piektdiena, 2013. gada 27. decembris

Hanifs Kureiši "Mīlestība skumju laikā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmata sastāv no desmit paīsiem stāstiem, kuros dominē cilvēku savstarpējās attiecības un to problemātika (skumju laikā).
Ir dažas pretīgas ainiņas, ar kurām autors drošvien vēlējies šokēt lasītājus, bet kuras man lika grāmatu vērtēt vēl zemāk.
Man nepatīk, ja grāmatā kaut kas nepārtaukti un kaitinoši atkārtojas un šajā eksemplārā reizēm atkārtojās gan varoņu vārdi, gan doma, ka mūsdienu paaudze nekam neder, jo negrib strādāt un ir slinki, kas laikam nomāc pašu Kureiši personīgi.
Lai arī Kureiši ir izdomas pilns un labs rakstnieks, izlasot šo grāmatu es nodomāju, ka tas viss bija viens liels murgs!
Izbaudīju rakstības stilu, bet stāsti lika vilties.

Sass Henno "Šeit biju es"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ehh..drūmais gals. Nekā skaista, bet pārmaiņas pēc, kāpēc ne?
Šī ir pirmā grāmata (priekš manis pirmā un pēdējā) no šīs pagrīdes dzīves apraksta.
Stāstu caurvij mahinācijas, spekulācijas, kuras kā man šķita, bija visnotaļ izdomas pilnas un pat atļaušos teikt, assprātīgas, kuru rezultātā tiek iegādātas narkotikas, vai štruntīgākajā gadījumā visi piedzeras, papildus ir arī noderīgi narkodīleru tips&tricks.
Starp visu to nejauko, stāsta varoņiem ir (ap)cerīgas domas par skaistu mīlestību un mierīgu dzīvi.
Man kā dāmai nepatika.

Andruss Kivirehks "Skaistais dzīvnieks"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis ir īsts meistardarbs kategorijā "ekscentrisms", gan izmantotās valodas, gan sižeta līnijā.
Bija momenti, kuri man lika smīnēt, smieties un pat uz brīdi grāmatu aizvērt apmulsuma dēļ.
Neparasta, jautra un izklaidējoša, pietam lasās reti raiti (:

Deivids Dž. Švarcs "Vērienīgas domāšanas spēks"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ja iepriekšējā izlasītā grāmata "Klusie ūdeņi" bija par to, cik jauki un burvīgi ir būt introvertam, tad pretstatā šī grāmata izstaro "Mīli cilvēkus, pat ja Tev viņi riebjas" auru.
Brīžiem tracināja autora cenšanās uzspiest savu viedokli, kas man šķita pārāk "skaļš" un pompozs, turklāt nepatika, ka dažas cilvēka rakstura iezīmes tiek uzskatītas par pilnīgi nekam nederīgām.
Bet raugoties no gaišākās puses - šī grāmata dod pamatīgu spērienu pa dibenu un motivē rīkoties, kā arī atver prātu un iegroza to pozitīvā gultnē.
Šo var arī uzskatīt par pašpalīdzības grāmatu bez darba palikušajiem, tie kuri tikko kā pārcietuši mokošu šķiršanos vai tiem, kam vienkārši apnikusi līdzšinējā dzīve un domāšana.

Sūzana Keina "Klusie ūdeņi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī grāmata nav brīvā laika literatūra, bet priekš tiem, kuri vēlas izprast savādniekus introvertus, kā arī īstos un neīstos ekstravertus.
Nevarētu teikt, ka visa informācija bija jauna priekš manis, bet jebkurā gadījumā priekš pašizziņas bija okej.
Piemērota tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar ekstraverta/intraverta jēdzienu kā tādu.

ceturtdiena, 2013. gada 5. decembris

Žils Verns "Parīze XX gadsimtā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pirmie kucēni (kucītes - arī :) ) jāslīcina. Un tas arī tika izdarīts. Nav īsti skaidrs, kāpēc šis tika ekshumēts.
Šis varētu būt Žila Verna pirmais sarakstītais romāns, kurš tapis aptuveni tajā pašā laikā, kad publicēja viņa pirmo romānu - "Piecas nedēļas gaisa balonā".
Žila Verna izdevējs Pjērs Žils Etcels atteicās publicēt šo romānu, kritizējot tā literāro stilu, pesimistisko noskaņu un to, ka dialogi sarakstīti "pašmērķīgi, nevis apstākļu diktēti". Vispār šis trāpīgais teiciens attiecināms ne tikai uz šo romānu. Ļoti daudz tādi dialogi bija "20000 ljē pa jūras dzelmi".
Pats stāsts ir par diezgan "pajēlu" jaunekli - dzejnieku, kurš nevar atrast savu vietu "modernās" Parīzes sabiedrībā, toties ir nelokāmi noskaņots sapņot un pārtikt no paša [nevienam citam nevajadzīgās] daiļrades. Vēlāk samīlas meitenē, sapņo par viņu, bet pēc dažiem mēnešiem dzejodams ir kļuvis par nabagu un dabū galu kapsētā nosalstot, jo nevienam viņa darbi nebija vajadzīgi.
Runājot par to nākotnes paredzēšanu, ko piedēvē šim romānam... nu ir tur dažas lietas, piemēram, ielu apgaismojums, mašīnas, kas darbojas ar gāzi, pilsētas vilciens (kurš tiek darbināts no centralizētas sistēmas ar saspiestu gaisu :) ), plaša elektrības izmantošana un tml. Datoru nav. Skaidrs, ka tajā laikā par ko tādu sapņot bija uzdrīkstēšanās, tomēr lasot nekādi nepameta sajūta, ka visu pareģoto pie zemes tomēr velk Žila Verna paša gadsimts. Aprakstītās tehnoloģijas drīzāk kaut kādā mērā asociējas ar filmā "Wild Wild West" redzamajām.
Daļēji var piekrist, ka mūsdienās cilvēku ciniskums un egoisms ir līdzvērtīgs Žila Verna domas lidojumam. Tomēr mūsdienās zināmos apstākļos ir novērojama arī sabiedrības saliedētība, līdzjūtība un citas labākās cilvēciskās īpašības. Nav viss tik ļauni, kā Verns to ir paredzējis.
Netērējiet laiku šim stāstam. Pašam Žilam Vernam vien ir daudz interesantākas grāmatas, nemaz nerunājot par citiem autoriem.

piektdiena, 2013. gada 8. novembris

Žils Verns "Noslēpumu sala"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Esmu beidzot pieveicis šo triloģiju. Rakstot nevarēšu atturēties arī no indīguma, bet nekaitīgās devās.
Bija interesanti palasīties, kā no nekā dabūt gatavu pietiekami pieklājīgu iedzīvi, kas apmierinātu vidējo amerikāni-patērētāju. Domāju, ka "robinsoni" uzcels lepnu fazendu no kokiem, bet - nekā, pārsteidza ar alas izvēli granīta klintī. Jāatzīst, ka bieži vien notikumiem pat sekoju ar domām "nu - kā tad viņi to dabūs gatavu?". Viens no galvenajiem motivatoriem lasīt bija interese, kas būs noticis ar Airtonu. Mana ziņkārība vienmēr tika apmierināta. Gandrīz.
Te nu arī vieta darvas kausiņam. Nez' kāpēc Žils Verns savos darbos bez jēgas slaktē praktiski jebkurus kustoņus, kas nonāk galvenajiem varoņiem tuvumā. Es saprotu, ka "cilvēks ir dzīvības kronis", bet nu tomēr - drusku tāds neandertālisms.
Sākumā, kamēr "robinsoniem" nebija instrumentu, dzīvniekus nosita ar akmeņiem un apēda. Forši. Bet kā gan? Kā bez naža viņi nodīrāja un sadalīja gaļu? Turpināja šķaidīt ar tiem pašiem akmeņiem pret lielākiem akmeņiem, kamēr sanāca karbonāde? Autors tak aizmirsa pateikt, ka var izmantot gliemežvākus!
Granīta klintī nemaz nebija tik veselīdzi dzīvot, jo jāelpo radioaktīvais radons, tomēr gudrais inženieris un ķīmiķis to laikam nezināja. Kāpec robinsonus zināmā mērā pārsteidza ziema ar -13°C? Vai tad viņi neredzēja, ka rudenī lapas paliek dzeltenas?
Vēl pārāk nereāla likās salas ģeoloģija - pārāk liela daudzveidība. Gan vulkāns ar visādiem vērtīgiem minerāliem, gan akmeņogles, kuras atrodamas ļoti vecos ģeoloģiskos slāņos. Koki - eikalipti, skuju koki, palmas - viss vienu viet. Gribētu es redzēt tādu dabas brīnumu!
Ap 230 lapas pusi (~ 40% no grāmatas) mīklaino notikumu īpatsvars sāka piesaistīt uzmanību un likās, ka nupat sāks palikt interesantāk. Bet izrādījās tomēr tāds falš-starts.
Kopumā likās, ka Airtona un kapteiņa Nemo klātbūtne romānā "pievilkta" tāpēc, lai tik nosauktu šīs 3 grāmatas par triloģiju (arhaisks marketinga triks?). Nekā dikti interesanta, kas sasaistītu visas 3 grāmatas nebija.
Pusaugu bērniem būs interesanti. Tādā vecumā tad arī vajag lasīt šo grāmatu, nevis tagad - kā es, kad jau 30+ gadi. Bet tā kā laiku atpakaļ nepagriezīs, tad nekas cits jau man neatlika kā izlasīt tagad.
Starp citu Zvaigzne ABC ir izdevusi šīs grāmatas jaunu izdevumu. Pretēji citām "Piedzīvojumu sērijas" grāmatām, kur trūkst ilustrāciju, kuras ir agrākos izdevumos un tizlākiem varoņu vārdiem (sk. manu viedokli par "20000 ljē pa jūras dzelmi") šī nu ir izdevusies lieliska. Blakus nestāv vecajam izdevumam, kuru lasīju es. Vienīgi jaunais ir briesmīgs "ķieģelis".

piektdiena, 2013. gada 20. septembris

Žils Verns "20000 ljē pa jūras dzelmi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Lasīju otro reizi. Pirmā bija kaut kad pusaudžu vecumā. Fantastika paliek fantastika, bet nu šī grāmata "nozog ticamības momentu" jau pašā sākumā. Kad galvenie varoņi nonāk uz Nautila, viņus uz divām dienām ieslēdz nelielā metāla istabā, kur nav pat mēbeļu... t. sk. labierīcības! :D
Nokaitināja pārspīlēti daudzie dzīvo radību uzskaitījumi, kas pat mūsdienu ihtiologus ar doktora grādu neinteresētu. Pārāk daudzās vietās bija manāma mākslīgu teikumu piemeklēšana, lai kārtējo reizi varētu veselām lappusēm uzskaitīt desmitiem dzīvo radību nosaukumus, kurus knapi izburtojot jau pēc nākamajiem 3 vārdiem esi aizmirsis. Smieklīgi ir tas, ka jau grāmatas sākumā atrodama izdevniecības piezīme, ka tāda dzīvo radību klasifikācija, kas lasāma grāmatā vairs nepastāv, bet mūsdienīgā savukārt ļoti atšķiras no tās.
Saistošais, protams, ir fakts, ka tajā laikā autors spēja izdomāt tādu zemūdeni un ar to saistītās tehniskās detaļas, bet varoņi, atkal, pārlieku idializēti un pašaizliedzīgi - tik raksturīgi Vernam.
Nautils tika raksturots arī kā nereāli izturīgs. Nu kura gan zemūdene spētu izturēt vairākus triecienus pret ledu, vai lielgabalu šāviņus, kas neatstāj pat skrambas?! Nautils redz' varēja...
Godīgi sakot es šo grāmatu izlasīju tāpēc, ka nekāds paliekošais iespaids no tās iepriekšējās lasīšanas nebija palicis, bet nākamā lasāmā grāmata būs "Noslēpumu sala", kas ir triloģijas noslēdzošā daļa.
Vēl gribu piebilst, ka jaunākais Zvaigznes izdevums nesatur vienu ilustrāciju :), kura ir 1974. gada izdevumā. Neizpratu arī kāpēc galvenā varoņa sulainis no Konsela bija jāpārsauc par Konseju, kas, manuprāt skan sliktāk. Franciski "conseil" nozīmē "padoms".
Sakiet, ko gribat, bet es domāju, ka šī grāmata nu gan nebūs īsti izturējusi laika pārbaudi.

sestdiena, 2013. gada 14. septembris

Marija Duenjasa "Sapņu atbalss"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šīs vasaras labākais un interesantākais romāns, kuru ar aizrautību no vāka līdz vākam izlasīju vien dažās dienās. Acīm redzot nebiju tāda vienīgā un, laikam, tieši tāpēc Spānijā šis romāns ir pārizdots vairākus desmitus reižu.
Patika gaumīgā un asprātīgā humora deva, kas lika smieties nevienu reizi vien. Noteikti ieteiktu to izlasīt ikvienam, lai izdzīvotu varones traģisko, bet reizē tik pamācošo dzīves stāstu. 
Mode, politika, spiegi un reālas vēsturiskas personas Spānijā un Marokā radīja pavisam īstu un reālu sajūtu, ka viss patiesībā noticis tā kā autore to ir aprakstījusi. 
Patika viegli lasāmais tulkojiums.




Dafne di Morjē "Stikla pūtēji"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sākumā grāmata lasījās lēni un likās nedaudz garlaicīga, bet tad sižets strauji mainījās un gribējās ātrāk uzzināt ar ko grāmata beigsies. Lasot grāmatu pārņēma dažādas emocijas, bet visvairāk līdzjūtība, skumjas un žēlums par ģimenes traģēdiju zaudējot bērnus un mīļos cilvēkus, arī apbrīna par varoņu spēju pielāgoties starujajām pārmaiņām nezaudējot savu "Es". Grāmatā var rast ieskatu gan stikla pūtēju amatā gan traģisko Franču revulūcijas laiku un tā notikumiem.
Kopumā grāmata patika. Izlasot pēdējo teikumu gribējās uzreiz pāršķirt un vēlreiz izlasīt "prologu" lai iegūtu pabeigtības sajūtu, jo tikai izlasot līdz pašām beigām kļūst skaidrs sākums.

Dens Brauns "Inferno"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Lasot rodas sajūta, ka grāmata ir Itālijas kultūras ministrijas pasūtījums Denam Braunam, lai piesaistītu vairāk tūristu.
Autors veiksmīgi "savā stilā" apraksta un saista arhitektūras un mākslas šedevrus ar "Dievišķo komēdiju", kuras iedvesmots, manuprāt, arī sarakstīja savu "Inferno". Lasot nepamet vēlme redzēt aprakstītās vietas klātienē, tāpēc dažas nodaļas tika lasītas pat ēsēžot pie datora, lai redzētu kā tas viss izskatās īstenībā.
Tiem, kuriem patīk arhitektūra, māksla un eksisenciālu problēmu risināšana noteikti būs īpaši interesanti lasīt.

otrdiena, 2013. gada 27. augusts

Edgars Po "Nodevīgā sirds"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Nav jēgas tērēt laiku šim mēslam, izņemot pēdējos 4-us stāstus, proti - "Trīs svētdienas vienā nedēļā", "Zelta vabole", "Notikums ar gaisa balonu", "Kāda Hansa Pfāla brīnumainie piedzīvojumi" - tie ir lasīšanas vērti, īpaši "Zelta vabole".
Sākumā interesanti palasīties par autoru kā tādu, ka viņš ir pirmais, kurš licis pamatus zinātniskajai fantastikai, ka no viņa iedvesmojies Žils Verns, ka izdomājis šausmu žanru utt.
Gribēju lasīt kā kārtīgu grāmatu - no sākuma līdz beigām. Nesanāca. Jau ar pirmajiem stāstiem uzstājīgi tiek kultivēta murgainība. Katrs nākamais stāsts arvien pretīgāks un pretīgāks - par veciem sasmakušiem pagrabiem, gļotainām smirdīgām līķu puvekļu masām, nāvi, šizofrēniķiem, apmātajiem, slepkavībām, pseidomedicīnu, viduslaiku necilvēciskajām zvērībām, dzīviem miroņiem, smagi slimiem un mirstošiem cilvēkiem... Pēēē! Rodas iespaids, ka autors pamatīgi nopūlējies radot pretīguma sajūtu. Vai autors to rakstījis tikai tāpēc, ka to spēja uzrakstīt? Stulbi. Ja lasa ēdot pusdienas, tad apetīti šie stāsti neuzlabo - pats pārbaudīju.
Šī kļuva par pirmo grāmatu, kuru es neizlasīju no vāka līdz vākam. Izlasīju vismaz 10 pretīgos stāstus (neskaitot tos pēdējos 4-us, kas patika) izlasīju. To, kas rakstīts pārējos viegli varēja uzzināt palasot pēdējās rindkopas, kas praktiski visur bija par līķiem, nāvessodiem un spīdzināšanām un tml. Nu kam tas domāts? Slimiem cilvēkiem, vai?! Lai šis klasiķis iet 3 mājas tālāk. Nevienā brīdī nenožēloju, ka netērēju laiku tai drazai, jo neredzu autora darbos nekādu vērtību, izņemot negatīvas emocijas. Bet tās var iegūt palasot arī ziņas :D.

trešdiena, 2013. gada 21. augusts

Žils Verns "Kapteiņa Granta bērni"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Nezinot to, ka Žils Verns to rakstīja ar mērķi papildināt jauniešu zināšanas ģeogrāfijā, plašie apraksti, īpaši par nenozīmīgām saliņām un notikumi, kas faktiski ir ārpus sižeta (piemēram, aborigēnu zēna satikšana Australijā uz vienu nodaļu) mierīgi var apnikt. Mans 12 gadīgais krustdēls, laikam neizturēja aprakstu spiedienu uz pacietību, izlasījās pusi grāmatas un nolika to malā.
Skaidrs, ka mūsdienu ritmam un izpratnei par piedzīvojumiem grāmata ir stipri par lēnu, tomēr tai piemīt kaut kas pastāvošs pāri laikam.
Beigās paspēju nedaudz sašust tāpat kā to mēdza darīt Paganels. Cepiens bija par to, ka angļu dokumenta driskās bija vārda fragments "aland", dēļ kura Paganels gribēja nokļūt Jaunzēlandē (Ze-aland), kurš tik veiksmīgi atrisināja varoņu milzu problēmas un radīja būtisku sižeta līniju. Taču kad pats kapteinis Grants pasaka pilno tekstu zīmītes franču versijai, pielāgojot to angļu versijai nekur nelīmējās iekšā šis "aland". Pirms Paganels izdomāja, ka tas nozīmē "Zealand" viņš domāja, ka tas nozīmē "a land" - zeme, bet vai nu tik traki būtu bijis Grantam ar to rokrakstu, ka būt salaidis kopā artikulu ar vārdu? Vārdiņš "zeme" franču dokumentā parādās, bet vienalga man palika iespaids, ka šis būtiskais vārdiņa fragments ir no pirksta izzīsts, lai varētu veidot atbilstošu sižeta līniju.
Šī bija otrā grāmata, ko esmu lasījis divas reizes. Nenožēloju. Katrā vecumā uz saturu sanāk skatīties citām acīm, ar citu pieredzi, zināšanām pat gaumi. Tiem, kas to vispār nav lasījuši varētu teikt, ka jūs esat palaiduši garām kaut ko ļoti vērtīgu un interesantu, bet to vēl var paspēt atgūt ;)
Vēl - nu nezinu kam jānotiek, lai šādu vērtīgu grāmatu lasītu e-lasītājā. Tā noteikti būtu pazaudējis pusi lasīšanas burvības.
Nedaudz vairāk palasīties par manu izdevuma izvēli un dažas bildītes var un apskatīt šeit: vairāk bildīšu.

ceturtdiena, 2013. gada 25. jūlijs

Orsons Skots Kārds "Endera spēle"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vislabāk rakstīt iespaidus par grāmatu ir pirmo piecu minūšu laikā pēc tās izlasīšanas. Šoreiz to tad arī daru, jo tādējādi iespaidi ir visspēcīgākie.
Ko gan būtu vērts mans sakāmais, ja tas līdzinātos pārējiem jūsmīgajiem blogiem vai izdevniecību "atsauksēm"? Neko daudz. Tāpēc būs tā kā būs.
Iepriekš tādu ĪSTU zinātnisko fantastiku biju lasījis divas reizes - Viljams Gibsons "Neiromants", kuru tomēr piebeidzu ar riebumu, jo tā bija pilnīgs murgs. Otra - Duglass Adamss "Galaktikas ceļvedis stopētājiem", kurā man likās, ka bija stipri pārspīlēts ar fantazēšanu. Arī tā man nepatika. Tas bija sen, tāpēc vajadzēja sakasīt zināmu apņemšanos uzsākt "Endera spēles" lasīšanu. Šoreiz nenāca vilties un par to es priecājos.
Stāsts ļoti labi piesaista un šī, liekas, ir manis visātrāk izlasītā grāmata - tikai trijos vakaros apm. 100 lpp. katru vakaru :)
Sākumā pašķībi raudzījos uz sešgadīgā zēna pasaules redzējumu, emocijām, dialogiem, jo tas viss izskatījās kā no pieaugušo pasaules. Tomēr vēlāk autors pārliecināja, ka tie ir "suberbērni", gudrākie no gudrākajiem un es samierinājos pieņemot stāsta abstrakciju.
Kaut kādā brīdī gan likās, ka stāsts palika vienmuļš - kaujas spēles, dzīve barakās, tad atkal spēles, atkal barakas ar šādiem, tādiem notikumiem un tā tālāk. Kļuva paredzams, ka puika kļūs arvien attīstītāks un gudrāks. Tomēr autors laicīgi bija beidzis dzert miega zāļu kursu un sižets atdzīvojās.
Pašas beigas bija tādas, mazliet emocionālas un ļoti cilvēcīgas, bet es kaut ko tādu visu laiku saskatu grāmatās :D
Kopumā tomēr nebija tā, ka nevarēja nolikt grāmatu nost ne uz mirkli, bet lasījās tiešām raiti. Šo to arī var pamācīties no šīs grāmatas. Piemēram man sagribējās ikdienā vairāk domāt un rīkoties taktiski (stratēģiski) darot arī šķietami nenozīmīgas lietas.
Domāju, ka lasot šo grāmatu esmu visai labi pavadījis laiku.
Ak jā, šogad 1. novembrī iznāks grāmatas ekranizācija ar Harrisonu Fordu vienā no galvenajām lomām.

