Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ja pieņem mazliet idiotisko autora abstrakciju, ka ar dažiem vārdiem var pārņemt pilnu kontroli pār cilvēka smadzenēm, tad šo var lasīt ar aizrautību. Galu galā "Prometejs" izdod fantastikas žanra grāmatas.
Man nebija jāžēlojas par garlaicību. Zināma intriga tika saglabāta līdz grāmatas beigām. Citādi viss kā parasti - labie, ļaunie un grautiņš. Nekā pārsteidzoša. Mmmm, tas tāds Tik-tok klipiņš, tikai papīra formātā - īsti jēgas nav, bet līdz galam gribējās izlasīt. Smadzeņu atslēgšanai derēja gana labi.
Es tikai nesapratu vienu - kāpēc labie labajam pašā grāmatas sākumā iedūra acī adatu?
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ekspedīcija uz Antarktīdu pašā tās sākumā ar visu kuģi iesala ledū. Kuģis nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki 14 mēnešus izdzīvoja uz peldošiem ledus gabaliem ēdot roņus un dedzinot to taukus, bet pēc tam ar laivām atklātā okeānā dienām brauca, līdz sasniedza salu, kuras vienīgā priekšrocība bija tā, ka tā nav ledus gabals, kurš var salūzt. Kopš viņi pēdējo reizi bija stāvējuši uz drošas zemes bija pagājušas 497 dienas. Stāsts par neticamu cilvēku izturību neticami ilgā laikā un ārkārtīgi skarbos apstākļos. Vienam amputēja kāju pirkstus, vēl kādi dabūja apsaldējumus, bet izglābās visi.
Lasot biju pat vairāk pārsteigts par atsevišķām iespaidīgām epizodēm nekā lasot "Ceļojums ar "Kon-Tiki"". Piemēram, gigantiski 30 metrus augsti viļņi ar ledainu ūdeni, kas uzgāžas virsū laivai Dreika šaurumā, kamēr viņi 15 dienas centās aizkļūt līdz 720 jūras jūdzes (1333km) tālajai Dienviddžordžijas salai pēc palīdzības un tomēr viņi izdzīvoja. Sasalstošs ūdens, kas vairākas diennaktis pēc kārtas tā slogoja laivu, ka viņi gandrīz nogrima utt.
Nav īpaši jēgas neko pārrakstīt. Tas ir jāizlasa pašam! Labāk par jebkuru mūsdienu izdomājumu.
Neticami. Vienkārši neticami skarbs piedzīvojums... Skarbākais par ko vispār esmu lasījis.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Uz grāmatas vāka stāv rakstīts - "Romāns 'Jaunā līgava' atgādina sapni", bet aizmirsts piebilst, ka diezgan sliktu sapni - murdziņu.
Pirmā Bariko grāmata, kuru lasīju un, man liekas, ka viņš ir āksts, kurš savā augstprātībā ir sapinies meistarībā.
Pirmkārt tiešā runa nav atdalīta ar domuzīmi vai pēdiņām ne tās sākumā, ne beigās kā to dara normālās grāmatās. Viss ir viens blāķis.
Otrkārt viņš pirmajā personā raksta te no viena personāža perspektīvas, te no cita... te no savas, kā rakstnieka. Pie tam cenšas to visu sapludināt kopā. Viņš raksta par to kā raksta šo grāmatu... Kuru tas interesē?
Treškārt teikumi, kuri stiepjas lappuses garumā ir izlēciens, kurš drīzāk tulkojams, kā neprasme noformulēt domu vai sliktākajā gadījumā - kā verbāla nesaturēšana.
Sižets? Nu... tā... pašvaks ar neķītrām epizodēm. Būtībā līgava pārgulēja ar visu līgavaiņa ģimeni, ieskaitot sievietes un aizgāja strādāt bordelī, kurā pēc kāda laika uzradās ilgi gaidītais līgavainis.
Veltīgi zaudēts laiks un pilnīga neizpratne par jebkādām cildinošām atsauksmēm par šo podiņu ar nesaturēšanas rezultātu. Galu galā ir daudz sakarīgākas gan prozas gan izglītojošās grāmatas.
Kāds grib nopirkt no manis šo makalatūru?
