piektdiena, 2016. gada 2. decembris

Vladimirs Kaijaks "Enijas bize", "Likteņa līdumnieki" 1. daļa

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis darbs varētu pretendēt uz trilleri seno latviešu stilā un tāpēc nav jau brīnums, ka ir uzņemta filma, kuru neesmu redzējis. Tur ir gan nāves gadījumi, gan degoša māja, gan pa degošās mājas kori staigājošs cilvēks ... dragreiss ar zirgu pa mežu (ar bēdīgām sekām)... Ir arī meksikāņu seriālu elementi - dzemdībās mirstoša sieviete (mira, mira, nomira un tad atdzīvojās), ārlaulības bērni, nelaimīgas mīlestības, tvīkšanas pēc iekārotā, krāpšanas un krišanas bezsamaņā. Ir arī mazliet psihopātisma un māņticības. Joki gan negadījās.
Liela daļa sarakstītā ir galveno varoņu pārdomas. Autors "ielec" viena tēla galvā un pieraksta tā domas, tad "pārlec" uz cita tēla galvu un atkal pieraksta tā domas, līdz tādā veidā ir apskatījis visas darbojošās personas. Lasot var sajusties gandrīz kā Dievs.
Vladimirs raksta pietiekami prasmīgi. Nav gluži tā, ka katra nodaļa beidzas ar t.s. "cliffhanger" (vai latviski tas varētu skanēt kā "klinškareklis" ?), bet nolikt malā ir grūti. Kam dzīvāka iztēle, varēs arī just līdzi dažiem varoņiem.
Tik tālu itin labi patīk. Redzēs, kādas būs nākamās 3 daļas.

ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Rolfs Dobelli "Skaidrās domāšanas māksla"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Tā saucamās "pašpalīdzības" grāmatas cenšos nelasīt, jo tās var izmainīt uztveri nevēlamā virzienā. Mazliet uzjautrina, ka autors kādā nodaļā iesaka nelasīt pašpalīdzības grāmatas :D
Patika tas, ka netiek atkal un atkal uzspiests autora redzējums kā tas ir šāda veida grāmatās. Tā vietā īsi un konkrēti aprakstītas domāšanas kļūdas ar mazu piemēriņu. Vairākās vietās ir atsauces uz Darvina evolūcijas teriju, kas arī izskaidro, kāpēc mēs domājam tā kā domājam. Šīs atsauces ļoti labi sakan ar Dokinsa "Dieva delūziju". Izlasījās ātri. Ir arī bildītes :).
Nepatika pretrunas. Piemēram, vienā nodaļā viņš runā par "spēlmaņa kļūdu", jo, lūk, ir gadījums, kad kādā Montekarlo kazino ruletes bumbiņa 27 reizes pēc kārtas apstājās uz melnā lauciņa. Kļūda esot domāt, ka varbūtība tūlīt liks bumbiņai uzkrist uz sarkanā lauciņa un palielināt likmes. Taču tā, kā bumbiņai nav atmiņas, turpināja krist uz melnajiem lauciņiem. Savukārt citā nodaļā par "regresiju uz vidējo" autors apgalvo, ka novirzes no normas ir relatīvi īslaicīgas un situācija noteikti atgriezīsies pie "vidējās". Tad nu, liekas, ka viņš nesaprot, kas tā varbūtību teorija tāda īsti ir.
Mazliet uzkrītoši bija piemēri no biržas dzīves, jo izskatās, ka autors pats tajās pavadījis pietiekami ilgu laiku. Tas man atgādināja Roberta T. Kijosaki un Šāronas L. Lekteres slaveno grāmatu "Bagātais tētis, nabagais tētis", kur tika sludināts, ka iespējas naudu nopelnīt ir visapkārt, bet nomācošs vairums piemēru bija no nekustamo īpašumu [spekulāciju] pasaules.
Lielākā daļa grāmatas gan tomēr bija vērtīga. Īpaši patika pēcvārds, kurā autors iesaka neiespringt tagad uz visu domāšanas kļūdu labošanu, bet darīt to tikai tad, kad ir kaut kas patiešām kritisks vai nozīmīgs. Tam nu var piekrist, citādi var sajukt prātā ejot pret evolūcijas gaitā izstrādātiem domāšanas mehānismiem.
PS. Cena €15.00 par A5 formāta grāmatiņu ar 250 lappusēm jau nu gan ir pārspīlēta.

ceturtdiena, 2016. gada 27. oktobris

Anšlavs Eglītis "Vai te var dabūt alu?"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ar lielām aizdomām raudzījos uz romānu par spiegiem, pie tam vēl no latviešu autora. Tomēr biju patīkami pārsteigts par to, cik aizraujoši šī grāmata uzrakstīta. Eglīša darbus iepriekš neesmu lasījis, taču jau ir padomā nākamais viņa romāns. Stāsts ir par latvieti, kurš kara laikā emigrējis, taču īpaša iemesla vadīts vēlas jebkādiem līdzekļiem nokļūt Latvijā. PSRS laikā tas nav vienkārši izdarāms, tādēļ nākas iesaistīties spiegošanā, lai radītu netipiskas iespējas realizēt savu mērķi. Un realizācija aizrāva tā, ka diezgan ātri grāmatu izlasīju. Beigas varēja būt nedaudz oriģinālākas, bet tās atsver romāna galvenā daļa, kur bija gan tas, kā topošais spiegs tiek trenēts, gan pārvietošanās pa Latvijas džungļiem, gan Latvijas mazpilsētas un Rīgas ainiņas, gan dzīvīgi dialogi un salīdzinoši negaidīti pavērsieni.

Anšlavs Eglītis "Homo novus"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pēdējā laikā man laimējas ar labu grāmatu izvēli. Arī šoreiz.
Pēc katras izlasītās Anšlava Eglīša grāmatas arvien vairāk liekas, ka viņš ir viens no labākajiem rakstniekiem, kas mums ir.
Romāna pamatā nepazīstams, bet talantīgs jauneklis mēģina iekarot mākslas aprindu virsotnes. Notikumi nav paredzami un lasīt ir interesanti. Visu romānu caurauž smalks humors.
Darbība norisinās 1930-ajos gados un lasot ļoti labi var iztēloties tā laika Rīgu un tās sabiedrību, jo Anšlavs Eglītis raksta ļoti prasmīgi. Valoda ir plaša un mazliet pārsteidzoši, bet ... ir daudz nezināmu vārdu, jo tie ir kaut kādi vecvārdi, taču tā ir drīzāk pievienotā vērtība, nevis trūkums, jo lasīšanu padara interesantāku.
Atkārtošos, jo tas ir tik uzkrītoši, bet nevienā mūsdienu nenopietnajā vai pusnopietnajā romānā nav ne tas smalkais humors, ne tā vienkāršība un labestība, kas šādos pavecos romānos vai filmās. Nu, piemēram, Rutku tēva "Trīs vella kalpos" vai filmā "Kā nozagt miljonu". Manuprāt mūsdienu darbos ir par daudz spriedzes, skarbuma, pārlieku lieli centieni pārsteigt lasītāju šokējot, joki - vienkārši (reizēm pat truli). Cita galējība - "sieviešu romāni", kurus masveidā izdod Kontinents. Vāciņi atšķirīgi, nosaukumi pārāk sapņaini, bet saturs visām vienāds :D
Pēc šīs grāmatas vēl ilgu laiku saglabājas patīkama "pēcgarša". Ja ir apnikuši šodienas bestselleri, silti iesaku izlasīt šo grāmatu. Pats, pats nobeigums ir īpaši labs!

sestdiena, 2016. gada 24. septembris

Ričards Dokinss "Dieva delūzija"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmo kursu teoloģijas studijās vajadzētu sākt ar šīs grāmatas izlasīšanu! Ja plānojat lasīt vai jau lasāt bībeli - netērējiet laiku, izlasiet "Dieva delūziju".
Manā gadījumā Dokinss ne tik daudz sagrāva ilūzijas kā salika pa plauktiņiem to ko pats priekš sevis nemācēju noformulēt. Es pilnībā piekrītu Mārcim Auziņam, manam pasniedzējam universitātē, ka Dokinsa argumentiem par Dieva neeksistēšanu ir neiespējami nepiekrist. Kā jau biologs Dokinss pamatā afišē Darvina evolūcijas teoriju, kas ir daudz ticamāka par reliģijas piedāvāto skaidrojumu mūsu eksistencei. Tomēr argumenti par labu Dieva neesamībai birst arī no citām jomām - antropoloģiskās, filozofiskās, ētiskās, fizikas, varbūtības teorijas, pašas teoloģijas utt.
Droši vien varēja iztikt bez asprātībām, par reliģijas neloģiskumu, bet tās patīkami atsvaidzināja lasīšanu. Tiesa uzbrukums antropoloģiskā principa kosmoloģiskajai versijai (ka sešas pamatkonstantes ir precīzi ieregulētas) ir murgains ar visumiem, kas vairojas ar nelielām šo konstanšu mutācijām un izdzīvo tikai dzīvotspējīgākās kombinācijas.
Lai arī tāds Dievs ir maz ticams, tomēr es neizslēdzu, ka eksistē mūsu maņu orgāniem un ierīcēm neaizsniedzmi diapazoni, piemēram, kaut kādas "auras", dvēseles, spoki vai tml. parādības.
Personīgu pārdomu rezultātā man ir radušies jautājumi uz kuriem reliģijai nav atbildes. Kāda ir dvēseles robeža? Ja cilvēkam ir dvēsele, vai tā ir arī mērkaķim, sunim, žurkai, bitei, skudrai, amēbai, vīrusam? Ja jau Dievs būtu tik visvarens - kāpēc viņš no smagām slimībām ļauj (vai liek!) ciest un mirt maziem, ne pie kā nevainīgiem bērniem? Vai tā ir atriebība par grēkiem iepriekšējā dzīvē? Ja jā, tad kāpēc cilvēks neatceras to? Kāpēc kādam būtu jācieš septītajā (vai kādā tur) paaudzē par senču grēkiem esot nevainīgam un neapzinoties par ko ir "sods"? Tas taču ir ļauni. Cik daudz zvērību ir un tiek pastrādātas tieši reliģisku motīvu dēļ?
Šī noteikti ir viena no vērtīgākajām grāmatām, ko esmu izlasījis. Esmu ietaupījis milzīgi daudz laika, neuzsākot bībeles lasīšanu tikai tādēļ, ka tā ir Pasaulē populārākā grāmata.
P.S. Droši vien komentārus būs interesanti lasīt :).

svētdiena, 2016. gada 18. septembris

Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Gan nosaukums, gan amizantais aprakstiņš uz grāmatas beigu vāka īstenībā neko daudz nepasaka par to, kas patiesībā grāmatā ir rakstīts, vai arī dod neprecīzu priekšstatu. Brālim šo darbu ieteikusi izlasīt nejauša tante grāmatnīcā, kas nez kāpēc man bija pietiekams iemesls sākt lasīt. Sākums un beigas tiecas uz spiegu filmu sižeta aprakstu, bet vidus ir oriģināls. Īsumā - Rīgā nozog vērtīgu iekārtu un izved no valsts, citi to mēģina atgūt. Un par šo atgūšanu arī ir stāsts. Vispār labus personāžus autors izdomājis, un bija pat dažas vietas, kur nācās pasmieties. Izskatījās, ka autors baigi centies, lai viss, kas saistīts ar datorprogrammu pieminēšanu būtu skaidrs pat tai tantei grāmatnīcā, un arī pārējās tehnoloģijas, kas pieminētas, atbilstu realitātei. Radās sajūta, ka tas, kas rakstīts, ir teorētiski iespējams, bet mazliet pārspīlēts ar to, ka praktiski arī izdarāms (vai vismaz izdarāms tik īsā laikā). Grāmata nav bieza, ir ironiska, viegli lasās un ir aizraujoša, lai ātri izlasītu.

ceturtdiena, 2016. gada 25. augusts

Aleksandrs Grīns "Dvēseļu putenis"


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

“Un atkal pelēki mākoņi kā zārka vāks savelkas pār Latvijas debesīm…” Centos atrast precīzu citātu, bet tā kā grāmata ir gandrīz 800 lpp. bieza, nācās restaurēt no savas atmiņas. Tāda noskaņa caurvij visu romānu, taču pa starpam atrodas arī pozitīvas rindkopas. Tās nav daudz, jo romāns tomēr ir par latviešu brīvības cīņu laiku. “Sprāgst šrapneļi visapkārt, kāds atkal krīt un sniegs ap to top tumši sārts…” Citāts atkal nav īsti precīzs, taču tajā ierakstītā doma tika izteikta visdažādākajās vārdu kombinācijās un atkārtota neskaitāmas reizes, kas uz mani iedarbojās pat mazliet meditatīvi. Tiešām neapnika lasīt, kaut romāns ir drūms un garš. Detalizētais kaujas epizožu apraksts un romāna garums šķiet bija atslēga, lai kārtīgi izjustu tā laika notikumus un novērtētu, cik grūti nācās izcīnīt Latvijas neatkarību. Ja lasot paspēju mazliet atslābt, tad jau drīz nācās vēlreiz lasīt par šrapneļu sprādzieniem, saplosītiem ķermeņiem un tumšsarkano sniegu. Valoda romānā ir ļoti tēlaina un tā viegli lasās, kaut priekšvārdā uzzināju, ka Grīns ir briesmīgi mocījies tēmas un izteiksmes meklējumos. Lasot romānu, to nepateiksi. Pašlaik top arī filma pēc šī romāna motīviem.

trešdiena, 2016. gada 13. jūlijs

Juliāns Semjonovs "Septiņpadsmit pavasara mirkļi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Izlasījo šo, jo gribējās zināt kāpēc par Štirlicu ir tik daudz anekdotes. Vilšanās. Liela vilšanas.
Var jau būt, ka man bija pagrūti uztvert, bet sākumā jau parādijās visi tie Bormani, Šellenbergi, Milleri, Kaltenbruneri, Himleri u.c., kuru nodarbošanās nebija īsti skaidra, toties bija kaut kādas politiski pārgudras diskusijas starp viņiem. Pirmo trešdaļu grāmatas par Štirlicu pašu bija gaužām maz. Rezultātā palika garlaicīgi. Kaut kāda interese lasīt parādijās tikai grāmatas otrajā pusē.
Pēc grāmatas izlasīšanas uzzināju, ka anekdošu avots ir tieši filma. Filmu neesmu redzējis, un neskatīšos, bet pēc fragmentiem spriežot tā ir labāka par grāmatu.
Pati politiskā nokrāsa pilnīgi dabiska - nacisti ir nežēlīgi dzīvnieki, bet krievi ir miermīlības un līdzcietības iemiesojums. Tas, saprotams, jāignorē.
Es tiešām neko vērtīgu neatradu šajā grāmatā, ja nu vienīgi pāris spiegu viltībiņas attiecībās ar cilvēkiem.

Anderss de la Mote "[bubble] burbulis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošajā triloģijas daļā izrādās, ka arī otrajā grāmatā aprakstītie notikumi ir nākuši par labu spēlei. Nedaudz smieklīgi, ka galvenais varojis jau ir apdauzīts, pusbeigts smēķētājs, bet vienalga vēl var paskriet tik ātri, lai aizbēgtu, kad vajag.
Šajā daļā viss vēl vairāk samudžinājās un parādijās arī jauni personāži, kas lasīšanu padarīja interesantāku.
Šī daļa atkal bija tāda, ko grūti bija nolikt malā. Tomēr, godīgi sakot, tā kā rakstu šo blogu kādas pāris nedēļas pēc izlasīšanas es nespēju neko citu atcerēties kā tikai to, ko esmu uzrakstījis :D. Nu tukšas ir tāda tipa grāmatiņas, lai arī saistošas. Kaut kas līdzīgs trulām datorspēlēm. Paliekošā vērtība - niecīga.

