Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šī, neapšaubāmi, bija jautrāka par abām iepriekšējām grāmatām. No detektīva gan tur bija gaužām maz. Pārsvarā sadzīviski notikumi.
Arī šī daļa ir lasāma neatkarīgi no iepriekšējām, bet labāk, protams, pirms tam izlasīt abas iepriekšējās. Beigu notikumi saka, ka būs arī nākamā grāmata. Un ir arī - vēl ir kādas 4-as. Nez' tik vai kāda no tām būs arī latviski...
Domāju, ka tagad jautrībai jāpieliek punkts un jāpalasās kaut kas vismaz nedaudz vērtīgāks. Tāda ir vēlme pēc 3. grāmatiņas pieveikšanas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Bet tikai atslodzei. Nekā intelektuāla tur nav. Neko tādu arī negaidīju no tās.
Grāmatas nosaukumam nav pilnīgi nekā kopīga ar tās saturu.
Ja lasot iepriekšējo grāmatu iemācījos jaunu lamuvārdu un domāju, ka tas jau ir nedaudz "par daudz", tad šeit tas tika pielietots 20x vairāk kā iepriekšējā.
Tiesa šī daļa bija smieklīgāka. Nu un "sausais atlikums" no tās arī ir apmēram tik pat daudz, cik šeit izlasījāt.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Godīgi sakot, es sākumā galīgi nesapratu, ko lasu. Tieši tik saraustīti un murgaini likās. Var jau būt, ka tas atkal tāpēc, ka lasīju vēlu vakarā, kad grāmata pēc pāris lappusēm krīt uz sejas. Bet nu nē. Tāds dienasgrāmatas stiliņš ar īsiem vienkāršiem teikumiem. Vēlāk izrādijās, ka var pierast pie tā, ka autore ir sieviete, bet viss romāns ir notikumu izklāsts pirmajā personā kā izmeklētāja pieraksti ar [mazliet ciniski] emocionālām piezīmēm. Pie tā tik tiešām nācās pierast.
Kopumā patika. Bija patiešām smieklīgi brīži. Es jau neticēju, ka kāds var uzrakstīt tā, ka es sasmietos, bet izrādijās, ka var. Redz' grāmatiņas par slepkavībām var būt arī jautras.
Esmu jau nopircis arī abas nākamās grāmatiņas un tām ķeršos klāt jau ar pareizo uztveri par stilu un gūšu vēl lielāku gandarījumu.
Tāds omīšu romāns, bet man ir vienalga. Man patika. Vācieši ir uzņēmu ši arī filmu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Lai arī vairākas reizes esmu redzējis abas filmas, tomēr pieķēros grāmatai, jo cerēju tur izlasīt to kā filmā nav. Tā arī bija. Patiesībā pat pārsteidzoši daudz atšķirību. Piemēram grāmatā vella kalpu kāzas notika ... ziemā un vispār pēc notikumiem Māras dzirnavās, nevis pirms. Ar filmu sakrita tikai dažas pirmās nodaļas no kopumā 50. Turklāt filma tomēr ir ļoti saraustīta. Paturēts ir tikai motīvs. Otrajai filmai - "Vella kalpi vella dzirnavās" vispār nav faktiski nekā kopīga ar grāmatā aprakstīto.
Pati grāmata ir tāda sirsnīga, vienkārša, mazliet panaiva patīkamās devās un dažviet vislabākajā nozīmē arī smieklīga. Tur arī nozīmīga daļa veltīta "jūtu ķīmijai" starp vella kalpirm un sievietēm viņiem apkārt.
Nobeigums nu gan bija mazliet paskarbs. Kad ir jau sarasts ar galvenajiem varoņiem, viņu līgavām un piedzīvojumiem un pēdējā nodaļā - kāzas, Rutku Tēvs pēdējā pus lappusē izstāsta kad katrs no galvenajiem varoņiem un viņu sievām dabūja galu :( Tas atstāja nepatīkamu pēcgaršu.
Lai vai kā - modernajos romānos neatrast ne to stilu, ne sirsnību un pat ne tādu humoru. Īsta medusmaize! Vietām netrūkst arī spriedzes un asiņu kā trillerī, bet tas viss pasniegts ar pārsteidzošu vieglumu un bez detaļām tādejādi nepadarot vardarbību par galveno vadlīniju, kā tas bieži mēdz būt mūsdienīgos "mākslas darbos".
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Nosaukums lika domāt, ka faķīrs iesprūdīs skapī kaut kādu notikumu rezultātā, bet faktiski tas bija notikums dēļ kā viss sākas. Tāda neprognozējamība bija arī visas grāmatas garumā - līdz pašām beigām.
Patiesībā šī ir nevērtīgākā grāmata, kuru esmu lasījis. No kaitinošām piezīmēm kā izrunāt galveno varoņa vārdu līdz pat nevajadzīgām atmiņām kā viņš seksuāli izmantots bērnībā... Šis romāns līdzinās tai "ziņu" kvalitātei, kas atrastas Instagram vai Youtube un biedējoši pārņem Latviju ziņu portālus. Vienīgais labums bija tas, ka tā izlasījās dažos vakaros.
Smieklīgs bija tikai viens moments. Pārējais viss bija pat nedaudz vulgārs. Stereotipi, neizprotama ņirgāšanās par dažām slavenībām un veselām tautām.
Sausais atlikums - nulle. Laikam tiešām grāmatu šodien var sarakstīt jebkurš.
Ņemot vērā saturu, pilnīgi pieļauju, ka "fakts", ka romānu sarakstījis spāņu izcelsmes franču robežsargs mobilajā telefonā drīzāk liekas reklāmas triks.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
755 lappuses. Un ne jau tāpēc, ka fonts būtu kā bakalaura darbiem :D. Neesmu vēsturisko romānu piekritējs un tāpēc likās, ka lasīšu ļoti ilgi, bet realitātē romānu pieveicu diezgan ātri tāpēc, ka bija diezgan interesanti.
Galma intrigas. Tā var divos vārdos aprakstīt pirmo pusi grāmatas. Otra puse jau ir autoram daudz tipiskāka - ilga "bedres rakšana" līdz efektīgam situācijas atrisinājumam - gluži kā "Grāfs Monte Kristo".
Atceros arī, ka bērnībā esmu skatījies filmas, bet neatceros no tām gandrīz neko. Tikai atsevišķas no konteksta izrautas detaļas. Tas padarīja romāna lasīšanu interesantu.
Kā jau tā laika rakstniekiem galveno varoņu rakstura īpāšības ir pārspīlētas, bet šoreiz - saprāta robežās. Pārsteidzoši bija tas, ka puse no musketieriem patiesībā bija alkoholiķi.
Grāmatas epilogs liek domāt, ka turpinājumu nav, bet izrādās, ka ir. Un veseli divi. Tiesa reti sastopami latviešu valodā. Būs grūti nomedīt.
Esmu izlasījis "Grāfu Monte Kristo" un šo. Šobrīd izskatās, ka izlasīšu arī citus autora romānus. Tik ļoti man tomēr patīk tas stils.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Jāsāk ar to, ka biju gaidījis kaut ko citu no šīs grāmatas, proti, ka saistošā veidā būs izstāstīts kā un kāpēc radās viss, kas atrodams mūsdienu mājā. Tā vietā bija izvērsti visdažādākie notikumu un faktu apraksti, kam nav ne mazākā sakara ar nodaļas nosaukumiem, kas ir, piem. "guļamistaba", "gaitenis", "bēniņi", bet reizēm māju kā tādu. Tā piemēram par žurkām rakstīts nodaļā "kabinets", nevis "pagrabs" vai "bēniņi" tikai tāpēc, ka kabinetā esot bijis žurkas slazds. Savukārt pēdējā nodaļā "bēniņi" par šo mājas daļu nebija rakstīts vispār nekas. "Bez problēmām" atradīsiet kokvilnas rūpniecības vēsturi utt.
Tieši tāpat uzkrītoši bija biežie "to nezin neviens". Saprotams, ka 20 lappušu garais atsauču saraksts ar simtiem atsauču nepārprotami norāda uz pamatīgiem pētījumiem, bet tas, ka autors nav atradis izskaidrojumu kādam faktam tomēr nenozīmē, ka to nav iespējams izdarīt.
Īsts haoss ir hronoloģijā. Vienas nodaļas ietvaros notiek lēkāšana pa vairākiem gadsimtiem. Nākamajā nodaļā atkal tas pats. Labāk būtu bijis grāmatu veidot hronoloģiski nevis sagrupētu pa mājas telpām.
Šī ir jau trešā Braisona grāmata, kuru lasu ar interesi. Un lasīšu arī nākamo, kad tāda būs. Pārējās abas arī varat atrast šajā blogā.
Braisons savās grāmatās saistošā valodā pasniedz milzīgu daudzumu faktu no visdažādākajām sfērām. Diemžēl galvā paliek tikai vispārsteidzošākie. Faktu ir tik ļoti daudz, ka tos nevar visus atcerēties. Tomēr katru lappusi lasīju ar lielu interesi.
Lasījās gan lēni, jo prasa koncentrēšanos, lai izprastu uzrakstīto. Tā kā ikdienā netrūkst spriedzes, tad ne vienmēr spēju pievērsties šai grāmatai. Pa vidam izlasīju kādas 5 citas grāmatas :)
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Grāmatā ir divi romāni. "Meteora medības" biju izlasījis sen un nekādu sajūsmu vai aizrautību tas neizraisīja, tomēr bija interesantāks par otro. Tagad izlasīju otro.
Liels mantojums tiek sadalīts uz pusēm
starp ļauno un labo. Labais rada pārtikušu demokrātisku pilsētu, bet
ļaunais - gandrīz vai uz verdzību balstītu drūmu pilsētu, kas ražo
ieročus lai iznīcinātu "labo"pilsētu. Ļaunais beigās dabū galu, bet
labie tiek cauri sveikā. Tik vienkārši.
Žilam Vernam ir divu veidu romāni - ceļojumu un vientiesīgie. Šis noteikti ir vientiesīgais. Vientiesīgs sižets, vientiesīgi pozitīvie varoņi. Lai gan kāds vientiesīgs, naivs, pārpašaizliedzīgs, pārlabestīgs, pārcēls, pārgudrs, pārveiksmīgs utt. varonis ir gandrīz katrā viņa darbā, šajā tas kļuva nedaudz kaitinošs. Citos to "nezāli" lieliski pārmāc notikumi vai vides apraksti.
Tomēr pati lielākā vilšanās ir tā, ka "Begumas pieci simti miljonu"... nemaz nav Žila Verna sarakstīts, bet tikai pārveidots kāda Paskāla Grusē romāns... pag', pag' - varbūt, ka tieši tā ir labā ziņa! :D
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Domāju, ka šis būs interesants tehnotrilleris, bet kaut kas tomēr pietrūka, lai atzītu to par lasīšanas vērtu. Protams, protams, ja liekas normāli hiēnu mutanti, kas spēj izvairīties no lodēm, tad gan patiks lasīt :).
Sākumā sižeta attīstība no diviem rakursiem bija tik attālināta, ka likās lasu divas vai pat trīs grāmatas. Tā tas turpinājās "tikai" pusi grāmatas. Vienīgais labums, ka šādas grāmatas lasās ātri.
Visinteresantākis likās pēcvārds, kas pamudināja parakāties internetā. Rezultāti mazliet izbrīnija apstiprinot autora vārdus grāmatas sākumā, ka patiesība var izrādities interesantāka par romānu. Pameklējiet "xerum 525", paskatieties bildītes, palasieties (lidojošie šķīvīši, alternatīvie "Manhetenas projekti", laika mašīnas, sazvērestības teorijas utt.). Dievs vien zina ar ko tik vēl nacisti nav nodarbojušies. Brīžiem liekas, ka viņi patiesi kādreiz ir bijuši par mata tiesu no pārlaicīga lēciena tehnoloģijās.
Kaut kādā brīdī nokaitīnāja nepārtrauktā lēkāšana uz citu sižeta līniju esošo apraujot ar t.s. "cliffhanger" - pašā interesantākajā brīdi. Man tas liekas vienkarši pārspīlēti samāksloti.
Ja tērējat laiku, tad labāk uz "xerum 525" meklēšanas rezultātiem Google, nevis pašu grāmatu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Īsta piedzīvojumu grāmata, jo piedzīvojumi sākās jau ar tās iegādi :D
Grāmata ir atkārtots izdevums, un atradu, ka to var iegādāties biedrībā "Latvietis" uz kuras telpām tad arī devos. Godīgi sakot, tīrās ziņkāres pēc tur pat plānoju nopirkt arī Ādolfa Hitlera "Mana cīņa", kuru tomēr diezin vai kaut kad lasīšu, bet tas cits stāsts.
Biedrībā "uzrāvos" uz, laikam, pašu Leonardu Inkinu, kurš meklējot grāmatas ievelk mani sarunā, kuras laikā pus pa jokam sāk "smadzeņu skalošanu" ultra labējā nacionālistiskā stilā. Kad tā runājoties pagājušas minūtes 20, kuru laikā man visu laiku nāk smaids par to visu, saprotu, ka mans nākamais teikums būs tīrā uguns izsaukšana uz sevi. Tomēr tā kā biju nolēmis iegādāties arī Ādolfa sacerējumu, paziņoju par to savam sarunu biedram :D Dabīgi, ka "spiediens" pastiprinās un saruna ievirzās daudz nekautrīgākā gultnē. Paiet vēl minūtes 20, kuru laikā nu jau turpinot stulbi smaidīt plānoju, kā pieklājīgi tikt vaļā no tā visa, līdz beidzot ierodas kaut kāda biedrības tante, kas būtībā mani "izglābj". Sagaidot pareizo brīdi atvados un laimīgs ar iegūtajām grāmatām ātri dodos prom. Tieši pēc šīs sarunas sapratu kāds spēks mēdz būt propogandai, kur viedoklis tiek sajaukts ar puspatiesibām, izmeklētiem argumentiem, stipri sajaukts un pasniegts pilnīgā pārliecības mērcē :)
Ja esat tikuši līdz šai vietai, tad varat uzelpot - tagad par pašu grāmatu.
Patīkams pārsteigums, ka pirmās simts lappuses patiešām ir ļoti interesantas, kurās aprakstīts turpceļš ar visām avārijām. Tālāk 150 lpp. seko Cukura piedzīvotais un novērotais Gambijā un ap to. Un vēl 150 lpp. ar atpakaļceļa aprakstu.
Valoda ir vienkārša, stils tāds kā tajā laikā runāja - nav izrediģēts. Brīžiem cilšu apraksti paliek garlaicīgi, bet var iztikt. No rakstītā nenoliedzami staro autora patriotisms, bet citādi emociju ir pamaz. Ir daudzas melnbaltas bildes, kurās vairums ir cilvēku portreti... Tikai dažas bildes liekas interesantas un tās nav portreti.
Tas kas mani izbrīnija, bija tas, ka turpceļā Cukurs avarēja apmetot lidmašīnu riteņiem gaisā nesabojājot to, citā epizodē viņam gaisā faktiski salūza motos (saliecot kloķvārpstas utt.). Vairākas reizes motors principā parstāja darboties. Nomainītais motors arī bija defektīvs. Atpakaļceļā viņš bija pastāvīgi te slims ar neizskaidrotu drudzi, malāriju, te vesels, te atkal slims, te vesels. Vairākas piespiedu nolaišanās, negaisi, smilšu vētras, apmaldīšanās tuksnesī, virs purviem, bet degvielas maz utt. Citiem vārdiem sakot ir pilnīgi neticami, ka viņš atgriezās Latvijā ar veselu ādu un savu lidmašīnu C3. Pinīgi neticami...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vēsturiskais romāns par Latviju, šoreiz par 1700tajiem gadiem. Precīzāk - par rajonu, kur patlaban atrodas Dunte, Liepupe, Skultes muiža, Skultes baznīca. Stāsts par muižniecības, tigotāju un vietējo attiecībām. Var redzēt, ka autoram paticis aprakstīt arī visai tuvas attiecības līdz dažādas pakāpes sīkumiem, kas protams, darbu padara dzīvāku. Fona informācija grāmatā ir vēsturiskos romānos neiztrūkstoši ietvertie raduraksti un svarīgāko īsto notikumu atspoguļošana. Centrālā persona ir kāds mežā dzimis bērns, kas visu dzīvi cenšas atriebt slikto izturēšanos pret saviem vecākiem. Tam visam pa vidu darbojas tā laika Rīgas mērs, Minhauzens, Garlībs Merķelis, u.c., maznozīmīgākas personības. Kā beigās izrādījās, tad Aģes upes nosaukums ir izmantots par pamatu lībiešu vietvārdam Adiaminde, kur arī visi notikumi grāmatā risinājās. Šī ir pirmā no cikla "Viņpus vārtiem" grāmatām, un nešaubīgi lasīšu arī pārējās.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Grāmata par Jaunsudrabiņa puikas gadiem laukos. Īsi stāstiņi dažu lapu garumā apraksta no puikas skata punkta lauku saimniecībā notiekošo. Biju iebaidīts, ka šāda rakstura darbos ir šausmīgi daudz aprakstošā materiāla, un tāds tiešām te bija, bet par laimi tikai pirmajā nodaļā. Sākumā autors aprakstīja pilnīgi visus sīkumus lauku sētā, kurā viņš kā puika pavadīja bērnību, un man šķiet, ka līdzīgā stilā bija iecerējis arī pārējo grāmatu, taču varbūt ātri saprata, ka tas būtu mokoši gan viņam, gan lasītājam. Laikam jau tādejādi bija domāts iepazīstināt lasītāju pēc iespējas precīzāk ar vidi, kurā risinās notikumi, bet stipri šaubos, ka tas palīdzēja lasīt tālāko tekstu. Katrā gadījumā, ja ir tikts pāri pirmajai nodaļai, tad var arī atviegloti nopūsties, jo tālākais ir diezgan aizraujoši.
Katrs stāstiņš ir veltīts kādam notikumam, cilvēkam vai darbībai. Piemēram, vairāki stāstiņi bija par čigāniem, kuri kā izrādās dzīvojuši nelegāli lauka malā teltīs, un visiem no tiem bijis bail. Tad, piem., par skroderi, kā tas pie viņiem dzīvojis sezonu, šuvis visiem apģērbu un tad aizgājis tālāk. Par dažādām puiku izklaidēm laukos, vārnu medīšanu un ēšanu. Autors aprakstīja arī dažus procesus, piem., maizes cepšanu, graudu attīrīšanu, dzijas vērpšanu, u.c., taču vai nu man ir slikta uztvere, vai arī viņam īsti neizdodas uzrakstīt šos procesus tik saprotami, lai nezinātājs tos varētu izprast. Man neizdevās, un tāpēc mazliet vīlos. Bet pārsteidza tas, ka nebija sausi un literāri pareizi aprakstiņi, bet visus stāstus caurvija arī ironiskas piezīmes, kas, protams, lasāmvielu manās acīs beidzot padarīja nevis par vienu no obligātajām literatūras grāmatām no skolas laikiem, bet par visnotaļ interesantu lasāmvielu tagad.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Nu tad beidzot gadījās tā, ka nenācās vilties! Apmēram jau bija zināms kādā stilā grāmata būs sarakstīta. Patika tas, ka notikumi bija neprognozējami. Un vispār šī manā skatījumā padevusies labāka kā "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda", jo nebija tik pārspīlēti daudzas sagadīšanās.
Pašam par pārsteigumu nevaru pat atrast kur piekasīties :D. Gribu tikai vēl tikai uzslavēt tulkotāju. Ir tomēr jāmāk iztulkot tā, lai nepazaudētu šāda specifiska stila šarmu.
Autoram kaut kāds klikšķis tomēr ir ar tām atombumbām. Ja "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" tā figurēja epizodiski, tad šeit tā bija pašā centrā visu romānu.
Ļoti jauka, gaumīgi izklaidējoša lasāmviela.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pirmā doma izlasot bija, ka nav vērts lasīt, jo tipisks mājsaimnieču romāns. Brīžiem lasot gribēju pāršķirt lappuses vai nolikt grāmatu malā pavisam. Jutos nedaudz vīlusies, jo vāka noformējums un anotācija radīja pavisam citu iespaidu. Biju gaidījusi kārtējo ātri izlasāmo “sieviešu romānu”, bet ar savu mierīgo valodu un psiholoģiski labi atainotiem cilvēku raksturiem, tas mainīja manas domas.
Lastot varēsiet līdz ar grāmtas varoņiem pārdzīvot nodevību, mīlestību, nāvi un piedošanu.
Sākumā mazliet dīvaina un uzmācīga likās plastmasas trauku “Tupperware” reklamēšana, kuri ļauj sakārtot savu pieliekamo un radīt šķietamu kārtības sajūtu arī dzīvē. Tomēr ne visas problēmas ir atrisināmas ar neavinojamu pieliekamo. Aiz sakārtotās ārienes slēpjas baisi un tumši noslēpumi.
Grāmata vēsta cik tomēr cilvēka dzīvība ir trausla un, ka mums būtu jāsargā tas kas mums katram ir vissvarīgākais.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Biju visai izbrīnīts, kad uzzināju, ka "Robinsonam Kruzo" ir šāds turpinājums. Likās daudzsološi, bet beigās - nekā.
Labi, ka nebija daudz ko lasīt. Nedaudz nācās mierināt sevi ar domu, ka jo vairāk izlasu grāmatas, kuras nav tā vērtas, un ielieku savu viedokli blogā, jo vairāk laika es ietaupu citiem.
Pirmā puse grāmatas vispār nebija par Robinsona Kruzo piedīvojumiem, bet gan par to cilvēku piedzīvojumiem, kas palikuši uz salas pēc viņa. Visu laiku prasījās atvērt pirmo grāmatu un apskatīties ar ko tad īsti tā beidzās. Tomēr noslinkoju un nepaskatījos.
Gaidīju, kur tad sāksies īstie piedzīvojumi, bet sagaidīju "tik un tik dienas braucām uz tādu pilsētu, tur palikām tik un tik ilgi, bet pēc tam braucām uz citu pilsētu". Tik ļoti bezkaislīgu un nabadzīgu piedzīvojumu grāmatu man nācās lasīt pirmo reizi.
Domāju, ka pat mērķauditorijai - pusaudžiem vai pat bērniem nevajadzētu to lasīt. Un arī šeit man vairs nav ko teikt.