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Turpinājums grāmatām "Pāri citroniem" un "Papagailis piparu kokā".
Šī bija, iespējams, visinteresantākā no visām 3-jām. Diezgan bagātīga angļu valoda un, lai noķertu visu to izmantotās valodas bagātību nācās lasīt ar vārdnīcu blakus.
Stāstiņi par dzīvi turpinājās līdzīgi kā abās iepriekšējās grāmatās, bet šoreiz lasāmais materiāls likās īpaši gaišs. Varbūt dēļ lasīšnas oriģinālajā valodā. Nav nekā kritiska ko piebilst. Patika viss!
Autors gremdējās arī atmiņās par savu braucienu uz Maroku un šo to pastāstīja arī par olīvām. Katrā gadījumā man radās pārliecība, ka Kriss Stjuarts jebkuru notikumu pratīs pasniegt saistošā veidā. Rets talants.
Tagad man nav vairs nekādu šaubu par laika tērēšanu divām viņa atlikušajām grāmatām, kuras jau gaida plauktā savu kārtu.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Drūmākās noskaņas romāns, ko līdz šim esmu lasījis.
"... ieguvis daudzas literārās balvas." Nu, manu literāro balvu šis romāns neieguva. Galvenokārt tāpēc, ka tas izrādījās izteikts "sieviešu romāns", kurā uzmanības centrā ir cilvēku savstarpējās attiecības un arī tik tipiskas haotiski-neizlēmīgās galvenās varones domas. Nu apmēram tā: es taču jūtos tā un šitā, bet vajadzētu darīt to un šito, bet beigās pasaka kaut ko trešo un/vai izdara ceturto :D Haoss galvā nebija pandēmijas radīts apjukums, bet gan personības iezīme.
Par maz darbības, par maz slimības aprakstu (varēja jau izdomāt kaut ko briesmīgāku >:) ), tomēr, kā jau minēju - pirmajā plānā attiecības, bet pandēmija - otrajā.
Uzrakstīta un izdota gan dažus gadus pirms COVID. Ja COVID-s būtu letālāks (kā MERS ar saviem 35% letalitātes), gan jau ka būtu lielas, lielas ziepes, bet tik un tā nebūtu kā romānā, kur ir 100% letalitāte tiem, kas saslimst. Un tad visi klaigātu, cik pravietisks ir šis romāns.
Man nepatīk grāmatas par savstarpējām attiecībām, jo tas ir bezgalīgi subjektīvs temats un tāpēc - cik cilvēku, tik viedokļu un arī vienam cilvēkam dzīves garumā ir n-tās attiecības kurās ir daudz dažādības. Es gribu teikt, ka savā ziņā šie "savstarpējo attiecību" romāni līdzinās, piemēram, pļavas augu aprakstam zāles stiebriņu līmenī.
Parasti no katra romāna kaut kas vērtīgs paliek pāri. It kā no šī arī ... un tomēr, ja galvenais fokuss ir uz attiecībām, kāds īsti var būt sausais atlikums no tāda?
Man ne pārāk patika, ka gandrīz viss romāns bija par braukšanu mašīnās ar daudzām vietām, kas atkārtojās. Vēl man nepatika tas cik ļoti "sita cauri" tieši krievu valoda un tās teikumu uzbūve ar visu krievisko mentalitāti, lai arī tulkotājs bija cīnījies varonīgi. Lasot tulkojumus no citām valodām nejūt autora mentalitāti, bet autora apzināti veidoto kolorītu. Šis gan esot debijas romāns, kas šo-to izskaidro.
Bija arī tādas pamanāmas kļūdiņas, ka pārvietojās viņi ar 4-ām pilnām mašīnām no kurām vienu nācās beigās atstāt un mantas mierīgi sakraut atlikušajās 3-jās... pilnajās, pilnajās mašīnās. Nu nebūtu tur vietas. Vēl bija uzbrukums ārstam, kurš bija pūļa vidū - tādā, kurā noteikti bija arī inficētie, bet nu nez' kā šim nepielipa tā infekcija. Droši vien, ka kļūdas bija vēl, bet būšu palaidis garām.
Neesmu pārliecināts, vai lasīšu turpinājumu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ja es pareizi saprotu, tad dēļ šīs grāmatas autoram piesprieda otru nāvessodu. Nav tikai skaidrs, kāpēc nav izpildīts, jo taču ar Ļitviņenko izdevās.