otrdiena, 2013. gada 23. jūlijs

Lato Lapsa "Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šo grāmatu lasīju iepriekšizlasīto autora grāmatu par Krieviju un Ziemeļkoreju iespaidā. Likās šai ir jābūt līdzīgai. Grāmatas stāsta tendenci, protams, uzreiz var nojaust, izlasot anotāciju. Un tāds šis stāsts arī ir - skeptiski nievājoši ironisks. Nav jau jēga te daudz stāstīt par grāmatas saturu, jo virsrakstā ir pateikts, par ko te ir. Galvenais, kas man no visa kļuva skaidrs, ka Indijas iedzīvotāji nav baigie apgarotie. Viņiem izrādās ir vairāki miljoni dievu, un katram ir sava praktiska nozīme. No grāmatas sapratu, ka iedzīvotājiem svarīgi ir tikai tas, kas ir viņa teritorijā un tas, kas ir aiz sliekšņa, ir pilnīgi nesvarīgi. Šiem ir arī ārkārtīgi interesantas profesijas, kur katra ir prestižāka par citu, piem., ēdienu izvadātāji, ledus pārvadātāji, u.c. Kaut kādā mērā vēl darbojas kastu sistēma, kas ir bezgala sarežģīta. Tik pat sarežģīti un man nesaprotami ir likumi, pēc kā viņi dzīvo un izdzīvo. Autora ironisko stāstīšanas stilu dažkārt nākas papildināt ar vādiem "tik tiešām", lai noticētu ka kaut kas ir arī labs tajā visā, ko lasa. Gribējās, lai stāsts nebūtu ironisks un nievājošs. Skaidrs, ka mums grūti to pusi saprast, bet jāciena tas, kā tur cilvēki dzīvo (vai eksistē).

svētdiena, 2013. gada 21. jūlijs

Salmans Rušdi "Maura pēdējā nopūta"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šajā grāmatā spilgti un krāšņi atainota Zogoibi dzimtas vēsture vairākās paaudzēs.
Centrālā tēma ir tradīciju saplūsme, reliģija un kultūra, tostarp sevišķi uzsvērtas indiešu virtuves eklektiskās vērtības. Šķita interesants valodas lietojums, it īpaši indiešu variācijas par angļu valodas vārdiem, kā arī vairāki indiešu vārdi ir atstāti netulkoti, tādā veidā bagātinot tekstu.
Vienīgie iebildumi man bija pret to, ka pats galvenais stāsts sākas jau aizlasoties līdz simtajai lapaspusei vai pat tālāk. Toties sižetu caurvij daudzi neparedzami pavērsieni, kas man tik ļoti palīdzēja izlasīt šīs grāmatas teju 600 lpp.

trešdiena, 2013. gada 10. jūlijs

Agnese Bērziņa, Enriko Plivčs "Cilvēks uz gaismas viļņa"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Agnesi pirmo reizi iepazinu caur lekcijām, kuras man palaimējās noklausīties, tādēļ izlasot šo grāmatu biju varbūt nedaudz, nedaudz vīlusies.
Saistošākā priekš manis bija viedā informācija par līdzcilvēkiem un attiecībām, savukārt lielāko skepsi izraisīja apgalvojums par citplanētiešiem, kuri ievada čipus cilvēkos utml. fantāzijas.
Kā pati Agnese saka :"Šāda grāmata tiek izdota tāpēc, ka nav laika. Vairs nav laika lēnām filozofēt. Šī grāmata ir spēcīgs rāviens aiz pleca - mosties!"
Diemžēl grāmatā nav iespējams ietvert to entuziasmu, harizmu un humoru kuru Agnese izstrāvo, tādēļ šo grāmatu ieteiktu izlasīt tiem, kuri vispār nav saskārušies ar Agneses sniegto informāciju.

otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Ričards Templers "Bērnu audzināšanas likumi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Lasot pirmās nodaļas, kuras attiecinātas uz maziem bērniem balstoties uz savu pieredzi piekrītoši māju ar galvu. Lai arī grāmatas tēma ir pietiekami nopietna, patika tie pāris jociņi. Savukārt lasot tās nodaļas, kuras attiecas uz vecākiem bērniem un pusaudžiem kakls palika stīvāks uz piekrītošajiem mājieniem. Jociņi arī izbeidzās. Autors gan nepretendē uz neapstrīdamu savu taisnību.
Jāņem gan vērā, ka autors ir amerikānis un viņiem tur Amerikā ir atšķirīgs dzīves līmenis, līdz ar to arī piezīmes par motivēšanu un dažām citām aktivitātēm nav īsti atbilstošas Latvijas dzīves līmenim.
Lasot šo grāmatu kļūsti gudrāks pēc katras lapas izlasīšanas. Tik koncentrētas grāmatas ir retums. Tiem, kas nepiekritīs visam, kas tur rakstīts, neapšaubāmi tomēr sāks kņudēt dažādas domas par konkrēto likumu un arī tas ir veselīgi.
Noformējums gan grāmatai kā vienam milzīgam nekrologam :D.

piektdiena, 2013. gada 28. jūnijs

Jānis Joņevs "Jelgava 94"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī ir no tām grāmatām, kuru ir ne tikai patīkami izlasīt, bet tādu grāmatu būtu arī prieks sarakstīt. Jānis Joņevs raksta reti saprotamajā, tiešajā un atbrīvotajā rakstīšanas stilā.
Man personīgi visinteresantākie bija iestarpinātie fakti par savu pašreizējo dzīvesvietu Jelgavu, kā arī amizanti bija lasīt viedokli, ka mana bērnības pilsēta Olaine tiek dēvēta par anarhisma epicentru. Un protams, visam pāri, tuvā tēma - mūzika. Varu teikt paldies arī par pāris jaunatklātām grupām un dažām sen aizmirstajām, kuras autors šajā grāmatā pieminējis.
Noteikti kādreiz izlasiet! (Bet labāk jau labi drīz).

ceturtdiena, 2013. gada 20. jūnijs

Jānis Lejiņš "Zīmogs sarkanā vaskā. Brāļi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmais, kas nāk prātā pēc izlasīšanas - dokumentāla pasaka ar visiem ķēniņiem un valdniekiem.
Lasīju pēc ieteikuma un vīlos līdz grāmatas pusei, bet pēc tam jau sākās interesanti. Vilšanos izraisīja bezgalīgi radurakstu, vietu un ieražu apraksti. Tos lasot es mocījos līdzīgi kā grāmatas varoņi. Vēsturiskais romāns dziļi pastāstīja par īsu periodu Latvijas un Eiropas vēsturē ~1180. gadu, kad Latvijā bija valdnieki un kristīgā baznīca sāka ieņemt savas pozīcijas tur, kur vēl tās nebija ieņemtas. Pārliecināti kristieši noteikti nebūs apmierināti ar sludinātāju aktivitāšu aprakstiem, jo tie man likās sarkastiski, bet droši vien atbilda patiesībai.
Romānā uzzināju dažas lietas par tirgošanās procesiem, kurus noteica paražu likumi, un kurus nepakam valdnieki nevēlējās mainīt. Vispār tirgotāji tika vērtēti ļoti zemu. Dažviet romāns likās saraustīts, jo kristiešu un tirgotāju aktivitātes likās atrautas no kopējā stāsta, taču tā laikam bija domāta fona informācija.
Man, protams, interesantākās likās tās daļas, kur atstumtais valdnieka dēls un viņa karavīri ņēmās pa apvidu. Kaut kas līdzīgs izdzīvošanas šovam. Grāmatā ir arī atklāts, kas ir daudzinātā latviešu Laima! Tad vēl izrādās, ka ~1180. gadu Latvijā mežā dzīvoja dažādas ciltis, kas neiederējās pārējā sabiedrībā.
Tiekot pāri pirmajai pusei, grāmata atbrīvojas no visiem paskaidrojošiem tekstiem un pievēršas normālam stāstījumam. Ja līdz tam tiek, tad beigās ir sajūta, ka grāmatu bija vērts lasīt.

svētdiena, 2013. gada 16. jūnijs

Mišela Velbeka "Varbūt ir sala"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ja es nebūtu iepriekš lasījusi Mišela Velbeka grāmatu "Platforma", tad šo nemaz nebūtu izvēlējusies.
Diemžēl jāsaka, ka esmu vīlusies, jo grāmata ir sanākusi pilnīgi nekāda.
Stāstā par jaunas rases (jauncilvēku) veidošanos ik pa laikam pēkšņi ir kāda seksa aina, kas tā kā liek interesi saglabāt, bet tāpat neuzskatu, ka ir godprātīgi tādā klajā veidā censties saglabāt lasītāja interesi.
Principā bezjēdzīga grāmata, ja neskaita iekļautās autora domas par mīlestību, seksu un cilvēku attiecībām.

Fjodors Dostojevskis "Noziegums un sods"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Dostojevska darbos tiek attēlota cilvēka dvēsele, visā viņas daudzpusībā. Nespēju iedomāties, kā gan šī grāmata vispār varētu kādam nepatikt.
Šajā darbā iespējams sekot apstākļiem, kuri saista cilvēka dvēseli, noved viņu līdz noziegumam un tūliņ pēc šī nozieguma pastrādāšanas mēs līdz ar noziedzinieku nokļūstam tumsā un baigu pārdzīvojumu atmosfērā, kura līdz šim mums bijusi sveša.
Noziegums un sods ir dziļš un vērtīgs darbs un katrs viņu lasīs ar lielu interesi!

piektdiena, 2013. gada 31. maijs

Hulio Kortasārs "Citas debesis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā "Citas debesis" apkopoti 14 savdabīgi stāsti, kuros Kortasārs apspēlē laiku - stāstam liekot ritēt divās plaknēs, pārvēršot tagadni pagātnē un tamlīdzīgi morfismi. Viņš arī neaizmirst par īstenību, bet gluži otrādi - uzbrūk tai no visām pusēm, kā arī ik katru iespējamo reizi steidz mūs pārliecināt par to, ka vārdi, ar kuru palīdzību cilvēki vēlas nonākt saskarē cits ar citu, ir nepilnīgi.
Lai gan Kortasārs ir nenoliedzami talantīgs rakstnieks, kurš agrāk pat pieskaitīts pie Latīņamerikāņu prozas elkiem, šī grāmata sabojāja labo iespaidu, jo bija drūma un grūtsirdīga, kas īsti neatbilst manam dvēseles stāvoklim.

ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Arturs Konans Doils "Bāskervilu suns"

Vai ir vērts lasīt: Nē!

Kamēr gaidu brīvāku laiku biezākām grāmatām, nolēmu izlasīt šo sīkuli :)
Atkal Arturs Konans Doils, Šerloks Holms un atkal vilšanās. Nu nepatika īsti man šis romāns vai stāsts. Lai arī tas nebija tik naivs kā šie stāstiņi: "Sāsti par Šerloku Holmsu", tomēr iespaids palika, ka romāns bija pārāk vienmuļš. Manuprāt uzkrītoši bija vairākkārtējie autora neveiksmīgie mēģinājumi aprakstīt galveno notikumu vietu - garlaicīgo tīreli (purvu ar dažiem nelīdzenumiem un akmens bluķiem). Arī drūmuma sajūta īsti neradās, lai arī centieni tādu iespaidu radīt bija nepārprotami. Šie mēģinājumi ne tuvu netiek kaut vai Tomasa Maina Rīda prērijas aprakstiem "Jātniekā bez galvas", nemaz nerunājot par Žila Verna talantu. Šaubos vai vaina būs tikai tulkojumā.
Pats sižets - bez straujiem pagriezieniem, izņemot pāris ne pārāk nozīmīgus pārsteigumus. Vairāk man tiešām īsti nav ko teikt. Ņemot vērā, ka aprakstītas slepkavības un noziegumu izmeklēšana, tad tāds drīzāk bezzobains stāstiņš bez īstas dinamikas vien sanācis.

svētdiena, 2013. gada 12. maijs

Andrus Užkalnis "Anglija: cilvēki un viņu valsts"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Divos vārdos raksturojot grāmatu var teikt, ka tā ir izklaidējoša un informatīva.
Vispārsteidzošāk bija uzzināt, to, ka snobiskajiem un mizantropiskajiem angļiem ir cieņā tik ekscentriski vaļasprieki, pievērsiet uzmanību - vilcienu vagonu skaitīšana (train-spotting), lidmašīnu veidu un to fizelāžas nummuru pierakstīšana (plain-spotting), valsts apvidu kodu iegaumēšana utml. neparastas aizraušanās.
Vienīgais kas mani saturiski neapmierināja bija daudzās un garās , bet ne maznozīmīgās autora piezīmes lappaspušu apakšā, līdz ar to lasīšana bija saraustīta, nevis raita. Būtu bijis ērtāk, ja piezīmes jau būtu iekļautas tekstā, kaut vai iekavās.
Šī grāmata bez šaubām noderēs angļu esošajiem vai topošajiem imigrantiem, jo palīdz padziļinātāk izprast vietējo iedzīvotāju dīvainības un kultūru.

Marti Larni "Ceturtais skriemelis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Iesākot lasīt pie sevis nodomāju "Vai tu re, kaut kas līdzīgs Vudhauza humoristiskajam stilam, tad jau būs jautri!", bet tomēr kaut kā ne pārāk patika, lai gan stāsts par somu Jere Suomalainenu, kurš mainījis vārdu uz Džeriju Finnu naturalizējoties Amerikā bija visnotaļ neparedzams un piedzīvojumiem pilns. Tomēr par daudz visa kā, līdz ar to gala rezultāts ir diezgan haotisks. Un vēl tās uzbāzīgās reklāmas un naivie amerikāņi, kuri uz tām uzķeras. Mja...
Vienīgie teikumi, kuri mani šajā grāmatā pa īstam sasmīdināja ir :"Pārmaiņas pēc varu arī nomirt", "Labākās zāles pret blaugznām ir giljotīna".
Diemžēl ar to nepietiek, lai šo grāmatu kādam ieteiktu izlasīt. Labāk izlasiet kādu no angļu humora klasiķa Pelhema Grenvila Vudhauza darbiem!

Andras Manfeldes "Dzimtenīte"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis ir teju vai dokumentāls romāns, par trīs sievietēm no Latvijas tālākajiem nostūriem, kuras ir kredītu gūstā, tādēļ peļņas nolūkos aizdevušās uz Skotiju. Stāsts mudina izprast to daudzo cilvēku motivāciju un rīcību, kuri jau sen kā ir emigrējuši no dzimtenes.
Grāmata ir sarakstīta ārkārtīgi labi, jo katrs vārds tajā ir no svara. Tā ir skarba un patiesa, bet netrūkst arī ciniskas nots. Spilgtie personu portretējumi, pārstāvētās  cilvēcīgās emocijas ļauj visu iztēloties ļoti reālistiski un dzīvi.
Tiešām lieliska lasāmviela, kuru ieteiktu izlasīt katram latvietim!

piektdiena, 2013. gada 10. maijs

Tomass Mains Rīds "Jātnieks bez galvas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man vienmēr licies, ka šī būs padrūma grāmata par tumšajiem viduslaikiem, jo anotācijai biju tikai pavirši uzmetis aci. Nekā nebija. Stāsts risinās saulainajā Teksasā tās sulīgajās prērijās un notikumus diktē karstais meksikāņu temperments.
Pretēji iepriekš lasītajām klasikas grāmatām biju patīkami vīlies, kas negadās bieži.
Nav nekāds spraigais sižets, intriga tiek kāpināta lēni. Tomēr, ja neskaita detalizēti aprakstīto notikumu sīkumus, romāns bija paredzams. Faktiski intriga bija līdz brīdim, kad vienam no varoņiem "nonesa" galvu, jo grāmata taču ir par jātnieku bez galvas :). Šo notikumu sagaidīju tikai, kad 1/3 grāmatas bija izlasīta, bet tas nekas, jo pacietība arī jātrennē :). Nebija nojaušams kuram būs tā "laime" tikt par titulvaroni. Pēc tam intriga pazuda.
Mazliet kaitināja, ka sākumā galvenā varone aprakstīta kā skaistākā sieviete Pasaulē un tas atkārtojas no nodaļas nodaļā. Turklāt vairākās vietās bija aptuveni šāds teksts "viņa ir tik skaista, tik skaista, tas nav aprakstāms uz papīra" - ko tad raksta grāmatu, ja nemāk aprakstīt cilvēku izskatu, vai pieaicināt mākslinieku, kas to uzzīmē? :D Tā jau var visu grāmatu rakstīt "notikumi ir tik interesanti, tik ļoti, ļoti interesanti... ka tos nemaz nevar aprakstīt!" :D
Nesapratu kāpēc ļaunais varonis gribēja iegūt visā šī vārda plašajā nozīmē savu māsīcu!? Vai tad tas nav asinsgrēks!?
Kopumā Likās, ka būs baigā nopietnā klasika, taču izrādijās viegla piedzīvojumu lasāmviela. Varbūt tā arī labāk.

svētdiena, 2013. gada 5. maijs

Kempbels T.Kolins "Ķīnas pētījums"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmata paredzēta amerikāņu auditorijai, tādēļ arī nepārsteidz tas, ka autors dramatizē faktus un vairākas reizes atkārto jau teikto, lai taču  saprot, ka amerikāņu diēta iedzīs viņus kapā.
Paradoksālākais ir tas, ka lai gan ASV lielākā valsts budžeta daļa tiek atvēlēta veselības aprūpei, tieši štatos sastopami slimākie un smagākie cilvēki pasaulē. ASV ir vienīgā vieta pasaulē, kur veselības ministrija iesaka ar pārtiku ikdienā uzņemt 10% cukura un tauku, kamēr visur citur tie ir 6% Interesanti, vai ne?
Tātad - kāda ir Kempbela veselības recepte? 
Īsi sako - LIETOJIET NEAPSTRĀDĀTU AUGU IZCELSMES PĀRTIKU. Nevis filozofizsku apsvērumu dēļ, bet gan balstoties uz  veiktajiem zinātniskiem pētījumiem.
Tā kā gaļas stendiem jau sen eju ar līkumu, tad tagad tikai atliek izvairīties no piena izstrādājumiem (kuri, starp citu veicina vēža attīstību) olām utml. 

Kāpēc Jūs neesat par to dzirdējuši agrāk? Tādēļ ka tik sensacionāls vēstījums saniknotu ražotājus un rūpniekus, kuri cenšas sapelnīt visu pasaules naudu.
Ieteicama grāmata tiem, kuri ietur diētas, tiem kam vairs nekādas diētas nelīdz, slimajiem un tiem, kas vēl nav par tādiem kļuvuši, skeptiķiem, zinātkārajiem un visiem citiem!

pirmdiena, 2013. gada 29. aprīlis

Adams Lešinskis "Apple noslēpumi"


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noteikti noderēs uzņēmumu vadītājiem, vai vadītājiem kopumā, jo grāmatā tiek apgāzti vairāki uzņēmējvadības iesīkstējušie principi, liekot padomāt "ārpus kastes".
Grāmatā starp to kā darbojas Apple organizācija, ir iekļauta to dažu galveno Apple virzītājspēku īsas autobiogrāfijas, tostarp arī visiem zināmā Stīva Džobsa raksturojums. Džobss, kā izrādās, ir bijis ļoti paranoisks attiecībā uz slepenību kompānijas iekšienē un ārpusē, labdarību uzskatījis par veltīgu un bezjēdzīgu, sports nekad nav paticis, komunikācijā ar citiem dzēlīgs... šo un daudz ko citu interesantu ir iespējams uzzināt izlasot šo grāmatu!

Ernests Hemingvejs "Vecais vīrs un jūra"


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

(Otrs nosaukums ir "Sirmgalvis un jūra")
Aizraujoša grāmata par kādu vientuļu un vecu zvejnieku. Stāsta epicentrā ir šī paša zvejnieka negaidītā veiksme uz āķa noķert līdz šim lielāko zivi, kādu savā mūžā redzējis. Bet ir viens "bet" - vecais vīrs laivā šoreiz ir viens pats, bez sava palīga zēna, līdz ar to viņu piemeklē vairākas praktiskas dabas problēmas.
Man ārkārtīgi simpatizēja vecā vīra daba! Labvēlīgs, apveltīts ar cieņu un pietāti, bet tajā pašā laikā mērķtiecīgs un fiziski un garīgi izturīgs, kā arī apveltīts ar lielu pašiedvesmas devu. Vecais vīrs dalīdamies savās domās un pārdomās ar jūru un lielo zivi ,visvairāk mani aizkustināja ar šo :"Nav neviena, kas būtu cienīgs ēst šo lielo zivi, viņas izturēšanās un lielā cildenuma dēļ." Vai nav cēlsirdīgi?
Manuprāt šis stāsts galvenokārt bija par cīņu pašam ar sevi, nejau par lielās zivs noturēšanu un haizivju atvairīšanu.
Iesaku katram, tostarp arī makšķerniekiem un zvejniekiem, protams!

Sebastians Folkss "Zaļo delfīnu ielā"


Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatas nosaukums "Zaļo delfīnu iela" ir Mailsa Deivisa dziesma un tā ir tik zīmīga, jo skanot šai dziesmai sākās atskaites punkts galvenās varones Mērijas "dubultajai dzīvei".
Stāstu sastāda 65% politikas un pārējie 35% ir dēkaina romāna attīstība vēl tajā vēstures laika posmā, kad dzīvokļos tika veikta noklausīšanās un pa ielu sekoja aizdomīgi cilvēki.
Politiskās intrigas uztur prezidenta vēlēšanas ASV, kur par balsu skaitu cīnās Kenedijs ar Niksonu. Kontrastējošajā jūtu pasaules flangā - Mērija, kurai savas mīlestības pietiktu priekš diviem vīriešiem, bet viņai ir jaizdara izvēle starp savu ģimeni, kurā ietilpst depresīvs vīrs-alkoholiķis un divi bērni, vai ārēji normālo, bet iekšēji tikpat cietušo mīļāko. Grāmatas beigās izvēle tomēr tiek izdarīta, lai gan neviennozīmīga.
Man interesanti palika tikai beigās, pašā saspīlētākajā stāsta daļā. Lai gan grāmata ir lasāma, tomēr šīs grāmatas vietā labāk būtu lasījusi kādu citu, mazliet saistošāku.