Ilona Balode "Rīga - Pekina"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kopumā jau jautra lasāmviela. Lasījās viegli. Atkal bildītes gribējās redzēt vairāk. Es nesaprotu, kas tas ir, ka ceļojumu aprakstos tās ir tik maz. Vispār bija WEB linki uz bildēm, bet tie, protams, vairs nedarbojas :-/
Anotācijā rakstīts, ka autore ar Rolandu Ūdri ceļo ar stopiem no Rīgas līdz Pekinai, taču realitātē tālāk, liekas, par Gruziju ar mašīnām netika. Visādās Irānās (kurā netika), Pakistānās, Indijās tālu ar stopiem netiksi. Tur pārvietojās ar autobusiem, vilcieniem un vienreiz pat lidoja ar Lidmašīnu.
Tieši tāds pats blefs ir "ceļošana bez iekrājumiem". Kad kārtējo reizi visa nauda bija nodzerta, vairākas reizes palīgā steidzās Ūdra mamma, t. sk. ar lidmašīnas biļešu pirkšanu.
Mazliet patīkami pārsteidza, ka Pakistāna nav nekāda teroristu - rīkļu rāvēju valsts, taču Indija riktīgi dabūja trūkties. Indija ir bedre. Kā nost no tūristu takas, tā vieni krāpnieki un čakarētāji vien ir. Turklāt visi sazvērējušies pret tūristiem. Paši viens otru nekrāps.
Diez' vai es daudz kļūdīšos, ja teikšu, ka katru otro vakaru, izņemot laiku Tibetetā abi brašie ceļotāji apreibinājās. Pārsvarā piedzērās. Lielāko daļu viņu nepatikšanas radīja tieši alkohols. Laikam ceļojums bija par smagu.
Vēl es nesapratu 10 stundu braucienu ar autobusu Ķīnā speciāli uz vienu dabas parku, bet ieraugot ieejas maksu - 30 dolārus, principiāli atteicās maksāt un palika neredzējuši parku, jo pāri apsargātajai sētai arī netika. Tad, pats par sevi saprotams, atradās nauda alkoholam un nākamajā rītā atkal 10 stundu brauciens atpakaļ. Pie kam autobusa biļete arī kaut ko maksāja.
Kronis visam, bez šaubām, bija tas, ka autore Ķīnā pati savām rokām sadedzināja savu pasi. Tas, laikam, ir spilgtākais piemērs tam, kā radās piedzīvojumi.
Noslēgumā teikšu lielu paldies autorei par uzdrīkstēšanos doties tādā ceļojumā un tādā formā, kurā piedzīvojumi ir neizbēgami (ne visi bija slikti, dažreiz viņiem neticami palaimējās). Arī par grāmatas uzrakstīšanu - paldies, jo tā ir neatsverams informācijas avots no sērijas "kā nevajag darīt" un atsevišķās vietās no "kā pareizi rīkoties". Man bija interesanti un jautri. Tas ir svarīgi. Paldies jāsaka arī Ūdrim, kurš faktsiki nodrošināja visus ienākumus, kas padarīja iespējamu tādu braucienu (muzicēšana uz ielas, mammas pārskaitījumi, autoratlīdzības).
P.S. Novēlu Ūdrim pēc iespējas ātrāku tikšanu uz kājam.

piektdiena, 2016. gada 10. jūnijs

Anatolijs Bukrejevs un Gerijs Vestons de Volts "Kāpiens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Savulaik lasīju Deivida Brīšīrsa "Augstuma varā" un tur uzzināju, ka 1996. gadā kāpjot Everestā aizgāja bojā kaudze cilvēku. Sākumā, lai uzzinātu smalkāk gribēju pirkt Krakauera "Retinātā gaisā", bet to vairs nevarēja nopirkt, turklāt izdevniecība ieteica šo grāmatu kā patiesāku.
Visādā ziņā lasot radās iespaids, ka autori no sirds centušies izprast kas un kāpēc īsti notika un faktiski viņiem tas ir izdevies. Man, laikam, arī.
Tagad iedomājieties, ka esat faktiski bez spēka, paelpot grūti (8000 m augstumā), ārpus telts ir vētra ar sniegputeni un redzamību tieši necik, -30°C (vai cik tur) grādi. Ir pusnakts. Cik no jums dotos palīdzēt 5-iem cilvēkiem, kas zināms, ka atrodas apm. 500m attālumā no jums "apmēram tajā virzienā"? Anatolijs Bukrejevs devās viens un neviens cits no padsmit cilvēkiem 4. nometnē viņam nepalīdzēja. Tāpēc viņam par savu dzīvību var pateikties veseli 3 cilvēki. Tiesa viena izglābtā (liekas tā bija Sendija Hila Pitmena) pēc tam vienubrīd pamanījās apgalvot, ka pati izglābusies [maita!]. Vēl vairāk - gan Krakauers savā grāmatā gan Sendija "uzbruka" Bukrejevam ar pārmetumiem, ka viņš ir līdzvainīgs tajā situācijā...
Pieauguši cilvēki vai plīst aiz pašapziņas un ambīcijām tikt augšā Everestā. Radinieki, kas uztraucas par viņiem? Pie kājas viņus, viņš grib kāpt! Viņam ir "piķis"! Tad viņi samaksā milzu naudu (tolaik ap 65 000 dolāru) un uzskata, ka viņiem ir garantēta nokļūšana augšā. Vispār jau todien augšā tika visi :D Abu komercekspedīciju ekspedīciju vadītāji arī paši aizgāja bojā, bet izpildīja savu solījumu...
Kaut kur vispār gribas ciniski pateikt - tā viņiem [gandrīz] visiem vajag. Komercekspedīcijās lielākoties ir lecīgi, pār-pašpārliecināti, nenovīdīgi egoisti, kas pārņemti ar sevi. Turklāt paskatieties bildes no Dienvidu sedlienes, pašas Everesta virsotnes. Tās ir piedrazotas, pilnas ar tukšiem skābekļu baloniem un nekam nevajadzīgiem karodziņiem un citu drazu. Piedrazotas cilvēku "labākajās" tradīcijās.
Pašam Bukrejevam ne pārāk patika cilvēku sabiedrība un viņš labprātāk pavadīja laiku kalnos. Everestā un citos kalnos kāpa bez skābekļa baloniem. Diemžēl viņš aizgāja bojā milzu lavīnā gadu pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Iespējams, ka viņš ir vienīgais no visiem grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem kura nāve ir zaudējums sabiedrībai... Laikam ir likumsakarīgi, ka nav sevišķi daudz gados vecu augstkalnu kāpēju.

