trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Douglas Preston "The Lost City of the Monkey God: A True Story"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vai varat iedomāties, ka mūsdienās vēl kaut kur būtu īsti, biezi džungļi, kuros cilvēka kāja nav spērusi soli gadsimtiem ilgi un nav īsti zināms, kas tajos atrodas? Šajā grāmatā par tādiem ir rakstīts. Un arī par to ko tajos var atrast, piemēram, dzīvniekus, kas nebaidās no cilvēka, indīgas čūskas, neārstējamas slimības.
Vispār jau sareklamēta šī grāmata bija par daudz, vienīgi interesanti, ka arī no recenzijām varēja noprast, ka viss stāsts grozās ap atrašanos džungļos, kas ir pilni ar čūskām un, ka tur bija briesmīgi apstākļi. Patiesībā tieši atrašanās džungļos noritēja pārsteidzoši vienkārši un mierīgi. Cilvēku grupa no helikopteriem izsēdās mazāk aizaugušā džungļu pleķītī tiešā tuvumā senajai pilsētai, kuru atklāja izmantojot "lidar" tehnoloģiju, lai klātienē pārbaudītu, ka pilsēta tur tiešām eksistē. Padzīvojuši tur kādu nedēļu viņi devās prom.
Liela daļa grāmatas tika veltīta "zudušās pilsētas" meklēšanas vēsturei, kas bija tik pat interesanti kā otra lielā daļa par pēcekspedīcijas posmu. Tomēr "džungļu posmu" es gaidīju visvairāk un jutos nedaudz vīlies, jo biju domājis, ka grāmatas notikumu centrā būs problēmas džungļos. Saprotiet, nekas tā neiepriecina kā ziņa, ka citiem neveicas :D
Autors diezgan bezcerīgi mēģināja aprakstīt kā ir atrasties īstos džungļos un kā tur izskatās no iekšpuses, bet es domāju, ka vārdiem to arī nav iespējams izdarīt un arī fotogrāfijās tas nav parādāms. Tajā vidē ir jāatrodas ar visām piecām maņām, lai pilnvērtīgi sajustu visu to, kas tur ir.
Divi fakti gan palika atmiņā ļoti spilgti. Pirmais - cilvēki vienkārši nožēlojami sapostīs jebkuru vidi, kurā uzturās. Autors tajā pašā vietā atgriezās pēc gada, tikmēr pilsētu sargāja armijnieki. Salīdzinājums ar pirmreizējo ierašanos labi parādīja, kā viena gada laikā var sačakarēt kaut ko skaistu. Otrs - īstās problēmas ekspedīcijas dalībniekiem parādījās pēc džungļu apmeklējuma, jo puse no viņiem par piemiņu ieguva "jaukus zīmodziņus" leišmaniāzes izpildījumā. Šī infekcija pagaidām vēl nav ārstējama, tā ir tikai apārstējama līdz līmenim, kad to kontrolē imūnsistēma, taču tas notiek ar tādām zālēm, kurām ir briesmīgi blakusefekti. "Melna mēle, kas izskatās spalvaina" varētu būt maigākais no blakusefektiem (patiesībā šādu blakni es savulaik izlasīju vienām antibiotikām kuras kādreiz nācās lietot :D).
Grāmatas nobeigums jau nu bija dikti depresīvs. Tā kā inficējās arī pats autors, un es domāju, ka viņš saprot, ka viņam pienāks beigas no leišmaniāzes, tad viņš uzskata, ka mūsu civilizāciju kādreiz noslaucīs no zemes virsas kāda slimība. Tā esot noticis ar visām iepriekšējām civilizācijām, t.sk. "zudušās pilsētas" iedzīvotājiem.
Pēc iepriekšējās grāmatas izlasīšanas angļu valodā pirmās lapas šajā grāmatā šķita uzrakstītas zināmākiem vārdiem vai arī mans vārdu krājums bija pieaudzis. Vienalga - gūtās atziņas lasot iepriekšējo grāmatu svešvalodā par to, ka vārdnīca faktiski nav nepieciešama nostrādāja lieliski arī šoreiz. Es ar šo atziņu naivi ceru iedrošināt kādu svārstīgo lasītāju pamēģināt lasīt svešvalodā.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana