svētdiena, 2016. gada 24. janvāris

Aleksandrs Grīns "Nameja gredzens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Zināju, ka ir nameja gredzens kā gredzens, un tāpat arī zināju par Aleksandra Grīna romānu "Nameja gredzens". Vēlējos vairāk saprast, par ko tad īsti fano gredzena nosaukuma pieminētāji. Grāmata ir vairāk leģenda par gredzena mantinieku, līdz ar ko  paša Nameja romāna varoņu starpā nav. Lai arī šo romānu tāpat kā visus citus vēsturiskos romānus caurvij viena un tā pati slimība par bezgalīgiem un nogurdinošiem radurakstiem, tituliem un pilnai laimei arī karaļu, hercogu, kņazu un nez kā vēl vārdiem un kārtas numuriem, tiekot līdz pusei, kā vienmēr romāns kļūst lasāms arvien vieglāk. Autors ir meistars epitetiem pārbagātā valodā, un varbūt dažbrīd nepamana, ka vēl un vēl atkārto iespējams kādu īpaši labi sanākušu epitetu, vai arī dara to, lai pēc iespējas sulīgāk atainotu kādu īpašu romāna varoni. Piemēram, gribi vai negribi, uzkrītoši bija kārtējā Fridriķa epiteti (minēšu tikai 3 no x): "vēstis ... māca Fridriķi vēl vairāk par eksēmas niezu un visiem hemoroidiem"; "un Fridriķis, kasīdamies un drebēdams no niezes, pavēlēja..."; "Fridriķis, kam sala ir ziemu, ir vasaru, sēdēja pie kamīna uguns, kasījās un skatīja cauri ... vēstuli". Visa grāmata ir tēlaini uzrakstīta, un tas, manuprāt, dod lielu pievienoto vērtību autora šim romānam, un ne tikai šim. Tomēr, ja salīdzina viņa romānus, ko esmu jau izlasījis - "Tobago" un "Zemes atjaunotājiem", tad "Nameja gredzenu" ierindoju pēdējā vietā starp šiem trim, tieši tādā secībā, kā tie uzrakstīti: "Nameja gredzens" (labs); "Tobago" (ļoti labs) ; "Zemes atjaunotāji" (izcils).

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru