otrdiena, 2019. gada 30. aprīlis

Anšlavs Eglītis "Līgavu mednieki"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Savulaik Kārlis Streips šo un "Homo novus" nosauca par "šedevriem", kas arī bija pamudinājums sākt lasīt Anšlava Eglīša romānus.
"Līgavu mednieki" ir pirmais Anšlava Eglīša romāns. To arī varēja manīt tekstā.
Lai arī šis nav labākais no autora romāniem, ko esmu lasījis, tomēr savs šarms ir arī šim darbam. Ja atmet pārlieku detalizētos aprakstus, kas šad un tad romānā parādās, tad tas ir tīri lasāms. Bija jau arī garlaicīgās vietas - tie paši detalizētie apraksti un mazliet pietrūka dialogu.
Personvārdi gan ir kolorīti, piemēram mājskolotājs Šeturiņš, vai viens no dēku stāstītājiem - Sprukulis :).
Arī citas Anšlava Eglīša asprātības atrodamas šajā romānā. Visvairāk man patika kā jūrnieks dalījās padomā, kā dzīvot "pa lēto". Nevajagot pirkt vīriešu zeķes, kuras maksā tikpat, cik sieviešu zeķes. Jāvelk sieviešu zeķes, jo tām pirmā izdilstot pēda. Tad to sieviešu zeķi pavelk uz leju, cauro pēdas daļu nogriež, bet galu aizsien ciet un staigā tālāk.

ceturtdiena, 2019. gada 4. aprīlis

Jūnass Jūnasons "Simtviengadnieks, kas domāja pārāk daudz"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pēc pēdējās autora grāmatas par slepkavnieku Andersu es uz šo grāmatu liku lielākas cerības nekā tā izrādījās pelnījusi, jo pirmā daļa - "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" man kaut cik patika tās oriģinalitātes dēļ. "Analfabēte, kas prata rēķināt" tomēr paliek pirmajā vietā.
Sākumā vēriens un iecere likās gana plaša - paironizēt par Ziemeļkorejas vadoni un citiem lielvaru vadītājiem. Tomēr pēc 1/4 daļas no sākuma vēriens saruka līdz vienmuļajam un neinteresantajam slepkavnieka Andersa stilam gandrīz vai to kopējot, jo atkal sākās apšaubāmu biznesa ideju realizācija ar mērķi tikt pie naudas. Kaut cik sižets atdzīvojās tikai uz beigām, bet man ar to bija par maz.
Galvenais varonis arī nav "daudz jautrāks" kā rakstīts anotācijā. Varbūt bezrūpīgāks? Varbūt jau būt...
Nekādu sajūsmu pēc izlasīšanas nejutu. Drīzāk sajūta bija "nekāda".