Džons Pērkinss "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Es ticu, ka pašam autoram šīs grāmatas sarakstīšana ar visu tās detalizāciju bija svarīgs mūža darbs. Par to liecina arī vesels bibliogrāfijas saraksts, kas aizņem ap 15 lappusēm.
Tomēr nekā pārsteidzošāka par to, ko var izlasīt grāmatas anotācijā es saraustītajā dzīves stāstā neatradu. Nav nekādas īpaši slepenas informācijas, kas liktu palikt ar vaļā muti. Pamatā aprakstīti atsevišķi komandējumi uz dažām Pasaules malām un autora domas, sajūtas. Nav pat īsti nekā no "ekonomiskā slepkavas" metožu apraksta, izņemot vispārīgu principu. Beigās vispār palika interesanti - autors veselām lappusēm izkrata sirdi un rodas pārliecība, ka jebkurš cits nosaukums grāmatai būtu bijis nepiemērots. Autora vēlmes un teksti atgādināja mis Pasaules tekstiņus "...pabarot nabadzīgos, izārstēt slimības... lai visi būtu laimīgi..." utt. Par daudz autoram personiskā.
Protams, tas viss ir nedaudz smieklīgi kontekstā ar to, ka pats autors "slepkavojot ekonomikas" nepārprotami ir iedzīvojies pasakainās bagātībās. Vēl jautrāk paliek tad, ja pieņem, ka  nodaļa par sievieti, kura viņu apmācīja par "ekonomisko slepkavu" un ieviesa arī šo terminu varētu būt izdomāta :D Nekur tālāk pilnīgi nekas neliecina par šo "ekonomisko slepkavu" grupējuma organizētu koordinēšanu vai kontrolēšanu. Ja nu vienīgi grāmatas beigu daļā neskaidri draudi nevirināt muti par pagātni, kas varēja būt arī konkrētās korporācijas bažas par konfidencionalitāti.
Vienīgais, kas lika aizdomāties lasot šo grāmatu ir tas, ka mūsdienās pirmo reizi civilizācijas vēsturē ir patiesi pietiekami daudz naudas, tehnoloģisko, intelektuālo un cilvēku resursu, lai atrisinātu visu nabadzīgāko cilvēku problēmas un sabalansētu dzīvi visiem planētas cilvēkiem ar apkārtējo dabu. Bet mēs to nedarām. Un nedarīsim tāpēc, ka katrs cilvēks individuāli ir gudrs, bet masa kopumā - stulba. Tas nozīmē, ka mūsu civilizācijas kā viena veseluma intelekts tomēr atpaliek no skudru pūžņa vai bišu spieta intelekta.