Vai ir vērts lasīt: NĒ!
"Tulkots gandrīz visās Pasaules valodās", "neskaitāmi izdevumi", "Hugo balva" (lai kas tā arī nebūtu)... brīnišķīga reklāma uz kuru nevajadzētu uzķerties. Kārtējo reizi. Tas man atkal atgādina, kāpēc vispār radīju šo blogu.
Man pašam patīk fantastikas žanrs kā tāds, bet šis tomēr ir novecojis darbs. Toreiz (1951. gadā) kodoltehnoloģijas, laikam, bija modes kliedziens ar daudzsološu nākotni un nezināmām iespējām, varbūt tāpēc galvenā un vienīgā attīstītā tehnoloģija bija "kodoltehnoloģija". Bet, ziniet, kad bez "kodolkuģiem" un "kodolblasteriem" parādījās spīdīgas auras, lidojoši krēsli, kurus arī darbina kodoltehnoloģijas un pat virtuves "kodolnaži", tad jau sāka palikt par traku.
Grāmatas koncepts kā tāds likās labs. Varbūt, ja šo grāmatu pārmuļļātu, kā Holivuda to dara ar vecām filmām, tad tā būtu baudāma.
Lasīšanu ievērojami apgrūtināja tas, ka grāmatā ir 5 nodaļas, kurās katrā ir pilnīgi citi personāži, jo nodaļas šķir laiks, kas pārsniedz vienas paaudzes dzēves ilgumu. Es sākumā to nesapratu, tāpēc centos iegaumēt personāžu aprakstus. Tās pūles izrādījās liekas.
Grāmata lasījās ar grūtībām, tāpēc to lasīju ar pārtraukumiem. Vissliktāk bija tad, ja iepriekšējo reizi biju nolicis grāmatu malā pirms pāris nedēļām nepabeidzot nodaļu, tad ātrumā nācās pārlasīt vismaz 4-5 lappuses, jo no iepriekš lasītā nebija palikuši nospiedumi atmiņā. Ja biju izlasījis nodaļu līdz galam - gandrīz vispār neatcerējos iepriekšējās nodaļas saturu, jo nākamajā nodaļā uz iepriekšējo ir tikai pāris vārgas atsauces. Un - nē, man nav problēmas ar atmiņu. Tātad, ja grib no šī darba gūt jebkādu baudu, tas jālasa vienā piegājienā.
Diemžēl esmu nopircis arī abas pārējās daļas, bet man nav ne jausmas, kad es saņemšos tās izlasīt. Diez' vai man aptrūksies interesantāka lasāmviela. Varbūt man tā nākošā daļa jānoliek tualetē uz plauktiņa...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Daudz nedomājot pēc "Ellīgs gads Parīzē" izlasīšanas pieķēros uzreiz pie šīs lasīšanas. Turpinājums nemaz nebija sliktāks.
Šoreiz galvenais varonis sapiņķerējās sieviešu apakšveļā daudz vairāk nekā pirmajā grāmatā. Laikam pat pārāk daudz. Iespējams, ka tas ir arī patiesais iemesls angliskajam grāmatas nosaukumam "Merde Actually" (merde - franču valodā nozīmē "sūdi"). Par to tad arī bija grāmata - nepatikšanas ar nedaudz dīvainajām un izklaidīgajām, bet principiālajām francūzietēm un viņu radiniekiem.
Joprojām izklaidējoša lasāmviela. Vietām sagādāja arī prieciņu ar asprātīgām frāzēm.
Vēlreiz tikai varu izteikt nožēlu, ka izdevniecība "Zvaigzne ABC" nav izdevusi turpinājumus. Vēl lielāku nožēlu varu izteikt par to, ka tā ir arī ar citām grāmatām, kas iznāk sērijā, piemēram Ritas Falkas sērija par izmeklētāju Franci Eberhoferu (1. grāmata, 2. grāmata, 3. grāmata, 4. grāmata un 5. grāmata no kopā sarakstītām 9-ām.). Vai, piemēram, Džastina Kronina "Pārejas" triloģija, no kurām izdotas tikai pirmās divas, bet noslēdzošo trešo daļu paši apsolīja izdot jau 2017. gadā. Sarakstē ar viņu marketingu jau kopš pagājušā gada rudens man sola, ka izdos to grāmatu tad 2018. g. pavasarī, tad vasarā, tad rudenī, tagad, ka līdz gada beigām... Faktiski secinājums ir tāds, ka ir labi zināt svešvalodas, jo paļauties uz vietējām izdevniecībām ir panaivi :)
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vāka noformējums ir atbaidošs. Un tomēr, ja grāmatu apvāko, tad to var pat paņemt rokās un mēģināt sākt lasīt.
Saturs izrādījās jautrāks nekā cerēju, kas vispār ir retums. Retums ir gan pārspētas cerības, gan fakts, ka grāmata, kas tiek reklamēta kā jautra tāda arī izrādās.
Man jāatzīstas, ka biju tik stulbs, ka visu laiku domāju, ka grāmata ir par reāliem autora piedzīvojumiem, jo tā sarakstīta pirmajā personā, bet tikai pēc izlasīšanas atskārtu, ka galvenā varoņa vārds taču nesakrīt ar autora vārdu! Šis fakts neliecina pilnīgi neko labu par manu veselo saprātu, toties autors var lepoties ar to, ka uzrakstījis tik reālistisku romānu.
Ir arī turpinājums "Ellīgais "parīzietis"" (oriģinālvalodā: "Merde Actually"), kuru sāku lasīt uzreiz pēc šīs grāmatas pabeigšanas.
Es nesaprotu, kāpēc oriģinālais nosaukums "A Year in the Merde" (Franču val. "merde" nozīme ir "sūds") ir aizvietots ar kaut ko pilnīgi nesakarīgu. Varēja taču pārtulkot kā "Gads mēslos" vai tml.
Atmetot šos nenozīmīgos sīkumus par saturu varētu teikt, ka frančiem tas ir tik neglaimojošs, ka autors varētu jau būt ticis Francijas "persona non grata" sarakstā. Īpaši tāpēc, ka par šo pašu tēmu ir vismaz 5-as tā paša autora grāmatas no kurām pārējās, varu derēt, kā parasti, Zvaigzne ABC nepublicēs. Saturs pietiekami tieši un nesaudzīgi rāda franču neglīto pusi līdzīgi kā būtu, ja es teiktu: "Ja Francija ir kā divas labākās draudzenes, tad no divām labākajām draudzenēm viena vienmēr ir stipri glītāka par otru (dzīvē tā bieži gadās) un šīs grāmatas lasīšana ir kā skatīšanās tikai uz neglīto ignorējot blakus esošo glīto". Vienīgi jautājums ir tāds - vai tiešām ar frančiem ir tik slikti? Droši vien, ka to varētu uzzināt tikai tur dzīvojot kādu laiku, ko es netaisos darīt. Varbūt to varētu savādāk noskaidrot, proti, ja kāds, kurš ir dzīvojis Francijā un lasījis šo grāmatu varētu padalīties komentāros.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Agata Kristi ir tā autore, kuras romāni ir visvairāk pārdotie Pasaulē. Šis ir viens no viņas populārākajiem romāniem. Līdz šim tiku lasījis tikai vienu viņas romānu, kura ekranizāciju atceros no bērnības laika - "Desmit mazi nēģerēni". Gribējās palasīt vēl kādu viņas kriminālromānu.
Nekādu īpašo sajūsmu nejutu. "Desmit mazi nēģerēni" man patika labāk. Galvenokārt tāpēc, ka uzreiz tiek iepazīstināts ar kādiem 10 personāžiem un ir grūti atcerēties kurš ir kurš, kam vēlāk arī nav īpaši lielas nozīmes, jo lasot tāpat nevar izdomāt, kurš ir "īstais slepkava". Super atjautīgais Puaro uz grāmatas beigām vienu pēc otra "izvelk no cepures" faktus, par kuriem pašam lasītājam skatoties no viņa perspektīvas nevarēja būt nekāda nojausma.
Grāmatas beigām tuvojoties jau rodas nojausma ar ko tas viss beigsies, tikai nav pārliecības vai tik fantastisks scenārijs tiešām būs tas īstais. Bija gan.
Domāju, ka var atrast interesantākus kriminālromānus tāpēc vien, ka tie būtu mūsdienīgāki.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Īsti nezinu ir vai nav gads apkārt, kamēr pa vakariem mazajiem pie gultas izlasīju šo 625 lappuses biezo ķieģeli.
Tā ir ideālākā grāmata bērnu likšanai gulēt. Tikai piesolot to lasīt gandrīz vienmēr mazie skrēja uz gultu. Saturs ir pietiekami interesants arī pieaugušam cilvēkam, jo Māra Putniņa radošā izdoma ir mazliet apskaužama. Tātad garlaicīgi pašam arī nepalika. Bērni klausījās ar interesi un aizmiga ātri. Tajās reizēs tad es pats "pa kluso" izlasīju iesākto nodaļu līdz galam. Grāmatā ir daudz ar kuģiem saistītu lietu, tātad tā ir arī informatīva.
Mans eksemplārs ir mīkstajos vākos. Sērijā ir 5 grāmatas. Tās pāris, kuras ir cieto vāku sējumā ir ar krāsainām bildītēm. Tā kā mīkstajos vākos parasti izdod atkārtotos izdevumus, tad domāju, ka šī pati grāmata cietajos vākos arī bija ar krāsainām bildītēm. Bet arī melnbaltās manējā izdevumā bērniem patika.
Es par šo grāmatu nevaru un negribu teikt nevienu sliktu vārdu. Tie lai paliek citām recenzijām.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Pirmais iespaids bija tāds, ka Brauns joprojām māk uzturēt spriedzi, bet drīz vien šo mānīgo sajūtu nomāca pliekana atklāsme, ka pārāk jau nu mākslīgi tā spriedze tiek uzturēta. Vispār laika kompresija bija pārāk liela - visa grāmata ir par kādām 12 stundām reālā laika.
Autora "Enģeļi un dēmoni" tomēr man patika vislabāk, jo tur bija arī pietiekami liela intriģējoša zinātniskā komponente. Lai arī šis romāns noteikti bija labāks nekā "Simbols" un "Inferno", tas vienalga nespēj tikt līdzi "Enģeļiem un dēmoniem".
Atšķirībā no iepriekšējām grāmatām autoram, laikam, izbeidzās simboli par ko rakstīt, jo šeit tādi tika pieminēti vien pāris. Visos iepriekšējos romānos ar galveno varoni Robertu Lengdonu varēja vien brīnīties par visādu simbolu birumu. Šajā kontekstā es nesapratu, kāpēc tad vispār bija vajadzīgs tāds Roberts Lengdons - simbolu pazinējs. Varbūt būtu bijis daudz labāk pamainīt galveno varoni, jo jebkurš cits inteliģents cilvēks arī būtu ticis galā ar tām izgudrotajām problēmiņām.
Grāmatas galvenais kodols bija "fundamentāls zintātnisks atklājums", kurš apgriezīšot kājās visu izpratni par cilvēku izcelšanos un ar to ar ko cilvēces pastāvēšana beigsies. Gandrīz visu grāmatu tiek noturēta intriga par dižo zinātnisko atklājumu, bet beigās tāds pus-čušš vien sanāk. Tas tā sanāca laikam tāpēc, ka tomēr tik ļoti mākslīgi tā intriga tika stiepta garumā.
Atšķirībā no izdevniecībām un autora man rūp arī manu lasītāju laiks, tāpēc pateikšu, ka tas "dižais zinātniskais atklājums" bija ar kvantu datoru pamodelēts tālāk 50-to gadu eksperiments, kurā mēģenē tika sajauktā "pirmatnējā zupa", bet tajā veiktas elektriskās izlādes, kas simulētu zibeni. Mērķis esot bijis pierādīt, ka dzīvība varēja izcelties nejauši. Autors bija izdomājis, ka atomu līmenī (!) simulējot tālāk tādu "zupas nostāvēšanos", tajā ar laiku izveidojās RNS un DNS. Savukārt autora iedomātais cilvēces gals bija ... cilvēku saplūšana ar tehnoloģijām. Tas nu gan tā notiek, bet tāpēc jau cilvēki nepaliek par kiborgiem. Nu tikai daži.
Droši vien, ka arī nākamo grāmatu es, pilnīgi iespejams, lasīšu, lai ... pateiktu citiem, ka tomēr nav vērts to lasīt.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Sākums tulkojuma ziņā bija vienkārši briesmīgs. Faktiski tulotājs bija burtiski pārtulkojis teikumus no krievu valodas un tos pierakstījis latviešu valodas vārdiem. Vēlāk teksts kļuva mazliet lasāmāks. Tomēr man neizdevās pierast pie abriveatūru burtiskajiem tulkojumiem. Piemēram, GRU (Главное Разведывательное Управление) vai, vēl trakāk, PVO (Противовоздушная оборона)! Daudzām abriveatūrām nebija atšifrējuma, varēja tikai minēt, ko tās nozīmē piedzīvojot pat kuriozus mirkļus par ko pašam nāca smiekli. Vienā brīdī es kādu laiku nekādīgi nespēju saprast, kāpēc krieviem primārais mērķis pirms diversantu izsēdināšanas ārzemēs bija Pasaules Veselības Organizācijas iznīcināšana ar masīvu kodolraķešu uzbrukumu kā vienīgo iespējamo līdzekli :D.
Likās nevajadzīgi, ka apmēram pirmā 1/4 daļa grāmatas bija veltīta sīkam Padomju Savienības armijas un izlūkošanas organizāciju struktūras izklāstam, kas drīzāk varētu kalpot kā lielisks izziņas avots ieinteresētam ekspertam šajā jomā, nevis parastajam lasītājam.
Interesanti, ka autoram Krievijā joprojām ir spēkā piespriestais nāves spriedums pēc pārbēgšanas uz rietumvalstīm. Tad jau laikam būs vien visu sarakstījis kā bija patiesībā.
Nezinu kā ir tagad, bet no grāmatā aprakstītā varēja spriest, ka Padomju Savienībā viss, kas bija saistīts ar militārām lietām bija balstīts uz ... ofensīvu, nevis aizsardzību. Piemēram, diversantus atlasīja no to tautību diasporas, kuras teritorijā tiem bija plānots darboties, lai viņus nevarētu atšķirt no vietējiem. Slēpņi ar diversijām nepieciešamām lietām ierīkoti ārzemēs. Pašus diversantus apmācīja darboties valstī, kuras teritorijā notiktu karadarbība utt. Es nevienu vārdu neatradu par to, ka tiktu pieļauta karadarbība Padomju Savienības teritorijā un varbūt tieši tāpēc vācieši savulaik aizgāja gandrīz līdz Maskavai.
Vēl ievērības cienīgs bija pilnīgi neslēptais fakts, ka Padomju Savienības zinātnieki vienmēr bija iedzinēju lomā. Inovācijas militārajā jomā pirmās parādījās rietumvalstīs, bet krievu aģenti noslēpumus tur zaga priekš saviem zinātniekiem, kas darbojās ne tikai militārajā industrijā, jo tā bija daudz lētāk.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Pilnīgi noteikti nav vērts tērēt naudu un laiku dēļ autora mēģinājuma ar šo paviršo darbu gūt ienākumus, cerot izbraukt uz iepriekšējo grāmatu rēķina. Cik "Analfabēte, kas prata rēķināt" bija laba, tik šī bija slikta.
Sižets - pliekans, par neskaidra vecuma mācītāju (sievieti) un neveiksminieku, kas uz izbijuša noziedznieka - alkoholiķa rēķina uztaisa "biznesu" izmantojot naivus reliģiski noskaņotus cilvēkus.
Jūnass centās saglabāt līdzīgu stilu kā iepriekšējās abās grāmatās, bet dēļ pliekanā sižeta tas pats "ironiski nevērīgais, starp citu" stiliņš kļuva gandrīz nebaudāms un likās apnicīgs. Notikumu attīstība vilkās tik lēni kā gliemezis, kas slidinās pa slidkalniņu. Atšķirībā no "analfabētes" un "simtgadnieka" te nebija nekā oriģināla vai smieklīga par līdzīgu notikumu vērienu nemaz nerunājot.
Labāk pēc darba dienas birojā tos dažus siltos vasaras vakarus aizbrauciet ar draugiem nopeldēties uz kādu ezeru. Būs foršāk un lietderīgāk.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vai varat iedomāties, ka mūsdienās vēl kaut kur būtu īsti, biezi džungļi, kuros cilvēka kāja nav spērusi soli gadsimtiem ilgi un nav īsti zināms, kas tajos atrodas? Šajā grāmatā par tādiem ir rakstīts. Un arī par to ko tajos var atrast, piemēram, dzīvniekus, kas nebaidās no cilvēka, indīgas čūskas, neārstējamas slimības.
Vispār jau sareklamēta šī grāmata bija par daudz, vienīgi interesanti, ka arī no recenzijām varēja noprast, ka viss stāsts grozās ap atrašanos džungļos, kas ir pilni ar čūskām un, ka tur bija briesmīgi apstākļi. Patiesībā tieši atrašanās džungļos noritēja pārsteidzoši vienkārši un mierīgi. Cilvēku grupa no helikopteriem izsēdās mazāk aizaugušā džungļu pleķītī tiešā tuvumā senajai pilsētai, kuru atklāja izmantojot "lidar" tehnoloģiju, lai klātienē pārbaudītu, ka pilsēta tur tiešām eksistē. Padzīvojuši tur kādu nedēļu viņi devās prom.
Liela daļa grāmatas tika veltīta "zudušās pilsētas" meklēšanas vēsturei, kas bija tik pat interesanti kā otra lielā daļa par pēcekspedīcijas posmu. Tomēr "džungļu posmu" es gaidīju visvairāk un jutos nedaudz vīlies, jo biju domājis, ka grāmatas notikumu centrā būs problēmas džungļos. Saprotiet, nekas tā neiepriecina kā ziņa, ka citiem neveicas :D
Autors diezgan bezcerīgi mēģināja aprakstīt kā ir atrasties īstos džungļos un kā tur izskatās no iekšpuses, bet es domāju, ka vārdiem to arī nav iespējams izdarīt un arī fotogrāfijās tas nav parādāms. Tajā vidē ir jāatrodas ar visām piecām maņām, lai pilnvērtīgi sajustu visu to, kas tur ir.
Divi fakti gan palika atmiņā ļoti spilgti. Pirmais - cilvēki vienkārši nožēlojami sapostīs jebkuru vidi, kurā uzturās. Autors tajā pašā vietā atgriezās pēc gada, tikmēr pilsētu sargāja armijnieki. Salīdzinājums ar pirmreizējo ierašanos labi parādīja, kā viena gada laikā var sačakarēt kaut ko skaistu. Otrs - īstās problēmas ekspedīcijas dalībniekiem parādījās pēc džungļu apmeklējuma, jo puse no viņiem par piemiņu ieguva "jaukus zīmodziņus" leišmaniāzes izpildījumā. Šī infekcija pagaidām vēl nav ārstējama, tā ir tikai apārstējama līdz līmenim, kad to kontrolē imūnsistēma, taču tas notiek ar tādām zālēm, kurām ir briesmīgi blakusefekti. "Melna mēle, kas izskatās spalvaina" varētu būt maigākais no blakusefektiem (patiesībā šādu blakni es savulaik izlasīju vienām antibiotikām kuras kādreiz nācās lietot :D).
Grāmatas nobeigums jau nu bija dikti depresīvs. Tā kā inficējās arī pats autors, un es domāju, ka viņš saprot, ka viņam pienāks beigas no leišmaniāzes, tad viņš uzskata, ka mūsu civilizāciju kādreiz noslaucīs no zemes virsas kāda slimība. Tā esot noticis ar visām iepriekšējām civilizācijām, t.sk. "zudušās pilsētas" iedzīvotājiem.
Pēc iepriekšējās grāmatas izlasīšanas angļu valodā pirmās lapas šajā grāmatā šķita uzrakstītas zināmākiem vārdiem vai arī mans vārdu krājums bija pieaudzis. Vienalga - gūtās atziņas lasot iepriekšējo grāmatu svešvalodā par to, ka vārdnīca faktiski nav nepieciešama nostrādāja lieliski arī šoreiz. Es ar šo atziņu naivi ceru iedrošināt kādu svārstīgo lasītāju pamēģināt lasīt svešvalodā.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Laikam nevar noturēt visu laiku vienādu līmeni. Šoreiz es to rakstu labā nozīmē, jo 5. grāmata šajā sērijā (iepriekšējās - "Ziemas kartupeļu knēdeļi", "Nūdeļu blūzs", "Cūkgalva al dente" un "Mannāklimpu afēra") atkal bija baudāma, cik nu vispār viņas ir baudāmas... Bet varbūt tā bija tikai riskanta taktika - uzrakstīt pa vidu kaut ko draņķīgu, lai nākamā grāmata atkal liktos laba?
Pretstatā iepriekšējām divām bērēm šoreiz lieta grozījās ap kāzām, tāpēc nebija nomācošā fona. Vispār nomācošais fons bija, bet ne no lasītāja perspektīvas. No galvenā personāža perspektīvas gan. Franča konkurents viņu izprovocēja bildināt savu sievieti, kuru viņš nemaz netaisījās bildināt. Pēc tam Franci uz seksu mežmalā izprovocēja jaunā glītā kolēģe :D Kolēģe bija trīsbērnu māte un solīja līgavai neko neteikt :D Nepateica arī. Vismaz šajā grāmatā. Tomēr pie sievas Francis vienalga netika, jo naktī pirms kāzām pēc dzeršanas ar draugiem viņš gāja pastaigāties pa mežu, bet gadījās tā, ka viņš aizmiga skatu tornī, kurā, kā viņam teica viņa tēvs, Francis ticis ieņemts un rezultātā viņš nokavēja savas kāzas par nieka 45 minūtēm. Saraudājušos līgavu turpat pie baznīcas dabūja konkurents ar Lamborgini! Yess! Gandrīz kā reālajā dzīvē. Ā, jā, pa vidu Francis atrisināja kaut kādas rumānietes slepkavības lietu, jo viņas līķi atrada sava tēva mašīnas bagāžniekā pēc tam, kad ar to bija braukājis pusi dienas un nebija sapratis, kāpēc tajā tik briesmīgi smird.
Es tiešām centos pārstāstīt visu grāmatu dažos teikumos ievērojot detektīva elementu un sadzīves lietu proporciju.
Liekas, ka izdevās :).
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Šī grāmata vairs galīgi netur līdzi iepriekšējām 3-ām ("Ziemas kartupeļu knēdeļi", "Nūdeļu blūzs" un "Cūkgalva al dente").
Pirmkārt jau bēres grāmatas sākumā un beigās. Tās nevar pretendēt uz jautu lasāmvielu. Slepkavības vēl - "nu tā"... Otrkārt tie sadzīviskie notikumi ir stipri par daudz, bet, ja tos izņemtu ārā, tad pāri nepaliktu nekā īpaši lasāma. Spriedzes vienkārši nav, jo pilnībā visu nomāc sadzīvisko notikumu apraksti. Tā īsti smieklīgi nebija nevienu brīdi un diez' vai tā ir tulkojuma problēma, lai gan nojaušu, ka tulkotājai viegli negāja.
Man pat te īsti nav ko rakstīt, lai arī, kad vajag kaut ko kritizēt, tad parasti man nākas sevi apvaldīt. Tomēr šoreiz pat nav īsti ko kritizēt, jo nekā jau nav. Vienīgais pozitīvais fakts ir tāds, ka šīs grāmatiņas izlasīšana neaizņēma daudz laika.
Vispār vācieši uzņem filmas par šīm visām grāmatām, kuras varētu būt baudāmākas. Tieši šīs grāmatas ekranizācijā gan "satriecošā blondīne" nemaz nav satriecoša, t.i. vispār viņa mani satriec, tikai pretējā virzienā nekā autore iecerējusi. Tomēr atgriežoties pie augstāk rakstītā pat filmas treilera trešā daļa veltīta notikumiem, kuri nav grāmatā un tas noteikti darīts ar domu, lai vispār tā filma būtu skatāma.
Es nākamo grāmatu izlasīšu tikai tāpēc, ka labu domu vadīts esmu to nopircis un autorei ir jādod iespēja laboties.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ha, negaidījāt recenziju grāmatai angļu valodā!?
Es arī no sevis to negaidīju. Tā ir sākotnēji iecerēto bloga principu pārkāpšana. Tomēr tā kā es laiku tērēju lasot arī retu grāmatu angļu valodā un gribu, lai paliek kaut kas pašam atmiņā, turklāt esmu palicis šajā blogā gandrīz viens pats, tad - še jums!
Dažas atziņas par lasīšanu svešvalodā. Nav svarīgi vai saprotat 50% vai 90% (ja tikai 1%, tad gan jāapgūst vairāk). Galveno jēgu sapratīsiet tāpat. Manas zināšanas angļu valodā ļauj man saprast, nu, teiksim, 80% daiļliteratūras teikumus. Sākumā es, protams, nezināmos vārdiņus tulkoju, bet tas lasīšanu padarīja vēl lēnāku. Atmetot nezināmo vārdu tulkošanu pēc dažiem simtiem lappušu galvā notiek interesantas lietas! Nevajag pat izskaitļot vai nojaust precīzu nezināmo vārdu tulkojumu, lai rastos sajūta par teikuma būtību. Tas ir kaut kas uz to pusi kā domāt svešvalodā. Jā, tiek palaistas garām detalizētas literārās izteiksmes formas, vai dažreiz arī tiek kaut kas pārprasts, tomēr vēlāk pārprastais tiek saprasts pareizi. Kāpēc detaļas nav svarīgas? Tāpēc, ka pat dzimtajā valodā izlasot rindkopu, nespēsiet atkārtot pirmo teikumu pat aptuveni. Izlasot lappusi nespēsiet atkārtot nevienu izlasīto teikumu, kas garāks par dažiem vārdiem, bet atmiņā būs palikusi tikai būtiskā informācija. Izlasot nodaļu - tas pats. Smadzenes atceras būtisko, paliek sajūta, kas radās lasot, nevis detaļas.
Tā nu es pieveicu šo 600 lappuses biezo zinātnisko fantastiku pusgada laikā reizēm palasot. Vienlaikus, protams, lasīju citas grāmatas.
Grāmata arī savā ziņā ir par smadzenēm. Tās ir zirnekļu smadzenes, kurām palīdz attīstīties specifisks cilvēka radīts vīruss. Tomēr galvenajā lomā nav smadzenes, bet gan evolūcija un cilvēka daba, kā pašās beigās izrādās. Anotāciju atradīsiet citur. Taču es viennozīmīgi piekrītu tiem, ka autors pelna atzinību par oriģinālo evolūcijas teoriju - zirnekļiem datoru vietā bija pakļautas skudru kolonijas, kuras vadīja ar ķīmiskām metodēm un visa viņu tehnoloģija attīstījās uz organikas un bioķīmijas bāzes. Kameru vietā bija mākslīgas acis utt. Tomēr vispārsteidzošākās bija beigas, kas liek aizdomāties par cilvēku dabu letāli izrēķināties ar traucēkļiem neapsverot citas alternatīvas. Tālu attīstītajiem zirnekļiem bija principiāli cita pieeja - nevis iznīcināt, bet nomedīt un izmantot savam labumam, kas ne vienmēr nozīmēja paverdzināšanu.
Reizēm kaitināja, ka visas grāmatas garumā viena nodaļa ir par cilvēkiem, viena par zirnekļiem un stāsts tiek aprauts interesantākajā vietā. Bet izlasīt bija vērts. Kaut vai, lai paplašinātu savas zināšanas angļu valodā.
