Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Jū Nesbē pēc iepriekšējām grāmatām ir paņēmis radošo pauzi sadistiskāko, pretīgāko un maniakālāko slepkavību izgudrošanā. Laikam pašam palika nelabi no tām visām. Šajā grāmatā viņš pārmaiņas pēc nolaidās līdz narkomānu līmenim mazliet ļaujot paskatīties uz Pasauli no viņu redzes punkta - pietiekami daudz, lai saprastu, ka tas nav tas, ko normāli cilvēki dzīvē gribētu pieredzēt.
Labākie brīži grāmatā ir tie, kur galvenais varonis - izmeklējājs Harijs Hols mētājas ar saviem jociņiem. Nu, piemēram, kad viņam mēģināja pārgriezt rīkli tādējādi stipri savainojot, viņš "sūdzējās", ka esot bijis neprasmīgs bārddzinis :D.
Grāmatas biezums 464 lappuses nav nekas traks, jo lasās raiti un arī sprieze ir sabalansēta. Protams, atkal pēdējā 1/3 daļa bija visinteresantākā.
Ā, jā - beigās Hariju drusku nošauj. Acīmredzami Jū Nesbē vairs negribējās rakstīt par šo personāžu. Redzēs, kā viņš izķepurosies, jo vēl ir 3 grāmatas par Hariju Holu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
To "jā" es dodu ar "gariem zobiem".
Milzīgs lērums vietvārdu, cilvēkvārdu un vēstures faktu samaisīts kopā ar Lato Lapsas manāmi augstrātīgo un aroganto rakstības stilu, kas nemaz nav tik baudāms. Es teiktu, ka brīžiem pat līdz kaitinošam līmenim visu tekstu caurauž Lato viszinīgais un "pats-par-sevi-skaidrs" piegājiens lietām, vietām un notikumu aprakstiem.
Vērtīgais šajā grāmatā bija tas "sausais" atlikums, kas paliek pāri pēc liekvārdības nokāšanas - fakti, kurus lielākoties Lato smēlies no grāmatas beigās atrodamā izmantotās literatūras saraksta. Viens no tiem, kas noteikti paliks atmiņā - ASV savulaik Meksikai atņēma 1/2 teritorijas.
Pati informācija par Bolīviju un, īpaši, Meksiku tomēr bija ļoti vienveidīga. Abām valstīm tika pieminēts par daudz vēstures. Bolīvijai papildus tā koncentrējās ap cilvēkiem - alkoholiķiem, narkotikām un to ražošanu. Pēdējais gan bija interesanti.
Kas attiecas uz Meksiku un meksikāņiem - domāju, ka nevajadzēja 1/3 daļas grāmatas biezumā malt un malt no dažādiem skatpunktiem tikai par viņu svēto nāvi un vēsturisko izcelsmi dīvainajai meksikāņu dzīves uztverei. Galu galā lēkāšana pa vietām un laikiem atstāja arī neorganizētas informācijas plūsmu.
Man būtu paticies mazliet daudzveidīgāks informācijas spektrs. Bet kaut kas brūns tomēr tajā grāmatā bija...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Man patika. Mazliet maldinoši bija pirmie divi stāstiņi par degradētiem ļautiņiem ar visu viņu krāšņo leksiku, kuru gan autors centies ietērpt pieklājīgos vārdos, bet bija smieklīgi. Pārējos stāstiņos autors bija novērsies no krievu valodas rupjību tulkošanas uz latviešu valodas pieklājīgā gala vārdiem.
Visvairāk man patika "Meistars un Marģeris". Protams, ka atkal jau pie galveno varoņu problēmām bija vainīgs alkohols, bet nu ideja ļoti oriģināla un vienkārša, kas ir arī tās skaistums.
Īsti jau arī vairs nav ko rakstīt. Kā ultra-vieglā literatūra "Belašs" ir tīri labs!
