Herberts Cukurs "Mans lidojums uz Gambiju"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Īsta piedzīvojumu grāmata, jo piedzīvojumi sākās jau ar tās iegādi :D
Grāmata ir atkārtots izdevums, un atradu, ka to var iegādāties biedrībā "Latvietis" uz kuras telpām tad arī devos. Godīgi sakot, tīrās ziņkāres pēc tur pat plānoju nopirkt arī Ādolfa Hitlera "Mana cīņa", kuru tomēr diezin vai kaut kad lasīšu, bet tas cits stāsts.
Biedrībā "uzrāvos" uz, laikam, pašu Leonardu Inkinu, kurš meklējot grāmatas ievelk mani sarunā, kuras laikā pus pa jokam sāk "smadzeņu skalošanu" ultra labējā nacionālistiskā stilā. Kad tā runājoties pagājušas minūtes 20, kuru laikā man visu laiku nāk smaids par to visu, saprotu, ka mans nākamais teikums būs tīrā uguns izsaukšana uz sevi. Tomēr tā kā biju nolēmis iegādāties arī Ādolfa sacerējumu, paziņoju par to savam sarunu biedram :D Dabīgi, ka "spiediens" pastiprinās un saruna ievirzās daudz nekautrīgākā gultnē. Paiet vēl minūtes 20, kuru laikā nu jau turpinot stulbi smaidīt plānoju, kā pieklājīgi tikt vaļā no tā visa, līdz beidzot ierodas kaut kāda biedrības tante, kas būtībā mani "izglābj". Sagaidot pareizo brīdi atvados un laimīgs ar iegūtajām grāmatām ātri dodos prom. Tieši pēc šīs sarunas sapratu kāds spēks mēdz būt propogandai, kur viedoklis tiek sajaukts ar puspatiesibām, izmeklētiem argumentiem, stipri sajaukts un pasniegts pilnīgā pārliecības mērcē :)
Ja esat tikuši līdz šai vietai, tad varat uzelpot - tagad par pašu grāmatu.
Patīkams pārsteigums, ka pirmās simts lappuses patiešām ir ļoti interesantas, kurās aprakstīts turpceļš ar visām avārijām. Tālāk 150 lpp. seko Cukura piedzīvotais un novērotais Gambijā un ap to. Un vēl 150 lpp. ar atpakaļceļa aprakstu.
Valoda ir vienkārša, stils tāds kā tajā laikā runāja - nav izrediģēts. Brīžiem cilšu apraksti paliek garlaicīgi, bet var iztikt. No rakstītā nenoliedzami staro autora patriotisms, bet citādi emociju ir pamaz. Ir daudzas melnbaltas bildes, kurās vairums ir cilvēku portreti... Tikai dažas bildes liekas interesantas un tās nav portreti.
Tas kas mani izbrīnija, bija tas, ka turpceļā Cukurs avarēja apmetot lidmašīnu riteņiem gaisā nesabojājot to, citā epizodē viņam gaisā faktiski salūza motos (saliecot kloķvārpstas utt.). Vairākas reizes motors principā parstāja darboties. Nomainītais motors arī bija defektīvs. Atpakaļceļā viņš bija pastāvīgi te slims ar neizskaidrotu drudzi, malāriju, te vesels, te atkal slims, te vesels. Vairākas piespiedu nolaišanās, negaisi, smilšu vētras, apmaldīšanās tuksnesī, virs purviem, bet degvielas maz utt. Citiem vārdiem sakot ir pilnīgi neticami, ka viņš atgriezās Latvijā ar veselu ādu un savu lidmašīnu C3. Pinīgi neticami...