Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Negaidīti labs kriminālromāns. Pilnīgi ne ar ko neatpaliek no ārzemju rakstnieku sarakstītajiem. Un kāpēc būtu jāatpaliek? Mūsējie arī prot labi rakstīt!
Man patika, ka bez galvenajiem notikumiem tieši nesamāksloti lasītāja uzmanība tika noturēta visas 400 lappuses. Patika arī konsekcence ar kādu viena nodaļa bija par vienu sātsta līniju, bet otra par otru, līdz tās saplūda. Ne reizi nebija tā, ka divas nodaļas pēc kārtas ir par vienu sižeta līniju. Tas ātri ļāva pierast pie "ritma".
Personāži bija nostrādāti vienkārši izcili: seksuāli kārīgais pulkvedis, pusnarkomāniskā psihoterapeite, bagātie Šapiro dzimtas locekļi, abas tās prastās liverpūlietes :D u.c.
Jurģis Liepnieks jau nebūtu polittehnologs, ja nebūtu arī zemteksti, kas vairāk attiecas uz to kādām metodēm strādā policija un kā vispār lietas ir "sakārtotas" Latvijā. Es pilnībā pieņemu, ka tas, kas tur rakstīts galīgi nav tālu no patiesības tāpēc, ka tā klaji jau to nedrīkst teikt, bet romānā iestrādāt ko tādu jau ir labi aprobēta metode. Es tikai negribu ticēt, ka ir tik slikti, ka KNAB un SAB ir organizētās noziedzības aizstājēji valstī, bet kas zina...
Likās, ka beigās pietrūka "atrisinājums" sižeta līnijai attiecībā uz puikas mammu un pašu galveno varoni. Tomēr tas ir neliels un nebūtisks trūkums.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Es tā arī nesapratu kāda jēga bija rakstīt šo grāmatu. Cerēju, ka būs aprakstīts kā Koriolāns Snovs kļuva par prezidentu, bet paliku vīlies, jo stāsts ir par Snova pusaudžu laiku.
Līdz 200. lappusei īsti nekas nenotika. Tas ir par daudz priekš 570 lpp. gara stāsta.
Autore ir izdomājusi arī neuzrakstīt, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - Lusiju Greju. Tas atstāja nepabeigtības piegaršu. Iespējams, ka tas viss ož pēc nākamajiem turpinājumiem.
Man pietrūka arī dinamikas un par daudz bija "pusaudžu mīlestības slienas" un vēl tie bezatskaņu dzejoļiem līdzīgie savārstījumi no kā var secināt, ka tā tomēr ir izteikti pusaudžu lasāmviela.
Citreiz arī no neinteresantām grāmatām kaut ko iemācās, jo autors tajās ielicis kādu izpētes darbu un faktu kopumu. Pēc šīs palika tukša vieta. Tīra fantāzija. Iespējams, ka šī ir pirmā grāmata no kuras nejūtos ieguvis ne nieka.
Labāk izlasiet oriģinālo "Bada spēļu" triloģiju.
PS. Atradu arī ap 10 rakstības un sintakses kļūdām, kas Zvaigznes grāmatām parasti nav raksturīgi, bet nu jau sāk palikt raksturīgi.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Viennozīmīgi skarbi dzīves līkloči. Autors neslēpj, ka jau no pusaudžu gadiem nodarbojies ar nelikumībām. Šajā grāmatā var izlasīt tādas noziedzīgās Pasaules nianses, kuras parastiem cilvēkiem citādi neuzzināt. Piemērām, pārsteidza cietuma bandu kauju apraksti Ekvadoras cietumā.
Neskatoties uz to, ka viņš ir pārdzīvojis daudzus tiešām skarbus dzīves pagriezienus, es tomēr nevaru piekrist visiem viņa uzskatiem.
Būtisku dzīves daļu autors ir pavadījis cietumā, ko uztver kā attīstošu dzīves skolu, taču, ja tā var teikt, manuprāt, viņam, paveicās pašā sākumā ar izdzīvošanu cietumā.
Pirms nokļūšanas cietumā kāds pieredzējis cietumnieks viņam deva labus padomus par to kā tur izdzīvot. Cietumā viņš nonāca vienlaikus ar kādu citu cilvēku, kuram šādi padomi acīm redzami netika doti un tās bija briesmu lietas, kas ar to cilvēku notika. Autors mazliet augstprātīgi izsakās par to cik stulbs bija tas otrs un, ka tieši tāpēc vajag, lai izdzīvo stiprākie un "labākie". Autoram empātijas vietā piemīt drosme. Bet vai autors ir padomājis kā būtu iegrozījusies viņa cietuma dzīve, ja viņš būtu bijis tas otrs - tas, kurš nesaņēma padomus? Kas būtu palicis pāri no viņa [ego] pēc tāda sākuma?
Tomēr drosme ir īpaši izceļama, jo autors pēc grāmatas sarakstīšanas piedzīvoja jaunas nepatikšanas.