sestdiena, 2013. gada 20. aprīlis

Jānis Rokpelnis "...jeb Dievs nav mazais bērns. Pārspriedumi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā apkopoti pārspriedumi ,kurus dzejnieks un publicists Jānis Rokpelnis publicējis divu gadu garumā laikraksta "Diena" kultūras nodaļas rubrikā "Sleja". Kā pats autors saka, tekstos nekā, izņemot dažus stilistiskus sīkumus un neprecizitātes nav labojis. Bet varbūt tomēr vajadzēja? Jo autors ir tā pārcenties ar epitetiem, metaforām un citiem mākslinicieskās izteiksmes līdzekļiem, ka neviļus zūd loģikas ķēde un ir sarežģīti lasīt, kur nu vēl saprast, ko autors ir vēlējies ar to paust.
Jāsaka gan, ka mani kā allaž priecēja spēle ar vārdiem, kā arī trāpīgā vārdu latviskošana (piemēram vārda "depresija" aizstāšana ar latvisko "drūsmi")

piektdiena, 2013. gada 29. marts

Aksels Munte "Stāsts par Sanmikelu"


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Aksels Munte ir tā saucamais modes ārsts Itālijas reģionā, kurš paralēli savai ārsta praksei uzcēlis greznu Tibērijas villu Kapri salā, kuras tapšanā, kā šķiet, piedalijušies un palīdzējuši paši svētie gari un Dievi.
Ar bagātās valodas palīdzību autors vilinoši aprakstījis Romas, Kapri, Anakapri un citu vietu burvīgās ainavas un varenos arhitektūras pieminekļus. Tādas dabas personifikācijas kā :"Pavēra plakstus kalnu ezers", grāmatas lasīšanu padara savādi interesantāku.
  Bet šī nebūt nav vienkārši iedvesmojoša grāmata topošajiem tūristiem/ ceļotājiem, jo daudzos patiesos stāstus caurvij ārsta redzējums uz slimajiem, nabagajiem un mirstošajiem pacientiem, kā arī allažā nāves (kā reālas būtnes) klātesamība. Tātad savā ziņā patīkams kontrasts!
Viena no morālēm ir glābt ne tikai cilvēkus, bet arī pienācīgi parūpētes par dzīvniekiem un neuzskatīt, ka mums ir pilnas tiesības dīvniekus masveidā nogalināt pārtikas ieguvei, jo taču paši dzīvnieki attiecībā pret mums tā nerīkojas, lai gan spētu. Otra morāle ir paraudzīties uz savu dzīvi un padomāt, vai tas laiks kas mums dots, tiek pavadīts pilnvērtīgi.

sestdiena, 2013. gada 9. marts

El James "Greja 50 nokrāsas"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Atzīstu, ka bestselleri allaž manī izraisa skepsi un raugoties uz to, ka "50 shades of Gray" ir sevišķi izcils dižpārdoklis, tad arī skepse bija diža, līdz brīdim, kad spontānuma dēļ aizņēmos no paziņas šo (ievieto īpašības vārdu pēc patikas) grāmatu.
Sākotnēji  stāsts atstāj spožu efektu - elegants interjers, dārgas izklaides, izsmalcinātas delikateses un protams izskatīgais, ietekmīgais un teju vai perfektais Kristians Grejs. Tik tālu viss ciešami.
Diemžēl valodas lietojums ir pliekans, lai gan tas ir piedodams, ja grāmata adresēta tīņiem. Lai gan neesmu aizspriedumaina, man nepatika demoralizējošā toņkārta, kas rada iespaidu, ka tikt pazemotai (pat ja tas ir "pa jokam") seksa laikā ir ok. Visā visumā apnikumu izraisošs sižets.
Drošvien rodas jautājums - kā tad un kāpēc vispār es izlasīju šo muļķīgo grāmatu? Intriga!
Grejs man šķita saistošs raugoties no antropoloģiskā viedokļa , kā arī viņa noslēpumainā pagātne. Protams 1. grāmatā tikai daļa noslēpumu nāca gaismā, lai taču būtu ko rakstīt atlikušajās divās grāmatās.
Kopumā uzskatu, ka šī grāmata ir nepelnīti slavena. No erotikas žanra kaut vai tā pati Puškina "Slepenās piezīmes" ir baudāmāka.

sestdiena, 2013. gada 23. februāris

Daniels Kānemans "Domā ātri, domā lēnām"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmata sastāv no autora solītās prāta 1. un 2.sistēmas dramatiskās cīņas. Un cīņa ir visnotaļ episka!
Izlasot grāmatas pirmās 3 daļas varu teikt, ka iepazinu sava prāta darbību pavisam no cita skatupunkta.
Sevišķi patika vienkāršie, bet pārsteidzošie cilvēka prāta eksperimenti, kas pasniegti gan kā izklāsti, gan kā uzskatāmi piemēri, pēc kuru izpildīšanas reizēm jūties kā trusītis no laboratorijas. :)
Savukārt pārējās 2 daļas grāmatā ir atvēlētas statistikai, ekonomikai un riska faktoriem. Tā kā es šīs jomas nepārstāvu un tas neietilpst manās interesēs, tad atliku grāmatu malā.
Var teikt, ka "Domā ātri, domā lēnām" ir neviennozīmīga vērtējuma ziņā.
Ja šī grāmata būtu iznākusi divos sējumos, tad noteikti ieteiktu pirmo, bet ne otro daļu.

trešdiena, 2013. gada 20. februāris

Bear Grylls "Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Viegli lasāmā valodā un interesantā veidā uzrakstīta pasaules slavenā izdzīvošanas šova zvaigznes autobiogrāfija. Ja Tev rodas jautājums, kas ar to cilvēku bērnībā ir darīts, ka viņš televīzijas šovā guļ beigta kamieļa ādā, ēd tārpus, skunskus, čūskas, pacieš nenormālu aukstumu, karstumu un diskomfortu, tad šī grāmata būs lieliska lasāmviela nedēļas nogalei, lai saprastu, kā tāds cilvēks izveidojies. Šī autobiogrāfija ir aizraujošs stāsts par visai parastu cilvēku, kam ir milzīga mērķtiecība, aizrautība un izturība. Sākot ar vecvecākiem, turpinot ar bērnības ekstrēmajām aktivitātēm, smagiem treniņiem vēlāk, un visbeidzot ieskatu ekspedīcijā uz Everesta virsotni. Īpaši aizraujoša bija stāsta daļa par speciālās militārās vienības uzņemšanas pārbaudījumiem, domu gājienu to laikā un likumsakarīgiem rezultātiem. Atklātā grāmata par cilvēku ar apbrīnojamo spēju piemēroties jebkuriem apstākļiem kā dabā tā dzīvē, pilnīgi noteikti palīdzēs Tev padarīt skaidrākus savus mērķus un veidus, kā uz tiem virzīties, neskatoties uz to, ka neesi apveltīts ar īpašiem talantiem. Iesaku.

Kevins Greindžs “Ziedu lietū. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē”

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

"Ir auksti, sniegs līdz ceļiem, grūti paelpot, plecus smagi spiež mugursoma, kājās iestājies vājums. Vēl jācīnās. Beidzot esam sasnieguši piemērotu vietu nometnes ierīkošanai, jāķeras pie telts celšanas un ēdiena pagatavošanas..." - šādus citātus no grāmatas par "visgrūtāko pārgājienu pasaulē" negaidiet. Tā vietā atradīsiet stāstu par cilvēku, kas izlēmis doties pārgājienā, lai atrastu dzīvē jēgu, un šajā pārgājienā viņu pavada nevis nebeidzamas grūtības un šķēršļi (kā jau kalnos), kas, iespējams, palīdzētu ieraudzīt dzīvē kaut ko būtisku, bet gan tējas pasniegšana no rīta, neizkāpjot no telts, trīs ēdienreizes ar ēdiena izvēli, nometnes un viņa telts uzsliešana pirms ierašanās nometnē, tās nojaukšana pēc tam, mantu nešanu viņa vietā un "briesmīga, sausa tualete", kura ir norobežota un ar caurumu zemē (kalnos tas taču laikam ir šausmīgi!). Vēl izlasīsiet mīlas stāstu kalnu vidē, vidusskolas līmenī, un ar beigām, kas ir pretējas tam, ko loģiski lasītājs sagaida. Skāde. Bet nebūs nekāda skāde, ja šo grāmatu neizlasīsiet. Tā nebūs iedvesmas avots, iekšēju pārdzīvojumu stāsts par mērķu un sapņu sasniegšanu, garīgu pildījumu un pamudinājumu nekavējoties plānot līdzīgu pārgājienu. Vienīgais, kas ir iespaidīgi kalnu videi - 347 km.

trešdiena, 2013. gada 13. februāris

Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs "Divpadsmit krēsli"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Lai gan grāmatas varoņi ir ļoti kolorīti un notikumi amizanti, vieglās formas satīra nesasniedza manu humora izjūtu tādā līmenī, lai es smietos, bet lika tikai pavīpsnāt. Iespējams liku pārāk lielas cerības uz šo klasisko darbu, vai arī tulkojums kārtējo reizi zaudējis savu "dvēseli" un būtu vajadzējis tomēr lasīt oriģinālvalodā.
Lai nu kā...
Nedaudz traucēja tie paralēlstāsti un notikumi, jo esmu pieradusi pie tā, ka grāmatā stāstījums koncentrējas ap vienu tematu - šajā gadījumā ap dzīšanos pēc 12 krēsliem.
Un beigas likās tādas "ne šis ne tas", jo strauji aprāvās. Tomēr gribējās, lai Benders paliktu dzīvs, jo tad būtu interesantāk, bet izlasot pēcvārdā, to ka brāļi metuši monētu, lai noteiktu mirt viņam vai ne, tad viss tapa skaidrāks un pieņemamāks.
Ieteiktu izlasīt dēļ tā, ka šī tomēr ir krievu klasika un neizlasot paliktu robs krievu literatūras iepazīšanā, bet citu iemeslu dēļ laikam ka ne.

svētdiena, 2013. gada 10. februāris

Kristofers Makdugals "Dzimuši, lai skrietu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Amerikānisks stāsts par kāda amerikāņa centieniem sastapt indiāņu cilti, kuras piederīgie ir pasaules nenovērtēti skrējēji. Lasīju, lai uzzinātu knifus, kurus izmantot priekš sevis. Vāks un anotācija noteikti strādā uz cilvēkiem, kas ik pa laikam skrien un savā galvā perina plānus kādreiz kļūt par
superatlētiem. Stāstam raisoties, tas lika vilties, jo indiāņi tiešām skrien, bet viņi nav superatlēti, kā rakstīts anotācijā. Pie tam viņu tradīcijās ietilpst ne tikai skriešana, bet viņi arī visai regulāri lieto... Stāsta stils man likās mazliet kaitinošs, jo nepārtaukti likās, ka pieminētie varoņi tiek idealizēti - vai tie būtu tie paši indiāņi vai profesionālie sportisti, kas brauc ar viņiem sacensties pašās unikālākajās sacensībās pasaulē. Patika uzzināt dažus statistikas datus un iepazīties ar ASV sportistu treniņu apjomiem un rezultātiem. Uzzināju arī vienu skriešanas tehnikas niansi, drīzāk apstiprināja to, par ko biju jau domājis. Tomēr šis man nabija iedvesmojošs un motivējošs stāsts pretēji tam kā šādai grāmatai vajadzēja nostrādāt. Bet amerikānim šī grāmata ļoti patiks.

piektdiena, 2013. gada 8. februāris

Daniels Kīzs "Puķes Aldžernonam"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis ir galvenokārt skumjš un smeldzīgs stāsts ar dažiem priecīgiem brīžiem, līdz ar to šī grāmata nav pieskaitāma pie izklaidējošās literatūras.
Likās ārkārtīgi interesanti tas, kā autors ir attēlojis galvenā varoņa Čārlija prāta progresu, atspoguļojot to reāli atbilstošajam stāvoklim, ar visām tur sākotnēji ietilpstošajām gramatikas kļūdām, elementārajiem vārdiem utml.
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es sāku savādāk raudzīties uz cilvēkiem kuri nav apveltīti ar asu prātu un lika arī aizdomāties par dzīšanos pēc arvien lielākām zināšanām, tādā veidā atstājot novārtā cilvēciskās attiecības.
Apkopojot var teikt, ka grāmata ir par pieņemšanu. Citu starpā man patika šī doma: "Cik savādi, ka krietni un saprātīgi cilvēki, kas nemūžam neapsmietu tādu, kas piedzimis bez rokām, kājām vai acīm,- ka šādi cilvēki neminstinādamies ņirgājas par kādu, kam piedzimstot nav dots daudz prāta."

Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Stāsts sākas idilliski - standarta amerikāņu ģimene pārvācas uz mazu gleznainu pilsētiņu.
Negadījumi un nelaimes sākas jau pašā sākumā, bet to ģimene neuztver kā kaut ko neparastu.
Pie viņu mājas atrodas zvēru kapiņi kas jau paši par sevi ir īpatnēji to simetrijas dēļ, bet ejot tiem cauri tālāk pa taku, aiz blīžņa sākas pavisam cita, mistiska vieta.
Mikmeku kapu vieta, kas arī ir visu seku cēlonis un kas neatgriezeniski sabojā jebkura cilvēka skaidro saprātu.
Grāmatā ir ļoti prasmīgi kāpināta notikumu gaita, spriedze pieaug ar katrām pārdesmit lapaspusēm, līdz ar to grāmatas otrajā pusē sajutos jau pavisam kā ne savā ādā, lai gan pieļauju, ka emocijas bija tik sakāpinātas dēļ tā, ka pabeidzu lasīt tieši naktī.
Lai gan šausmu stāsti nebūt nav mans iecienītākais žanrs, šī grāmata spēja mani ieinteresēt tik ļoti, ka lasīju to bez apstājas un tā ierindojās starp iecienītākajām!

trešdiena, 2013. gada 16. janvāris

Aleksandrs Grīns "Tobago"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Es šeit neiedziļināšos Grīna "latviešu cietēja", apņēmības un drosmes parauga cildināšanas literārajos zemtekstos. To meklējiet citur.
Pirmkārt jau lasot šo grāmatu nācās ielauzīties tās īpatnējajā valodā. Pēc pāris nodaļām gan biju jau pieradis.
Es, laikam, pārāk reālistiski uztvēru visu romānu, jo tas, it kā esot balstīts uz reāliem faktiem.
Vietām pārsteidza, ka vienlīdz pragmatiskā formā autors apraksta gan galvenā varoņa "laimīgās dienas" gan pārsteidzošas brutālākās vardarbības ainas un asinsdarbus, kas savā ziņā pastiprināja priekšstatu par tā laika cilvēka dzīvības nevērtību.
Tagad domāju, kā kaut ko vēl pateikt par grāmatu neizpļāpājoties interesnato. Ziniet, lai arī 1/3 no grāmatas notikumiem ir vienkārši bēdu ieleja un katra lapa mirkst asinīs, tomēr tā ir izlasīšanas vērta, jo, pateicoties atsaucēm ļauj uzzināt arī daudz faktu, kas varētu būt tuvu patiesībai tam laikmetam tieši saistībā ar Tobago.
Izlasiet un "uzraujieties" paši uz to pārsteidzošo šajā grāmatā.
Neesmu īsti pārliecināts, ka šī literatūra būtu piemērota pusaudžiem uz kuriem ir tendēta visa šī Zvaigznes "Piedzīvojumu sērija".