Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Esmu lasījis autora otru grāmatu - "Īsi stāsti par gandrīz visu" un tieši šī iemesla dēļ zināju, ka mani sagaida kvalitatīva izklaide :)Grāmata ir par to kā tās autors mēģina pievarēt Pasaulē garāko pārgājienu taku - "Apalaču taku".
Neskatoties uz to, ka finālā tika noieti apmēram 40% no visa garuma, piedzīvojumu netrūka.
Grāmata sarakstīta lieliskā, humora pilnā valodā un saistošā formā. Garlaicīgi nebija nevienu brīdi. Beigās pat nebija sliktāk par spriedzes romānu, kur autors pazaudēja savu ceļabiedru. Iesmējos vairāk reižu nekā lasot "Šveiku" un "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" kopā :)
Praktiski pusi no grāmatas sastāda izsmeļoši apraksti par Apalaču takai tuvumā esošajām pilsētām un ar pašu taku saistīto iekārtojumu, ģeogrāfiju, floru, faunu un vēsturi. Taču tie ir patiesi interesanti. Kaut vai - pameklējiet informāciju par antracītu un tā saistību ar Centrālijas pilsēteli Pensilvānijas štatā, ASV. Varu derēt, ka daļa no jums būs pārsteigti, ka kaut kas tāds vispār ir varējis notikt.
Vietām autors ir tendenciozs atspoguļojot cilvēku muļķību attieksmē pret dabas dažādajām bagātībām, taču es atļaušos viņam piekrist. Pagājušā gadsimta cilvēkiem bija nospļauties pār dabu un tās vērtību.
Viena lieta gan likās nedaudz dīvaina - apraksti ir neproporcionāli veiktās takas garumiem. Piemēram, pirmās dienas un pieveiktās jūdzes aprakstītas ļoti detalizēti, bet vietām gandrīz 10 kalnu virsotņu apmeklēšana pieminēta tikai uzskaitot to nosaukumus. Bet tas netraucēja lasīšanu, vienīgi gala iespaids par grāmatu dēļ šī iemesla palicis tāds nedaudz "saraustīts".