sestdiena, 2017. gada 25. februāris

Vladimirs Kaijaks "Mantinieki", "Likteņa līdumnieki" 4. daļa

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošā "Likteņu līdumnieku" daļa lasījās ātrāk kā iepriekšējā tāpēc, ka bija interesantāka. Ievērojamu daļu sastādīja dažu personāžu gaitas Sibīrijā un tas, liekas, izglāba visu grāmatu, jo ieviesa patīkamu dažādību. Bija jau apnicis, ka viss tikai un ap "Nārbuļu" mājām. Tāpat ir arī vairāki negaidīti pavērsieni.
Nedaudz dīvaini lasījās fragmenti, kuros autors, kā ierasts, apraksta detaļās notikumus, personāžu domas un te pēkšņi lec uz priekšu par daudziem gadiem. Tas bija tuvāk grāmatas beigām un skaidrs, ka tas darīts tāpēc, lai pabeigtu visu bezgalīgo notikumu virkni, bet tomēr tāda "laika mašīna" bija uzkrītoša un mazliet arī vēlama :)
Fragmentos, kuros autors aizsūta mūžībā teju visus novecojušos personāžus, manī radīja skaudras sajūtas. Tomēr tām bija sava vērtība - apziņa, cik ļoti maznozīmīga ir katra indivīda dzīvība laika plūdumā.
Pēdējā nodaļa nu gan bija lieka. Palika neskaidrs, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - sadega vai nē. Priekš kam tas bija vajadzīgs? Tik pat labi tādā pašā garā varētu vēl turpināt piekto grāmatu.
Kopumā atskatoties uz visu stāstu gribas teikt tikai vienu nevārdu: mmmja...
Viss stāsts varētu pretendēt uz saistošā veidā pasniegtu pēdējā gadsimta Latvijas vēsturi un tāpēc tas būtu veids, kā likt saprast latviešu tautas vēsturi tiem, kam tā principā neinteresē, t. sk. jauniešiem.
Andim šajā blogā šobrīd patīk "smagās" grāmatas. Es domāju, ka arī šī viņam patiks, jo tā arī nekur nebija neviena jociņa, vai pavieglāka gabala un rodas iespaids, ka visu personāžu dzīve bija tikai "pienākums un mocības". Pat visādas uzdzīves aizēnoja personāžu iekšējās cīņas utt. Domāju, ka pat tajos laikos cilvēku dzīvē bija arī gaišāki un nenopietnāki brīži.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru