Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Grāmatā ir daudzi īsi humoristiski un satīriski stāstiņi pārsvarā ar izteiktām padomju laika specifiskajām iezīmēm.
Lasīju vēlu vakaros jau guļot gultā. Īsie izdomātie stāstiņi pretēji iepriekš izlasītajai grāmatai nelika aizdomāties pilnīgi ne par ko. Ja nu vienīgi par to, ka laiks slēgt ārā gaismu pēc kārtējās reizes, kad grāmata uzkrita uz sejas.
Godīgi sakot, tuvojoties grāmatas beigām es pat pārlasot stāstiņu nosaukumus īsti vairs neatceros par ko tajos bija rakstīts. Tik neredzamas pēdas šīs grāmatas saturs atstāja manās smadzenēs.
Bet bija jau arī kāds jauks stāstiņš, kas iespiedies atmiņā. Piemēram par laulātu pāri, kur vīrs visu dienu apkopa motociklu pēc grāmatas, bet sieva vēlējās doties sauļoties. Tomēr remonts tā ievilkās, ka sieva dusmu uzplūdā izspārdīja kājām trauciņus ar detaļām. Vīrs līdz vēlai naktij nomocījās nesaprotot kāpēc pēc motocikla saskrūvēšanas tomēr paliek pāri dažas detaļas. Beigās sieva laipni paskaidroja, ka piebērusi klāt dažas detaļas :D
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Es ticu, ka pašam autoram šīs grāmatas sarakstīšana ar visu tās detalizāciju bija svarīgs mūža darbs. Par to liecina arī vesels bibliogrāfijas saraksts, kas aizņem ap 15 lappusēm.
Tomēr nekā pārsteidzošāka par to, ko var izlasīt grāmatas anotācijā es saraustītajā dzīves stāstā neatradu. Nav nekādas īpaši slepenas informācijas, kas liktu palikt ar vaļā muti. Pamatā aprakstīti atsevišķi komandējumi uz dažām Pasaules malām un autora domas, sajūtas. Nav pat īsti nekā no "ekonomiskā slepkavas" metožu apraksta, izņemot vispārīgu principu. Beigās vispār palika interesanti - autors veselām lappusēm izkrata sirdi un rodas pārliecība, ka jebkurš cits nosaukums grāmatai būtu bijis nepiemērots. Autora vēlmes un teksti atgādināja mis Pasaules tekstiņus "...pabarot nabadzīgos, izārstēt slimības... lai visi būtu laimīgi..." utt. Par daudz autoram personiskā.
Protams, tas viss ir nedaudz smieklīgi kontekstā ar to, ka pats autors "slepkavojot ekonomikas" nepārprotami ir iedzīvojies pasakainās bagātībās. Vēl jautrāk paliek tad, ja pieņem, ka nodaļa par sievieti, kura viņu apmācīja par "ekonomisko slepkavu" un ieviesa arī šo terminu varētu būt izdomāta :D Nekur tālāk pilnīgi nekas neliecina par šo "ekonomisko slepkavu" grupējuma organizētu koordinēšanu vai kontrolēšanu. Ja nu vienīgi grāmatas beigu daļā neskaidri draudi nevirināt muti par pagātni, kas varēja būt arī konkrētās korporācijas bažas par konfidencionalitāti.
Vienīgais, kas lika aizdomāties lasot šo grāmatu ir tas, ka mūsdienās pirmo reizi civilizācijas vēsturē ir patiesi pietiekami daudz naudas, tehnoloģisko, intelektuālo un cilvēku resursu, lai atrisinātu visu nabadzīgāko cilvēku problēmas un sabalansētu dzīvi visiem planētas cilvēkiem ar apkārtējo dabu. Bet mēs to nedarām. Un nedarīsim tāpēc, ka katrs cilvēks individuāli ir gudrs, bet masa kopumā - stulba. Tas nozīmē, ka mūsu civilizācijas kā viena veseluma intelekts tomēr atpaliek no skudru pūžņa vai bišu spieta intelekta.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Kādu laiku šis vārds manā prātā skanēja biežāk, nekā vajadzētu, un likumsakarīgi, ka grāmatplauktā ievēroju grāmatu Dostojevska "Idiots". Nodomāju, ka vienreiz jāizlasa romāns ar daudzināto nosaukumu. Pārņēma intriģējoša sajūta, jo klasiku ļoti reti esmu lasījis, pie tam krievu itin nemaz.
Stāsts ir par kādu krievu, kas sūtīts uz Šveici ārstēt prāta slimību, un tad viņš atgriežas Krievijā, lai sameklētu nodarbošanos un radiniekus. Ceļā viņš iepazīstas ar citu krievu, kas romāna gaitā rada spriedzi, un man vismaz asociējās ar urlu. Kopīgu valodu viņi atrada diezgan ātri, un tik pat ātri par viņu kopīgu mērķi kļuva nelīdzsvarota sieviete. Visam pa vidu vijās seriālu garā veidota radniecisko saišu šķetināšana un atklāšana, kā arī uz teātra skatuves līdzīgu ainu apraksts, kad vienviet atrodas ļoti daudz cilvēku un tik risina dialogus.
Patika, ka valoda ir vienā laikā literāra kā jau pienākas tā laika darbam un tik sadzīviski vienkārša, ka spēju šajos dialogos diezgan labi iejusties. Dažbrīd likās stiepti, bet vienmēr ar interesi turpināju gaidīt tālāko. Nav nekāds piedzīvojumu romāns, drīzāk reāli gandrīz neiespējama un slima cilvēka prāta gājienu stāstījums. Grāmatas noslēgums lika mazliet vilties, jo gaidīju kaut ko citu, ko autors droši vien arī gribēja, ka gaida, bet rezultātā saņēmu patiesībā diezgan baisu likumsakarīgu noslēgumu.
Anotācijā lasīju, ka romānā mēģināts attēlot ideālu cilvēku, ko daudzi jau esot neveiksmīgi mēģinājuši. Te tas ir izdevies, balansējot uz reālajā dzīvē reizē iespējama un neiespējama cilvēka dotumu un rīcības komplekta robežas. Tas izdevās un diezgan bieži lika identificēties ar vairākām rīcībām un domu gājieniem, kuru rezultātā īstenībā pēc tam saka par sevi "esmu idiots". Un viena no atziņām, kas rodas - nav ideālu cilvēku vai arī viņi ir idioti un ar laiku nonāk trako namā. Un otrs, ko autors kā īsts psihologs parāda, ir, cik muļķīgi ir cenaties sevi padarīt oriģinālāku par citiem. Tie esot vairuma centieni. Pēc romāna izlasīšanas speciāli meklēju autora biogrāfiju, jo bija interesanti, kur viņš izdomājis tādu sižetu. Vienīgā paralēle, ko atradu bija sirgšana ar epilepsiju, kas arī galvenajam varonim kaitēja. Tās rezultātā arī smadzenēs radās visādi murgi un sakāpinājumi, kas vienmēr noveda pie sižeta pagrieziena punktiem.
Grāmata patika literārā stāstījuma formas un krievu sadzīves autentiska attēlojuma dēļ, kā arī spējas noturēt interesi par atrisinājumu. Tāpat kā seriālā. Īsti nobeigums nepatika, taču kam gan patīk negaidīta patiesība.
