārāk patika, ka beigās īstais vainīgais bija "nekas". Vismaz tad, kad kļuva skaidrs, kurš tas ir, neatcerējos, ka viņš iepriekš pat būtu pieminēts.
Ņemot vērā, ka šī bija iecerēta kā pēdējā grāmata, žēl, ka Jū Nesbē katrā gāmarā pēc "Tarakāniem" faktiski visu laiku notikumiem liek notikt Oslo. Domāju, ka daudz krāšņāk būtu bijis, ja katras "sērijas" notikumi būtu notikuši savā valstī.

otrdiena, 2020. gada 25. februāris

Jū Nesbē "Spoks" (Harijs Hols 9)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Jū Nesbē pēc iepriekšējām grāmatām ir paņēmis radošo pauzi sadistiskāko, pretīgāko un maniakālāko slepkavību izgudrošanā. Laikam pašam palika nelabi no tām visām. Šajā grāmatā viņš pārmaiņas pēc nolaidās līdz narkomānu līmenim mazliet ļaujot paskatīties uz Pasauli no viņu redzes punkta - pietiekami daudz, lai saprastu, ka tas nav tas, ko normāli cilvēki dzīvē gribētu pieredzēt.
Labākie brīži grāmatā ir tie, kur galvenais varonis - izmeklējājs Harijs Hols mētājas ar saviem jociņiem. Nu, piemēram, kad viņam mēģināja pārgriezt rīkli tādējādi stipri savainojot, viņš "sūdzējās", ka esot bijis neprasmīgs bārddzinis :D.
Grāmatas biezums 464 lappuses nav nekas traks, jo lasās raiti un arī sprieze ir sabalansēta. Protams, atkal pēdējā 1/3 daļa bija visinteresantākā.
Ā, jā - beigās Hariju drusku nošauj. Acīmredzami Jū Nesbē vairs negribējās rakstīt par šo personāžu. Redzēs, kā viņš izķepurosies, jo vēl ir 3 grāmatas par Hariju Holu.

pirmdiena, 2020. gada 24. februāris

Lato Lapsa "Brūnās Jaunavas bērni Svētās Nāves ēnā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

To "jā" es dodu ar "gariem zobiem".
Milzīgs lērums vietvārdu, cilvēkvārdu un vēstures faktu samaisīts kopā ar Lato Lapsas manāmi augstrātīgo un aroganto rakstības stilu, kas nemaz nav tik baudāms. Es teiktu, ka brīžiem pat līdz kaitinošam līmenim visu tekstu caurauž Lato viszinīgais un "pats-par-sevi-skaidrs" piegājiens lietām, vietām un notikumu aprakstiem.
Vērtīgais šajā grāmatā bija tas "sausais" atlikums, kas paliek pāri pēc liekvārdības nokāšanas - fakti, kurus lielākoties Lato smēlies no grāmatas beigās atrodamā izmantotās literatūras saraksta. Viens no tiem, kas noteikti paliks atmiņā - ASV savulaik Meksikai atņēma 1/2 teritorijas.
Pati informācija par Bolīviju un, īpaši, Meksiku tomēr bija ļoti vienveidīga. Abām valstīm tika pieminēts par daudz vēstures. Bolīvijai papildus tā koncentrējās ap cilvēkiem - alkoholiķiem, narkotikām un to ražošanu. Pēdējais gan bija interesanti.
Kas attiecas uz Meksiku un meksikāņiem - domāju, ka nevajadzēja 1/3 daļas grāmatas biezumā malt un malt no dažādiem skatpunktiem tikai par viņu svēto nāvi un vēsturisko izcelsmi dīvainajai meksikāņu dzīves uztverei. Galu galā lēkāšana pa vietām un laikiem atstāja arī neorganizētas informācijas plūsmu.
Man būtu paticies mazliet daudzveidīgāks informācijas spektrs. Bet kaut kas brūns tomēr tajā grāmatā bija...

ceturtdiena, 2020. gada 13. februāris

TR Notārs (Lauris Vanags) "Belašs jeb Vilcienā lasāma grāmata"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man patika. Mazliet maldinoši bija pirmie divi stāstiņi par degradētiem ļautiņiem ar visu viņu krāšņo leksiku, kuru gan autors centies ietērpt pieklājīgos vārdos, bet bija smieklīgi. Pārējos stāstiņos autors bija novērsies no krievu valodas rupjību tulkošanas uz latviešu valodas pieklājīgā gala vārdiem.
Visvairāk man patika "Meistars un Marģeris". Protams, ka atkal jau pie galveno varoņu problēmām bija vainīgs alkohols, bet nu ideja ļoti oriģināla un vienkārša, kas ir arī tās skaistums.
Īsti jau arī vairs nav ko rakstīt. Kā ultra-vieglā literatūra "Belašs" ir tīri labs!

sestdiena, 2019. gada 28. decembris

Turs Heijerdāls "Ceļojums ar 'Kon-Tiki'"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pēc visām tām slepkavībām Jū Nesbē grāmatās gribējās noskalot nepatīkamo pēcgaršu. Mmm... diemžēl vajadzēja daudz - veselu Kluso okeānu.
Īsumā: norvēģu ceļotājs savāca 6 cilvēkus, no kuriem pusi nepazina un ar tādu balsu koku plostu 3.5 mēnešos pārpeldēja no Dienvidamerikas Peru krastiem uz Franču Polinēziju, kas ir mazliet vairāk kā pusceļš līdz Austrālijai kopumā pieveicot ap 8000 km. Tieši tik iespaidīgi.
Grāmatā bija vien nieka 276 lappuses, bet notikumi tur bija milzīgi daudz. Brīžiem pat likās smieklīgi, ka viņš 4 lappusēs aprakstījis braucienu Ekvadorā ar džipu pāri Andu kalniem no piekrastes līdz džungļiem, kur vēl auga resnāki balsu koki. Nocirsto koku pludināšanu pa upi no Ekvadoras vidus līdz okeānam vispār tikai pieminēja. Tieši tik pat īss viņš bija par pieņemšanu pie Peru prezidenta, lai dabūtu doku, visādus materiālus un cilvēkresursus stingri apsargātā armijas teritorijā plosta būvei - par baltu velti. Dabūja ar' ar visu to, ka viņš nemācēja viņu valodu, bet viņi viņa valodu :D.
Pati par sevi grāmata manī izraisīja sajūsmu, kādu sen nebiju izjutis lasot. Pirmkārt mums jau uz neatgriešanos ir pazudušas tās dabas bagātības, kādas bija pirms 60-70 gadiem. Diez' vai šodien vēl okeānā varētu redzēt delfīnu barus tik tālu, cik acs redz. Otrkārt tas fantastiskais avantūrisms kāds bija iespējams vēl tad, šodien liekas kaut kas pilnīgi nereāls. Arī toreiz bija jākārto papīru kalni, bet nedomāju, ka šodien kaut ko tādu vispār varētu iespēt "izgriezt cauri"... ar līdzekļiem, kas līdzinās dažām lidmašīnas biļetēm.
Pats brauciens pa okeānu... tas ir jāizlasa! Sākumā vētra, kas viņus nomocīja līdz bezspēkam, viducī visādi jūras brīnumi, spēlītes haizivis velkot uz plosta aiz astas... viņi piedzīvoja pat cunami, kad līdz krastam vēl bija tūkstošiem kilometru!
Vienīgi manu sajūsmu mazināja secinājums, ka cilvēks tomēr ir briesmīgs radījums. Iznīcina gandrīz visu savā ceļā. Nezinu, cik haizivis viņi nogalināja tāpat vien aiz gara laika ... desmitiem. Man nav ne mazāko šaubu, ka beigās cilvēki tomēr noskūs visus mežus un izkāsīs visus okeānus to vietā atstājot tuksnešus un toksiskas zampas, kurās nedzīvos nekas un neviens.

ceturtdiena, 2019. gada 12. decembris

Jū Nesbē "Leopards" (Harijs Hols 8)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kāpēc vienmēr slepkava ir vīrietis? Kāpēc vienmēr, vai gandrīz vienmēr upuri ir sievietes? Vai tā paša iemesla dēļ kāpēc melnajiem vienmēr ir pirmās vietas skriešanā, bet baltajiem - šaušanā?
Man arī sāk likties, ka ar Jū kaut kas nav labi, jo tik sadistiskus nogalināšanas veidus, kādus var atrast viņa romānos neesmu lasījis nekur citur. Varbūt maz esmu lasījis, bet izgudrot hipotētisku nogalināšanas ieroci "Leopolda ābolu" jau ir diezgan slimi. Tas ir tāds kā uz grāmatas vāka. Lietošanas instrukciju var atrast grāmatā vai Internetā.
Un tomēr... Pēc "Sniegavīra" man jau likās, ka labāk (izņemot slepkavības veidus) nebūs, bet bija gan. Lai arī grāmata bija ap 600 lpp, bija diegan interesanti visas grāmatas garumā.
Vēl sāk iezīmēties arī tipisks nobeigums - īsi pirms pašām beigām Harijs Hols nonāk nāves briesmās no kurām izsprūkot tiek kārtīgi sakropļots. Redzēsim, cik no viņa miesas paliks pāri vēl pēc 4 grāmatām.

piektdiena, 2019. gada 15. novembris

Jū Nesbē "Sniegavīrs" (Harijs Hols 7)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šoreiz līķu skaits jau pārsniedza 10. Tāda līķu hiperinflācija. Es gribēju teikt, ka viņi mēdz uzpūsties, bet nevairojas. Tomēr šajā grāmatā savairojās... t.i. nevis savairojās (jo viņi tak nevairojas), bet tika sataisīti. Man likās, ka bija par daudz. Kaut kā jau ierasti arī personāžu skaits bija paliels, tāpēc šur un tur bija grūtāk izsekot - bija pat jāšķirsta atpakaļ. Īpaši, ja lasa ar ilgākiem pārtraukumiem.
Arī temps bija ierasts - 2/3 pusgarlaicīgi, bet pēdējā 1/3 daļa - diezgan aktīva. Nu, vispār pēdējā 1/5 daļa būs precīzāk.
Sāk arī iezīmēties tipiska recepte: vienmēr slepkava ir kāds, kurš ir "pazīstams" visu romāna laiku. Atliek tikai uzminēt - kurš. Bet tā kā lasītājam trūkst informācijas pie kuras tiek Harijs Hols, tad tas nekādi nav iespējams.
Šī arī ir vienīgā daļa no sērijas par Hariju Holu, kura ir ekranizēta. Filmēšana esot bijusi sasteigta bet pati filma esot pilnībā sačakarēta. Grūti pateikt, kāpēc tādu uzvaras gājienu ejoša grāmatu sērija tikusi noskalota podā kinoindustrijā. Tomēr tas nav traucējis Zvaigznei ABC cerēt uz papildus peļņu atkārtoti izdodot šo daļu no visām 12.

pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Jū Nesbē "Glābējs" (Harijs Hols 6)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Tādos triecientempos lasot visas šīs sērijas grāmatas kļūst mazliet izlepis. Tas nekas. Ja Jū Nesbē gribēja sarakstīt tik daudz grāmatas, tad vajadzēja ar to rēķināties, tāpēc droši varu teikt, ka neko daudz vairs nepārsteidz sižeta pavērsieni, jo laikus jau rodas nojausma par to kas būs vai arī kurš būs kurš. Tomēr joprojām grāmata ir tīri labi lasāma.
Šoreiz tika pieminēts serbu-horvātu karš un glābējs ir kāds horvāts ar varoņa vēsturi tajā karā. Bet, lai cik tas dīvaini arī nebūtu, lietas grozās ap kaut kādu pestīšanas armiju un tās cilvēkiem, tā, ka reliģija tur arī ir iemaisīta.
Pārmaiņas pēc Harijs šoreiz sliktajam ļāva aiziet, jo tas novāca vēl ļaunāku personāžu :).
Vispār kaut kāds pieradums jau arī ir izveidojies, bet no otras puses gribas ātrāk piebeigt visas sērijas grāmatas, lai var lasīt kaut ko citu.

pirmdiena, 2019. gada 30. septembris

Jū Nesbē "Sātana zvaigzne" (Harijs Hols 5)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

No vienas puses varētu teikt, ka Jū Nesbē mazliet par daudz izplūst liekvārdībā. No otras puses - kā tad lai citādi piešķir romānam cilvēciskumu? Viņam gan kaut kā tomēr izdodas noturēt to trauslo balansu, lai arī brīžiem vēlu vakarā lasot var arī aizmigt. Tā pa īstam interesanti kļuva tikai pēdējā trešdaļā - nu tā, ka grūti nolikt malā. Sākumā visādi notikumi, kas beigās savelkas kopā jau ir kļuvusi par raksturīgu šīs sērijas romānu iezīmi.
Atļaušos atkal paslavēt autoru par sevišķi asiņainu viena ļaunā piebeigšanu. Viņam liftā gadījās roka brīdī, kad tas kustējās nepareizajā virzienā. Gandrīz kā "Total recall" filmā ar Švarcenegeru, tikai roka bija liftā līdz plecam un viena. Knikt! Un viņš tomēr bija ļauns.

ceturtdiena, 2019. gada 12. septembris

Jū Nesbē "Atriebes dieviete" (Harijs Hols 4)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Jū Nesbē ir mācījies no savām kļūdām iepriekšējā grāmatā un ir kārtīgi savācies. Iespējams, ka tieši šī bija pirmā grāmata, kuru izdeva Latvijā.
Mazliet jau gan par daudz bija viss samudžināts, jo abas slepkavības savā starpā bija saistītas, bet kopumā jau viss - normas robežās.
Ir pat pagrūti atrast kur piekasīties. Laikam šoreiz tas nav vajadzīgs. Tā gadās reti. Arī sirds mierīgāka, jo balstoties uz cilvēku atsauksmēm esmu nopircis visas šīs sērijas grāmatas.
Vienīgi ieteikums tiem, kas šo grāmatu lasīs: iespējams, ka pēc iespējas lielāka gabala izlasīšana vienā piegājienā ļauj labāk izbaudīt uzrakstīto.

