svētdiena, 2014. gada 31. augusts

Lūsinda Railija "Orhideju nams"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Emociju bagāta grāmata. Autore ļoti prasmīgi savijusi tagadnes un pagātnes notikumus. Lasot var redzēt, ka pie grāmatas rakstīšanas ir piestrādāts gan no vēsturiskās gan emcionālās puses. Lieliski aprakstīti varoņi, viņu jūtas un attieksme pret sevi un citiem. “Orhideju nams” ir vienkārši burvīga grāmata. Noteikti iesaku izlasīt visiem kuriem patīk vēsturiski romatikas grāmtas. Lieku otrajā vietā aiz Marijas Duenjasas "Sapņu atbalss".

ceturtdiena, 2014. gada 21. augusts

Arno Jundze "Gardo vistiņu nedēļa"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī grāmata noteikti ir salīdzināma ar Miervalda Birzes "Ar jokiem joki mazi". Stils praktiski tas pats. Tomēr kaut kā šie stāstiņi vairāk palika atmiņā, bet tas droši vien to mazā skait dēļ. Grāmatiņā ir pavisam 7 īsi stāstiņi.
Arno Jundzes anotācijai var ticēt. Tieši to arī atradīsiet grāmatā - stāstiņus par bandītiem, dīvaiņiem un vienkārši neveiksminiekiem. Ir arī ironiju un satīra, kas ik pa laikam izvilina smīniņu.
Jāatzīst, ka nez' vai būtu gatavs lasīt biezāku grāmatu ar tādiem stāstiņiem. Baidos, ka tas novestu pie tā paša secinājuma pie kāda nonācu lasot "Ar jokiem joki mazi".
Gadījās arī mazliet smieklīgs atgadījums. Biju izlasījis 1/3 grāmatiņas un kopā ar ģimeni sanāca garāks pārbauciens. Kamēr mazie gulēja, bet sieva sēdēja pie stūres noguruma un garlaicības izkliedēšanai nolēmu palasīt nākamo no stāstiņiem skaļi. Tas izrādījās pats garākais stāstiņš grāmatā, ko īsti nebiju gaidījis. Bija labs - "Kā pensionētā skolotāja Minna Kārkls kriminālo autoritāti uzmeta". Un labi vien bija, ka šo stāstiņu nolasīju, nevis kādu no diviem pēdējiem. Pēdējie likās pārāk piedauzīgi [lasīšanai priekš sievas], t.i. tie, kurus Arno anotācijā apzīmē ar "Juku laikos vaļā paspruka instinkti." :).

pirmdiena, 2014. gada 18. augusts

Jānis Lejiņš "Zīmogs sarkanā vaskā. Rūnas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošā grāmata triloģijai par latviešiem ap Rīgas dibināšanas laiku. Nemāku īsti izskaidrot sajūtas, kas pārņēma, ilgtermiņā lasot visas trīs grāmatas, taču tās noteikti neļāva romānu atstāt nepabeigtu, neizlasītu. Esmu dzirdējis, ka šīs grāmatiņas citi izlasa pa vienai naktī, taču es šo laiku izstiepu apmēram divu gadu garumā. Skaidrojums man ir duāls– gribējās paildzināt iespēju iejusties tajā laikā, vai arī vienkārši saturs mani pakļāva ar tikpat lielām grūtībām kā kristietība latviešu priekštečus tajā laikā. Katrā gadījumā šī vēsturiskā romāna ideja, stāstījums un ticamība ir ārkārtīgi aizraujoša.
Tālavas ķēniņš jau kādu laiku kopš otrās grāmatas valdīja Tālavas teritorijā un aizvien biežāk viņam nācās saskarties ar kristiešu organizētām sazvērestībām, kā rezultātā veidojās nesaskaņas ar kaimiņiem un neizbēgamie kari. Tie novājināja kā vienus tā otrus kaimiņus, taču no Romas puses nākušie kristieši guva arvien vairāk iespēju iefiltrēties mūsu senču zemē. Viņi izmantoja gan vietējo lētticību, gan tirgotāju ietekmi, gan organizēja dažādu ietekmīgu cilvēku pasūtījumu slepkavības. No pāris baznīcām, ko mūsu senči atļāva uzcelt, īsti nesaprazdami priekš kam tās vajadzīgas, kristieši 
sadarbībā ar tirgotājiem pamazām izveidoja Rīgu. Pienāca brīdis, kad Tālavas ķēniņš saprata – vairs nav iespējams stāties pretī jaunajai un spēcīgajai varai, kas arī noveda pie ķēniņa valdīšanas un ārkārtīgi interesanta perioda noslēguma mūsu senču zemē.
Iesaku izlasīt visas trīs grāmatas.

svētdiena, 2014. gada 17. augusts

Marks Adams "Ceļā uz Maču Pikču"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

...jo ir daudz interesantāki ceļojumu apraksti. Piemēram Rofs Smits "Auksts alus un krokodili", Deivids Brīšīrss "Augstuma varā" (faktiski ar biogrāfisku ievirzi), Irēna Bišofa un Andreass Kīlings "Teiksma par Jukonu" u.c.
Kāpēc? Tāpēc, ka šī grāmata sarežģīti lasījās. Vai nu slikts tulkojums (maz ticams) vai arī pārsātinātība ar vietu nosaukumiem un vēsturiskiem personvārdiem vārdiem, kas parādās tikai vienu vai divas reizes. Vēl arī tāpēc, ka uzskatu, ka autors nav īsti spējis saistoši pasniegt savu ceļojumu. Tā vietā vismaz 1/2 grāmatas ir par Hairemu Bingemu III, kurš bija Maču Pikču "pirmatklājējs", vai, drīzāk, pirmais tās reklamētājs Rietumu pasaulei.
Īsie apraksti par autora pavadoni Džonu Līversu bija daudz interesantāki par paša autora gaitām. Džons Līverss ir dēkainis visa mūža garumā un viņa memuāri būtu nesalīdzināmi interesantāki. Spriežot pēc fotogrāfijām (ne tikai tām melnbaltajām, kas grāmatā) Maču Pikču apkaimes satriecošās ainavas apraksti ir vairāk nekā nabadzīgi. Atšķirībā no citos blogos minētā, manuprāt, kontaktēšanās ar ceļojumā sastaptajiem cilvēkiem aprakstīti, augstākais, pieticīgi.
Grāmatas saturs nenoliedzami būs ļoti vērtīgs vēsturniekam, kurš nodarbojas ar seno inku drupu pētniecību. Šajā ziņā grāmatā ir ieguldīts milzu darbs izpētot ļoti daudzus literatūras avotus un, kā jau minēju, daudz vēsturisko personvārdu, notikumu un vietu nosaukumu. Bet es neesmu vēsturnieks. Cerēju uz laisku atpūtu lasot izklaidējošu lasāmvielu.
Interesanti, ka tieši Hairems Bingems III netiešā veidā, bet nepārprotami ir prototips Indiana Džonsa filmu galvenajam varonim.

Kaut kā pēdējā laikā neveicas izlasīt labu grāmatu. Toties šajā blogā grāmatu vērtējumi, lai arī subjektīvi, ir pilnīgi neatkarīgi no tiem blogiem, kuru autori grāmatas lasīšanai saņem no izdevniecībām... par brīvu vai ar pamatīgu atlaidi.