Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Lasīju otro reizi. Pirmā bija kaut kad pusaudžu vecumā. Fantastika paliek fantastika, bet nu šī grāmata "nozog ticamības momentu" jau pašā sākumā. Kad galvenie varoņi nonāk uz Nautila, viņus uz divām dienām ieslēdz nelielā metāla istabā, kur nav pat mēbeļu... t. sk. labierīcības! :D
Nokaitināja pārspīlēti daudzie dzīvo radību uzskaitījumi, kas pat mūsdienu ihtiologus ar doktora grādu neinteresētu. Pārāk daudzās vietās bija manāma mākslīgu teikumu piemeklēšana, lai kārtējo reizi varētu veselām lappusēm uzskaitīt desmitiem dzīvo radību nosaukumus, kurus knapi izburtojot jau pēc nākamajiem 3 vārdiem esi aizmirsis. Smieklīgi ir tas, ka jau grāmatas sākumā atrodama izdevniecības piezīme, ka tāda dzīvo radību klasifikācija, kas lasāma grāmatā vairs nepastāv, bet mūsdienīgā savukārt ļoti atšķiras no tās.
Saistošais, protams, ir fakts, ka tajā laikā autors spēja izdomāt tādu zemūdeni un ar to saistītās tehniskās detaļas, bet varoņi, atkal, pārlieku idializēti un pašaizliedzīgi - tik raksturīgi Vernam.
Nautils tika raksturots arī kā nereāli izturīgs. Nu kura gan zemūdene spētu izturēt vairākus triecienus pret ledu, vai lielgabalu šāviņus, kas neatstāj pat skrambas?! Nautils redz' varēja...
Godīgi sakot es šo grāmatu izlasīju tāpēc, ka nekāds paliekošais iespaids no tās iepriekšējās lasīšanas nebija palicis, bet nākamā lasāmā grāmata būs "Noslēpumu sala", kas ir triloģijas noslēdzošā daļa.
Vēl gribu piebilst, ka jaunākais Zvaigznes izdevums nesatur vienu ilustrāciju :), kura ir 1974. gada izdevumā. Neizpratu arī kāpēc galvenā varoņa sulainis no Konsela bija jāpārsauc par Konseju, kas, manuprāt skan sliktāk. Franciski "conseil" nozīmē "padoms".
Sakiet, ko gribat, bet es domāju, ka šī grāmata nu gan nebūs īsti izturējusi laika pārbaudi.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šīs vasaras labākais un interesantākais romāns, kuru ar aizrautību no vāka līdz vākam izlasīju vien dažās dienās. Acīm redzot nebiju tāda vienīgā un, laikam, tieši tāpēc Spānijā šis romāns ir pārizdots vairākus desmitus reižu.
Patika gaumīgā un asprātīgā humora deva, kas lika smieties nevienu reizi vien. Noteikti ieteiktu to izlasīt ikvienam, lai izdzīvotu varones traģisko, bet reizē tik pamācošo dzīves stāstu.
Mode, politika, spiegi un reālas vēsturiskas personas Spānijā un Marokā radīja pavisam īstu un reālu sajūtu, ka viss patiesībā noticis tā kā autore to ir aprakstījusi.
Patika viegli lasāmais tulkojiums.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Sākumā grāmata lasījās lēni un likās nedaudz garlaicīga, bet tad sižets strauji mainījās un gribējās ātrāk uzzināt ar ko grāmata beigsies. Lasot grāmatu pārņēma dažādas emocijas, bet visvairāk līdzjūtība, skumjas un žēlums par ģimenes traģēdiju zaudējot bērnus un mīļos cilvēkus, arī apbrīna par varoņu spēju pielāgoties starujajām pārmaiņām nezaudējot savu "Es". Grāmatā var rast ieskatu gan stikla pūtēju amatā gan traģisko Franču revulūcijas laiku un tā notikumiem.
Kopumā grāmata patika. Izlasot pēdējo teikumu gribējās uzreiz pāršķirt un vēlreiz izlasīt "prologu" lai iegūtu pabeigtības sajūtu, jo tikai izlasot līdz pašām beigām kļūst skaidrs sākums.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Lasot rodas sajūta, ka grāmata ir Itālijas kultūras ministrijas pasūtījums Denam Braunam, lai piesaistītu vairāk tūristu.
Autors veiksmīgi "savā stilā" apraksta un saista arhitektūras un mākslas šedevrus ar "Dievišķo komēdiju", kuras iedvesmots, manuprāt, arī sarakstīja savu "Inferno". Lasot nepamet vēlme redzēt aprakstītās vietas klātienē, tāpēc dažas nodaļas tika lasītas pat ēsēžot pie datora, lai redzētu kā tas viss izskatās īstenībā.
Tiem, kuriem patīk arhitektūra, māksla un eksisenciālu problēmu risināšana noteikti būs īpaši interesanti lasīt.
