svētdiena, 2014. gada 28. decembris

Lūsinda Railija "Lavandu dārzs"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Tagad pēc pus gada rakstot pat īsti neatceros par ko tur bija, bet atceros, ka lasot nepameta sajūta, ka kaut kas tāds jau iepriekš ir lasīts, tikai manījušies varoņu vārdi un notikumi.
Sižets ir ļoti līdzīgs autores iepriekšējai grāmatai, tomēr šī ir vājāka par "Orhideju namu". Liekas, ka autore darbu sarakstījusi tikai tāpēc, lai izbrauktu uz iepriekšējās grāmatas popularitāti un gūtu peļņu.
Pierūka "odziņas". Beigas gan bija nedaudz paredzamas un bēdīgas. Tomēr pēdējās rindkopas pragmatiski pasaka, ka laiks dziedē visas brūces un katrs saņem pēc nopelniem. Kopumā viegls, romantisks sieviešu romāns.

Diāna Gabaldone "Svešzemniece"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Līdz šim šāda veida grāmatu vēl nebiju lasījusi. Pēc anotācijas arī īsti nevarēja saprast kāda tad tā būs.
Grāmata pamazām ievilka sevī un ātrāk gribējās izlasīt līdz galam. Neskatoties uz to, ka tā ir ap 800 lpp. bieza, lasījās ļoti ātri.
Šeit gan neizpalika viduslaiku nežēlība, aprakstīta visos sīkumos, sākot ar sišanu pie staba un beidzot ar salauztiem visiem pirkstu kauliem un citām nežēlīgām sodīšanas metodēm. Tam visam pa vidu, protams, ir arī mīlestība divu galveno varoņu vidū un citas sadzīviskas ainas. Kopumā bija ļoti interesanti uzzināt kā dzīvojuši un par ko cīnijušies cilvēki vidusslaiku Skotijā.
Grāmatas beigās tomēr paliek neatbildēts viens jautājums, bet pameklējot Internetā sapratu, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijai. Tā kā nav zināms vai tiks izdots turpinājums latviski, kā tas ir jau bijis ar vairākām Zvaigznes grāmatām, tad iesaku labi apsvērt domu, vai ir vērts lasīt, vai pagaidīt kad iznāks filma par šo grāmatu, kura jau tiek filmēta.

Lūsinda Railija "Meitene uz kraujas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Emocionāla un interesanta grāmata, kura noteikti patiks sievietēm, kuras tic liktenim un nemirstīgai mīlestībai. Tāpat kā iepriekšējās autores grāmtas - "Orhideju nams" un "Lavandu dārzs" arī “Meitene uz kraujas” ir rakstīta pēc tās pašas klišejas - par to kā pagātnes notikumi ir ietekmējuši dzimtu likteņus no vecvecmāmiņu laikiem līdz mūsdienām.
Stāsts ir kā pasaka ar “labajām pelnrušķītēm”, “skaistajiem un drosmīgajiem prinčiem” un “nabaga sērdienītēm”. Brīžiem no aizkustinājuma nākas nobirdināt pa asarai. Īpaši pārsteidza pavisam negidītās laimīgās un reizē arī skumjās beigas, kuras mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Grāmatu izlasīju pāris vakaros, lielisks romāns, lai atsēgtos no ikdienas rūpēm un izdzīvotu šo stāstu reizē ar tās varoņiem. Stāsts par kuru vēl ilgi jādomā pēc tā izlasīšanas. Ceru ka viņi dzīvoja vēl ilgi un laimīgi... :)

svētdiena, 2014. gada 21. decembris

Lato Lapsa "Deviņas Āfrikas"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Dokumentāls stāstījums par ceļojumu Āfrikas vidienē. Grāmata sadalīta nodaļās, katrā raugoties no cita skata punkta - sadzīves, vēstures, tūrisma, u.c. Nemainīgi raksturīgs stāstījuma veids, kāds sastopams iepriekš izlasītajos auotra darbos par Krieviju, Indiju un Z-Koreju - detalizēts, sarkastisks, noniecinošs, urķējošs. 
Daudz citāti no vietējiem laikrakstiem, nejauši sastaptu vietējo atstāstījumi par sadzīvi, vēsturi. Dažās nodaļās šie stāsti ir diezgan baisi - par genocīdu, slepkavībām, izvarošanām, cilvēka bezvērtību. Vietējo stāsti uzklausīti jau iepriekš noskaņojoties, ka tie ne vienmēr būs patiesi, taču dažbrīd tādi tomēr atrodas.
Priešstats pēc grāmatas izlasīšanas paplašinājies, taču bez pārsteigumiem. Joprojām autora aprakstītajās teritorijās ir mazliet nedroši, par visu (arī visiem stāstiem) ir jāmaksā, tūrisms Āfrikā ir normāls, ja nemēģina doties paša izplānotos maršrutos. Nekur nav pazudusi diedelēšana, smirdīgas viesnīcas, tādi paši transporti, piemēslotas ielas. Dabasskati neapšaubāmi skaisti, taču vienmēr atrasties savvaļā bez vietējo pavadoņiem bīstami.
Lai arī stāsts ir absolūti dokumentāls, kādi man patīk, diemžēl pārlieku daudz dažādi stāstiņi no vietējiem un laikrakstiem, kas bieži ir līdzīgi un šķiet, ka nebeidzami nodaļas ietvatros iet uz rinķi. Daudz arī stāstīts par vēsturi, kas bija vienīgā pievienotā vērtība man, izlasot šo darbu, jo nezināju, ka Āfrikā arī notikusi masveida cilvēku iznīcināšana pavisam nesenā pagātnē.
Ir jau savā ziņā interesanta, taču nav tā, ka ieteiktu šo grāmatu lasīt.

svētdiena, 2014. gada 23. novembris

Artūrs Skroderis "Iespaidu kolekcionārs"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmatu iegūt īpašumā galīgi nenācās viegli. Deficīts. Citur atrodamās atsauksmes tikai uzkurināja vēlmi to izlasīt, jo tā tika celta teju debesīs un pat pielīdzināta "Kapteiņa Granta bērniem" :). Tas ir stipri pārspīlēts. Grāmata lasījās viegli un stāstījums bija cilvēcīgi vienkāršs, bet saturs izteikti izklaidējošs tomēr minimāli informatīvs.
Liekas, ka grāmata varētu būt pirmā autora sarakstītā, tāpēc bija pamanāmas nelielas stila atšķirības sākumā un beigās (stāstījumam kļūstot baudāmākam).
Kaitinošākais likās tas, ka nodaļas nosauktas par "epizodēm", lai attaisnotu visas grāmatas garumā izteikti nevienmērīgo laika plūdumu, kas robežojās ar nelielu haotismu. Otrs kaitinošākais bija "nepabeigtās nodaļas". Daudzu nodaļu garumam pārsniedzot dažu lappušu skaitu sāka likties, ka Artūrs kaut kur steidzas un pašas beigas ir totāli sagrūstas un aprautas. Piedzīvojuma apraksts faktiski palika nepabeigts.
Nodaļu sākumā bija e-pasts draugiem, kur dažās rindkopās intriģējošā formā minēti spilgtākie iespaidi liekot cerēt, ka detaļas sekos. Diemžēl iztirzājumā liela daļa no tiem vispār netika pat pieminēti.
Ņemot vērā, ka Artūrs apbraucis apkārt Pasaulei iespējams, ka grāmatai vajadzēja būt 1000 lpp. nevis 280 lpp. biezai, lai novērstu nepabeigto nodaļu trūkumu.
Beigās mans sakolekcionētais iespaids par šo grāmatu palika tāds, ka tā ir sasteigta. Gribējās pilnīgākus un detalizētākus aprakstus.

sestdiena, 2014. gada 15. novembris

Bils Braisons "Īsi stāsti par gandrīz visu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmatu lasīju, jo gribēju īsi uzzināt par gandrīz visu. Nebiju pārliecināts, vai tas izdosies, jo šaubījos par to, cik kvalitatīvi vienā grāmatā iespējams aptvert visu. Intrigas vadīts, sāku pa nodaļai šo grāmatu lasīt, jo ilgai un nepārtrauktai lasīšanai, manuprāt, šī nav īstā grāmata. Ik vakaru izlasot pa nodaļai, vienmēr palika sajūta, ka katru dienu esmu uzzinājis par kādas zinātnes nozares vēsturi pietiekami daudz.
Katra nodaļa veltīta dabas zinātnes nozarei, precīzāk atklājumu vēsturei un zināšanu stāvoklim šajā nozarē mūsdienās. Piemēram, astronomija - katra šai nozarei veltītā nodaļa secīgi, un ne pārāk "dziļi", izklāsta tās attīstības vēsturi, vienlaikus izskaidrojot priekšstatus par nozares pētījumu objektiem attiecīgā vēstures periodā. 
Lielos vilcienos, izlaižot nianses, izskaidrotas dabas parādības no visuma līdz atoma daļiņām. Dažbrīd gaidīju iedziļināšanos, taču skaidrs, ka grāmatas formāts tam nav domāts, citādi par visu pārējo nemaz nevarētu izstāsīt. Tik tiešām par visu pārējo - ģeoloģiju, meteoroloģiju, ķīmiju, cilvēka izcelsmi, sugu klasifikāciju, gēnu inženieriju, u.c., - izstāsīts pietiekami lakoniski. 
Bagātīgi pieminētas nozaru personības, viņu savstarpējās attiecības, raksturi un dzīves gājumi. Palika iespaids, ka zinātnieki allaž centušies uzmanīties no tā, lai viņu atklājumu kāds nenosper, vai arī paši tos spēruši un sludinājuši par saviem. Dažbrīd liekas, ka dižus atklājumus spējuši veikt amatieri laukos, kam attiecīgā joma ir vien aizraušanās. Vienīgi par viņu atklājumiem uzzina retāk un vēlāk. Pie tam vieni un tie paši atklājumi bieži notikuši paralēli dažādās pasaules malās, par ko vēlāk izcēlušies strīdi, kurš nu bijis pirmais.
Visbeidzot jāpiezīmē, ka radās iespaids, ka lietas visumā ir pārāk lielas, lai to apmēru būtu vērts aptvert, elementārdaļiņas tajā pašā laikā ir pārāk mazas, lai prāts tās varētu apjēgt. Bieži figurēja skaitliski salīdzinājumi, ar kuriem mēģināja radīt priekšstatu par laika vai lietu apmēru, taču vienlaicīgi deva mājienu, ka nav nemaz vērts to aptvert. Un galu galā raksturīgā piezīme, ka arī šodien mēs nemaz līdz galam daudz ko nezinam un nesaprotam. Piemēram, interesanti, ka cilvēka izcelsmes pētījumi patiesībā balstās uz tikai dažiem atrastiem skeletiem vai tikai to daļām, kā arī cenšanās datēt šo skeletu īpašnieku dzīvošanas periodu svārstās n-tajos desmitos tūkstošos gadu un vairāk, un rezultātā, patiesībā, neviens nevar pierādīt savu taisnību. 
Rūgtākā atziņa no grāmatas, ka mūsu eksistence ir šausmīgi precīza apstākļu sagadīšanās, kas dzīvās radības eksistencei radījusi dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, kas, protams, arī pats par sevi ir domu rosinošs apstāklis.

ceturtdiena, 2014. gada 9. oktobris

Artūrs Konans Doils "Marakota bezdibenis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Turpinu apgūt jaunībā neizlasītās piedzīvojumu grāmatas...
Šajā grāmatā ir trīs stāsti - "Zudusī pasaule", "Indīgā josla" un "Marakota bezdibenis". Pirmajos divos stāstos darbojas vieni un tie paši galvenie varoņi.
Es kaut kā biju domājis, ka tieši Doila "Zudusī pasaule" ir Spīlberga ekranizējums. Tomēr Ekranizācija ir Maikla Kraitona romāns ar to pašu nosaukumu. Ir arī kaut kas kopīgs Doila un Kraitona romāniem - dinozauri. Izskatās, ka Kraitons būs šo to aizņēmies no Doila koncepcijas :)
"Zudusī pasaule" bija lasāma. Priekš piedzīvojumu stāsta gana oriģināli un interesanti. Patika.
"Indīgā josla" likās, mazākais, dīvaina. Sižets - Zeme iekļūst "indīgā kosmosa joslā" un tāpēc mirst visi cilvēki, izņemot galvenos varoņus, kas līdz pēdējam ākstās ar kaut kādiem skābekļa baloniem. Bet beigās tik un tā visi atdzīvojas :D Pie kam ēteram ar kuru izplatās inde tiek piedēvētas gaisa īpašības, lai gan, ja nemaldos, tad tajā laikā, kad tapa romāns tika uzskatīts, ka ēters aizpilda tukšu telpu un ar tā palīdzību izplatās elektromagnētiskie viļņi un gravitācija.
"Marakota bezdibenis" - bija puslīdz saistoši, kamēr dziļākajā okeāna vietā galvenie varoņi neuzgāja Atlantīdu. No tā brīža viss stāsts sāka asociēties ar Zvaigžņu karu sēriju, kurā arī bija zemūdens pilsēta un visādas neparastas tehnoloģijas. Tālāk lasīt atkal bija tik pat dīvaini (murgaini), cik lasot "Indīgo joslu".
Laikam tāpēc arī pirmais stāsts ir "visklasiskākais", bet pārējie ir mazāk zināmi. Tāpēc labā ziņa ir tā, ka "Zudusī pasaule" aizņem vairāk par pusi no grāmatas.

svētdiena, 2014. gada 31. augusts

Lūsinda Railija "Orhideju nams"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Emociju bagāta grāmata. Autore ļoti prasmīgi savijusi tagadnes un pagātnes notikumus. Lasot var redzēt, ka pie grāmatas rakstīšanas ir piestrādāts gan no vēsturiskās gan emcionālās puses. Lieliski aprakstīti varoņi, viņu jūtas un attieksme pret sevi un citiem. “Orhideju nams” ir vienkārši burvīga grāmata. Noteikti iesaku izlasīt visiem kuriem patīk vēsturiski romatikas grāmtas. Lieku otrajā vietā aiz Marijas Duenjasas "Sapņu atbalss".

ceturtdiena, 2014. gada 21. augusts

Arno Jundze "Gardo vistiņu nedēļa"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī grāmata noteikti ir salīdzināma ar Miervalda Birzes "Ar jokiem joki mazi". Stils praktiski tas pats. Tomēr kaut kā šie stāstiņi vairāk palika atmiņā, bet tas droši vien to mazā skait dēļ. Grāmatiņā ir pavisam 7 īsi stāstiņi.
Arno Jundzes anotācijai var ticēt. Tieši to arī atradīsiet grāmatā - stāstiņus par bandītiem, dīvaiņiem un vienkārši neveiksminiekiem. Ir arī ironiju un satīra, kas ik pa laikam izvilina smīniņu.
Jāatzīst, ka nez' vai būtu gatavs lasīt biezāku grāmatu ar tādiem stāstiņiem. Baidos, ka tas novestu pie tā paša secinājuma pie kāda nonācu lasot "Ar jokiem joki mazi".
Gadījās arī mazliet smieklīgs atgadījums. Biju izlasījis 1/3 grāmatiņas un kopā ar ģimeni sanāca garāks pārbauciens. Kamēr mazie gulēja, bet sieva sēdēja pie stūres noguruma un garlaicības izkliedēšanai nolēmu palasīt nākamo no stāstiņiem skaļi. Tas izrādījās pats garākais stāstiņš grāmatā, ko īsti nebiju gaidījis. Bija labs - "Kā pensionētā skolotāja Minna Kārkls kriminālo autoritāti uzmeta". Un labi vien bija, ka šo stāstiņu nolasīju, nevis kādu no diviem pēdējiem. Pēdējie likās pārāk piedauzīgi [lasīšanai priekš sievas], t.i. tie, kurus Arno anotācijā apzīmē ar "Juku laikos vaļā paspruka instinkti." :).

pirmdiena, 2014. gada 18. augusts

Jānis Lejiņš "Zīmogs sarkanā vaskā. Rūnas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošā grāmata triloģijai par latviešiem ap Rīgas dibināšanas laiku. Nemāku īsti izskaidrot sajūtas, kas pārņēma, ilgtermiņā lasot visas trīs grāmatas, taču tās noteikti neļāva romānu atstāt nepabeigtu, neizlasītu. Esmu dzirdējis, ka šīs grāmatiņas citi izlasa pa vienai naktī, taču es šo laiku izstiepu apmēram divu gadu garumā. Skaidrojums man ir duāls– gribējās paildzināt iespēju iejusties tajā laikā, vai arī vienkārši saturs mani pakļāva ar tikpat lielām grūtībām kā kristietība latviešu priekštečus tajā laikā. Katrā gadījumā šī vēsturiskā romāna ideja, stāstījums un ticamība ir ārkārtīgi aizraujoša.
Tālavas ķēniņš jau kādu laiku kopš otrās grāmatas valdīja Tālavas teritorijā un aizvien biežāk viņam nācās saskarties ar kristiešu organizētām sazvērestībām, kā rezultātā veidojās nesaskaņas ar kaimiņiem un neizbēgamie kari. Tie novājināja kā vienus tā otrus kaimiņus, taču no Romas puses nākušie kristieši guva arvien vairāk iespēju iefiltrēties mūsu senču zemē. Viņi izmantoja gan vietējo lētticību, gan tirgotāju ietekmi, gan organizēja dažādu ietekmīgu cilvēku pasūtījumu slepkavības. No pāris baznīcām, ko mūsu senči atļāva uzcelt, īsti nesaprazdami priekš kam tās vajadzīgas, kristieši 
sadarbībā ar tirgotājiem pamazām izveidoja Rīgu. Pienāca brīdis, kad Tālavas ķēniņš saprata – vairs nav iespējams stāties pretī jaunajai un spēcīgajai varai, kas arī noveda pie ķēniņa valdīšanas un ārkārtīgi interesanta perioda noslēguma mūsu senču zemē.
Iesaku izlasīt visas trīs grāmatas.

svētdiena, 2014. gada 17. augusts

Marks Adams "Ceļā uz Maču Pikču"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

...jo ir daudz interesantāki ceļojumu apraksti. Piemēram Rofs Smits "Auksts alus un krokodili", Deivids Brīšīrss "Augstuma varā" (faktiski ar biogrāfisku ievirzi), Irēna Bišofa un Andreass Kīlings "Teiksma par Jukonu" u.c.
Kāpēc? Tāpēc, ka šī grāmata sarežģīti lasījās. Vai nu slikts tulkojums (maz ticams) vai arī pārsātinātība ar vietu nosaukumiem un vēsturiskiem personvārdiem vārdiem, kas parādās tikai vienu vai divas reizes. Vēl arī tāpēc, ka uzskatu, ka autors nav īsti spējis saistoši pasniegt savu ceļojumu. Tā vietā vismaz 1/2 grāmatas ir par Hairemu Bingemu III, kurš bija Maču Pikču "pirmatklājējs", vai, drīzāk, pirmais tās reklamētājs Rietumu pasaulei.
Īsie apraksti par autora pavadoni Džonu Līversu bija daudz interesantāki par paša autora gaitām. Džons Līverss ir dēkainis visa mūža garumā un viņa memuāri būtu nesalīdzināmi interesantāki. Spriežot pēc fotogrāfijām (ne tikai tām melnbaltajām, kas grāmatā) Maču Pikču apkaimes satriecošās ainavas apraksti ir vairāk nekā nabadzīgi. Atšķirībā no citos blogos minētā, manuprāt, kontaktēšanās ar ceļojumā sastaptajiem cilvēkiem aprakstīti, augstākais, pieticīgi.
Grāmatas saturs nenoliedzami būs ļoti vērtīgs vēsturniekam, kurš nodarbojas ar seno inku drupu pētniecību. Šajā ziņā grāmatā ir ieguldīts milzu darbs izpētot ļoti daudzus literatūras avotus un, kā jau minēju, daudz vēsturisko personvārdu, notikumu un vietu nosaukumu. Bet es neesmu vēsturnieks. Cerēju uz laisku atpūtu lasot izklaidējošu lasāmvielu.
Interesanti, ka tieši Hairems Bingems III netiešā veidā, bet nepārprotami ir prototips Indiana Džonsa filmu galvenajam varonim.

Kaut kā pēdējā laikā neveicas izlasīt labu grāmatu. Toties šajā blogā grāmatu vērtējumi, lai arī subjektīvi, ir pilnīgi neatkarīgi no tiem blogiem, kuru autori grāmatas lasīšanai saņem no izdevniecībām... par brīvu vai ar pamatīgu atlaidi.

piektdiena, 2014. gada 6. jūnijs

Stīvens Lezers "Personiskā dejotāja"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Neskatoties uz to, ka šī grāmata nebija manā "to read" sarakstā, tomēr paņēmu lasīšanai, jo ieinteresēja tēma par seksstūrismu Taizemē.

Mani galvenie iespaidi:
  • Pārsteidzoši pretstatīta taziemiešu un eiropiešu mīlestības izpratne!
  • Nespēju vien beigt brīnīties par to, cik galvenais tēls spēj būt iracionāls un neloģisks savā uzvedībā.
Īss ievads sižetā - Angļu žurnālistu Pītu nosūta darbā uz Taizemes galvaspilsētu Bangkoku , lai atjaunotu tūrisma ceļvedi par šīs pilsētas interesantākajiem objektiem un gastranomisko baudu izraisošākajiem restorāniem. Sākumā Pītu neskar go-go dejotāju valdzinājums, jo viņš jau ir informēts par visām to veiktajām manipulācijām un mahinācijām naudas izvilināšanā no tūristiem, (pietam viņam Bangkokā ir arī informēti un skeptiski draugi, kuros gan viņš ar laiku ieklausījās arvien mazāk). Tomēr tas nenovēršamais brīdis pienāca - vienā no liktenīgajiem centrālā naktskluba apmeklējumiem viņš iemīlējās, kādā pēc skata jaukā un nevainīgā dejotājā...
Esmu droša, ka šis katastrofiskais mīlas stāsts būtu turpinājies bezgalīgi, ja vien nāve viņus neizšķirtu - vienalga vai nomirtu Taju prostitūta vai samīlējies farangs (baltais tūrists). To kurš nomira var uzzināt izlasot grāmatu :)

Vienīgais jautājums, kurš mani nepameta visas grāmatas garumā - vai sniegtā informācija ir aktuāla arī mūsdienu Taizemē? Jo grāmata ir izdota 2005.gadā, bet stāsts ir par tālo 1994. gadu (ja atmiņa mani neviļ).

trešdiena, 2014. gada 7. maijs

Džūlija Kenere "Živenšī kods"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Vispār jau gandrīz vai kauns likt šo vērtējumu dēļ tā, ka vispār tādu grāmatu izlasīju. Tomēr nolēmu ielikt, lai aiztaupītu velti izšķiestu laiku citiem.
Man patīk visādi kodi un šifri. Grāmatnīcā pāršķirstīju grāmatu un atšķirībā no citām grāmatām, kuru nosaukumā Dena Brauna "Da Vinči koda" laikā figurēja vārds "kods" šajā patiešām pavīdēja kaut kādi kodi. Tā kā grāmata bija nocenota, nopirku arī. Turklāt gribējās pauzi no piedzīvojumu grāmatām.
Tagad beigšu taisnoties un pastāstīšu kāpēc tik ļoti esmu vīlies grāmatā.
Vāka noformējums reti neveiksmīgs. Mans pirmais uzdevums bija ātri un nekaitīgi ar to tikt galā, ko arī veiksmīgi izdarīju uztaisot no papīra baltus vāciņus.
Saturs jau no paša sākuma bija paredzams līdz riebumam. Labie uzvarēja, ļaunais dabūja galu. Starp citu ar "Živenšī" nosaukumā ir domāts augstās modes zīmols.
Atšķirībā no anotācijas saturs nav ne "šarmants", ne "aizraujošs" un no "augstākās matemātikas" nav ne mazākās vēsmiņas.
Sižeta pamatlīnija līdzīga slavenajam Dena Brauna darbam "Da Vinči kods" - vīrietis un sieviete risina mīklas ko kāds pusjukušais sastāda, skrien pēc nākamās un arī cīnās par izdzīvošanu. Dabīgi, ka starp abiem galvenajiem varoņiem parādās arī ļoti neizteiksmīga un primitīva romantiskā saikne. Tas atkal bija paredzami. Autore pat nekaunējās galvenās personas vārdā dot atsauci uz "Da Vinči kodu"!
Vispār tādu mīklu minēšanā, kurām atrisinājums ir neticami ātras [nereāli] pareizu asociāciju virknes veidošanās var patrenēties pameklējot www.geocaching.com t.s. "mystery" (tos - ar jautājuma zīmi) tipa uzdevumus. Tad arī radīsies priekšstats par to, cik nereāli ir atrisini-skrien-atrisini-skrien... sižeti.
P.S.
Nedaudz nepatīkami pārsteidza tas, ka pēc šīs primitīvās grāmatas izlasīšanas ir grūtības palasīt kaut ko valodas ziņā mazlietiņ pilnvērīgāku. Tas gan noteikti ātri pāries :D

sestdiena, 2014. gada 22. marts

Roberts Luiss Stīvensons "Bagātību sala"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Man ir tāda apņemšanās izlasīt visas piedzīvojumu grāmatas, ko neizlasīju pusaudžu vecumā. Tik daudz par grāmatas izvēli.
Nākamais par ko ir vērts uzrakstīt ir tās sajūtas, kas rodas pēc grāmatas izlasīšanas un domām par to, kuru grāmatu lasīt nākamo. Šajā gadījumā es nopriecājos, ka varēšu lasīt kādu citu grāmatu.
Man vienmēr licies, ka šajā pirātu romānā būs vairāk piedzīvojumu un plašāks darbības spektrs, tāpēc arī neliela vilšanās. Tomēr tas izrādījās pietiekami īss un tagad ir arī viedoklis par šo klasikas gabalu. Laikam jau šis ir jāuzskata par tādu šablonu visiem līdzīgajiem darbiem.
Aleksandra Grīna "Tobago" viennozīmīgi bija daudz interesantāka un pilnīgāka par "Bagātību salu". Tāpēc labāk ieteiktu izlasīt to.
Ņemot vērā, ka ne reizi neesmu noskatījies līdz galam ne "Bagātību salas" multifilmu ne filmu, tik un tā sižets un pašas beigas bija aptuveni paredzams jau pašā sākumā. Jautājums bija tik vai bez jaunā Džima Houkinsa vēl kāds izdzīvos. Tāpat vēlreiz arī pārliecinājos par to, ka 150 gadus vecos darbos sižeta plūdums ir daudzkārt lēnāks un vienmuļāks kā mūsdienu romānos.
Pagarlaicīgi priekš piedzīvojumu romāna. Diez' vai puikas gados pēc grāmatas izlasīšanas būtu gribējies skraidīt ar zobenu un tēlot pirātus.

svētdiena, 2014. gada 2. marts

Stīvens Hokings, Leonards Mlodinovs “Diženais plāns”

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Viennozīmīgi labākā no pēdējām 5-ām grāmatām, ko esmu lasījis. Šo noteikti ir vērts izlasīt katram, neskatoties uz to vai viņš ir reliģiozs vai nē.
Ārkārtīgi vienkārši un ļoti pārdomāti tiek pasniegta informācija par cilvēces visu laiku svarīgāko jautājumu - kāpēc mēs esam? Turklāt vietumis sastopami nelieli daži [bezkaunīgi] jociņi, kas atsvaidzina kopējo tēmas smagnējumu.
Puse grāmatas ir veltīta zinātnes vēsturei, kas būs visai interesanta tiem, kas nekad ar to nav iepazinušies. Man tā tīri labi derēja atkārtošanai, jo īpaši tāpēc, ka salika pa plauktiņiem kā veidojās un no kā sastāv teorija par visu, jeb M teorija.
Šī grāmata pilnīgi noteikti ir saprotamāka par abām iepriekšējām Hokinga grāmatām. Ar zinātni esmu uz "tu". Neskatoties uz to vienalga būs jāpārlasa pēdējā nodaļa, jo pēdējās 3 lapas pusēs autori faktiski atbild uz jautājumiem "kāvēc vispār kaut kas ir?" un "kāpēc mēs pastāvam", tomēr atbilžu pamatojums likās diezgan neskaidrs (parādījās iepriekš nepieminētas "pozitīvā" un "negatīvā" enerģija.
Kopumā varētu teikt, ka otrā grāmatas puse vairāk līdzinās laimīgās loterijas biļetes centieniem atrast, izskaidrot un fundamentāli pamatot izskaidrojumu, kāpēc tieši viņa ir tā laimīgā. :) Es teiktu, ka - kādai loterijas biļetei bija jābūt laimīgajai un tam nav dziļāka skaidrojuma. :)
Dažus gadus atpakaļ lasīju šādu grāmatu - Vasilijs Jančiļins "Nenoteiktība, gravitācija, kosmoss" (Янчилин Василий Леонидович "Неопределённость, гравитация, космос", Москва: Едиториал УРСС, 2003, 248 lpp). Formulas ignorēju, bet tomēr man patika tā vienkāršība ar kādu autors izskaidroja savu kvantu gravitācijas teoriju, kura ir vienīgā trūkstošā daļa no teorijas par visu. Papildus tam viņš piedāvāja salīdzinoši vienkāršus eksperimentus ar kuriem pierādīt viņa teorijas pareizību. Un tā ir vienkāršāka par 11 dimensionālo stīgu teoriju.

Duglass Prestons "Ķeceris"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Izlaot anotāciju, likās ka būs daudzsološs tehnotrilleris, bet beigās tomēr paliku vīlies. Tā jau neko īpaši daudz no šīs grāmatas negaidīju, bet tik un tā ieguvu vēl mazāk.
Sākums bija intriģējošs - zinātnes pretnostatījums reliģijai. Taču vēlāk sākās "muļļāšanās uz vietas" un filozofiskā idejas attīstība apsīka.
Brīžiem apnika autora uzkrītoši attēlotā reliģisko fanātiķu aprobežotība un no tās izrietošās darbības. Starp rindiņām varēja manīt gandrīz vai ņirgāšanos un viennozīmīgi faktu, ka bībeli var iztulkot pēc patikas kā nu kuram tas ir izdevīgi.
Man patika kā beigās bija aprakstīta "apokalipe".
Kaut kad iepriekš biju lasījis šī autora grāmatu "Tironizauru kanjons". Liekas, ka tā bija labāka, tik neatceros ar ko tā beidzās.
Daudz interesantāka un vērīgāka ir nākamā grāmata, kuru jau esmu izlasījis - Stīvens Hokings un Leonards Mlodinovs "Diženais plāns". Tēma ir līdzīga.

sestdiena, 2014. gada 1. februāris

Veronika Rota "Citādie"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Visiem kuriem patika "Bada spēļu" triloģija noteikti patiks arī šis fantastikas darbs. Jau pirmās lapaspuses "ievika" tik ļoti, ka nevarēju to ne uzmirkli nolikt malā līdz pašām grāmatas beigām. 
Lasīju un domāju, kurā no kopienām pati varētu piederēt.
Protams, ka neiztika arī bez vardarbības un nežēlības  kopienas biedru starpā. Asinis bija par maz, tomēr brīžiem lasāmas pavisam nepatīkamas ainas, piemēram, nokrišana no debesskrāpja un sašķīšana pret asfaltu, acs izduršana ar dakšu un tml.
Savukārt "jaukais" mīlas pāris piešķīra nedaudz romantikas un cerības drūmajā romāna ikdienā, kas likās nedaudz banāli, tomēr skaisti.
Ar nepacietību gaidu turpinājumu.

Pīters Meils "Gads Provansā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Patīkami viegla lasāmviela, kuru lasīt zem siltas segas malkojot glāzi vīna garajos un aukstajos ziemas vakaros. Grāmata patiks sievietēm, kuras sapņo par dzīvi ārpus ikdienišķā un kuras gribēu mainīt kaut ko savā dzīvē, lai iepazītu nezināmo.
Lasot radās klātbūtnes efekts, kas negadās pārāk bieži. Daudzie apraksti par franču ēšanas un vīnu baudīšanas kultūru rosināja vēlmi pašai to visu pamēģināt. Esmu apņēmusies pavasarī iestādīt lavandas, jo tās man tagad asociējas ar Franciju.
Interesanti bija palasīties par provansiešu paradumiem, viņu vieglo, humoristisko skatījumu uz problēmām un tik pat smieklīgo risināšanu.
Skaidrs, ka Provansā nav nekādas steigas un vispār viņiem nerūp laika ritējums.
Turklāt izrādās, ka viņiem tur ziema novembrī sākas īsta ziema latvieša izpratnē.

ceturtdiena, 2014. gada 30. janvāris

Miervaldis Birze "Ar jokiem joki mazi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā ir daudzi īsi humoristiski un satīriski stāstiņi pārsvarā ar izteiktām padomju laika specifiskajām iezīmēm.
Lasīju vēlu vakaros jau guļot gultā. Īsie izdomātie stāstiņi pretēji iepriekš izlasītajai grāmatai nelika aizdomāties pilnīgi ne par ko. Ja nu vienīgi par to, ka laiks slēgt ārā gaismu pēc kārtējās reizes, kad grāmata uzkrita uz sejas.
Godīgi sakot, tuvojoties grāmatas beigām es pat pārlasot stāstiņu nosaukumus īsti vairs neatceros par ko tajos bija rakstīts. Tik neredzamas pēdas šīs grāmatas saturs atstāja manās smadzenēs.
Bet bija jau arī kāds jauks stāstiņš, kas iespiedies atmiņā. Piemēram par laulātu pāri, kur vīrs visu dienu apkopa motociklu pēc grāmatas, bet sieva vēlējās doties sauļoties. Tomēr remonts tā ievilkās, ka sieva dusmu uzplūdā izspārdīja kājām trauciņus ar detaļām. Vīrs līdz vēlai naktij nomocījās nesaprotot kāpēc pēc motocikla saskrūvēšanas tomēr paliek pāri dažas detaļas. Beigās sieva laipni paskaidroja, ka piebērusi klāt dažas detaļas :D

svētdiena, 2014. gada 26. janvāris

Džons Pērkinss "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Es ticu, ka pašam autoram šīs grāmatas sarakstīšana ar visu tās detalizāciju bija svarīgs mūža darbs. Par to liecina arī vesels bibliogrāfijas saraksts, kas aizņem ap 15 lappusēm.
Tomēr nekā pārsteidzošāka par to, ko var izlasīt grāmatas anotācijā es saraustītajā dzīves stāstā neatradu. Nav nekādas īpaši slepenas informācijas, kas liktu palikt ar vaļā muti. Pamatā aprakstīti atsevišķi komandējumi uz dažām Pasaules malām un autora domas, sajūtas. Nav pat īsti nekā no "ekonomiskā slepkavas" metožu apraksta, izņemot vispārīgu principu. Beigās vispār palika interesanti - autors veselām lappusēm izkrata sirdi un rodas pārliecība, ka jebkurš cits nosaukums grāmatai būtu bijis nepiemērots. Autora vēlmes un teksti atgādināja mis Pasaules tekstiņus "...pabarot nabadzīgos, izārstēt slimības... lai visi būtu laimīgi..." utt. Par daudz autoram personiskā.
Protams, tas viss ir nedaudz smieklīgi kontekstā ar to, ka pats autors "slepkavojot ekonomikas" nepārprotami ir iedzīvojies pasakainās bagātībās. Vēl jautrāk paliek tad, ja pieņem, ka  nodaļa par sievieti, kura viņu apmācīja par "ekonomisko slepkavu" un ieviesa arī šo terminu varētu būt izdomāta :D Nekur tālāk pilnīgi nekas neliecina par šo "ekonomisko slepkavu" grupējuma organizētu koordinēšanu vai kontrolēšanu. Ja nu vienīgi grāmatas beigu daļā neskaidri draudi nevirināt muti par pagātni, kas varēja būt arī konkrētās korporācijas bažas par konfidencionalitāti.
Vienīgais, kas lika aizdomāties lasot šo grāmatu ir tas, ka mūsdienās pirmo reizi civilizācijas vēsturē ir patiesi pietiekami daudz naudas, tehnoloģisko, intelektuālo un cilvēku resursu, lai atrisinātu visu nabadzīgāko cilvēku problēmas un sabalansētu dzīvi visiem planētas cilvēkiem ar apkārtējo dabu. Bet mēs to nedarām. Un nedarīsim tāpēc, ka katrs cilvēks individuāli ir gudrs, bet masa kopumā - stulba. Tas nozīmē, ka mūsu civilizācijas kā viena veseluma intelekts tomēr atpaliek no skudru pūžņa vai bišu spieta intelekta.

pirmdiena, 2014. gada 6. janvāris

Fjodors Dostojevskis: Idiots

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kādu laiku šis vārds manā prātā skanēja biežāk, nekā vajadzētu, un likumsakarīgi, ka grāmatplauktā ievēroju grāmatu Dostojevska "Idiots". Nodomāju, ka vienreiz jāizlasa romāns ar daudzināto nosaukumu. Pārņēma intriģējoša sajūta, jo klasiku ļoti reti esmu lasījis, pie tam krievu itin nemaz.
Stāsts ir par kādu krievu, kas sūtīts uz Šveici ārstēt prāta slimību, un tad viņš atgriežas Krievijā, lai sameklētu nodarbošanos un radiniekus. Ceļā viņš iepazīstas ar citu krievu, kas romāna gaitā rada spriedzi, un man vismaz asociējās ar urlu. Kopīgu valodu viņi atrada diezgan ātri, un tik pat ātri par viņu kopīgu mērķi kļuva nelīdzsvarota sieviete. Visam pa vidu vijās seriālu garā veidota radniecisko saišu šķetināšana un atklāšana, kā arī uz teātra skatuves līdzīgu ainu apraksts, kad vienviet atrodas ļoti daudz cilvēku un tik risina dialogus.
Patika, ka valoda ir vienā laikā literāra kā jau pienākas tā laika darbam un tik sadzīviski vienkārša, ka spēju šajos dialogos diezgan labi iejusties. Dažbrīd likās stiepti, bet vienmēr ar interesi turpināju gaidīt tālāko. Nav nekāds piedzīvojumu romāns, drīzāk reāli gandrīz neiespējama un slima cilvēka prāta gājienu stāstījums. Grāmatas noslēgums lika mazliet vilties, jo gaidīju kaut ko citu, ko autors droši vien arī gribēja, ka gaida, bet rezultātā saņēmu patiesībā diezgan baisu likumsakarīgu noslēgumu.
Anotācijā lasīju, ka romānā mēģināts attēlot ideālu cilvēku, ko daudzi jau esot neveiksmīgi mēģinājuši. Te tas ir izdevies, balansējot uz reālajā dzīvē reizē iespējama un neiespējama cilvēka dotumu un rīcības komplekta robežas. Tas izdevās un diezgan bieži lika identificēties ar vairākām rīcībām un domu gājieniem, kuru rezultātā īstenībā pēc tam saka par sevi "esmu idiots". Un viena no atziņām, kas rodas - nav ideālu cilvēku vai arī viņi ir idioti un ar laiku nonāk trako namā. Un otrs, ko autors kā īsts psihologs parāda, ir, cik muļķīgi ir cenaties sevi padarīt oriģinālāku par citiem. Tie esot vairuma centieni. Pēc romāna izlasīšanas speciāli meklēju autora biogrāfiju, jo bija interesanti, kur viņš izdomājis tādu sižetu. Vienīgā paralēle, ko atradu bija sirgšana ar epilepsiju, kas arī galvenajam varonim kaitēja. Tās rezultātā arī smadzenēs radās visādi murgi un sakāpinājumi, kas vienmēr noveda pie sižeta pagrieziena punktiem.
Grāmata patika literārā stāstījuma formas un krievu sadzīves autentiska attēlojuma dēļ, kā arī spējas noturēt interesi par atrisinājumu. Tāpat kā seriālā. Īsti nobeigums nepatika, taču kam gan patīk negaidīta patiesība.