otrdiena, 2016. gada 17. maijs

Maikls Kraitons "Laika robeža"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Līdz ar šīs grāmatas izlasīšanu esmu "nokopis" visas Maikala Kraitona grāmatas latviešu valodā. Nav daudz - kopā 4 gab.: šī, "Spiets", "Kongo" un "Andromēdas celms".
Atšķirībā no citām draņķa lasāmvielām ("Carte blanche", "Geim" triloģija), šī paliek atmiņā ilgāk kā vienu nedēļu pēc izlasīšanas. Šajā kontekstā uznāk vēlme parediģēt vērtējumus linkos ieliktajām grāmatām, bet to es nedarīšu.
Visas šīs 4-as grāmatas ir tehno-trilleri, bet interesanti. Uzrakstīts ir labi un garlaicīgi nepaliek. No draņķa lasāmvielas atšķiras arī ar pārdomātāku stilu un arī kādu vērtīgu informācijas drusku var atrast. Pilnīgi noteikti var just, ka rokās ir kvalitatīvāks darbs.
Šajā grāmatā ir ceļošana laikā uz viduslaiku laiku, kad topā bija bruņinieki. (Super teikums sanāca! :) ) Dažas nodaļas ir samērā "asiņainas", tomēr tādi nu toreiz bija laiki - zobs pret zobu. Pašam man vispār nepatīk ne grāmatas, ne filmas par tiem laikiem, bet šī nez' kāpēc brīžiem radīja nelielas patīkamas asociācijas ar "Trīs vella kalpiem".
2003. gadā arī Holivuda ir pacentusies ar ekranizējumu piesaistot pazīstamus aktierus. Būs jānoskatās.

pirmdiena, 2016. gada 25. aprīlis

Lī Čailds. Viens šāviens

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Izlasīju grāmatu pēc īpaša ieteikuma. Domāju, ka stāsts arī īpaši atšķirsies no citiem. Nezināju un laikam arī īpaši nepievērsu uzmanību romāna veidam - detektīvromāns. Normāls mūslaiku detektīvromāns ar spraigu sižetu un sakāpinājumu grāmatas nobeigumā līdz pat atrisinājumam. Detektīvromānu cienītājiem droši varu ieteikt lasīt. Pieminēšu gan dažas lietas, kas tiešām īpašas, taču, manuprāt, pārāk apšaubāmas. Galvenajam varonim Džekam Rīčeram izdomāts īpašs piegājiens apģērba nēsāšanai - viņš to nemazgā, bet ik pēc 4 dienām pērk jaunu (nezinu kā ir ar apakšveļu). Tas radīja pirmo neticību, jo romāna darbība norisinājās karstā laikā. Galvenais varonis ir visu spējīgs ātri saprast, fiziski neuzvarams, spējīgs paredzēt vairāk uz priekšu nekā konkurenti, neievainojams. Varonis, kādu esam pieraduši redzēt bojevikos. Nu labi, šis punkts nebija nekas īpašs. Šķita, ka autors raksta filmas scenāriju, jo lasāmi pārāk daudz tīri praktiski novērojumi, darbības, sīkumi, bez kā var iztikt, jo tie nemaz neietekmē stāsta norisi. Varbūt šādi bija vēlēšanās varoni un stāstu padarīt īpašu, ar it kā nenozīmīgu uzmanības pievēršanu detaļām. Katrā ziņā man tas likās pilnīgi lieki, kaut vai kaut kādas Yankie beisbola komandas dalībnieku gūtie punkti (vai sazin kas tajā beisbolā tiek gūts) tajā un tajā gadā. Un visbeidzot, romāna spraigā noslēguma daļa atgādināja kādu bojevika epizodi, protams, ar galveno varoņu neievainojamību un spēju visu paredzēt, tizli jokot, utml. Vispār uz robežas ar to, vai ieteikt katram izlasīt, bet ieteikšu izlasīt, jo kā detektīvromāns šī grāmata ir normāls. Iespējams, vērtīgāk būtu skatīties uzreiz filmu http://www.imdb.com/title/tt0790724/

Daniels Sīgels. Apzinātība


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pamanīju grāmatnīcā un neplānoti nopirku. Šķita aizraujoša un nesen mazliet iepazīta tēma, pie tam grāmatai bija normāls virsraksts, atšķirībā no pārējiem par psiholoģiju stāstošiem darbiem. Lasīju gandrīz vai kā romānu, kura beigās vajadzētu būt atrisinājumam. Katrā nodaļā uzzināju arvien jaunus prāta darbības principus (tīri fiziskus) un iemeslus tam, kādēļ pats vai kāds cits rīkojas tā un ne citādi. Noderīgi, ka kļuva saprotams emociju rašanās ceļonis, un tas, ka, noteiktā veidā koncentrējot uzmanību, iespējams negatīvās emocijas un tai sekojošo rīcību - sekas novērst. Lai cik vienkārši un jau zināmi tas izklausītos, cilvēka ikkatra reakcija uz notiekošo sakņojas bērnības vai īpaši traumējošā pieredzē. Piemēram, ja vecāki pret bērnu izturas nesaprotami - vienbrīd mīļi, otru brīdi labākajā gadījumā neienteresēti, bērna prāts iemācās arī tādā veidā reaģēt dažādās dzīves situācijās. Tīri fiziski katras pieredzes momentā noteiktos smadzeņu apgabalos veidojas neironu savienojumi, kas līdzīgās situācijās liek mums reaģēt ar atbilstošām emocijām un rīcību. Labā ziņa ir tā, ka to var izmainīt, īpaši koncentrējoties un veidojot jaunus neironu savienojumus, izmainot agrākā pieredzē veidotos. Problēma tikai tā, ka jāspēj apzināties tas, kas agrāk šādus nevēlamos savienojumus veidojis. Problemātiski tas ir tāpēc, ka īpaši traumējošās vai drīzāk neierastās situācijās, kad prātā sāk darboties izdzīvošanas mehānismi (pārnestā nozīmē, jo šeit domāti mehānismi, kas cilvēka apziņā rada drošības sajūtu), notikums neierakstās apzinātā atmiņā. Tas noglabājas t.s. pievienotā atmiņā, kuru cilvēks neapzinās, iekams neveic īpašas un apzinātas prāta darbības. Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt vecākiem, kas audzina bērnus (veido viņu prātus), un tiem, kas bieži dusmojas vai pārāk regulāri pārbauda, vai aizslēgtas durvis. Noderīga literatūra redzesloka un apziņas paplašināšanai.