Autors tādos kā atmiņas uzplaiksnījumos atceras savu kāpienu pa militārās karjeras kāpnēm, līdz nokļūst Galvenajā Izlūkošanas Pārvaldē, bet pēc tam tiek nosūtīts strādāt par spiegu uz Austriju.
Tā jau interesantas visādas detaļas, vervēšanas procesa apraksts, slēptuvju izvēle, treniņu metodikas utt. Kārtējā medusmaize visiem pārējiem Pasaules specdienestiem.
Vienīgais, kas likās nevērtīgs - visi tie amatu uzskaitījumi, rotu, bataljonu u.c. veidojumu numuri. Būtu vismaz beigās salicis armijas pakāpju sarakstu, lai var saprast, kurš pulkvedis, kuram apakšā un kurš leitnats kuram virsū.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Acīm redzot antropoloģija ir interesantāka par filozofiju. "Sapiensi" viennozīmīgi bija daudz interesantāka lasāmviela. Pats sev par pārsteigumu konstatēju, šajā blogā neesmu par to ielicis ierakstu, neskatoties uz to, ka tā ir viena no interesantākajām grāmatām, ko savā dzīvē esmu lasījis. Acīm redzot vēl ilgi pēc izlasīšanas domāju par "Sapiensiem".
"Homo Deus"-ā autors brīžiem pārāk aizrāvās ar tādām teorijām, kas man likās mazticamas. Beigās jau sāka kaitināt mākslīgā intelekta kā visu varoša cilvēka smadzeņu aizvietotāja pieminēšana katrā nodaļā. Neesmu pārliecināts, ka kamēr cilvēki nav noskaidrojuši, kas ir apziņa viņiem izdosies radīt kaut ko mākslīgu ar savu apziņu. Ja nu vienīgi nejauši.
Citādi var teikt, ka vēstures bija pa maz. Taču bija arī interesantas daļas.
Lai arī grāmata ir sadalīta nodaļās un apakšnodaļās, tomēr filozofiskie un garie prātuļojumi saplūda vienā masā. "Homo deus" pretstatā "Sapiensiem", kas sakārtoja domas un zināšanas - tieši otrādi šoreiz radīja putru. Kaut kas jau aizķērās, bet kopumā galvā palika švakāks nospiedums. Nez', varbūt jāizlasa vēlreiz un ne vēlos vakaros. Un vispār - vakaros lasot īsti neaizķērās nekas, tāpēc otro - neinteresantāko pusi lasīju no rītiem.
Viena lieta gan abām grāmatām bija kopīga - pirmā trešdaļa bija būtiski interesantāka par visu pārējo.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pēdējā laika "nav vērts lasīt" kokteilī gadījās kaut kas lasāms. Neteikšu, ka super izcila lasāmviela, bet bija pietiekami interesanta.
Tagad nedaudz dubļi. Sākums likās ļoti saraustīts - tā, ka grūti bija uztvert uz kuru pusi stāsts virzās, jo notikumi tika pasniegti haotiski. Runa tiešām bija par Hariju Augustu, kurš pēc katras nāves atdzimst tajā pašā laikā un vietā un arī tajos pašos apstākļos. Problēma bija tajā, ka lēkāšana pa tām dzīvēm bija diezgan haotiska - te stāsts no vienas, te drupačas no otras, te kaut kāds iespraudums no trešās...
Notīrot dubļus, interesanti palika brīdī, kad stāsts pārgāja psiholoģiskā spriedzes romānā. Tad arī haoss pazuda un stāsts kļuva baudāms. Es arī neatradu būtiskas loģiskas pretrunas. Vienīgi es neticu, ka laiku var pagriezt atpakaļ jebkādā veidā (arī ar Einšteina formulām), jo tas nozīmētu pilnīgi visas daļiņas visumā dabūt atpakaļ precīzi tajā pašā stāvoklī kādā tās bija. Nereāli.
Interesanti, ka autore, būdama sieviete, būvējusi visu stāstu no vīrieša perspektīvas pirmajā personā, attiecīgi vairākās vietās "iebraucot auzās" uzskatot, ka zin vīrieša domu gājienu :) Tās vietas :) :) :D bija smieklīgas :D :D :D.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Garlaicīga, neintersanta, bez pārsteigumiem. Viena no tām, kur gaidi "nu - kad tad būs!?" ... un tā arī nesagaidi. Gaidīju kaut ko izdomas bagātāku un interesantāku.
Man jau tā nepatīk grāmatas ar paralēlām sižeta līnijām. Šajā tādas bija 3: tagadne, nosacītas mūsdienas un nākotne.
Īsumā par sižeta līnijām.
Sākās ar nākotni. Autore, laikam, domāja, ka audzē spriedzi, bet nekāda spriedze nekāpa. Būtībā distopija, kurā strādnieku pāris aiziet piknikā, kur viņu bērnu sadzeļ bite. Pārējais sižets bija mēģinājumi tikt pie sadzeltā bērna, kurš vēlāk izrādījās beigts.
Pagātnes sižets: vecis guļ gultā sava tizluma pēc, līdz izdomā izgudrot bišu stropu, ko kāds jau izgudrojis. Divreiz.
Tagadnes sižets: tēvs, kurš uzvedas mazliet dīvaini un par varītēm grib, lai dēls turpina viņa bišu biznesu. Bites viņu pamet, dēla atgriežas.
Tā kā autore ir vāciete, tad viņai tomēr paspruka pāris mazliet perversas ainiņas ar maziem bērniem, kas no sižeta viedokļa bija pilnīgi liekas. Bet nu tie ir vācieši...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ar nepacietību gaidīju šo grāmatu tāpēc, ka iepriekšējā tīri labi patika. Un, kā tad ir - vilšanās vai sajūsma?! Diemžēl, ne viens, ne otrs.
Stils, protams, ka ir ieturēts un man tādu bija interesanti lasīt. Varbūt, ka tieši tas neļāva izdalīties atsevišķām epizodēm kā piedzīvojumiem. Man pietrūka asuma vai dinamikas (zinu, zinu: apēd žiletes, vai brauc pats). Tomēr "Centrālamerika pāris mēnešos" atstāja "pēcgaršu" vairāk kā ceļvedis ar mēreniem piedzīvojumiem, bez izteiktiem kāpumiem vai kritumiem. Ja no iepriekšējās palika atmiņā epizode autobusā pie Iguasu ūdenskrituma ar "A, nu, ka ... ārā! Visi!..." vai epizode ar grieķi un karsto ūdeni, tad pēc šīs grāmatas īsti neviena tāda spilgta epizode nepalika atmiņā. Varbūt, ka kaut kur pat būtu vajadzējis kaut ko piedzejot, jo man kā lasītājam būtu vienalga, tikai saistošāka lasīšana.
Man patika ievērojami lielākais bilžu skaits salīdzinot ar iepriešējo grāmatu. Vēl man patika izvilkumi no vēstures "Žiga mērcē" - tos bija saistoši lasīt.
Ir jau nopirktas abas nākamās grāmatas un pirkšu vēl, ja Žigis tādas izdos, jo tomēr tās ļoti labi der kā izklaidējoša literatūra ikdienas rutīnā.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Sākumā šīs grāmatas struktūra likās nenormāli sarežģīta. Ir divas paralēlas stāsta daļas: no "šodienas" uz priekšu un ... no "šodienas" uz atpakaļu. Tad, lūk, saprast to daļu, kas notiek uz atpakaļu bija baigais galvas mežģis, līdz es sapratu, ka katra atpakaļ ejošā stāsta nodaļa nebija tiešā veidā saistīta ar iepriekšējo - vien atmiņas uzplaiksnījumi un epizodes. Vislabāk par to izlasīt Wikipēdijā.
Man jau sāk izskatīties, ka autors vairāk ir specializējies un sociālām problēmām savā fantastikas sērijā, un tehniskās lietiņas ir spēcīgā mazākumā. Tomēr es ceru, ka tā ir īslaicīga parādība, jo šīs grāmatas manuskripts hronoloģiski esot pirmais autora darbs.
Galu galā man izskatās, ka autors ir sapinies meistarībā mēģinādams uzrakstīt kaut ko nu tādu, nu tādu, ka ... pats nezin kādu. Tieši tāpat kā Jū Nesbē "Sarkankrūtītī". Man jau tā nepatīk grāmatas ar divām paralēlām sižetu līnijām, bet šī bija īpaši grūti uztverama. Es ceru, ka tādas vairs nesekos šajā sērijā.
Tagad fakjū (FAQ):
J: Vai bija interesanti? A: Vietām.
J: Vai bija aizrajuoši? A: Drīzāk nē nekā jā.
J: Vai bija smieklīgi? A: Man liekas, ka pāris vietās, bet kopumā - nemaz; drīzāk pat nomācoši.
J: Vai es lasīšu nākamās sērijas grāmatas? A: Jā.
J: Vai man nav kur laiku likt? A: Ir - es to investēju angļu valodas uzlabošanā un aiztaupu citiem, kas lasa grāmatas, lai viņi neuzrautos uz tām, kurām nav vērts tērēt laiku.
J: Vai tad tiešām Tev nav nekā labāka ko lasīt? A: Ir. Tikai es nezinu, kura no grāmatām grāmatu plauktā būs tā nākamā labā (iespējams gandrīz jebkura, kuru paņemšu rokās :D).
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Ja zinātu, cik tie stāstiņi ir tādi, faktiski, pašķidri, tad nebūtu lasījis. Bet vispār jau bērni labi iemiga pie šīs grāmatiņas un prasīja vēl. Pieņemu, ka viņiem tā patika tāpēc, ka darbojošās personas bija dzīvnieki, bet viss pārējais droši vien likās par sarežģītu - tāpēc jau ātri iemiga.
Fabuliņas bija tādas pavieglas un ne pārāk paliekošas atmiņā. Taču viena gan bija smieklīga - "Vistiņas Jarmilas konsultācijas". Tā nu bija riktīgi laba! Stāsts par gravitāciju un āpseni, kurai ir vīrs alkoholiķis, kuru šī ratos no kalna nolaida uz upi :D Taču, ja es ieteiktu dēļ šīs vienas fabulas pirkt grāmatu, tas būtu tāpat kā ieteikt lasīt "Edgara Po "Nodevīgo sirdi" tikai dēļ lieliskā "Zelta vaboles" stāsta.
Cik plāna un paviegla grāmatiņa - tik arī īss tās apskats.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Pirmā Stīvena Kinga grāmata, ko lasīju. Tādā ziņā šī iepazīšanās nebija veiksmīga.
Būtu zinājis, būtu lasījis pirmās 30 lappuses, un tad pāršķīris uzreiz uz 500. lappusi vai pat tālāk no kopā 800 lappusēm. Jā, jā - bija ārkārtīgi kaitonoši nebeidzami neko neizsakoši zīmolu nosaukumi tāpat kā "Maestrā", it kā es no tiem pazītu kaut 1%. Domāju, ka pat amerikānis lasot nezinātu lielāko daļu no tiem. Ir aprakstītas arī kaut kādas tā laikmeta iezīmes, bet manā prātā "atmosfēra" neuzbūrās. Laikam švaka fantāzija. Tomēr galvenais, ka nekas īsti nenotika. Tās pāris attaisnotās slepkavības bija mākslīgi radīti notikumi, kuriem nebija nekādas saistības ar Kenediju, bet tieši viņš ir uz vāka un anotācijā. Likās, ka grāmata būs par Kenedija atentāta novēršanu un fantāzija par tāda pavērsiena sekām... Bet kas tev deva... Rezultātā atentāta novēršana bija grāmatas kulminācija īsi pirms beigām, bet radītās sekas - nākotnes distopija. Galvenais varonis aapratis, ka novēršot atentātu ir visu sačakarējis - atgriezās pagātnē un visu "noresetoja" :D.
Es teiktu, ka daudz interesantāk būtu bijis mazliet izvērst "bomžu-laika ceļotāju vērotāju" tēmu, bet tai tik tikko pieskārās.
Neatceros, kad esmu lasījis TIK stieptu darbu. Daudzas reizes gribējās pēc iespējas ātrak pabeigt šo ķieģeli, kas atsvērtu 3 citu grāmatu izlasīšanu. Grāmatas optimālais lappušu skaits tomēr ir kaut kur starp 300 un 400. Ja ir šādi ķieģeļi, tad jābūt piesardzīgam, taču pēc atsauksmēm likās, ka būs labi. Nebija labi gan. Ja būtu 2x plānāka, tad vēl varbūt būtu bijis interesantāk.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pārmaiņas pēc man ļoti iepatikās tieši anotācija: "Mērtlai Mierītei ir viss, ko vien viņa var vēlēties. Bet ar visu nepietiek. Viņa grib vēl, vēl un vēl! Tad Mērtla paziņo, ka vēlas NEZINKO" :D.
Lai arī grāmata ir kaitinoši pilna ar visādām skaņām, kas uzrakstītas ar vārdiem, piemēram, "blīīkšš!!", "krrRRRakŠŠŠ" un īpaši kaitinoši bija dažāda izmēra fonti katrā tādā vietā, tomēr kopumā grāmta ir lasāma. Skaidrs, ka tā domāta lasīšanai pašiem bērniem, bet arī pieaugušais var lasīt priekšā bērniem, kā to darīju es. Tikai nav jālasa visas tās stulbās skaņas un vēl šādi-tādi mēsliņi, kas tur ir sarakstīti, piemēram, piezīmes lappušu apakšā.
Stāsts intriģējošs. Bērni klausījās ar milzīgu interesi, iespējams, savās domās nojaušot, ka šiem arī varētu būt kādas Mērtlas īpašības. Nezinu... varbūt viņi pat apsvēra, ka nākotnē labāk pašiem netaisīt bērnus.
Nepatika tas, ka uz beigām sāka parādīties par daudz visādi "purkšķu un dibenu jociņi". Man likās, ka ir gana ar to, ka NEZINKAM bija divi caurumi, bet nebija zināms, kurš no tiem ir mute un kurš dibens (kas sarežģīja barošanas jautājumu). Autoram gan likās, ka vajag vēl, vēl un VĒL. No katastrofas izglāba puslīdz sakarīgs stāsta noslēgums ar zināmu zemtekstu mazajiem klausītājiem un lasītājiem. Kādu? Šis jau nebūtu mans blogs, ja es neuzrakstītu, ka mazo briesmoni Mērtlu NEZINKAS aizvazāja uz džungļiem, kur viņa arī palika, bet vecāki nemaz nesteidzās viņu atgūt. Mežā dzīvoja arī citi briesmoņi, tāpēc vecāki nosprieda, ka Mērtlu nevajag traucēt.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Bija zināmas cerības, ka atgriezīsies pirmās grāmatas "asinskārā kuce", taču viņa neatgriezās. Līdz ar to var uzskatīt, ka šis stāstiņš ir zaudējis savu asumu. Es saprotu, ka autore ar pirmo grāmatu bija cerējusi piesaistīt uzmanību, kas arī izdevās, bet ar pārējām abām daļām pelnīt naudu.
Izlaižot to, ka man būtu jāraksta, ka bija mazliet par daudz stiepti, pievērsīšos, manuprāt, būtiskākajam stāsta trūkumam: novērošanas kameru eksistences ignorēšanai.
Esmu arī diezgan pārliecināts, ka šajā grāmatā izlasīju visrupjāko un tiešāko seksa ainu kādu jebkad biju lasījis grāmatās. Man tagad jādomā - vai tas ir slikti vai labi vai vienalga.
Beigas ir plaģiāts no "Annas Kareņinas" ar iespēju parādīties ceturtajai "Maestras" grāmatai. Man nepatika ka tā tiek nobeigta triloģija. Tomēr daudz laika iztērēts, bet īsti skaidrs līdz galam nepalika vai viņa pametās zem vilciena vai ne. Varu saderēt, ka tas bija tīšām. Gandrīz vai necieņa pret lasītāju.
Secinājums diemžēl ir tāds, ka nebija vērts tērēt laiku arī otrajai grāmatai.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Tieši ar šo grāmatu iesaka sākt lasīt Kultūras sērijas grāmatas.
Šis noteikti nebija tik banāls stāsts kāds bija pirmajā grāmatā. Par laimi nebija arī ziepju operas elementi. Nekāda sakara ar pirmās grāmatas varoņiem arī nebija.
