Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Sākums likās pat labāks par "Pāri citroniem". Vidusdaļa gan bija garlaicīgāka.
Bija jūtams, ka autors pēc pirmās grāmatas panākumiem jau nedaudz saslimis ar zvaigžņu slimību, bet varbūt tā bija dabīga tieksme kļūt par labāku rakstieku. Lai vai kā, dažviet likās, ka ir pārspīlēts un pavisam nedaudz samākslots stāstījums vai arī notikumu atainojums. Grāmatas otrajā pusē gan šis trūkums bija nemanāmi pazudis. Nekas traks, bet pēcgarša palika.
Vēl nedaudz dīvaini likās, ka dažas nodaļas bija saistītas ar viņa rakstnieka karjeru. Sanāk neliels paradokss: cilvēki pērk grāmatu, kurā rakstīts, ka viņš kļūst slavens tāpēc, ka pērk viņa grāmatas :D Iemesls tam bija pirmās grāmatas panākumi un tomēr, ja otrajā grāmatā tiek minēts tas, kā viņš raksta otro grāmatu, nu tas ir drusku dīvaini.
Beigās ir intervija ar autoru, šķiet, pēc daudziem gadiem kopš pirmās grāmats iznākšanas. Mani pārsteidza šis: "Mēs tikko ierīkojām zaļos jumtus, kas apklāti ar augsni un sausumizturīgiem augiem un zali - tādējādi mums izdevies ziemā pacelt guļamistabas temperatūru līdz patīkamajiem sešiem grādiem." Citāts labi raksturo tos reālos apstākļus kādos viņi dzīvo un arī attieksmi pret to visu :)
Ir vēl trešā daļa "Mandeļu ziedu novērtēšanas biedrība", kuru kārtējo reizi Latvijas izdevniecību labākajās tradīcijās BaibaBooks neizdeva un neplāno izdot.
Es iegādāšos gan pēdējo grāmatu gan vēl 2-as autora grāmatas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Es teiktu, ka bija patīkami lasīt. Tieši tik daudz un ne vairāk. Cauri visai grāmatai vijas tāds spānisks vieglums ar nelielu ironijas vai sarkasma pieskaņu kā nu kurā vietā nepieciešams. Tā kā daudz rakstīts par cilvēkiem ar kuriem autoram bija un ir saskarsme, bet lielākā daļa no tiem māk lasīt, pat arī tādi, kas pēc autora domām neprata, tad grāmatā uzrakstīt kaut ko ne tik cildinošu bija jāmāk. Ar to autors labi ticis galā. Ļauna jau nekā nebija, bet, piemēram, iepriekšējais mājas īpašnieks bija tāds drusku kretīnītis un tas tad arī dabūja attiecīgu vērtējumu.
Grāmata faktiski sastāv no ne pārāk gariem stāstiem par dažādiem atgadījumiem un to "kā lietas notiek Spānijā", kad 40 gadu vecumā ar sievu un visu iedzīvi pārceļas no Anglijas uz dzīvi Spānijas laukos kalnainā apvidū. Labi, ka stāsti ir puslīdz hronoloģiskā secībā. Vismaz stāstu sākums.
Šāda rakstura literatūrai parasti interesantā daļa ir nianses, kuras te netrūka. Tieši tur es saskatu tās vērtību.
Nezinu, kāpēc grāmatu cenšas reklamēt kā baigi jautro. Es tur daudz nesaskatīju ne pārspīlētu jautrību ne kaut ko depresīvu. Optimismu gan.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Arvien grūtāk ir pateikt, ka ir vērts lasīt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka Jū Nesbē sevi ir izsmēlis, vismaz tieši ar Harija Hola tēlu. Viņam vajadzēja pabeigt šīs grāmatas ar iepriekšējo sēriju.
Lai arī Jū Nesbē ir atgriezies pie tā, ka beigās vainīgais ir kāds, ar kuru viņš lasītāju ir iepazīstinājis, tomēr tādu lielu pārsteigumu nav. Vienīgais pārsteigums ir par to, kā kārtējo reizi viņš izgrozās no bezizejas situācijas grāmatas beigās, kur arī šoreiz viņam draudēja "nenovēršamas" nāves briesmas.
Toties mans pārsteigums šī bloga ieraksta lasītājam ir tāds, ka slepkava ir nenormālais maniaks no iepriekšējās grāmatas - Valentīns Jertsens, taču organizators ir psihologs-vampīrists :D Varbūt kādam tāpēc būs interesantāk lasīt.
Mazliet lēti sāk šķist arī mēģinājumi likt lasītājam domāt, ka vainīgais ir neīstais cilvēks. Šīs vietas nu jau ir atpazīstamas. Tomēr tāpat tradicionāli līdz pat pēdējām lappusēm saglabājas intriga par īsto vainīgo. Tāpat sākumā nu jau kādās 3-4 grāmatās Harijs Hols ir apņēmies vairāk neizmeklēt slepkavības, bet viņu vienmēr pierunā vai piespiež...
Diemžēl nepamet sajūta, ka romāns tiek mazliet stiepts.
Es droši vien aizmocīšu līdz galam arī pēdējo grāmatu no šīs sērijas, taču es negaidu, ka man radīsies kāda sajūsma par to.
