Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Izlasījo šo, jo gribējās zināt kāpēc par Štirlicu ir tik daudz anekdotes. Vilšanās. Liela vilšanas.
Var jau būt, ka man bija pagrūti uztvert, bet sākumā jau parādijās visi tie Bormani, Šellenbergi, Milleri, Kaltenbruneri, Himleri u.c., kuru nodarbošanās nebija īsti skaidra, toties bija kaut kādas politiski pārgudras diskusijas starp viņiem. Pirmo trešdaļu grāmatas par Štirlicu pašu bija gaužām maz. Rezultātā palika garlaicīgi. Kaut kāda interese lasīt parādijās tikai grāmatas otrajā pusē.
Pēc grāmatas izlasīšanas uzzināju, ka anekdošu avots ir tieši filma. Filmu neesmu redzējis, un neskatīšos, bet pēc fragmentiem spriežot tā ir labāka par grāmatu.
Pati politiskā nokrāsa pilnīgi dabiska - nacisti ir nežēlīgi dzīvnieki, bet krievi ir miermīlības un līdzcietības iemiesojums. Tas, saprotams, jāignorē.
Es tiešām neko vērtīgu neatradu šajā grāmatā, ja nu vienīgi pāris spiegu viltībiņas attiecībās ar cilvēkiem.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Noslēdzošajā triloģijas daļā izrādās, ka arī otrajā grāmatā aprakstītie notikumi ir nākuši par labu spēlei. Nedaudz smieklīgi, ka galvenais varojis jau ir apdauzīts, pusbeigts smēķētājs, bet vienalga vēl var paskriet tik ātri, lai aizbēgtu, kad vajag.
Šajā daļā viss vēl vairāk samudžinājās un parādijās arī jauni personāži, kas lasīšanu padarīja interesantāku.
Šī daļa atkal bija tāda, ko grūti bija nolikt malā. Tomēr, godīgi sakot, tā kā rakstu šo blogu kādas pāris nedēļas pēc izlasīšanas es nespēju neko citu atcerēties kā tikai to, ko esmu uzrakstījis :D. Nu tukšas ir tāda tipa grāmatiņas, lai arī saistošas. Kaut kas līdzīgs trulām datorspēlēm. Paliekošā vērtība - niecīga.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Kopumā jau jautra lasāmviela. Lasījās viegli. Atkal bildītes gribējās redzēt vairāk. Es nesaprotu, kas tas ir, ka ceļojumu aprakstos tās ir tik maz. Vispār bija WEB linki uz bildēm, bet tie, protams, vairs nedarbojas :-/
Anotācijā rakstīts, ka autore ar Rolandu Ūdri ceļo ar stopiem no Rīgas līdz Pekinai, taču realitātē tālāk, liekas, par Gruziju ar mašīnām netika. Visādās Irānās (kurā netika), Pakistānās, Indijās tālu ar stopiem netiksi. Tur pārvietojās ar autobusiem, vilcieniem un vienreiz pat lidoja ar Lidmašīnu.
Tieši tāds pats blefs ir "ceļošana bez iekrājumiem". Kad kārtējo reizi visa nauda bija nodzerta, vairākas reizes palīgā steidzās Ūdra mamma, t. sk. ar lidmašīnas biļešu pirkšanu.
Mazliet patīkami pārsteidza, ka Pakistāna nav nekāda teroristu - rīkļu rāvēju valsts, taču Indija riktīgi dabūja trūkties. Indija ir bedre. Kā nost no tūristu takas, tā vieni krāpnieki un čakarētāji vien ir. Turklāt visi sazvērējušies pret tūristiem. Paši viens otru nekrāps.
Diez' vai es daudz kļūdīšos, ja teikšu, ka katru otro vakaru, izņemot laiku Tibetetā abi brašie ceļotāji apreibinājās. Pārsvarā piedzērās. Lielāko daļu viņu nepatikšanas radīja tieši alkohols. Laikam ceļojums bija par smagu.
Vēl es nesapratu 10 stundu braucienu ar autobusu Ķīnā speciāli uz vienu dabas parku, bet ieraugot ieejas maksu - 30 dolārus, principiāli atteicās maksāt un palika neredzējuši parku, jo pāri apsargātajai sētai arī netika. Tad, pats par sevi saprotams, atradās nauda alkoholam un nākamajā rītā atkal 10 stundu brauciens atpakaļ. Pie kam autobusa biļete arī kaut ko maksāja.
Kronis visam, bez šaubām, bija tas, ka autore Ķīnā pati savām rokām sadedzināja savu pasi. Tas, laikam, ir spilgtākais piemērs tam, kā radās piedzīvojumi.
Noslēgumā teikšu lielu paldies autorei par uzdrīkstēšanos doties tādā ceļojumā un tādā formā, kurā piedzīvojumi ir neizbēgami (ne visi bija slikti, dažreiz viņiem neticami palaimējās). Arī par grāmatas uzrakstīšanu - paldies, jo tā ir neatsverams informācijas avots no sērijas "kā nevajag darīt" un atsevišķās vietās no "kā pareizi rīkoties". Man bija interesanti un jautri. Tas ir svarīgi. Paldies jāsaka arī Ūdrim, kurš faktsiki nodrošināja visus ienākumus, kas padarīja iespējamu tādu braucienu (muzicēšana uz ielas, mammas pārskaitījumi, autoratlīdzības).
P.S. Novēlu Ūdrim pēc iespējas ātrāku tikšanu uz kājam.