trešdiena, 2019. gada 31. jūlijs

Kolīna Hūvere "Veritija"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Tas nav romāns kā to pasniedza LR3 grāmatu stāstos. Tas ir kārtējais mājsaimnieču por... ē kriminālromāns.
Tagad vismaz skaidrs, ka LR3 grāmatu stāsti arī ir izdevniecību sponsorēts raidījums. Bet es tā arī nesaprotu, kā Kontinentam izdodas atkal un atkal atrast tādus darbus, kurus caurauž lētums? Sieva saka, ka tas ir tāpēc, ka lētas aurtortiesības. Droši vien viņai taisnība.
Pirmais, kas mani "aizķēra" bija stāstījums tagadnes laikā pirmajā pesonā. Tādus ir grūti uzrakstīt un arī lasīt - tad kāpēc ar tiem mokās? Lai pastiprinātu klātbūtnes iespaidu? Prasmīgam rakstniekam ir cits daudz iespaidīgāks līdzeklis kā to darīt - meistarība. Kolīnai tās pietrūkst.
Pats sižets ir baltiem diegiem šūts, jo ļaunā rakstniece, kura tēloja paralizētu personu bija pilnīgi stulba. Vienkārši neticami stulba!
Bez tā ko var izlasīt anotācijā doma ir aptuveni šāda: jauna rakstniece lasa paralizētās rakstnieces autobiogrāfiju, kurā tā sevi atmasko kā ļaunu, asinskāru kuci, kas ienīst savus bērnus, pat mēģina tos nogalināt, bet pati domā tikai par seksu un pastrādā visādas riebeklības pret vīru (kuras palika jau paredzamas). Jaunā rakstniece savas izvēles izdara vadoties no autobogrāfijā izlasītā, un nekautrējas ieņemt bērnu no "paralizētās" rakstnieces vīra. Paralizētā rakstniece par tādu, izrādās, izlikās, un arī vīrs izrādījās, ka bija mēģinājis viņu nogalināt, jo noticējis autobiogrāfijā rakstītajām preteklībām. Beigās jau ar topošās mātes svētību ļaunās rakstnieces vīrs viņu tomēr nogalināja neuzklausot... atklal stulbi. Kā "odziņu" Kolina noteikti bija iecerējusi beigās atrasto ļaunās rakstnieces vēstuli, kurā viņa nomazgājas balta, balta un ir pilnīgi nevainīga... bet pilnīgi stulba. Tā kā visas "ļaunās" autores lielās nepatikšanas noteica to cilvēku rīcība, kas izlasīja viņas ļauno autobiogrāfiju, kura it kā bija treniņa nolūkos radīta fikcija ar piepušķotiem reāliem notikumiem, tad varēja jau kaut kur pieķeksēt, ka tā nav īsta :D Nu - jā, bet tad jau, atkal, nesanāktu "#1 New York Times bestsellers" romāns.
It kā jau viena vakara romāns, bet nu es nelasu tik ātri, tāpēc iesaku citiem izlaist šo kārtējo Kontinenta "#1 New York Times bestseller" lēto mēslu.

otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Jū Nesbē "Sarkankrūtītis" (Harijs Hols 3)

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Man liekas, ka Jū Nesbē pēc pirmajiem panākumiem šoreiz ir sapinies meistarībā un kļuvis augstprātīgs. Laikam tieši tāpēc uzmetot aci vākam liekas, ka autors "Sarkankrūtītis" ir sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Jū Nesbē".
Ja lasot pirmos divus ("Sikspārnis" un "Tarakāni") sērija vēl likās daudzsološa, tad šoreiz izlasītais vairāk asociējas ar garlaicību. Pa kādam līķim šur un tur, bet citādi nesaistoši. Interesanti kļuva lasīt tikai kādas pēdējās 20 - 30 lappuses, kad Jū Nesbē droši vien pats sabijās, pamodās un saprata, ka tā nevar turpināt bezgalīgi, fiksi jābeidz tā ūdens liešana.
Romāns bija izstiepts visos iespējamos veidos. Bija pat tik daudz īsas nodaļas, kas beidzās lappuses sākumā atstājot lielāko daļas lapas neaizpildītu, ka tādas noteikti padarīja grāmatu vismaz par 10% biezāku. Personāži arī bija vairāk kā nepieciešams turklāt ar vārdiem, kas ir ļoti līdzīgi, piemēram, Gudesons un Gudbrans. To, mazākais, varētu nosaukt par rakstnieka neveiklību, ja ne kļūdu. Es pat beigās nesekoju līdzi viņu vārdiem, bet paļāvos uz tekstu konkrētajā brīdī, lai apjaustu par ko ir runa.
Vēl bija lēkāšana laikā (2. Pasaules karš un mūsdienas), kas faktiski veidoja divus stāstus, ko ir jāmāk pasniegt. Jū Nesbē - nemāk. Katra laika apraksts bija tik garš, ka aizmirsās otrā laika gabalā rakstītais. Pēc tam, protams, ka vēsturiskie personāži tika pieminēti mūsdienu laikā, lai rastos pilnīgs sajukums.
Es ļoti ceru, ka šis romāns nebija tieši TAS pirmais, kuru no šīs sērijas izdeva Latvijā. Nelasiet Zvaigznes ABC vienmuļi jūsmīgās un stipri pārspīlētās atsauksmes - nepiekrītu nevienai no tām. Visas cerības uz nākamo - 4-to.

piektdiena, 2019. gada 24. maijs

Jū Nesbē "Tarakāni" (Harijs Hols 2)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šoreiz Harijs brauca uz Taizemes galvaspilsētu Bankoku. Grāmatas nosaukumam joprojām ir maz sakara ar saturu - tikai tik, cik pāris reizes pieminēti tarakāni viņa dienesta viesnīcā tajā tālajā zemē. Saprotu, saprotu - kaut kā jau grāmata bija jānosauc. Nerakstīs taču virsrakstā "Harijs Bankokā", "Harijs izmeklē atkal", "Spirta brālis atturas" vai tml.
Mazāka koncentrēšanās uz vietējo īpatnību aprakstīšanu, kas man šķita interesantas "Sikspārnī" aizvietojot to ar koncentrēšanos uz kriminālistikas virzienu.
Nosēdēt pie grāmatas var, taču šoreiz es jau ilgāk domāju vai to bija vērts lasīt (nez' kā būs ar nākamajām). Joprojām intriga tiek noturēta līdz pēdējām lappusēm. Asinis šķīst vēl vairāk kā "Sikspārnī". Pārmaiņas pēc šoreiz beigās Harijs slepkavam lakoniski palūdza: "Atver muti!", lai ievietotu tajā darbojošos ceļa remontētāju pneimatisko āmuru, kuram tad uzgūlās ar visu savu svaru :D - oriģināli!
Sāk palikt skaidrs, ka izmeklētājs Harijs tā arī paliks bez sievietes, jo tās, kuras viņam patīk vai arī otrādi tiek noslaktētas gluži kā visas Džeimsa Bonda sievietes.
Neteikšu, ka man baigi simpatizē izmeklētāja personība. Tāpat nevar teikt, ka būtu kāda cita milzīga sajūsma - laikam tāpēc, ka joprojām tas ir tikai otrais romāns sērijā, nevis tas, kurš pirmais parādījās Latvijas grāmatnīcās. Cerams, ka Jū Nesbē joprojām iesildās...
Kaut kur lasīju, ka Jū Nesbē pēdējo - 11. romānu "Slāpes" par Hariju Holu sarakstīja tāpēc, ka "lasītāji pieprasīja". Man pat liekas, ka tas bija Zvaigznes ABC mājas lapā. Tagad tas teksts ir pazudis - vairs nav aktuāls, jo Jū Nesbē ir izdevis jau 12. romānu "Nazis", kurš šī ieraksta veikšanas brīdī pat vēl nebija Zvaigznes sadaļā "Drīzumā".

otrdiena, 2019. gada 14. maijs

Jū Nesbē "Sikspārnis" (Harijs Hols 1)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Par Jū Nesbē kriminālromāniem bija labas atsauksmes no paziņām un draugiem. Vēl viens indikators tam, ka viņa grāmatas ir vērts pirkt bija fakts, ka par Hariju Holu Zvaigzne ir izdevusi visas 11 grāmatas. Pēc izdevniecības reklāmām spriežot - "Sikspārnis" ir kārtējais "labākais" romāns, kas ieguvis kaut kādas tur balvas - aizdomīgi. "Sikspārnis" ir arī debijas romāns pašam Nesbē, kas bieži vien neko labu nesola. Īsāk sakot pretrunīga informācija.
Vienīgais veids noskaidrot patiesību bija izlasīt pašam.
Izlasīju. Balvu gan es nedotu, jo nekas "nu TĀDS, TĀDS" tur nebija.
Visa darbība notika Austrālījā, kas gan man patika, jo deva autoram iespēju pastāstīt arī kaut ko interesantu par vietējiem un vidi. Protams, ka bija arī negaidīti pavērsieni, bet kas gan būtu labs kriminālromāns bez tādiem?
Savukārt nepatika daļas, kur bija aprakstīti galvenā varoņa sapņi (patiesībā murgi), kā arī alkoholisma detaļas. Tā kā nekas nav garlaicīgāks par cita cilvēka sapņiem, tad uzskatu, ka tādi fragmenti grāmatās liecina par sliktu gaumi.
Pirmā puse grāmatas bija pagarlaicīga un likās, ka nekas nenotiek, bet grāmatas vidū - šņaks un šļaks - viens pēc otra tika aplasīti galvenie aizdomās turamie, kas mani mazliet pamodināja. Pēdējā ceturtdaļa bija pietiekami interesanta, lai es aizlasītos līdz 1:30 tikai tāpēc, lai pabeigtu grāmatu, kaut arī parasti man tādiem varoņdarbiem pirms darba dienas nav resursu. Iespējams, ka tieši tas ir tas, kādēļ man ieteica Jū Nesbē.

otrdiena, 2019. gada 30. aprīlis

Anšlavs Eglītis "Līgavu mednieki"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Savulaik Kārlis Streips šo un "Homo novus" nosauca par "šedevriem", kas arī bija pamudinājums sākt lasīt Anšlava Eglīša romānus.
"Līgavu mednieki" ir pirmais Anšlava Eglīša romāns. To arī varēja manīt tekstā.
Lai arī šis nav labākais no autora romāniem, ko esmu lasījis, tomēr savs šarms ir arī šim darbam. Ja atmet pārlieku detalizētos aprakstus, kas šad un tad romānā parādās, tad tas ir tīri lasāms. Bija jau arī garlaicīgās vietas - tie paši detalizētie apraksti un mazliet pietrūka dialogu.
Personvārdi gan ir kolorīti, piemēram mājskolotājs Šeturiņš, vai viens no dēku stāstītājiem - Sprukulis :).
Arī citas Anšlava Eglīša asprātības atrodamas šajā romānā. Visvairāk man patika kā jūrnieks dalījās padomā, kā dzīvot "pa lēto". Nevajagot pirkt vīriešu zeķes, kuras maksā tikpat, cik sieviešu zeķes. Jāvelk sieviešu zeķes, jo tām pirmā izdilstot pēda. Tad to sieviešu zeķi pavelk uz leju, cauro pēdas daļu nogriež, bet galu aizsien ciet un staigā tālāk.

ceturtdiena, 2019. gada 4. aprīlis

Jūnass Jūnasons "Simtviengadnieks, kas domāja pārāk daudz"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pēc pēdējās autora grāmatas par slepkavnieku Andersu es uz šo grāmatu liku lielākas cerības nekā tā izrādījās pelnījusi, jo pirmā daļa - "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" man kaut cik patika tās oriģinalitātes dēļ. "Analfabēte, kas prata rēķināt" tomēr paliek pirmajā vietā.
Sākumā vēriens un iecere likās gana plaša - paironizēt par Ziemeļkorejas vadoni un citiem lielvaru vadītājiem. Tomēr pēc 1/4 daļas no sākuma vēriens saruka līdz vienmuļajam un neinteresantajam slepkavnieka Andersa stilam gandrīz vai to kopējot, jo atkal sākās apšaubāmu biznesa ideju realizācija ar mērķi tikt pie naudas. Kaut cik sižets atdzīvojās tikai uz beigām, bet man ar to bija par maz.
Galvenais varonis arī nav "daudz jautrāks" kā rakstīts anotācijā. Varbūt bezrūpīgāks? Varbūt jau būt...
Nekādu sajūsmu pēc izlasīšanas nejutu. Drīzāk sajūta bija "nekāda".

sestdiena, 2019. gada 23. marts

Valters Aizaksons "Stīvs Džobss"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ilgu laiku atliku šo 750 lappušu ķieģeļa lasīšanu galvenokārt tās biezuma dēļ.
Kad iepriekš lasīju tā paša autora grāmatu ("Einšteins"), viņam vārds vēl bija Izaksons. Lai kāds arī nebūtu autora vārds, viņš ir augstas raudzes rakstnieks, tāpēc arī Stīvs Džobss viņu izvēlējās.
Uzrakstīts ir pietiekami interesanti, lai nepaliktu garlaicīgi visā grāmatas garumā. Man liekas, ka tikai viena nodaļa bija garlaicīga, kurā bija gandrīz tikai par Džobsa attiecībām ar sievietēm. Arī tulkotājs nav sabojājis autora pūliņus. No raksniecība viedokļa grāmata ir izpildījums augstā līmenī.
Kas attiecas uz pašu Džobsu, tad man jau pēc Adama Lešinska "Apple Noslēpumu" izlasīšanas nekādu ilūziju nebija. Un tomēr. Vai zinājāt, ka Džobss jaunībā tiekoties ar potenciālajiem klientiem un investoriem smirdēja kā bomzis, jo uzskatīja, ka nevajag mazgāties? :) Nedēļām. Mēnešiem. Viņš arī ieturēja (vai izturēja) nenormālas diētas, piemēram, nedēļām ēda TIKAI burkānus. Ir vēl arī citi fakti, kas beigās man atstāja iespaidu, ka Stīvs Džobss patiesībā bija pilnīgs pakaļa un, visticamāk, arī mazliet nojūdzies no LSD lietošanas jaunībā vai arī kādu citu iemeslu dēļ. Viņš bija absolūts egoists un nekauņa, kas nekautrējās nodarīt pāri visiem, kam varēja un, kam nevarēja sākot ar savu mazo meitu, kuru pameta, beidzot ar darbiniekiem, kurus tiranizēja. Tāpat liela daļa panākumu, kas saistās ar Apple pienākas citiem, nevis viņam.
Es nenoliedzu, ka viņš pateicoties savam citādākajam lietu redzējumam un sīkstumam sastrādāja to ko sastrādāja, t. sk. radīja PIXAR studiju un tāpēc viņam pienākas gozēties vēstures saulītē. No viņa pat kaut ko var mācīties un tā būtu - vienkāršība IT nozarē strādājošajiem. Tomēr es domāju, ka liela daļa cilvēku, kuriem ir bijusi darīšana ar viņu priecājas, ka viņiem vairs nav nekādu darīšanu ar viņu. Ziniet, Kims Čenuns arī skaitās varens kaut kādā ziņā, bet diezin vai viņš ir labs. Tāpēc, lai Kims paliek Kims, bet Stīvs paliek stīvs.
Un vēl viena lieta... Stīvs patiešām bija pārņemts līdz matu galiņiem ar savām tehnoloģijām tāpat kā ar maniakālu kontroli to izstrādē un ražošanā. Viņš to nedarīja naudas dēļ, bet idejas dēļ.

piektdiena, 2019. gada 8. marts

Māris Ruks "25 gadi sektā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Vispār varbūt ir vērts izlasīt tikai kādu gabalu no sākuma. Varbūt kādu 1/3 vai pat 1/4 daļu no visas grāmatas. Viss interesantais, ko var uzzināt ir sākumā. Droši vien jau kaut kas tur ir visā tajā par ko rakstīts, taču mana pārliecība par informācijas saikni ar realitāti samazinājās ar katru nodaļu.
Pirmkārt jau literārā valoda likās tāda vecīga un diezgan neveikla. Tas nu vēl tā. Bet var saprast, ka autors jūtas "apčakarēts" lielā mērogā, tāpēc visu tekstu līdz nelabumam nepārtraukti caurvij žultainas replikas, nerimstoši retoriski jautājumi un acīm redzams nicinājums pret korporācijām un tajās iesaistītajiem cilvēkiem. Neesmu kompetents nosodīt vai attaisnot cilvēkus, kuriem "uzbrūk" autors, un, ja tā visa ir taisnība, tad tas tiešām ir padrūmi, bet skaidrs, ka teksts nebija baudāms. Godīgi sakot, es, liekas, pirmo reizi esmu uzdūries tik nebaudāmam literāram darbam tieši neveiksmīgo izteiksmes līdzekļu izvēles ziņā.
Diemžēl žultaino repliku plūdi un "aiz matiem pievilktās" sakarības vairāk pauž autora viedokli, kam varētu arī nebūt reāla pamata. Varbūt es kļūdos, bet tad parasti tādiem pētnieciskiem darbiem pieliek galā sarakstu ar atsaucēm uz materiāliem, kurš šai grāmatai bija par niecīgu prestatā faktu gūzmai.
Grāmatas konstrukcija arī nepatika. Nodaļu nosaukumi likās haotiski. Lēkāšana pa laika periodiem. Faktiski viss saturs bija kaut kādas epizodes no autora dzīves pieredzes un pēc tam vienas un tās pašas replikas citiem vārdiem. Es nejutu jēgpilnu struktūru.
Vienīgais, par ko var cildināt autoru - viņa drosme atklāt sabiedrībai attiecīgās vides nianses.

ceturtdiena, 2018. gada 20. decembris

Aizeks Azimovs "Fonds"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

"Tulkots gandrīz visās Pasaules valodās", "neskaitāmi izdevumi", "Hugo balva" (lai kas tā arī nebūtu)... brīnišķīga reklāma uz kuru nevajadzētu uzķerties. Kārtējo reizi. Tas man atkal atgādina, kāpēc vispār radīju šo blogu.
Man pašam patīk fantastikas žanrs kā tāds, bet šis tomēr ir novecojis darbs. Toreiz (1951. gadā) kodoltehnoloģijas, laikam, bija modes kliedziens ar daudzsološu nākotni un nezināmām iespējām, varbūt tāpēc galvenā un vienīgā attīstītā tehnoloģija bija "kodoltehnoloģija". Bet, ziniet, kad bez "kodolkuģiem" un "kodolblasteriem" parādījās spīdīgas auras, lidojoši krēsli, kurus arī darbina kodoltehnoloģijas un pat virtuves "kodolnaži", tad jau sāka palikt par traku.
Grāmatas koncepts kā tāds likās labs. Varbūt, ja šo grāmatu pārmuļļātu, kā Holivuda to dara ar vecām filmām, tad tā būtu baudāma.
Lasīšanu ievērojami apgrūtināja tas, ka grāmatā ir 5 nodaļas, kurās katrā ir pilnīgi citi personāži, jo nodaļas šķir laiks, kas pārsniedz vienas paaudzes dzēves ilgumu. Es sākumā to nesapratu, tāpēc centos iegaumēt personāžu aprakstus. Tās pūles izrādījās liekas.
Grāmata lasījās ar grūtībām, tāpēc to lasīju ar pārtraukumiem. Vissliktāk bija tad, ja iepriekšējo reizi biju nolicis grāmatu malā pirms pāris nedēļām nepabeidzot nodaļu, tad ātrumā nācās pārlasīt vismaz 4-5 lappuses, jo no iepriekš lasītā nebija palikuši nospiedumi atmiņā. Ja biju izlasījis nodaļu līdz galam - gandrīz vispār neatcerējos iepriekšējās nodaļas saturu, jo nākamajā nodaļā uz iepriekšējo ir tikai pāris vārgas atsauces. Un - nē, man nav problēmas ar atmiņu. Tātad, ja grib no šī darba gūt jebkādu baudu, tas jālasa vienā piegājienā.
Diemžēl esmu nopircis arī abas pārējās daļas, bet man nav ne jausmas, kad es saņemšos tās izlasīt. Diez' vai man aptrūksies interesantāka lasāmviela. Varbūt man tā nākošā daļa jānoliek tualetē uz plauktiņa...

svētdiena, 2018. gada 14. oktobris

Stīvens Klārks "Ellīgais "parīzietis""

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Daudz nedomājot pēc "Ellīgs gads Parīzē" izlasīšanas pieķēros uzreiz pie šīs lasīšanas. Turpinājums nemaz nebija sliktāks.
Šoreiz galvenais varonis sapiņķerējās sieviešu apakšveļā daudz vairāk nekā pirmajā grāmatā. Laikam pat pārāk daudz. Iespējams, ka tas ir arī patiesais iemesls angliskajam grāmatas nosaukumam "Merde Actually" (merde - franču valodā nozīmē "sūdi"). Par to tad arī bija grāmata - nepatikšanas ar nedaudz dīvainajām un izklaidīgajām, bet principiālajām francūzietēm un viņu radiniekiem.
Joprojām izklaidējoša lasāmviela. Vietām sagādāja arī prieciņu ar asprātīgām frāzēm.
Vēlreiz tikai varu izteikt nožēlu, ka izdevniecība "Zvaigzne ABC" nav izdevusi turpinājumus. Vēl lielāku nožēlu varu izteikt par to, ka tā ir arī ar citām grāmatām, kas iznāk sērijā, piemēram Ritas Falkas sērija par izmeklētāju Franci Eberhoferu (1. grāmata, 2. grāmata, 3. grāmata, 4. grāmata un 5. grāmata no kopā sarakstītām 9-ām.). Vai, piemēram, Džastina Kronina "Pārejas" triloģija, no kurām izdotas tikai pirmās divas, bet noslēdzošo trešo daļu paši apsolīja izdot jau 2017. gadā. Sarakstē ar viņu marketingu jau kopš pagājušā gada rudens man sola, ka izdos to grāmatu tad 2018. g. pavasarī, tad vasarā, tad rudenī, tagad, ka līdz gada beigām... Faktiski secinājums ir tāds, ka ir labi zināt svešvalodas, jo paļauties uz vietējām izdevniecībām ir panaivi :)

pirmdiena, 2018. gada 24. septembris

Stīvens Klārks "Ellīgs gads Parīzē"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vāka noformējums ir atbaidošs. Un tomēr, ja grāmatu apvāko, tad to var pat paņemt rokās un mēģināt sākt lasīt.
Saturs izrādījās jautrāks nekā cerēju, kas vispār ir retums. Retums ir gan pārspētas cerības, gan fakts, ka grāmata, kas tiek reklamēta kā jautra tāda arī izrādās.
Man jāatzīstas, ka biju tik stulbs, ka visu laiku domāju, ka grāmata ir par reāliem autora piedzīvojumiem, jo tā sarakstīta pirmajā personā, bet tikai pēc izlasīšanas atskārtu, ka galvenā varoņa vārds taču nesakrīt ar autora vārdu! Šis fakts neliecina pilnīgi neko labu par manu veselo saprātu, toties autors var lepoties ar to, ka uzrakstījis tik reālistisku romānu.
Ir arī turpinājums "Ellīgais "parīzietis"" (oriģinālvalodā: "Merde Actually"), kuru sāku lasīt uzreiz pēc šīs grāmatas pabeigšanas.
Es nesaprotu, kāpēc oriģinālais nosaukums "A Year in the Merde" (Franču val. "merde" nozīme ir "sūds") ir aizvietots ar kaut ko pilnīgi nesakarīgu. Varēja taču pārtulkot kā "Gads mēslos" vai tml.
Atmetot šos nenozīmīgos sīkumus par saturu varētu teikt, ka frančiem tas ir tik neglaimojošs, ka autors varētu jau būt ticis Francijas "persona non grata" sarakstā. Īpaši tāpēc, ka par šo pašu tēmu ir vismaz 5-as tā paša autora grāmatas no kurām pārējās, varu derēt, kā parasti, Zvaigzne ABC nepublicēs. Saturs pietiekami tieši un nesaudzīgi rāda franču neglīto pusi līdzīgi kā būtu, ja es teiktu: "Ja Francija ir kā divas labākās draudzenes, tad no divām labākajām draudzenēm viena vienmēr ir stipri glītāka par otru (dzīvē tā bieži gadās) un šīs grāmatas lasīšana ir kā skatīšanās tikai uz neglīto ignorējot blakus esošo glīto". Vienīgi jautājums ir tāds - vai tiešām ar frančiem ir tik slikti? Droši vien, ka to varētu uzzināt tikai tur dzīvojot kādu laiku, ko es netaisos darīt. Varbūt to varētu savādāk noskaidrot, proti, ja kāds, kurš ir dzīvojis Francijā un lasījis šo grāmatu varētu padalīties komentāros.

otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Agata Kristi "Slepkavība Austrumu ekspresī"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Agata Kristi ir tā autore, kuras romāni ir visvairāk pārdotie Pasaulē. Šis ir viens no viņas populārākajiem romāniem. Līdz šim tiku lasījis tikai vienu viņas romānu, kura ekranizāciju atceros no bērnības laika - "Desmit mazi nēģerēni". Gribējās palasīt vēl kādu viņas kriminālromānu.
Nekādu īpašo sajūsmu nejutu. "Desmit mazi nēģerēni" man patika labāk. Galvenokārt tāpēc, ka uzreiz tiek iepazīstināts ar kādiem 10 personāžiem un ir grūti atcerēties kurš ir kurš, kam vēlāk arī nav īpaši lielas nozīmes, jo lasot tāpat nevar izdomāt, kurš ir "īstais slepkava". Super atjautīgais Puaro uz grāmatas beigām vienu pēc otra "izvelk no cepures" faktus, par kuriem pašam lasītājam skatoties no viņa perspektīvas nevarēja būt nekāda nojausma.
Grāmatas beigām tuvojoties jau rodas nojausma ar ko tas viss beigsies, tikai nav pārliecības vai tik fantastisks scenārijs tiešām būs tas īstais. Bija gan.
Domāju, ka var atrast interesantākus kriminālromānus tāpēc vien, ka tie būtu mūsdienīgāki.

trešdiena, 2018. gada 22. augusts

Māris Putniņš "Mežonīgie pīrāgi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Īsti nezinu ir vai nav gads apkārt, kamēr pa vakariem mazajiem pie gultas izlasīju šo 625 lappuses biezo ķieģeli.
Tā ir ideālākā grāmata bērnu likšanai gulēt. Tikai piesolot to lasīt gandrīz vienmēr mazie skrēja uz gultu. Saturs ir pietiekami interesants arī pieaugušam cilvēkam, jo Māra Putniņa radošā izdoma ir mazliet apskaužama. Tātad garlaicīgi pašam arī nepalika. Bērni klausījās ar interesi un aizmiga ātri. Tajās reizēs tad es pats "pa kluso" izlasīju iesākto nodaļu līdz galam. Grāmatā ir daudz ar kuģiem saistītu lietu, tātad tā ir arī informatīva.
Mans eksemplārs ir mīkstajos vākos. Sērijā ir 5 grāmatas. Tās pāris, kuras ir cieto vāku sējumā ir ar krāsainām bildītēm. Tā kā mīkstajos vākos parasti izdod atkārtotos izdevumus, tad domāju, ka šī pati grāmata cietajos vākos arī bija ar krāsainām bildītēm. Bet arī melnbaltās manējā izdevumā bērniem patika.
Es par šo grāmatu nevaru un negribu teikt nevienu sliktu vārdu. Tie lai paliek citām recenzijām.

otrdiena, 2018. gada 7. augusts

Dens Brauns "Sākums"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pirmais iespaids bija tāds, ka Brauns joprojām māk uzturēt spriedzi, bet drīz vien šo mānīgo sajūtu nomāca pliekana atklāsme, ka pārāk jau nu mākslīgi tā spriedze tiek uzturēta. Vispār laika kompresija bija pārāk liela - visa grāmata ir par kādām 12 stundām reālā laika.
Autora "Enģeļi un dēmoni" tomēr man patika vislabāk, jo tur bija arī pietiekami liela intriģējoša zinātniskā komponente. Lai arī šis romāns noteikti bija labāks nekā "Simbols" un "Inferno", tas vienalga nespēj tikt līdzi "Enģeļiem un dēmoniem".
Atšķirībā no iepriekšējām grāmatām autoram, laikam, izbeidzās simboli par ko rakstīt, jo šeit tādi tika pieminēti vien pāris. Visos iepriekšējos romānos ar galveno varoni Robertu Lengdonu varēja vien brīnīties par visādu simbolu birumu. Šajā kontekstā es nesapratu, kāpēc tad vispār bija vajadzīgs tāds Roberts Lengdons - simbolu pazinējs. Varbūt būtu bijis daudz labāk pamainīt galveno varoni, jo jebkurš cits inteliģents cilvēks arī būtu ticis galā ar tām izgudrotajām problēmiņām.
Grāmatas galvenais kodols bija "fundamentāls zintātnisks atklājums", kurš apgriezīšot kājās visu izpratni par cilvēku izcelšanos un ar to ar ko cilvēces pastāvēšana beigsies. Gandrīz visu grāmatu tiek noturēta intriga par dižo zinātnisko atklājumu, bet beigās tāds pus-čušš vien sanāk. Tas tā sanāca laikam tāpēc, ka tomēr tik ļoti mākslīgi tā intriga tika stiepta garumā.
Atšķirībā no izdevniecībām un autora man rūp arī manu lasītāju laiks, tāpēc pateikšu, ka tas "dižais zinātniskais atklājums" bija ar kvantu datoru pamodelēts tālāk 50-to gadu eksperiments, kurā mēģenē tika sajauktā "pirmatnējā zupa", bet tajā veiktas elektriskās izlādes, kas simulētu zibeni. Mērķis esot bijis pierādīt, ka dzīvība varēja izcelties nejauši. Autors bija izdomājis, ka atomu līmenī (!) simulējot tālāk tādu "zupas nostāvēšanos", tajā ar laiku izveidojās RNS un DNS. Savukārt autora iedomātais cilvēces gals bija ... cilvēku saplūšana ar tehnoloģijām. Tas nu gan tā notiek, bet tāpēc jau cilvēki nepaliek par kiborgiem. Nu tikai daži.
Droši vien, ka arī nākamo grāmatu es, pilnīgi iespejams, lasīšu, lai ... pateiktu citiem, ka tomēr nav vērts to lasīt.

svētdiena, 2018. gada 3. jūnijs

Viktors Suvorovs "Spiegošanas pamati"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Sākums tulkojuma ziņā bija vienkārši briesmīgs. Faktiski tulotājs bija burtiski pārtulkojis teikumus no krievu valodas un tos pierakstījis latviešu valodas vārdiem. Vēlāk teksts kļuva mazliet lasāmāks. Tomēr man neizdevās pierast pie abriveatūru burtiskajiem tulkojumiem. Piemēram, GRU (Главное Разведывательное Управление) vai, vēl trakāk, PVO (Противовоздушная оборона)! Daudzām abriveatūrām nebija atšifrējuma, varēja tikai minēt, ko tās nozīmē piedzīvojot pat kuriozus mirkļus par ko pašam nāca smiekli. Vienā brīdī es kādu laiku nekādīgi nespēju saprast, kāpēc krieviem primārais mērķis pirms diversantu izsēdināšanas ārzemēs bija Pasaules Veselības Organizācijas iznīcināšana ar masīvu kodolraķešu uzbrukumu kā vienīgo iespējamo līdzekli :D.
Likās nevajadzīgi, ka apmēram pirmā 1/4 daļa grāmatas bija veltīta sīkam Padomju Savienības armijas un izlūkošanas organizāciju struktūras izklāstam, kas drīzāk varētu kalpot kā lielisks izziņas avots ieinteresētam ekspertam šajā jomā, nevis parastajam lasītājam.
Interesanti, ka autoram Krievijā joprojām ir spēkā piespriestais nāves spriedums pēc pārbēgšanas uz rietumvalstīm. Tad jau laikam būs vien visu sarakstījis kā bija patiesībā.
Nezinu kā ir tagad, bet no grāmatā aprakstītā varēja spriest, ka Padomju Savienībā viss, kas bija saistīts ar militārām lietām bija balstīts uz ... ofensīvu, nevis aizsardzību. Piemēram, diversantus atlasīja no to tautību diasporas, kuras teritorijā tiem bija plānots darboties, lai viņus nevarētu atšķirt no vietējiem. Slēpņi ar diversijām nepieciešamām lietām ierīkoti ārzemēs. Pašus diversantus apmācīja darboties valstī, kuras teritorijā notiktu karadarbība utt. Es nevienu vārdu neatradu par to, ka tiktu pieļauta karadarbība Padomju Savienības teritorijā un varbūt tieši tāpēc vācieši savulaik aizgāja gandrīz līdz Maskavai.
Vēl ievērības cienīgs bija pilnīgi neslēptais fakts, ka Padomju Savienības zinātnieki vienmēr bija iedzinēju lomā. Inovācijas militārajā jomā pirmās parādījās rietumvalstīs, bet krievu aģenti noslēpumus tur zaga priekš saviem zinātniekiem, kas darbojās ne tikai militārajā industrijā, jo tā bija daudz lētāk.

ceturtdiena, 2018. gada 24. maijs

Jūnass Jūnasons "Slepkavnieks Anderss un viņa draugi (un dažs labs nedraugs)"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pilnīgi noteikti nav vērts tērēt naudu un laiku dēļ autora mēģinājuma ar šo paviršo darbu gūt ienākumus, cerot izbraukt uz iepriekšējo grāmatu rēķina. Cik "Analfabēte, kas prata rēķināt" bija laba, tik šī bija slikta.
Sižets - pliekans, par neskaidra vecuma mācītāju (sievieti) un neveiksminieku, kas uz izbijuša noziedznieka - alkoholiķa rēķina uztaisa "biznesu" izmantojot naivus reliģiski noskaņotus cilvēkus.
Jūnass centās saglabāt līdzīgu stilu kā iepriekšējās abās grāmatās, bet dēļ pliekanā sižeta tas pats "ironiski nevērīgais, starp citu" stiliņš kļuva gandrīz nebaudāms un likās apnicīgs. Notikumu attīstība vilkās tik lēni kā gliemezis, kas slidinās pa slidkalniņu. Atšķirībā no "analfabētes" un "simtgadnieka" te nebija nekā oriģināla vai smieklīga par līdzīgu notikumu vērienu nemaz nerunājot.
Labāk pēc darba dienas birojā tos dažus siltos vasaras vakarus aizbrauciet ar draugiem nopeldēties uz kādu ezeru. Būs foršāk un lietderīgāk.

trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Douglas Preston "The Lost City of the Monkey God: A True Story"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vai varat iedomāties, ka mūsdienās vēl kaut kur būtu īsti, biezi džungļi, kuros cilvēka kāja nav spērusi soli gadsimtiem ilgi un nav īsti zināms, kas tajos atrodas? Šajā grāmatā par tādiem ir rakstīts. Un arī par to ko tajos var atrast, piemēram, dzīvniekus, kas nebaidās no cilvēka, indīgas čūskas, neārstējamas slimības.
Vispār jau sareklamēta šī grāmata bija par daudz, vienīgi interesanti, ka arī no recenzijām varēja noprast, ka viss stāsts grozās ap atrašanos džungļos, kas ir pilni ar čūskām un, ka tur bija briesmīgi apstākļi. Patiesībā tieši atrašanās džungļos noritēja pārsteidzoši vienkārši un mierīgi. Cilvēku grupa no helikopteriem izsēdās mazāk aizaugušā džungļu pleķītī tiešā tuvumā senajai pilsētai, kuru atklāja izmantojot "lidar" tehnoloģiju, lai klātienē pārbaudītu, ka pilsēta tur tiešām eksistē. Padzīvojuši tur kādu nedēļu viņi devās prom.
Liela daļa grāmatas tika veltīta "zudušās pilsētas" meklēšanas vēsturei, kas bija tik pat interesanti kā otra lielā daļa par pēcekspedīcijas posmu. Tomēr "džungļu posmu" es gaidīju visvairāk un jutos nedaudz vīlies, jo biju domājis, ka grāmatas notikumu centrā būs problēmas džungļos. Saprotiet, nekas tā neiepriecina kā ziņa, ka citiem neveicas :D
Autors diezgan bezcerīgi mēģināja aprakstīt kā ir atrasties īstos džungļos un kā tur izskatās no iekšpuses, bet es domāju, ka vārdiem to arī nav iespējams izdarīt un arī fotogrāfijās tas nav parādāms. Tajā vidē ir jāatrodas ar visām piecām maņām, lai pilnvērtīgi sajustu visu to, kas tur ir.
Divi fakti gan palika atmiņā ļoti spilgti. Pirmais - cilvēki vienkārši nožēlojami sapostīs jebkuru vidi, kurā uzturās. Autors tajā pašā vietā atgriezās pēc gada, tikmēr pilsētu sargāja armijnieki. Salīdzinājums ar pirmreizējo ierašanos labi parādīja, kā viena gada laikā var sačakarēt kaut ko skaistu. Otrs - īstās problēmas ekspedīcijas dalībniekiem parādījās pēc džungļu apmeklējuma, jo puse no viņiem par piemiņu ieguva "jaukus zīmodziņus" leišmaniāzes izpildījumā. Šī infekcija pagaidām vēl nav ārstējama, tā ir tikai apārstējama līdz līmenim, kad to kontrolē imūnsistēma, taču tas notiek ar tādām zālēm, kurām ir briesmīgi blakusefekti. "Melna mēle, kas izskatās spalvaina" varētu būt maigākais no blakusefektiem (patiesībā šādu blakni es savulaik izlasīju vienām antibiotikām kuras kādreiz nācās lietot :D).
Grāmatas nobeigums jau nu bija dikti depresīvs. Tā kā inficējās arī pats autors, un es domāju, ka viņš saprot, ka viņam pienāks beigas no leišmaniāzes, tad viņš uzskata, ka mūsu civilizāciju kādreiz noslaucīs no zemes virsas kāda slimība. Tā esot noticis ar visām iepriekšējām civilizācijām, t.sk. "zudušās pilsētas" iedzīvotājiem.
Pēc iepriekšējās grāmatas izlasīšanas angļu valodā pirmās lapas šajā grāmatā šķita uzrakstītas zināmākiem vārdiem vai arī mans vārdu krājums bija pieaudzis. Vienalga - gūtās atziņas lasot iepriekšējo grāmatu svešvalodā par to, ka vārdnīca faktiski nav nepieciešama nostrādāja lieliski arī šoreiz. Es ar šo atziņu naivi ceru iedrošināt kādu svārstīgo lasītāju pamēģināt lasīt svešvalodā.

piektdiena, 2018. gada 16. marts

Rita Falka "Skābo kāpostu koma"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Laikam nevar noturēt visu laiku vienādu līmeni. Šoreiz es to rakstu labā nozīmē, jo 5. grāmata šajā sērijā (iepriekšējās - "Ziemas kartupeļu knēdeļi", "Nūdeļu blūzs", "Cūkgalva al dente" un "Mannāklimpu afēra") atkal bija baudāma, cik nu vispār viņas ir baudāmas... Bet varbūt tā bija tikai riskanta taktika - uzrakstīt pa vidu kaut ko draņķīgu, lai nākamā grāmata atkal liktos laba?
Pretstatā iepriekšējām divām bērēm šoreiz lieta grozījās ap kāzām, tāpēc nebija nomācošā fona. Vispār nomācošais fons bija, bet ne no lasītāja perspektīvas. No galvenā personāža perspektīvas gan. Franča konkurents viņu izprovocēja bildināt savu sievieti, kuru viņš nemaz netaisījās bildināt. Pēc tam Franci uz seksu mežmalā izprovocēja jaunā glītā kolēģe :D Kolēģe bija trīsbērnu māte un solīja līgavai neko neteikt :D Nepateica arī. Vismaz šajā grāmatā. Tomēr pie sievas Francis vienalga netika, jo naktī pirms kāzām pēc dzeršanas ar draugiem viņš gāja pastaigāties pa mežu, bet gadījās tā, ka viņš aizmiga skatu tornī, kurā, kā viņam teica viņa tēvs, Francis ticis ieņemts un rezultātā viņš nokavēja savas kāzas par nieka 45 minūtēm. Saraudājušos līgavu turpat pie baznīcas dabūja konkurents ar Lamborgini! Yess! Gandrīz kā reālajā dzīvē. Ā, jā, pa vidu Francis atrisināja kaut kādas rumānietes slepkavības lietu, jo viņas līķi atrada sava tēva mašīnas bagāžniekā pēc tam, kad ar to bija braukājis pusi dienas un nebija sapratis, kāpēc tajā tik briesmīgi smird.
Es tiešām centos pārstāstīt visu grāmatu dažos teikumos ievērojot detektīva elementu un sadzīves lietu proporciju.
Liekas, ka izdevās :).

ceturtdiena, 2018. gada 18. janvāris

Rita Falka "Mannāklimpu afēra"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Šī grāmata vairs galīgi netur līdzi iepriekšējām 3-ām ("Ziemas kartupeļu knēdeļi", "Nūdeļu blūzs" un "Cūkgalva al dente").
Pirmkārt jau bēres grāmatas sākumā un beigās. Tās nevar pretendēt uz jautu lasāmvielu. Slepkavības vēl - "nu tā"... Otrkārt tie sadzīviskie notikumi ir stipri par daudz, bet, ja tos izņemtu ārā, tad pāri nepaliktu nekā īpaši lasāma. Spriedzes vienkārši nav, jo pilnībā visu nomāc sadzīvisko notikumu apraksti. Tā īsti smieklīgi nebija nevienu brīdi un diez' vai tā ir tulkojuma problēma, lai gan nojaušu, ka tulkotājai viegli negāja.
Man pat te īsti nav ko rakstīt, lai arī, kad vajag kaut ko kritizēt, tad parasti man nākas sevi apvaldīt. Tomēr šoreiz pat nav īsti ko kritizēt, jo nekā jau nav. Vienīgais pozitīvais fakts ir tāds, ka šīs grāmatiņas izlasīšana neaizņēma daudz laika.
Vispār vācieši uzņem filmas par šīm visām grāmatām, kuras varētu būt baudāmākas. Tieši šīs grāmatas ekranizācijā gan "satriecošā blondīne" nemaz nav satriecoša, t.i. vispār viņa mani satriec, tikai pretējā virzienā nekā autore iecerējusi. Tomēr atgriežoties pie augstāk rakstītā pat filmas treilera trešā daļa veltīta notikumiem, kuri nav grāmatā un tas noteikti darīts ar domu, lai vispār tā filma būtu skatāma.
Es nākamo grāmatu izlasīšu tikai tāpēc, ka labu domu vadīts esmu to nopircis un autorei ir jādod iespēja laboties.

piektdiena, 2018. gada 5. janvāris

Adrian Tchaikovsky "Children of Time"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ha, negaidījāt recenziju grāmatai angļu valodā!?
Es arī no sevis to negaidīju. Tā ir sākotnēji iecerēto bloga principu pārkāpšana. Tomēr tā kā es laiku tērēju lasot arī retu grāmatu angļu valodā un gribu, lai paliek kaut kas pašam atmiņā, turklāt esmu palicis šajā blogā gandrīz viens pats, tad - še jums!
Dažas atziņas par lasīšanu svešvalodā. Nav svarīgi vai saprotat 50% vai 90% (ja tikai 1%, tad gan jāapgūst vairāk). Galveno jēgu sapratīsiet tāpat. Manas zināšanas angļu valodā ļauj man saprast, nu, teiksim, 80% daiļliteratūras teikumus. Sākumā es, protams, nezināmos vārdiņus tulkoju, bet tas lasīšanu padarīja vēl lēnāku. Atmetot nezināmo vārdu tulkošanu pēc dažiem simtiem lappušu galvā notiek interesantas lietas! Nevajag pat izskaitļot vai nojaust precīzu nezināmo vārdu tulkojumu, lai rastos sajūta par teikuma būtību. Tas ir kaut kas uz to pusi kā domāt svešvalodā. Jā, tiek palaistas garām detalizētas literārās izteiksmes formas, vai dažreiz arī tiek kaut kas pārprasts, tomēr vēlāk pārprastais tiek saprasts pareizi. Kāpēc detaļas nav svarīgas? Tāpēc, ka pat dzimtajā valodā izlasot rindkopu, nespēsiet atkārtot pirmo teikumu pat aptuveni. Izlasot lappusi nespēsiet atkārtot nevienu izlasīto teikumu, kas garāks par dažiem vārdiem, bet atmiņā būs palikusi tikai būtiskā informācija. Izlasot nodaļu - tas pats. Smadzenes atceras būtisko, paliek sajūta, kas radās lasot, nevis detaļas.
Tā nu es pieveicu šo 600 lappuses biezo zinātnisko fantastiku pusgada laikā reizēm palasot. Vienlaikus, protams, lasīju citas grāmatas.
Grāmata arī savā ziņā ir par smadzenēm. Tās ir zirnekļu smadzenes, kurām palīdz attīstīties specifisks cilvēka radīts vīruss. Tomēr galvenajā lomā nav smadzenes, bet gan evolūcija un cilvēka daba, kā pašās beigās izrādās. Anotāciju atradīsiet citur. Taču es viennozīmīgi piekrītu tiem, ka autors pelna atzinību par oriģinālo evolūcijas teoriju - zirnekļiem datoru vietā bija pakļautas skudru kolonijas, kuras vadīja ar ķīmiskām metodēm un visa viņu tehnoloģija attīstījās uz organikas un bioķīmijas bāzes. Kameru vietā bija mākslīgas acis utt. Tomēr vispārsteidzošākās bija beigas, kas liek aizdomāties par cilvēku dabu letāli izrēķināties ar traucēkļiem neapsverot citas alternatīvas. Tālu attīstītajiem zirnekļiem bija principiāli cita pieeja - nevis iznīcināt, bet nomedīt un izmantot savam labumam, kas ne vienmēr nozīmēja paverdzināšanu.
Reizēm kaitināja, ka visas grāmatas garumā viena nodaļa ir par cilvēkiem, viena par zirnekļiem un stāsts tiek aprauts interesantākajā vietā. Bet izlasīt bija vērts. Kaut vai, lai paplašinātu savas zināšanas angļu valodā.