piektdiena, 2020. gada 21. augusts

Žigimants Krēsliņš "Dienvidamerika pāris mēnešos"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ņemot vērā Žiga popularitāti briesmīgi gribējās zināt, kādā valodā būs teksts. Izrādījās, ka, lai arī valodas ziņā nav nekāds super augstais lidojums ar kuru izpelnīties atzinības rakstu no kādas latviešu valodas skolotāju asociācijas, toties ir cilvēcīgi un interesanti sarakstīts. Dažviet (reti) ir jau arī viņa "firmas zīme" - sulīgie izteicieni un tie paši ir īstajā vietā un lasīt netraucē.
Atšķirībā no citām ceļojumu grāmatām, ļoti patika humoriņš ar kādu Žigis pieiet ceļojumiem un arī praktiskie jociņi (ar grieķi un "silto" ūdeni :D).
Cepuri nost, ka viens pats var tā ceļot pa Dienvidameriku un vēl pamatā ar sabiedrisko transportu! Es, laikam, tā nevarētu, tāpēc, ka atšķirībā no Žiga neesmu divmetrīgs skapis. Šis fakts vien viņam vairākās vietās ceļojumā noteikti aiztaupīja pamatīgas nepatikšanas.
Patika arī tas, ka Žigis var izkāpt pusnaktī no autobusa svešā pilsētā un tikai tad sākt domāt par nakšņošanu, turklāt vēl pakaulēties hosteļos un nemaz nepalikt pirmajā, ja tajā nav pieņemama cena. Ceļošana pa lēto ar stipriem nerviem. Diezgan traki likās arī tie milzīgie pārbraucieni ar autobusiem. Manai gaumei bija mazliet par daudz pilsētu un mazāk (mežonīgu) ārpuspilsētu ceļojumi, bet katram savs. Žigis noteikti teiktu: ceļo pats vai lasi grāmatas par mežonīgajiem ceļojumiem! :D
Kopumā tāda ļoti pozitīva, saistoša grāmata, kurā, kā pats Žigis izsakās, ir ceļojumi ar piedzīvojumiem, nevis tūrista brauciens. Ar nepacietību gaidu nākamo viņa grāmatu.

ceturtdiena, 2020. gada 30. jūlijs

Nils Sakss, Jurģis Liepnieks "Nāve - tās nav beigas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Negaidīti labs kriminālromāns. Pilnīgi ne ar ko neatpaliek no ārzemju rakstnieku sarakstītajiem. Un kāpēc būtu jāatpaliek? Mūsējie arī prot labi rakstīt!
Man patika, ka bez galvenajiem notikumiem tieši nesamāksloti lasītāja uzmanība tika noturēta visas 400 lappuses. Patika arī konsekcence ar kādu viena nodaļa bija par vienu sātsta līniju, bet otra par otru, līdz tās saplūda. Ne reizi nebija tā, ka divas nodaļas pēc kārtas ir par vienu sižeta līniju. Tas ātri ļāva pierast pie "ritma".
Personāži bija nostrādāti vienkārši izcili: seksuāli kārīgais pulkvedis, pusnarkomāniskā psihoterapeite, bagātie Šapiro dzimtas locekļi, abas tās prastās liverpūlietes :D u.c.
Jurģis Liepnieks jau nebūtu polittehnologs, ja nebūtu arī zemteksti, kas vairāk attiecas uz to kādām metodēm strādā policija un kā vispār lietas ir "sakārtotas" Latvijā. Es pilnībā pieņemu, ka tas, kas tur rakstīts galīgi nav tālu no patiesības tāpēc, ka tā klaji jau to nedrīkst teikt, bet romānā iestrādāt ko tādu jau ir labi aprobēta metode. Es tikai negribu ticēt, ka ir tik slikti, ka KNAB un SAB ir organizētās noziedzības aizstājēji valstī, bet kas zina...
Likās, ka beigās pietrūka "atrisinājums" sižeta līnijai attiecībā uz puikas mammu un pašu galveno varoni. Tomēr tas ir neliels un nebūtisks trūkums.

otrdiena, 2020. gada 21. jūlijs

Sūzena Kolinsa "Balāde par dziedātājputniem un čūskām"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Es tā arī nesapratu kāda jēga bija rakstīt šo grāmatu. Cerēju, ka būs aprakstīts kā Koriolāns Snovs kļuva par prezidentu, bet paliku vīlies, jo stāsts ir par Snova pusaudžu laiku.
Līdz 200. lappusei īsti nekas nenotika. Tas ir par daudz priekš 570 lpp. gara stāsta.
Autore ir izdomājusi arī neuzrakstīt, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - Lusiju Greju. Tas atstāja nepabeigtības piegaršu. Iespējams, ka tas viss ož pēc nākamajiem turpinājumiem.
Man pietrūka arī dinamikas un par daudz bija "pusaudžu mīlestības slienas" un vēl tie bezatskaņu dzejoļiem līdzīgie savārstījumi no kā var secināt, ka tā tomēr ir izteikti pusaudžu lasāmviela.
Citreiz arī no neinteresantām grāmatām kaut ko iemācās, jo autors tajās ielicis kādu izpētes darbu un faktu kopumu. Pēc šīs palika tukša vieta. Tīra fantāzija. Iespējams, ka šī ir pirmā grāmata no kuras nejūtos ieguvis ne nieka.
Labāk izlasiet oriģinālo "Bada spēļu" triloģiju.
PS. Atradu arī ap 10 rakstības un sintakses kļūdām, kas Zvaigznes grāmatām parasti nav raksturīgi, bet nu jau sāk palikt raksturīgi.

otrdiena, 2020. gada 7. jūlijs

Rolands Prīverts "Nebaidies ne no kā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Viennozīmīgi skarbi dzīves līkloči. Autors neslēpj, ka jau no pusaudžu gadiem nodarbojies ar nelikumībām. Šajā grāmatā var izlasīt tādas noziedzīgās Pasaules nianses, kuras parastiem cilvēkiem citādi neuzzināt. Piemērām, pārsteidza cietuma bandu kauju apraksti Ekvadoras cietumā.
Neskatoties uz to, ka viņš ir pārdzīvojis daudzus tiešām skarbus dzīves pagriezienus, es tomēr nevaru piekrist visiem viņa uzskatiem.
Būtisku dzīves daļu autors ir pavadījis cietumā, ko uztver kā attīstošu dzīves skolu, taču, ja tā var teikt, manuprāt, viņam, paveicās pašā sākumā ar izdzīvošanu cietumā.
Pirms nokļūšanas cietumā kāds pieredzējis cietumnieks viņam deva labus padomus par to kā tur izdzīvot. Cietumā viņš nonāca vienlaikus ar kādu citu cilvēku, kuram šādi padomi acīm redzami netika doti un tās bija briesmu lietas, kas ar to cilvēku notika. Autors mazliet augstprātīgi izsakās par to cik stulbs bija tas otrs un, ka tieši tāpēc vajag, lai izdzīvo stiprākie un "labākie". Autoram empātijas vietā piemīt drosme. Bet vai autors ir padomājis kā būtu iegrozījusies viņa cietuma dzīve, ja viņš būtu bijis tas otrs - tas, kurš nesaņēma padomus? Kas būtu palicis pāri no viņa [ego] pēc tāda sākuma?
Tomēr drosme ir īpaši izceļama, jo autors pēc grāmatas sarakstīšanas piedzīvoja jaunas nepatikšanas.

otrdiena, 2020. gada 30. jūnijs

Jūnass Bonjērs "Nozagt helikopteru un naudu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Romāns, kas balstīts uz patiesiem notikumiem.
Izlasīt bija vērts bet rakstīt, domāju, ka tomēr ne. Liekas, ka romāns sarakstīts tāpēc, ka pats fakts "aplaupīt naudas glabātuvi ar helikopteru" ir kā no Holivudas filmas.
Droši varu teikt, ka līdz kādai 210. lappusei stāstāmais bija izstiepts. Tad kļuva interesantāk.
Dīvaini bija tas, ka īstā laupīšana notika 20 minūšu laikā, kamēr romāna autors to izstiepa līdz 35 minūtēm, kas ir gandrīz vai 2x ilgāk.
Nobeigums gan bija interesants - ne pārāk salda, tomēr šī romāna odziņa. Izlasiet paši.
Vēl faktiski pietrūka epilogs. Lai arī bija skaidrs, ka vismaz vienu no laupītājiem saņems ciet tāpēc, ka nozieguma vietā atrada viņa DNS, nebija skaidrs, cik no pārējiem paņems ciet. Reālajā dzīvē visu bandu paņēma ciet pēc 2-ām dienām un viņi dabūja cietuma sodus līdz 8 gadiem.

otrdiena, 2020. gada 9. jūnijs

Terijs Heizs "Es esmu Svētceļnieks"


Vai ir vērts lasīt: NĒ!

600+ lappuses velti iztērēta laika. Sarūgtinoši.
Gribēts uzrakstīt baigo spiegu romānu, bet sanākusi kaka. Piedodiet.
Sākumā tiešām nobijos, jo atkal uzrāvos uz rakstīto tagadnes formā. Iespējams, ka sliktāku izvēli nemaz nav iespējams izdarīt. Esmu jau minējis, ka lasītājs tur rokās grāmatu ar stāstu, kas jau ir noticis, nevis tas tiek rakstīts reālā laikā.
Tad vēl viss nebija līdz galam pārdomāts. Nu, piemēram, lai terorists tiktu stringra režīma bioloģiskajā laboratorijā, viņš notver tās direktoru, izdabū viņa acis ar kurām tiek cauri skaneriem un svariem (protams, sverot "gandrīz tikpat" cik upuris), tad izblandās pa pusi ēkas, medpunktā nozog vakcīnas pret bakām un pievilto dokumentus, lai šo faktu nekonstatētu. Pēc tam aizlienetās acis atgriež vēl dzīvajam īpašniekam, kuru tad aizved uz izgāztuvi un nošauj. Kur ir problēma? Problēma ir tur, ka tāda kalibra iestādē noteikti bija videokameras, kuras pēc iestādes vadītāja slepkavības noteikti pārskatīs :D
Arī pats galvenais varonis bija nekāds, pat banāls. Es saprotu, ka "pasaulē labākajam" spiegam jābūt bezpersoniskam, taču pat Džeimsam Bondam bija personība. Turklāt tomēr Džeims Bonds ir labākais :D
Nebija arī spriedzes vai atbilstoša nobeiguma - tikai bezjēdzīga nelielas spīdzināšanas aina ar to pašu metodi, kura jau smalki aprakstīta grāmatas vidū. Liekas, autors izjutis pacēlumu domājot par to konkrēto metodi.
Visas sievietes, kuras satika galvenais varonis bija "neaprakstāmi skaistas" :) Nu kopumā - tīrās šausmas. Nedrīkst jau tā teikt, bet, pat "Veritija" bija labāka...

otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Jū Nesbē "Nazis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Nu gan pietiek! Nevaru nekādi citādi pateikt kā vien ka līdz galam izmocīju ar mocīšanu. Pārāk izstiepts. Manuprāt - neinteresantākais no visiem sērijas romāniem. No 450 interesantas bija tikai kādas pēdējās 80 lappuses.
Jau ierasti apnicīgi ir paņēmieni kāpināt spriedzi uzkrītoši maldinot lasītāju. Nu, piemēram, viena no noziedznieka uzpuriem bija tikusi izvarota, taču Harijs Hols solot viņai arestēt noziedznieku kļūdījās un nesaņēma to ciet. Grāmatas beigās, tuvojoties kritiskajiem notikumiem upurei ejot uz tikšanos apraksts speciāli bija uzrakstīts tik divdomīgi, ka bija jākļūst skaidram, ka upure dodas uz tikšanos ar noziedznieku, nevis, ka teksts attiecināms uz Harija Hola "piečakarēšanu" iepriekšējo reizi, taču pēc dažām rindkopām var iegūt apstiprinājumu tam, ka attiecīgais teksts bijis domāts attiecībā uz Holu. Sliktākais ir tas, ka lasot tās divdomīgās vietas jau viss ir skaidrs - tas tā muļķīgi.
Atsevišķas vietas bija grūti uztvert - vai nu tulkotāja vaina vai Jū Nesbē atkal sapinies meistarībā. Neraksturīgi Zvaigznes ABC grāmatām, bet atradās arī pāris kļūdas.
Tagad man ir mazliet bail ... lasīt citas Jū Nesbē grāmatas.

otrdiena, 2020. gada 5. maijs

Stīvens Hokings "Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man liekas, ka visas Hokinga grtāmatas vajag izlasīt.
Un tātad: visīsākās atbildes uz svarīgiem jautājumiem.
* Vai Dievs ir? Nē.
* Kā tas viss sākās? Kaut kas uzsprāga, bet kāpēc - nezinām.
* Vai visumā ir vēl kādas citas saprātīgas dzīvības formas? Jā. Taču vislabāk man patika pretjautājums: Vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvības formas?
* Vai iespējams paredzēt nākotni? Nē, jo tas ir pārāk sarežģīti.
* Kas ir melnā cauruma iekšienē? Nezin'.
* Vai iespējams ceļot laikā? Pa pusei. Un vispār - mēs taču visu laiku ceļojam laikā uz priekšu.
* Vai mēs uz Zemes izdzīvosim? Diezin' vai.
* Vai vajag kolonizēt kosmosu? Jā. Sk. atbildi uz iepriekšējo jautājumu.
* Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā? Jā, ja ļausim.
* Kā veidot nākotni? Tiekties zinātnes gaismas virzienā un uzvesties labi.
Kā vienmēr - bija interesanti. Tiešām žēl, ka tik ilgu savas dzīves posmu tāds izcils prāts bija ieslodzīts invalīda ķermenī.

pirmdiena, 2020. gada 27. aprīlis

Kriss Stjuarts "Papagailis piparu kokā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sākums likās pat labāks par "Pāri citroniem". Vidusdaļa gan bija garlaicīgāka.
Bija jūtams, ka autors pēc pirmās grāmatas panākumiem jau nedaudz saslimis ar zvaigžņu slimību, bet varbūt tā bija dabīga tieksme kļūt par labāku rakstieku. Lai vai kā, dažviet likās, ka ir pārspīlēts un pavisam nedaudz samākslots stāstījums vai arī notikumu atainojums. Grāmatas otrajā pusē gan šis trūkums bija nemanāmi pazudis. Nekas traks, bet pēcgarša palika.
Vēl nedaudz dīvaini likās, ka dažas nodaļas bija saistītas ar viņa rakstnieka karjeru. Sanāk neliels paradokss: cilvēki pērk grāmatu, kurā rakstīts, ka viņš kļūst slavens tāpēc, ka pērk viņa grāmatas :D Iemesls tam bija pirmās grāmatas panākumi un tomēr, ja otrajā grāmatā tiek minēts tas, kā viņš raksta otro grāmatu, nu tas ir drusku dīvaini.
Beigās ir intervija ar autoru, šķiet, pēc daudziem gadiem kopš pirmās grāmats iznākšanas. Mani pārsteidza šis: "Mēs tikko ierīkojām zaļos jumtus, kas apklāti ar augsni un sausumizturīgiem augiem un zali - tādējādi mums izdevies ziemā pacelt guļamistabas temperatūru līdz patīkamajiem sešiem grādiem." Citāts labi raksturo tos reālos apstākļus kādos viņi dzīvo un arī attieksmi pret to visu :)
Ir vēl trešā daļa "Mandeļu ziedu novērtēšanas biedrība", kuru kārtējo reizi Latvijas izdevniecību labākajās tradīcijās BaibaBooks neizdeva un neplāno izdot.
Es iegādāšos gan pēdējo grāmatu gan vēl 2-as autora grāmatas.

pirmdiena, 2020. gada 20. aprīlis

Kriss Stjuarts "Pāri citroniem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Es teiktu, ka bija patīkami lasīt. Tieši tik daudz un ne vairāk. Cauri visai grāmatai vijas tāds spānisks vieglums ar nelielu ironijas vai sarkasma pieskaņu kā nu kurā vietā nepieciešams. Tā kā daudz rakstīts par cilvēkiem ar kuriem autoram bija un ir saskarsme, bet lielākā daļa no tiem māk lasīt, pat arī tādi, kas pēc autora domām neprata, tad grāmatā uzrakstīt kaut ko ne tik cildinošu bija jāmāk. Ar to autors labi ticis galā. Ļauna jau nekā nebija, bet, piemēram, iepriekšējais mājas īpašnieks bija tāds drusku kretīnītis un tas tad arī dabūja attiecīgu vērtējumu.
Grāmata faktiski sastāv no ne pārāk gariem stāstiem par dažādiem atgadījumiem un to "kā lietas notiek Spānijā", kad 40 gadu vecumā ar sievu un visu iedzīvi pārceļas no Anglijas uz dzīvi Spānijas laukos kalnainā apvidū. Labi, ka stāsti ir puslīdz hronoloģiskā secībā. Vismaz stāstu sākums.
Šāda rakstura literatūrai parasti interesantā daļa ir nianses, kuras te netrūka. Tieši tur es saskatu tās vērtību.
Nezinu, kāpēc grāmatu cenšas reklamēt kā baigi jautro. Es tur daudz nesaskatīju ne pārspīlētu jautrību ne kaut ko depresīvu. Optimismu gan.

trešdiena, 2020. gada 8. aprīlis

Jū Nesbē "Slāpes" (Harijs Hols 11)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Arvien grūtāk ir pateikt, ka ir vērts lasīt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka Jū Nesbē sevi ir izsmēlis, vismaz tieši ar Harija Hola tēlu. Viņam vajadzēja pabeigt šīs grāmatas ar iepriekšējo sēriju.
Lai arī Jū Nesbē ir atgriezies pie tā, ka beigās vainīgais ir kāds, ar kuru viņš lasītāju ir iepazīstinājis, tomēr tādu lielu pārsteigumu nav. Vienīgais pārsteigums ir par to, kā kārtējo reizi viņš izgrozās no bezizejas situācijas grāmatas beigās, kur arī šoreiz viņam draudēja "nenovēršamas" nāves briesmas.
Toties mans pārsteigums šī bloga ieraksta lasītājam ir tāds, ka slepkava ir nenormālais maniaks no iepriekšējās grāmatas - Valentīns Jertsens, taču organizators ir psihologs-vampīrists :D Varbūt kādam tāpēc būs interesantāk lasīt.
Mazliet lēti sāk šķist arī mēģinājumi likt lasītājam domāt, ka vainīgais ir neīstais cilvēks. Šīs vietas nu jau ir atpazīstamas. Tomēr tāpat tradicionāli līdz pat pēdējām lappusēm saglabājas intriga par īsto vainīgo. Tāpat sākumā nu jau kādās 3-4 grāmatās Harijs Hols ir apņēmies vairāk neizmeklēt slepkavības, bet viņu vienmēr pierunā vai piespiež...
Diemžēl nepamet sajūta, ka romāns tiek mazliet stiepts.
Es droši vien aizmocīšu līdz galam arī pēdējo grāmatu no šīs sērijas, taču es negaidu, ka man radīsies kāda sajūsma par to.

pirmdiena, 2020. gada 23. marts

Jū Nesbē "Policija" (Harijs Hols 10)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šoreiz radās izpaids, ka romāns ir stipri pastiepts.
Arī par anotāciju kārtējo reizi var tikai pabrīnīties! Speciāli tiek radīts iespaids, ka komā guļošais ir Harijs Hols, bet tā nav, neskatoties uz to, ka iepriekšējā grāmatā viņā ielaida 2 lodes krūtīs, bet vienu galvā. Sīkums! Nevis Harijs bija komā, bet narkokaralis, kuru viņš it kā nepārprotami nodūra iepriekšējā "sērijā". Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka grāmata ir sarakstīta par Hariju Holu, nevis kādu citu, bet, lai tā būtu interesanta, viņš nevar visu grāmatu nogulēt komā. Un vispār, tad, kad sākas "augšāmcelšanās jociņi", ir pilnīgi skaidrs, ka radošā aka ir izsmelta.
Acīm redzot šī bija iecerēta kā pēdējā grāmata šajā sērijā, tāpēc beigās Harijs apprecas. Gluži kā filmā - happy end.
Jū Nesbē īsi pirms grāmatas beigām par aizdomās turamajiem pataisīja gandrīz visus pēc kārtas. Taču man ne pārāk patika, ka beigās īstais vainīgais bija "nekas". Vismaz tad, kad kļuva skaidrs, kurš tas ir, neatcerējos, ka viņš iepriekš pat būtu pieminēts.
Ņemot vērā, ka šī bija iecerēta kā pēdējā grāmata, žēl, ka Jū Nesbē katrā gāmarā pēc "Tarakāniem" faktiski visu laiku notikumiem liek notikt Oslo. Domāju, ka daudz krāšņāk būtu bijis, ja katras "sērijas" notikumi būtu notikuši savā valstī.

otrdiena, 2020. gada 25. februāris

Jū Nesbē "Spoks" (Harijs Hols 9)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Jū Nesbē pēc iepriekšējām grāmatām ir paņēmis radošo pauzi sadistiskāko, pretīgāko un maniakālāko slepkavību izgudrošanā. Laikam pašam palika nelabi no tām visām. Šajā grāmatā viņš pārmaiņas pēc nolaidās līdz narkomānu līmenim mazliet ļaujot paskatīties uz Pasauli no viņu redzes punkta - pietiekami daudz, lai saprastu, ka tas nav tas, ko normāli cilvēki dzīvē gribētu pieredzēt.
Labākie brīži grāmatā ir tie, kur galvenais varonis - izmeklējājs Harijs Hols mētājas ar saviem jociņiem. Nu, piemēram, kad viņam mēģināja pārgriezt rīkli tādējādi stipri savainojot, viņš "sūdzējās", ka esot bijis neprasmīgs bārddzinis :D.
Grāmatas biezums 464 lappuses nav nekas traks, jo lasās raiti un arī sprieze ir sabalansēta. Protams, atkal pēdējā 1/3 daļa bija visinteresantākā.
Ā, jā - beigās Hariju drusku nošauj. Acīmredzami Jū Nesbē vairs negribējās rakstīt par šo personāžu. Redzēs, kā viņš izķepurosies, jo vēl ir 3 grāmatas par Hariju Holu.

pirmdiena, 2020. gada 24. februāris

Lato Lapsa "Brūnās Jaunavas bērni Svētās Nāves ēnā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

To "jā" es dodu ar "gariem zobiem".
Milzīgs lērums vietvārdu, cilvēkvārdu un vēstures faktu samaisīts kopā ar Lato Lapsas manāmi augstrātīgo un aroganto rakstības stilu, kas nemaz nav tik baudāms. Es teiktu, ka brīžiem pat līdz kaitinošam līmenim visu tekstu caurauž Lato viszinīgais un "pats-par-sevi-skaidrs" piegājiens lietām, vietām un notikumu aprakstiem.
Vērtīgais šajā grāmatā bija tas "sausais" atlikums, kas paliek pāri pēc liekvārdības nokāšanas - fakti, kurus lielākoties Lato smēlies no grāmatas beigās atrodamā izmantotās literatūras saraksta. Viens no tiem, kas noteikti paliks atmiņā - ASV savulaik Meksikai atņēma 1/2 teritorijas.
Pati informācija par Bolīviju un, īpaši, Meksiku tomēr bija ļoti vienveidīga. Abām valstīm tika pieminēts par daudz vēstures. Bolīvijai papildus tā koncentrējās ap cilvēkiem - alkoholiķiem, narkotikām un to ražošanu. Pēdējais gan bija interesanti.
Kas attiecas uz Meksiku un meksikāņiem - domāju, ka nevajadzēja 1/3 daļas grāmatas biezumā malt un malt no dažādiem skatpunktiem tikai par viņu svēto nāvi un vēsturisko izcelsmi dīvainajai meksikāņu dzīves uztverei. Galu galā lēkāšana pa vietām un laikiem atstāja arī neorganizētas informācijas plūsmu.
Man būtu paticies mazliet daudzveidīgāks informācijas spektrs. Bet kaut kas brūns tomēr tajā grāmatā bija...

ceturtdiena, 2020. gada 13. februāris

TR Notārs (Lauris Vanags) "Belašs jeb Vilcienā lasāma grāmata"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man patika. Mazliet maldinoši bija pirmie divi stāstiņi par degradētiem ļautiņiem ar visu viņu krāšņo leksiku, kuru gan autors centies ietērpt pieklājīgos vārdos, bet bija smieklīgi. Pārējos stāstiņos autors bija novērsies no krievu valodas rupjību tulkošanas uz latviešu valodas pieklājīgā gala vārdiem.
Visvairāk man patika "Meistars un Marģeris". Protams, ka atkal jau pie galveno varoņu problēmām bija vainīgs alkohols, bet nu ideja ļoti oriģināla un vienkārša, kas ir arī tās skaistums.
Īsti jau arī vairs nav ko rakstīt. Kā ultra-vieglā literatūra "Belašs" ir tīri labs!