otrdiena, 2013. gada 27. augusts

Edgars Po "Nodevīgā sirds"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Nav jēgas tērēt laiku šim mēslam, izņemot pēdējos 4-us stāstus, proti - "Trīs svētdienas vienā nedēļā", "Zelta vabole", "Notikums ar gaisa balonu", "Kāda Hansa Pfāla brīnumainie piedzīvojumi" - tie ir lasīšanas vērti, īpaši "Zelta vabole".
Sākumā interesanti palasīties par autoru kā tādu, ka viņš ir pirmais, kurš licis pamatus zinātniskajai fantastikai, ka no viņa iedvesmojies Žils Verns, ka izdomājis šausmu žanru utt.
Gribēju lasīt kā kārtīgu grāmatu - no sākuma līdz beigām. Nesanāca. Jau ar pirmajiem stāstiem uzstājīgi tiek kultivēta murgainība. Katrs nākamais stāsts arvien pretīgāks un pretīgāks - par veciem sasmakušiem pagrabiem, gļotainām smirdīgām līķu puvekļu masām, nāvi, šizofrēniķiem, apmātajiem, slepkavībām, pseidomedicīnu, viduslaiku necilvēciskajām zvērībām, dzīviem miroņiem, smagi slimiem un mirstošiem cilvēkiem... Pēēē! Rodas iespaids, ka autors pamatīgi nopūlējies radot pretīguma sajūtu. Vai autors to rakstījis tikai tāpēc, ka to spēja uzrakstīt? Stulbi. Ja lasa ēdot pusdienas, tad apetīti šie stāsti neuzlabo - pats pārbaudīju.
Šī kļuva par pirmo grāmatu, kuru es neizlasīju no vāka līdz vākam. Izlasīju vismaz 10 pretīgos stāstus (neskaitot tos pēdējos 4-us, kas patika) izlasīju. To, kas rakstīts pārējos viegli varēja uzzināt palasot pēdējās rindkopas, kas praktiski visur bija par līķiem, nāvessodiem un spīdzināšanām un tml. Nu kam tas domāts? Slimiem cilvēkiem, vai?! Lai šis klasiķis iet 3 mājas tālāk. Nevienā brīdī nenožēloju, ka netērēju laiku tai drazai, jo neredzu autora darbos nekādu vērtību, izņemot negatīvas emocijas. Bet tās var iegūt palasot arī ziņas :D.

trešdiena, 2013. gada 21. augusts

Žils Verns "Kapteiņa Granta bērni"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Nezinot to, ka Žils Verns to rakstīja ar mērķi papildināt jauniešu zināšanas ģeogrāfijā, plašie apraksti, īpaši par nenozīmīgām saliņām un notikumi, kas faktiski ir ārpus sižeta (piemēram, aborigēnu zēna satikšana Australijā uz vienu nodaļu) mierīgi var apnikt. Mans 12 gadīgais krustdēls, laikam neizturēja aprakstu spiedienu uz pacietību, izlasījās pusi grāmatas un nolika to malā.
Skaidrs, ka mūsdienu ritmam un izpratnei par piedzīvojumiem grāmata ir stipri par lēnu, tomēr tai piemīt kaut kas pastāvošs pāri laikam.
Beigās paspēju nedaudz sašust tāpat kā to mēdza darīt Paganels. Cepiens bija par to, ka angļu dokumenta driskās bija vārda fragments "aland", dēļ kura Paganels gribēja nokļūt Jaunzēlandē (Ze-aland), kurš tik veiksmīgi atrisināja varoņu milzu problēmas un radīja būtisku sižeta līniju. Taču kad pats kapteinis Grants pasaka pilno tekstu zīmītes franču versijai, pielāgojot to angļu versijai nekur nelīmējās iekšā šis "aland". Pirms Paganels izdomāja, ka tas nozīmē "Zealand" viņš domāja, ka tas nozīmē "a land" - zeme, bet vai nu tik traki būtu bijis Grantam ar to rokrakstu, ka būt salaidis kopā artikulu ar vārdu? Vārdiņš "zeme" franču dokumentā parādās, bet vienalga man palika iespaids, ka šis būtiskais vārdiņa fragments ir no pirksta izzīsts, lai varētu veidot atbilstošu sižeta līniju.
Šī bija otrā grāmata, ko esmu lasījis divas reizes. Nenožēloju. Katrā vecumā uz saturu sanāk skatīties citām acīm, ar citu pieredzi, zināšanām pat gaumi. Tiem, kas to vispār nav lasījuši varētu teikt, ka jūs esat palaiduši garām kaut ko ļoti vērtīgu un interesantu, bet to vēl var paspēt atgūt ;)
Vēl - nu nezinu kam jānotiek, lai šādu vērtīgu grāmatu lasītu e-lasītājā. Tā noteikti būtu pazaudējis pusi lasīšanas burvības.
Nedaudz vairāk palasīties par manu izdevuma izvēli un dažas bildītes var un apskatīt šeit: vairāk bildīšu.