piektdiena, 2016. gada 10. jūnijs

Anatolijs Bukrejevs un Gerijs Vestons de Volts "Kāpiens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Savulaik lasīju Deivida Brīšīrsa "Augstuma varā" un tur uzzināju, ka 1996. gadā kāpjot Everestā aizgāja bojā kaudze cilvēku. Sākumā, lai uzzinātu smalkāk gribēju pirkt Krakauera "Retinātā gaisā", bet to vairs nevarēja nopirkt, turklāt izdevniecība ieteica šo grāmatu kā patiesāku.
Visādā ziņā lasot radās iespaids, ka autori no sirds centušies izprast kas un kāpēc īsti notika un faktiski viņiem tas ir izdevies. Man, laikam, arī.
Tagad iedomājieties, ka esat faktiski bez spēka, paelpot grūti (8000 m augstumā), ārpus telts ir vētra ar sniegputeni un redzamību tieši necik, -30°C (vai cik tur) grādi. Ir pusnakts. Cik no jums dotos palīdzēt 5-iem cilvēkiem, kas zināms, ka atrodas apm. 500m attālumā no jums "apmēram tajā virzienā"? Anatolijs Bukrejevs devās viens un neviens cits no padsmit cilvēkiem 4. nometnē viņam nepalīdzēja. Tāpēc viņam par savu dzīvību var pateikties veseli 3 cilvēki. Tiesa viena izglābtā (liekas tā bija Sendija Hila Pitmena) pēc tam vienubrīd pamanījās apgalvot, ka pati izglābusies [maita!]. Vēl vairāk - gan Krakauers savā grāmatā gan Sendija "uzbruka" Bukrejevam ar pārmetumiem, ka viņš ir līdzvainīgs tajā situācijā...
Pieauguši cilvēki vai plīst aiz pašapziņas un ambīcijām tikt augšā Everestā. Radinieki, kas uztraucas par viņiem? Pie kājas viņus, viņš grib kāpt! Viņam ir "piķis"! Tad viņi samaksā milzu naudu (tolaik ap 65 000 dolāru) un uzskata, ka viņiem ir garantēta nokļūšana augšā. Vispār jau todien augšā tika visi :D Abu komercekspedīciju ekspedīciju vadītāji arī paši aizgāja bojā, bet izpildīja savu solījumu...
Kaut kur vispār gribas ciniski pateikt - tā viņiem [gandrīz] visiem vajag. Komercekspedīcijās lielākoties ir lecīgi, pār-pašpārliecināti, nenovīdīgi egoisti, kas pārņemti ar sevi. Turklāt paskatieties bildes no Dienvidu sedlienes, pašas Everesta virsotnes. Tās ir piedrazotas, pilnas ar tukšiem skābekļu baloniem un nekam nevajadzīgiem karodziņiem un citu drazu. Piedrazotas cilvēku "labākajās" tradīcijās.
Pašam Bukrejevam ne pārāk patika cilvēku sabiedrība un viņš labprātāk pavadīja laiku kalnos. Everestā un citos kalnos kāpa bez skābekļa baloniem. Diemžēl viņš aizgāja bojā milzu lavīnā gadu pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Iespējams, ka viņš ir vienīgais no visiem grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem kura nāve ir zaudējums sabiedrībai... Laikam ir likumsakarīgi, ka nav sevišķi daudz gados vecu augstkalnu kāpēju.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru