Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vislabāk rakstīt iespaidus par grāmatu ir pirmo piecu minūšu laikā pēc tās izlasīšanas. Šoreiz to tad arī daru, jo tādējādi iespaidi ir visspēcīgākie.
Ko gan būtu vērts mans sakāmais, ja tas līdzinātos pārējiem jūsmīgajiem blogiem vai izdevniecību "atsauksēm"? Neko daudz. Tāpēc būs tā kā būs.
Iepriekš tādu ĪSTU zinātnisko fantastiku biju lasījis divas reizes - Viljams Gibsons "Neiromants", kuru tomēr piebeidzu ar riebumu, jo tā bija pilnīgs murgs. Otra - Duglass Adamss "Galaktikas ceļvedis stopētājiem", kurā man likās, ka bija stipri pārspīlēts ar fantazēšanu. Arī tā man nepatika. Tas bija sen, tāpēc vajadzēja sakasīt zināmu apņemšanos uzsākt "Endera spēles" lasīšanu. Šoreiz nenāca vilties un par to es priecājos.
Stāsts ļoti labi piesaista un šī, liekas, ir manis visātrāk izlasītā grāmata - tikai trijos vakaros apm. 100 lpp. katru vakaru :)
Sākumā pašķībi raudzījos uz sešgadīgā zēna pasaules redzējumu, emocijām, dialogiem, jo tas viss izskatījās kā no pieaugušo pasaules. Tomēr vēlāk autors pārliecināja, ka tie ir "suberbērni", gudrākie no gudrākajiem un es samierinājos pieņemot stāsta abstrakciju.
Kaut kādā brīdī gan likās, ka stāsts palika vienmuļš - kaujas spēles, dzīve barakās, tad atkal spēles, atkal barakas ar šādiem, tādiem notikumiem un tā tālāk. Kļuva paredzams, ka puika kļūs arvien attīstītāks un gudrāks. Tomēr autors laicīgi bija beidzis dzert miega zāļu kursu un sižets atdzīvojās.
Pašas beigas bija tādas, mazliet emocionālas un ļoti cilvēcīgas, bet es kaut ko tādu visu laiku saskatu grāmatās :D
Kopumā tomēr nebija tā, ka nevarēja nolikt grāmatu nost ne uz mirkli, bet lasījās tiešām raiti. Šo to arī var pamācīties no šīs grāmatas. Piemēram man sagribējās ikdienā vairāk domāt un rīkoties taktiski (stratēģiski) darot arī šķietami nenozīmīgas lietas.
Domāju, ka lasot šo grāmatu esmu visai labi pavadījis laiku.
Ak jā, šogad 1. novembrī iznāks grāmatas ekranizācija ar Harrisonu Fordu vienā no galvenajām lomām.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šo grāmatu lasīju iepriekšizlasīto autora grāmatu par Krieviju un Ziemeļkoreju iespaidā. Likās šai ir jābūt līdzīgai. Grāmatas stāsta tendenci, protams, uzreiz var nojaust, izlasot anotāciju. Un tāds šis stāsts arī ir - skeptiski nievājoši ironisks. Nav jau jēga te daudz stāstīt par grāmatas saturu, jo virsrakstā ir pateikts, par ko te ir. Galvenais, kas man no visa kļuva skaidrs, ka Indijas iedzīvotāji nav baigie apgarotie. Viņiem izrādās ir vairāki miljoni dievu, un katram ir sava praktiska nozīme. No grāmatas sapratu, ka iedzīvotājiem svarīgi ir tikai tas, kas ir viņa teritorijā un tas, kas ir aiz sliekšņa, ir pilnīgi nesvarīgi. Šiem ir arī ārkārtīgi interesantas profesijas, kur katra ir prestižāka par citu, piem., ēdienu izvadātāji, ledus pārvadātāji, u.c. Kaut kādā mērā vēl darbojas kastu sistēma, kas ir bezgala sarežģīta. Tik pat sarežģīti un man nesaprotami ir likumi, pēc kā viņi dzīvo un izdzīvo. Autora ironisko stāstīšanas stilu dažkārt nākas papildināt ar vādiem "tik tiešām", lai noticētu ka kaut kas ir arī labs tajā visā, ko lasa. Gribējās, lai stāsts nebūtu ironisks un nievājošs. Skaidrs, ka mums grūti to pusi saprast, bet jāciena tas, kā tur cilvēki dzīvo (vai eksistē).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šajā grāmatā spilgti un krāšņi atainota Zogoibi dzimtas vēsture vairākās paaudzēs.
Centrālā tēma ir tradīciju saplūsme, reliģija un kultūra, tostarp sevišķi uzsvērtas indiešu virtuves eklektiskās vērtības. Šķita interesants valodas lietojums, it īpaši indiešu variācijas par angļu valodas vārdiem, kā arī vairāki indiešu vārdi ir atstāti netulkoti, tādā veidā bagātinot tekstu.
Vienīgie iebildumi man bija pret to, ka pats galvenais stāsts sākas jau aizlasoties līdz simtajai lapaspusei vai pat tālāk. Toties sižetu caurvij daudzi neparedzami pavērsieni, kas man tik ļoti palīdzēja izlasīt šīs grāmatas teju 600 lpp.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Agnesi pirmo reizi iepazinu caur lekcijām, kuras man palaimējās noklausīties, tādēļ izlasot šo grāmatu biju varbūt nedaudz, nedaudz vīlusies.
Saistošākā priekš manis bija viedā informācija par līdzcilvēkiem un attiecībām, savukārt lielāko skepsi izraisīja apgalvojums par citplanētiešiem, kuri ievada čipus cilvēkos utml. fantāzijas.
Kā pati Agnese saka :"Šāda grāmata tiek izdota tāpēc, ka nav laika. Vairs nav laika lēnām filozofēt. Šī grāmata ir spēcīgs rāviens aiz pleca - mosties!"
Diemžēl grāmatā nav iespējams ietvert to entuziasmu, harizmu un humoru kuru Agnese izstrāvo, tādēļ šo grāmatu ieteiktu izlasīt tiem, kuri vispār nav saskārušies ar Agneses sniegto informāciju.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Lasot pirmās nodaļas, kuras attiecinātas uz maziem bērniem balstoties uz savu pieredzi piekrītoši māju ar galvu. Lai arī grāmatas tēma ir pietiekami nopietna, patika tie pāris jociņi. Savukārt lasot tās nodaļas, kuras attiecas uz vecākiem bērniem un pusaudžiem kakls palika stīvāks uz piekrītošajiem mājieniem. Jociņi arī izbeidzās. Autors gan nepretendē uz neapstrīdamu savu taisnību.
Jāņem gan vērā, ka autors ir amerikānis un viņiem tur Amerikā ir atšķirīgs dzīves līmenis, līdz ar to arī piezīmes par motivēšanu un dažām citām aktivitātēm nav īsti atbilstošas Latvijas dzīves līmenim.
Lasot šo grāmatu kļūsti gudrāks pēc katras lapas izlasīšanas. Tik koncentrētas grāmatas ir retums. Tiem, kas nepiekritīs visam, kas tur rakstīts, neapšaubāmi tomēr sāks kņudēt dažādas domas par konkrēto likumu un arī tas ir veselīgi.
Noformējums gan grāmatai kā vienam milzīgam nekrologam :D.