svētdiena, 2016. gada 17. aprīlis

Edgars Grāfs "Veldzējoša pelde ar krokodiliem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vienkarši brīnišķīgi gaiši stāstiņi par piedzīvojumiem Āfrikā. Tos lasot liekas, ka mūsdienu ziņu saturs par ziemeļāfrikas valstīm ir kaut kāda cita realitāte.
Kvalitatīvs tulkojums ar ļoti plašu vārdu klāstu un vieglu lasāmību.
Ne visi no 11 stāstiņiem ir smieklīgi, bet tie, kas ir, ir ļoti gaumīgi uzrakstīti. Dažos stāstiņos ir mēģināts aprakstīt neiespējamo Āfrikas dabas skaistumu. Šajā kontekstā gribējās, lai ir vairāk par 8 krāsainajām bildēm.
Pāris stāstiņos daļu no galvenā satura sastādīja tieši fotografēšana, bet bildītes - nevienas. Tas nu bija mazliet nepārdomāti. No otras puses vienu no tām bildēm pat būtu neētiski likt grāmatā :D
Visādā ziņā kvalitatīva izklaidējoša lasāmviela.
Starp citu vēl pirms 150 gadiem Kilimandžāro klāja metriem biezs sniegs...

Džefrijs Dīvers "Carte Blanche"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ģeniāli, izdevniecība "Kontinent"! Tieši dēļ tādām grāmatām kā šī arī pastāv šis blogs!
Uz grāmatas aizmugurējā vāka ir skaidri uzrakstīts, ka pēc šīs grāmatas motīviem uzņemta filma "Skyfall". Taču tā nav taisnība. Grāmatai nav nekā kopīga ar filmu. Izrādās kaut kad kāds serbu laikraksts ir paziņojis, ka "Skyfall" tiks uzņemta pēc šīs grāmatas, taču pāris nedēļas vēlāk Bodiānas producenti oficiāli noliedza jebkādu saistību ar šo grāmatu.
Pati grāmata nez' vai ir bonda grāmatu cienīga. Esmu lasījis arī Jana Fleminga bonda grāmatas un filmas par tām ir labākas. Šī, liekas, tomēr atpalika pat no Fleminga grāmatām.
Bonds cīnās ar atkritumu biznesa magnātu, kuru izmanto viltīga sieviete. Darbība risinās Dienvidamerikā. Īpaši tizli bija tas, ka pirmo grāmataas daļu Bonds dzenājās, lai novērstu neesošus draudus.
Vājš darbs visādā ziņā. Kārtējā grāmata par kuru nav ko teikt >:(

Anšlavs Eglītis "Bezkaunīgie veči"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Par šo bija duadz dzirdēts. Nu bija laiks pašam izlasīt.
Anšlavs grāmatā apskata paaudžu "sadursmi" no jautrās puses. Tā vairāk ir apskatīta no vecās paaudzes perspektīvas, pie kuras es par laimi vēl nepiederu. Labi, ka esmu "pareizajā" pusē :D.
Interesanti, bet atkal bija sajūtams tas sirsnīgais stils, kas raksturīgs dažiem latviešu autoriem, piem. Rutku Tēvam. Man tik ļoti tas patīk, ka sadabūju jau vēl pāris Anšlava Eglīša grāmatas. Redzēs, vai tās attaisnos manas cerības.
Sākums pilnībā atbilda manām gaidām attiecībā uz humora piedevām, tomēr lēnām tās tika samazinātas gandrīz līdz garšas zudumam. Bet nav jau pirmā reize...
Es, laikam īsti nespēju to noformulēt, taču agrāk dzīvojušu autoru darbos ir kaut kas tāds, kas aizķeras, liek domāt, raisa asociācijas ar paša pieredzi. Arī "Bezkaunīgie veči" izprovocēja tādas pārdomas.
Tā kā man patīk piedzīvojumu grāmatas un romāni, tad patīkams pārsteigums bija galveno varoņu trijotnes došanās pārgājienā kalnos. Izrādās, ka arī pats Anšlavs Eglītis bijis liels kalnu fans.

otrdiena, 2016. gada 15. marts

Anderss de la Mote "[buzz] troksnis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmā, grāmata tīši tika nobeigta atsājot intrigu par galvenā varoņa nākamajiem piedzīvojumiem.
Šajā otrajā triloģijas daļā kaut kādā brīdī sāka likties, ka notiek "mīcīšanās uz vietas". Visi notikumi grozījās par un ap uzņēmumu, kurš it kā sargā "spēli" no atklātības.
Atkal jau bija pagrūti nolikt malā, bet sāka arī nedaudz apnikt katras nodaļas beigās t.s. "cliff-hanger". Tas tomēr ir tik uzkrītoši.
Citādi jau ļoti jauks, izklaidējošs gabaliņš.

pirmdiena, 2016. gada 7. marts

Anderss de la Mote "[geim]"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sen nebija trāpījusies grāmata, kas tā aizrauj. Bija pagrūti nolikt malā. Ja gribat negulētu nakti - lasiet šo trillerīti.
Sākumā gan nepatīkami pārsteidza žargona pilnais literārais stils, tomēr ātri izrādijās, ka tie ir galvenā varoņa prātojumi un apraksti. Bet galvenais varonis nebija no tiem intiliģentākajiem.
Kopumā patika sazvērestības teorijas ideja - "spēle", kurā atzinību alstošiem indivīdiem dod visādus ne pārāk likumīgus uzdevumus, kas jāizpilda. Par to viņi saņem atlīdzību. Savukart sarežģītākos uzdevumus pasūta turīgi klienti, lai distancētos no izpildītājiem. Uzdevumi ir dažādas sarežģītības - no riteņu atskrūvēšanas mašīnai līdz šoka granātai karaliskajā zirgu svītā. Varbūt, ka kaut kas tāds arī varētu pa īstam darboties mūsdienu atzinību super-alkstošajā sabiedrībā (twitter, facebook, instagram utt.).

svētdiena, 2016. gada 28. februāris

Kormaks Makārtijs "Ceļš"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Darbs, kuram piešķirta Pulicera prēmija. Tam vajadzētu kaut ko nozīmet, vai ne? Es arī tā domāju, pirms izlasīju grāmatu. Domājot, ka kaut ko neuztvēru, meklēju Wikipēdijā, ko esmu palaidis garām. Tur pie "literārā nozīmīguma" ir rakstīts, ka tā ir "sirdi plosoša" un "emocionāli satricinoša". Dažiem latviešu autoriem ir spēcīgāki darbi, bet Pulicera prēmiju neviens tiem nav devis.
Es teiktu, ka tā ir spēcīga, bet nekādas patīkamas emocijas gan nerada. Kā vecs reklāmas triks visu laiku tiek atkārtots "auksts", "tumsa", "pelēks" utt. simtiem reižu, lai lasītājs notic. Pēc izlasīšanas atstāto iespaidu gribas pēc iespējas ātrāk "noskalot" ar kādu ne tik drūmu grāmatu.
Vēl par vienu no grāmatas vērtībām tiek uzskatītas attiecības starp tēvu un dēlu, kuri abi ceļo cauri izdegušajai Amerikai. Interesanti, bet dialogi starp viņiem abiem parasti ir 1 lpp. garumā un katrs pasaka ne vairāk par 1-3 vārdiem teikumā. Dialogu nav daudz. Es, protams, kopējo atmosfēru uztvēru, bet kaut ko TĀDU, TĀDU, TĀDU gan neatradu.
Tiem, kas iecienījuši postapokalipses tēmu varūt arī patiktu. Varbūt. Man bija par drūmu.
Vēl es nesapratu, kāpēc dialogi bija tik idiotiski iespiesti, ka faktiski saplūst ar pārējo tekstu. Piemēram:
nevis:
- Tev ir auksti?
- Jā.

bet:
Tev ir auksti? Jā.

Tas taču apgrūtina lasīšanu.

svētdiena, 2016. gada 21. februāris

Mārtins Baklijs "Smilšu graudi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ir skumji, ka cilvēks iegulda tik daudz laika un darba, bet rezultāts ir tik viduvējs.
Autors apceļojis visu Pasauli, visus kontinentus, izņemot Antarktīdu, bet puse grāmatas ir par Āfrikas tuksnesi. Tā bija arī interesantākā puse. Vēl bija interesantas dažas nodaļas par Ķīnu.
Iespaids ir tāds - sākumā autors ir tiešām saistoši aprakstījis ceļojumu pa Āfrikas tuknešiem, jo pašam bijis interesanti. Taču tālāk līmenis krīt, apraksti ir vienmuļi (kā tuksneši :) ). Daudzas epizodes liekas iespraustas grāmatā no kaut kādiem pierakstiem. Bieži vien dialogus, kas raksturo vietējo kultūru faktiski aprauj, bez tālākiem paskaidrojumiem. Dialogi arī ir tādi, kas piesaista uzmanību un liekas nedaudz dīvaini, bet nu kāpēc man ir jāuzmin kādēļ vispār šis dialogs pieminēts un ko tas liecina par vietējo kultūru, ja nav nekādu paskaidrojumu? Es taču lasu grāmatu, lai kaut ko uzzinātu, nevis sāktu pats savu pētījumu!
Ģeniāli bija tas, ka autors vienā nodaļā ir Amerikā, bet nākamajā bez jebkādiem mājieniem tādā pašā stilā turpina rakstīt un tikai pēc lappuses ir saprotams, ka nu jau runa ir par Austrāliju. Tādas vietas bija daudz.
Bildes nav nevienas. Ir kartes, bet tekstu ir grūti sasaistīt ar karti, jo bieži tiek minēti vietējo mazo pilsētu nosaukumi, kuri kartē nav. Mājieni, ka tagad brauks uz, piem. Dienvidamerikas kontinentu nav bijuši pieminēšanas vērti.
Pēdējās 150-200 lpp. (no 480) ir skaidrs, ka divus gadus ilgušais ceļojums pašam autoram bija apnicis bet vēl vairāk bija apnikusi grāmatas rakstīšana un tad nu tas kļuva nožēlojami. Ceļošana pārvērtās par milzu attālumu pārvarēšanu ar autobusiem un lidmašīnām. Apcerējumi kļuva arvien murgaināki, pilnāki ar fantāzijas epitetiem, ceļojuma faktus sāka nomākt vēstures fakti utt.
Nezinu kāpēc es to izlasīju līdz galam. Nevajadzēja tērēt laiku.

svētdiena, 2016. gada 24. janvāris

Aleksandrs Grīns "Nameja gredzens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Zināju, ka ir nameja gredzens kā gredzens, un tāpat arī zināju par Aleksandra Grīna romānu "Nameja gredzens". Vēlējos vairāk saprast, par ko tad īsti fano gredzena nosaukuma pieminētāji. Grāmata ir vairāk leģenda par gredzena mantinieku, līdz ar ko  paša Nameja romāna varoņu starpā nav. Lai arī šo romānu tāpat kā visus citus vēsturiskos romānus caurvij viena un tā pati slimība par bezgalīgiem un nogurdinošiem radurakstiem, tituliem un pilnai laimei arī karaļu, hercogu, kņazu un nez kā vēl vārdiem un kārtas numuriem, tiekot līdz pusei, kā vienmēr romāns kļūst lasāms arvien vieglāk. Autors ir meistars epitetiem pārbagātā valodā, un varbūt dažbrīd nepamana, ka vēl un vēl atkārto iespējams kādu īpaši labi sanākušu epitetu, vai arī dara to, lai pēc iespējas sulīgāk atainotu kādu īpašu romāna varoni. Piemēram, gribi vai negribi, uzkrītoši bija kārtējā Fridriķa epiteti (minēšu tikai 3 no x): "vēstis ... māca Fridriķi vēl vairāk par eksēmas niezu un visiem hemoroidiem"; "un Fridriķis, kasīdamies un drebēdams no niezes, pavēlēja..."; "Fridriķis, kam sala ir ziemu, ir vasaru, sēdēja pie kamīna uguns, kasījās un skatīja cauri ... vēstuli". Visa grāmata ir tēlaini uzrakstīta, un tas, manuprāt, dod lielu pievienoto vērtību autora šim romānam, un ne tikai šim. Tomēr, ja salīdzina viņa romānus, ko esmu jau izlasījis - "Tobago" un "Zemes atjaunotājiem", tad "Nameja gredzenu" ierindoju pēdējā vietā starp šiem trim, tieši tādā secībā, kā tie uzrakstīti: "Nameja gredzens" (labs); "Tobago" (ļoti labs) ; "Zemes atjaunotāji" (izcils).

trešdiena, 2016. gada 20. janvāris

Māris Bērziņš "Svina garša"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Romāns ir par notikumiem Torņakalnā, Rīgā, Otrā pasaules kara sākuma posmā, un par šajā rajonā mītošo īpaši izraudzītu iedzīvotāju likteņa pavērsieniem pāris gadu laikā. Aizrāva plūstošais notikumu izklāsts, kas tika saistīts ar konkrētu cilvēku ikdienas gaitām un pavērsieniem, tādā veidā liekot daudz pamatīgāk izjust to, ko varēja just ikviens Rīgas iedzīvotājs. Klātesamību pastiprināja arī vairāku epizožu norises apraksts konkrētās Torņakalna vietās. Piemēram, deportācijas nakti Torņakalna stacijā, vērojot no Arkādijas parka nomales krūmājiem grāmatas varoņu acīm. Meistarīgi savīti notikumi no ikdienas darba gaitām līdz saskarsmei ar dalību ebreju slēpšanā, izvairīšanos no varas pārstāvjiem, ziņotājiem, visbeidzot nonākšanu neparedzētos apstākļos. Ārkārtīgi aizraujošs romāns par tēmu, kas citā formā nešķistu nemaz tik saistoša lasāmviela. Beigas gan ir baisas.

svētdiena, 2016. gada 3. janvāris

Harijs Sils "Aukstās upes"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pirmkārt jau likās, ka šī būs kārtējā normālā ceļojumu grāmata cietajos vākos. Tomēr izrādijās, ka tā ir knapi 1 cm bieza, mīkstajos vākos, 145 lpp. brošūriņa un paņemot to rokās kļūst žēl iztērētos gandrīz 10€.
Grāmatā aprakstīti 3 mūžību veci nobraucieni ar pa upēm Kanādā.
Laikam vairs nelasīšu šī autora darbus vispār, jo tie ir galīgi "sausi" un vienmuļi. Nav emociju, nav detaļu, nav sulīguma. Ir tikai aptuvena aina. Pilnīgi iespējams, ka tas tāpēc, ka autors tieši tagad izlēmis atcerēties un aprakstīt 10 gadus vecos braucienus, kad īstie emocionālie iespaidi jau zuduši.
Varbūt būtu bijis labāk palūgt Valdim, kurš gandrīz noslīka, uzrakstīt savu versiju par to, nevis lasīt "auksto" faktu virknīti knapi 2 lpp. garumā. Vai Andrim, kuru pirmajā stāstā gandrīz parāva zem ledus kopā ar kolēģi, ja vien viņš nebūtu izlēmīgi un riskanti rīkojies situācijā, kad nav ko zaudēt...
Par sauso stilu varu spriest, jo izskatās, ka arī "Āfrikas josta" sarakstīta tādā pašā stilā.
Es ticu tam, ka viņiem pašiem šie nobraucieni bija ekstrēmi, pilni adrenalīna un brīnišķīgām ainavām, bet pasniegt citiem Harijs to neprot un viss.
Bildes es arī būtu citādāk licis - veiksmīgākās - lielākas, dokumentālās mazākas un vairāk vienā lapā, nevis visas vienādāizmērā.
Tad vēl nemākulīgie dramatizējumi pirmajā, starp citu interesanākajā stāstā. Bija jāapnes laivas pa kanjonu, kurš esot tik stāvs, tik stāvs, ka visu laiku ir "nāves briesmas". Bet ko var redzēt bildītēs? Sniega pilnu mežu, kurā arī uz stāvas nogāzes var izmīt taku vismaz bez nāves briesmām, turklāt vēl atrast vietu nometnei, kurā uzcelt teltis. Ļoti nepārliecinoši pasniegts.
Nez' kādas ir citas šīs sērijas grāmatas?
P.S. Jā, aizmirsu piebilst, ka ir forši, ja ceļojumu aprakstos ir pievienota karte. Šajā grāmatā tās nebija.