Aleksandrs Grīns "Nameja gredzens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Zināju, ka ir nameja gredzens kā gredzens, un tāpat arī zināju par Aleksandra Grīna romānu "Nameja gredzens". Vēlējos vairāk saprast, par ko tad īsti fano gredzena nosaukuma pieminētāji. Grāmata ir vairāk leģenda par gredzena mantinieku, līdz ar ko  paša Nameja romāna varoņu starpā nav. Lai arī šo romānu tāpat kā visus citus vēsturiskos romānus caurvij viena un tā pati slimība par bezgalīgiem un nogurdinošiem radurakstiem, tituliem un pilnai laimei arī karaļu, hercogu, kņazu un nez kā vēl vārdiem un kārtas numuriem, tiekot līdz pusei, kā vienmēr romāns kļūst lasāms arvien vieglāk. Autors ir meistars epitetiem pārbagātā valodā, un varbūt dažbrīd nepamana, ka vēl un vēl atkārto iespējams kādu īpaši labi sanākušu epitetu, vai arī dara to, lai pēc iespējas sulīgāk atainotu kādu īpašu romāna varoni. Piemēram, gribi vai negribi, uzkrītoši bija kārtējā Fridriķa epiteti (minēšu tikai 3 no x): "vēstis ... māca Fridriķi vēl vairāk par eksēmas niezu un visiem hemoroidiem"; "un Fridriķis, kasīdamies un drebēdams no niezes, pavēlēja..."; "Fridriķis, kam sala ir ziemu, ir vasaru, sēdēja pie kamīna uguns, kasījās un skatīja cauri ... vēstuli". Visa grāmata ir tēlaini uzrakstīta, un tas, manuprāt, dod lielu pievienoto vērtību autora šim romānam, un ne tikai šim. Tomēr, ja salīdzina viņa romānus, ko esmu jau izlasījis - "Tobago" un "Zemes atjaunotājiem", tad "Nameja gredzenu" ierindoju pēdējā vietā starp šiem trim, tieši tādā secībā, kā tie uzrakstīti: "Nameja gredzens" (labs); "Tobago" (ļoti labs) ; "Zemes atjaunotāji" (izcils).

Māris Bērziņš "Svina garša"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Romāns ir par notikumiem Torņakalnā, Rīgā, Otrā pasaules kara sākuma posmā, un par šajā rajonā mītošo īpaši izraudzītu iedzīvotāju likteņa pavērsieniem pāris gadu laikā. Aizrāva plūstošais notikumu izklāsts, kas tika saistīts ar konkrētu cilvēku ikdienas gaitām un pavērsieniem, tādā veidā liekot daudz pamatīgāk izjust to, ko varēja just ikviens Rīgas iedzīvotājs. Klātesamību pastiprināja arī vairāku epizožu norises apraksts konkrētās Torņakalna vietās. Piemēram, deportācijas nakti Torņakalna stacijā, vērojot no Arkādijas parka nomales krūmājiem grāmatas varoņu acīm. Meistarīgi savīti notikumi no ikdienas darba gaitām līdz saskarsmei ar dalību ebreju slēpšanā, izvairīšanos no varas pārstāvjiem, ziņotājiem, visbeidzot nonākšanu neparedzētos apstākļos. Ārkārtīgi aizraujošs romāns par tēmu, kas citā formā nešķistu nemaz tik saistoša lasāmviela. Beigas gan ir baisas.

Harijs Sils "Aukstās upes"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pirmkārt jau likās, ka šī būs kārtējā normālā ceļojumu grāmata cietajos vākos. Tomēr izrādijās, ka tā ir knapi 1 cm bieza, mīkstajos vākos, 145 lpp. brošūriņa un paņemot to rokās kļūst žēl iztērētos gandrīz 10€.
Grāmatā aprakstīti 3 mūžību veci nobraucieni ar pa upēm Kanādā.
Laikam vairs nelasīšu šī autora darbus vispār, jo tie ir galīgi "sausi" un vienmuļi. Nav emociju, nav detaļu, nav sulīguma. Ir tikai aptuvena aina. Pilnīgi iespējams, ka tas tāpēc, ka autors tieši tagad izlēmis atcerēties un aprakstīt 10 gadus vecos braucienus, kad īstie emocionālie iespaidi jau zuduši.
Varbūt būtu bijis labāk palūgt Valdim, kurš gandrīz noslīka, uzrakstīt savu versiju par to, nevis lasīt "auksto" faktu virknīti knapi 2 lpp. garumā. Vai Andrim, kuru pirmajā stāstā gandrīz parāva zem ledus kopā ar kolēģi, ja vien viņš nebūtu izlēmīgi un riskanti rīkojies situācijā, kad nav ko zaudēt...
Par sauso stilu varu spriest, jo izskatās, ka arī "Āfrikas josta" sarakstīta tādā pašā stilā.
Es ticu tam, ka viņiem pašiem šie nobraucieni bija ekstrēmi, pilni adrenalīna un brīnišķīgām ainavām, bet pasniegt citiem Harijs to neprot un viss.
Bildes es arī būtu citādāk licis - veiksmīgākās - lielākas, dokumentālās mazākas un vairāk vienā lapā, nevis visas vienādāizmērā.
Tad vēl nemākulīgie dramatizējumi pirmajā, starp citu interesanākajā stāstā. Bija jāapnes laivas pa kanjonu, kurš esot tik stāvs, tik stāvs, ka visu laiku ir "nāves briesmas". Bet ko var redzēt bildītēs? Sniega pilnu mežu, kurā arī uz stāvas nogāzes var izmīt taku vismaz bez nāves briesmām, turklāt vēl atrast vietu nometnei, kurā uzcelt teltis. Ļoti nepārliecinoši pasniegts.
Nez' kādas ir citas šīs sērijas grāmatas?

P.S. Jā, aizmirsu piebilst, ka ir forši, ja ceļojumu aprakstos ir pievienota karte. Šajā grāmatā tās nebija.