trešdiena, 2019. gada 31. jūlijs

Kolīna Hūvere "Veritija"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Tas nav romāns kā to pasniedza LR3 grāmatu stāstos. Tas ir kārtējais mājsaimnieču por... ē kriminālromāns.
Tagad vismaz skaidrs, ka LR3 grāmatu stāsti arī ir izdevniecību sponsorēts raidījums. Bet es tā arī nesaprotu, kā Kontinentam izdodas atkal un atkal atrast tādus darbus, kurus caurauž lētums? Sieva saka, ka tas ir tāpēc, ka lētas aurtortiesības. Droši vien viņai taisnība.
Pirmais, kas mani "aizķēra" bija stāstījums tagadnes laikā pirmajā pesonā. Tādus ir grūti uzrakstīt un arī lasīt - tad kāpēc ar tiem mokās? Lai pastiprinātu klātbūtnes iespaidu? Prasmīgam rakstniekam ir cits daudz iespaidīgāks līdzeklis kā to darīt - meistarība. Kolīnai tās pietrūkst.
Pats sižets ir baltiem diegiem šūts, jo ļaunā rakstniece, kura tēloja paralizētu personu bija pilnīgi stulba. Vienkārši neticami stulba!
Bez tā ko var izlasīt anotācijā doma ir aptuveni šāda: jauna rakstniece lasa paralizētās rakstnieces autobiogrāfiju, kurā tā sevi atmasko kā ļaunu, asinskāru kuci, kas ienīst savus bērnus, pat mēģina tos nogalināt, bet pati domā tikai par seksu un pastrādā visādas riebeklības pret vīru (kuras palika jau paredzamas). Jaunā rakstniece savas izvēles izdara vadoties no autobogrāfijā izlasītā, un nekautrējas ieņemt bērnu no "paralizētās" rakstnieces vīra. Paralizētā rakstniece par tādu, izrādās, izlikās, un arī vīrs izrādījās, ka bija mēģinājis viņu nogalināt, jo noticējis autobiogrāfijā rakstītajām preteklībām. Beigās jau ar topošās mātes svētību ļaunās rakstnieces vīrs viņu tomēr nogalināja neuzklausot... atklal stulbi. Kā "odziņu" Kolina noteikti bija iecerējusi beigās atrasto ļaunās rakstnieces vēstuli, kurā viņa nomazgājas balta, balta un ir pilnīgi nevainīga... bet pilnīgi stulba. Tā kā visas "ļaunās" autores lielās nepatikšanas noteica to cilvēku rīcība, kas izlasīja viņas ļauno autobiogrāfiju, kura it kā bija treniņa nolūkos radīta fikcija ar piepušķotiem reāliem notikumiem, tad varēja jau kaut kur pieķeksēt, ka tā nav īsta :D Nu - jā, bet tad jau, atkal, nesanāktu "#1 New York Times bestsellers" romāns.
It kā jau viena vakara romāns, bet nu es nelasu tik ātri, tāpēc iesaku citiem izlaist šo kārtējo Kontinenta "#1 New York Times bestseller" lēto mēslu.

otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Jū Nesbē "Sarkankrūtītis" (Harijs Hols 3)

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Man liekas, ka Jū Nesbē pēc pirmajiem panākumiem šoreiz ir sapinies meistarībā un kļuvis augstprātīgs. Laikam tieši tāpēc uzmetot aci vākam liekas, ka autors "Sarkankrūtītis" ir sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Jū Nesbē".
Ja lasot pirmos divus ("Sikspārnis" un "Tarakāni") sērija vēl likās daudzsološa, tad šoreiz izlasītais vairāk asociējas ar garlaicību. Pa kādam līķim šur un tur, bet citādi nesaistoši. Interesanti kļuva lasīt tikai kādas pēdējās 20 - 30 lappuses, kad Jū Nesbē droši vien pats sabijās, pamodās un saprata, ka tā nevar turpināt bezgalīgi, fiksi jābeidz tā ūdens liešana.
Romāns bija izstiepts visos iespējamos veidos. Bija pat tik daudz īsas nodaļas, kas beidzās lappuses sākumā atstājot lielāko daļas lapas neaizpildītu, ka tādas noteikti padarīja grāmatu vismaz par 10% biezāku. Personāži arī bija vairāk kā nepieciešams turklāt ar vārdiem, kas ir ļoti līdzīgi, piemēram, Gudesons un Gudbrans. To, mazākais, varētu nosaukt par rakstnieka neveiklību, ja ne kļūdu. Es pat beigās nesekoju līdzi viņu vārdiem, bet paļāvos uz tekstu konkrētajā brīdī, lai apjaustu par ko ir runa.
Vēl bija lēkāšana laikā (2. Pasaules karš un mūsdienas), kas faktiski veidoja divus stāstus, ko ir jāmāk pasniegt. Jū Nesbē - nemāk. Katra laika apraksts bija tik garš, ka aizmirsās otrā laika gabalā rakstītais. Pēc tam, protams, ka vēsturiskie personāži tika pieminēti mūsdienu laikā, lai rastos pilnīgs sajukums.
Es ļoti ceru, ka šis romāns nebija tieši TAS pirmais, kuru no šīs sērijas izdeva Latvijā. Nelasiet Zvaigznes ABC vienmuļi jūsmīgās un stipri pārspīlētās atsauksmes - nepiekrītu nevienai no tām. Visas cerības uz nākamo - 4-to.