Stāsts bija par kādu spēlmani, kurš skaitījās vislabākais visā Kultūras civilizācijā. Kultūras specdienests viņu "pierunāja" lidot uz citu (Azadas) impēriju otrā galaktikas pusē, kuras imperators tiek savā krēslā, tad, ja uzvar ārkārtīgi sarežģtajā galda (?) spēlē "Azad". Trešdaļa grāmatas bija par galvenā varoņa piedzīvojumiem savā mājas - Čiarkas orbitālē. Kāda puse bija par notikumiem Azadas impērijā.
Kad pabeidzu lasīt, tad jau likās, ka bija gana interesanti, bet kaut kur pa vidu kaut kā nemaz tik interesanti nelasījās. Tas gan nemazina manu apņēmību izlasīt arī atlikušās 8-as Kultūras sērijas grāmatas, jo man joprojām liekas interesants autora fantāzijas lidojums par to kāda varētu būt super attīstīta civilizācija nākotnē.
Joprojām nevarēju pierast pie valodas un bieži nācās skatīties tulkojumus. Pārsvarā īpašības vārdiem. Bet bija jau labāk kā ar iepriekšējo grāmatu. Diezgan vērā ņemamu daļu no vārdiem, kurus nezināju Google tulkotājs pārtulkoja burtiski vai arī fonētiski. Piemēram, "holoscreen" tika iztlkots kā "holoskrāns" un tml. Tāpēc gudrāks netiku.
Visvairāk mani imponē tieši tie "prāti" (Mind). Ceru, ka kādā no grāmatām būs kas vairāk par tiem =).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Man palika sajūta, ka šo vajadzēja izlasīt, lai saprastu trešo daļu.
Lai arī autore pati teica, ka otrajā grāmatā bija gribējusi radīt citu noskaņu, tomēr prologā vienalga "asinskārā kuce" veica kārtējo slepkavību. Neskatoties uz to šī daļa ne tuvu vairs nebija tik dinamiska kā pirmā. Bija vairāk gumijas stiepšanas un pārdomas par mākslu.
Mazliet smieklīgi bija mēģinājumi iežēlināt lasītāju atklājot galvenās varones grūto bērnību. Laikam tam vajadzēja izraisīt simpātijas pret psihopātisko slepkavu. Uz mani tas īsti nenostrādāja.
Šoreiz vismaz godīgi galvenās varones "minēšanas loģikai" nebija lemts sakrist ar realitāti.
Izlasīs trešo daļu un tad jau redzēs vai bija vērts tērēt laiku šai...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Spraigs sižets par, kā Dr. Hauss teiktu - "asinskāras kuces" perversajiem un slepkavīgajiem piedzīvojumiem alkatīgi dzenoties pēc naudas.
Garlaicīgi nebija. Lasījās ātri. Tomēr nepārtraukti tika minēti katra apģērba vai cita aksesuāra zīmolu nosaukumi tāpat kā visādu mākslas darbu nosaukumi un to autori. Pieklājīgi to varētu nosaukt par apnicīgu autores uzsūkto īpašvārdu nekontrolētu noplūdi visas grāmatas garumā. Es saprotu, ka autorei gribējās paspīdēt ar savām zināšanām mākslā un lasītājs no tā varbūt kaut ko arī iegūst, taču visa to lupatu zīmolu uzskaitīšana bija pilnīgi lieka, neskatoties uz to, ka pati autore apgalvo, ka "neredz iemeslu kāpēc sociopātiem jābūt slikti ģērbtiem". Es to sapratu. Sapratu jau pēc 17. zīmola nosaukuma. Ja esat lasījuši Žila Verna "20000 ljē pa jūras dzelmi", tad tur arī bija nosaukumu saraksti, tikai daudz masīvāki.
Var tikai minēt (vai arī noskatīties līdz galam viņas interviju :)), lai uzzinātu, kur viņa ir smēlās detaļas par galvenās varones dzirkstošajiem piedzīvojumiem gultā... un arī ārpus tās.
Vēl es nenoticēju līdz galam tam, kā viņa spēja tik smalki izskaitļot to mafijnieku, kuru arī novāca, jo tur bija vairāki baltiem deigiem šūti minējumi.
Visādi citādi - tīri labs izklaidējošs trilleris.
