Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Noslēdzošā "Likteņu līdumnieku" daļa lasījās ātrāk kā iepriekšējā tāpēc, ka bija interesantāka. Ievērojamu daļu sastādīja dažu personāžu gaitas Sibīrijā un tas, liekas, izglāba visu grāmatu, jo ieviesa patīkamu dažādību. Bija jau apnicis, ka viss tikai un ap "Nārbuļu" mājām. Tāpat ir arī vairāki negaidīti pavērsieni.
Nedaudz dīvaini lasījās fragmenti, kuros autors, kā ierasts, apraksta detaļās notikumus, personāžu domas un te pēkšņi lec uz priekšu par daudziem gadiem. Tas bija tuvāk grāmatas beigām un skaidrs, ka tas darīts tāpēc, lai pabeigtu visu bezgalīgo notikumu virkni, bet tomēr tāda "laika mašīna" bija uzkrītoša un mazliet arī vēlama :)
Fragmentos, kuros autors aizsūta mūžībā teju visus novecojušos personāžus, manī radīja skaudras sajūtas. Tomēr tām bija sava vērtība - apziņa, cik ļoti maznozīmīga ir katra indivīda dzīvība laika plūdumā.
Pēdējā nodaļa nu gan bija lieka. Palika neskaidrs, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - sadega vai nē. Priekš kam tas bija vajadzīgs? Tik pat labi tādā pašā garā varētu vēl turpināt piekto grāmatu.
Kopumā atskatoties uz visu stāstu gribas teikt tikai vienu nevārdu: mmmja...
Viss stāsts varētu pretendēt uz saistošā veidā pasniegtu pēdējā gadsimta Latvijas vēsturi un tāpēc tas būtu veids, kā likt saprast latviešu tautas vēsturi tiem, kam tā principā neinteresē, t. sk. jauniešiem.
Andim šajā blogā šobrīd patīk "smagās" grāmatas. Es domāju, ka arī šī viņam patiks, jo tā arī nekur nebija neviena jociņa, vai pavieglāka gabala un rodas iespaids, ka visu personāžu dzīve bija tikai "pienākums un mocības". Pat visādas uzdzīves aizēnoja personāžu iekšējās cīņas utt. Domāju, ka pat tajos laikos cilvēku dzīvē bija arī gaišāki un nenopietnāki brīži.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
... tomēr visa tā notikumu virkne paliek arvien smagāka. Tas gan nav nekāds brīnums, jo kā iepriekšējā daļā aizsākās kara tēma, tā šajā daļā tā turpinājās vairāk par pusi grāmatas. Tas jau palika nomācoši.
Un vispār - pēdējā laikā pilnas grāmatnīcas ar visādām grāmatām par okupācijas un kara laikiem, iespējams, par godu ... Latvijas simtgadei. To, protams, nevar aizmirst, bet nekādu labumu no to tēmu cītīgas cilāšanas arī neredzu. Atļaušos piebilst, ka noderīgāka būtu koncentrēšanās uz piesardzību skatoties uz priekšu.
Tā, vairāk par grāmatu. Autors ir atgriezies pie "klinškarekļu" (kas tas ir - sk. šeit) taktikas, un tas lasīšanu padara interesantāku, bet ne jautrāku. Tomēr mani īsti nesaista tāds grāmatu veids, kur viscaur ir aprakstītas cilvēku attiecības dažādās situācijās.
Šajā daļā ir arī "Otrā daļa", kas, iespējams ir domāta visa darba otrā daļa un sākas stāsts par pēckara gadiem. Parasti cenšos nelīst dziļumā un neminēt autoru dizļās domas, bet šo lasot var novērtēt kā kara laikā un pēc tam, šī vārda plašākajā nozīmē, tika izpostītas latviešu dzimtas vairākās paaudzēs. Pēckara gados papildus jaunajai varai cilvēkus iekšēji saplosīja kara radītās psiholoģiskās traumas un piespiedu apstākļi, kas arī diktēja viņu rīcību.
Pilnīgi neatbilstošs saturam ir skaistais, pavasarīgais vāciņš. Pagaidām šī bija smagākā un nomācošākā daļa. Gribētos domāt, ka tur ir arī šīs grāmatas vērtība, jo arī tādu ir jāmāk uzrakstīt. Pēdējās lappusēs autors arī "aplasa" pusi no galvenajiem perosnāžiem. Manai gaumei mazliet par asinskāru.
Toties pēc nākamās daļas aizskrēju ar nepacietību. :)
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Grāmata ir plāniņa (120 lpp.), stāstiņi - 6 gab. Puse stāstiņu par kapu tēmu. Slavenais "Tās dullās Paulīnes dēļ" ir pats pēdējais, uz apmēram 20 lappusēm - pilnīgi godīga 1/6 daļa no grāmatas. Izdevniecības vietā "... un citi stāsti" es būtu drukājis vēl mazākiem burtiņiem. Vēl es sarēķināju, ka viena stāstiņa izlasīšana maksā € 1.49.
1979. gadā šis pats stāstu krājums tika izdots ar nosaukumu "Nelaime mājās". Tādam nebūtu pievērsis uzmanību. Mārketings nostrādāja. Vecajam izdevumam vismaz pratās godīgu nosaukumu uzdrukāt, kas kalpoja par brīdinājumu. Kurš tad nesīs mājās tādu grāmatu uz kuras tik skaidri uzrakstīts kas tā ir? Bet šo izdevumu vēl mammai uzdāvināju ... uz Ziemassvētkiem. Gandrīz vai būs jāatsauc un jāiemaina pret kaut ko citu, kamēr nav sākusi lasīt, citādi nez' ko vēl padomās par mani.
Man nepatika, ka visi stāstiņi ir sarakstīti tikai vairāk vai mazāk pavecu tantiņu domu formā ar minimāliem dialogiem. Tas nekam neder. Varbūt īstais izaicinājums bija 48 gadu vecumā sarakstīt 70 gadīgu večiņu domas?
Lasīšanu apgrūtināja arī bagātīgais vecvārdu lietojums.
Lai arī "Tās dullās Paulīnes dēļ" bija labākais un saprotamākais gabals, kopumā cerēju uz kaut ko asprātīgāku un jautrāku.
