svētdiena, 2014. gada 31. augusts

Lūsinda Railija "Orhideju nams"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Emociju bagāta grāmata. Autore ļoti prasmīgi savijusi tagadnes un pagātnes notikumus. Lasot var redzēt, ka pie grāmatas rakstīšanas ir piestrādāts gan no vēsturiskās gan emcionālās puses. Lieliski aprakstīti varoņi, viņu jūtas un attieksme pret sevi un citiem. “Orhideju nams” ir vienkārši burvīga grāmata. Noteikti iesaku izlasīt visiem kuriem patīk vēsturiski romatikas grāmtas. Lieku otrajā vietā aiz Marijas Duenjasas "Sapņu atbalss".

ceturtdiena, 2014. gada 21. augusts

Arno Jundze "Gardo vistiņu nedēļa"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī grāmata noteikti ir salīdzināma ar Miervalda Birzes "Ar jokiem joki mazi". Stils praktiski tas pats. Tomēr kaut kā šie stāstiņi vairāk palika atmiņā, bet tas droši vien to mazā skait dēļ. Grāmatiņā ir pavisam 7 īsi stāstiņi.
Arno Jundzes anotācijai var ticēt. Tieši to arī atradīsiet grāmatā - stāstiņus par bandītiem, dīvaiņiem un vienkārši neveiksminiekiem. Ir arī ironiju un satīra, kas ik pa laikam izvilina smīniņu.
Jāatzīst, ka nez' vai būtu gatavs lasīt biezāku grāmatu ar tādiem stāstiņiem. Baidos, ka tas novestu pie tā paša secinājuma pie kāda nonācu lasot "Ar jokiem joki mazi".
Gadījās arī mazliet smieklīgs atgadījums. Biju izlasījis 1/3 grāmatiņas un kopā ar ģimeni sanāca garāks pārbauciens. Kamēr mazie gulēja, bet sieva sēdēja pie stūres noguruma un garlaicības izkliedēšanai nolēmu palasīt nākamo no stāstiņiem skaļi. Tas izrādījās pats garākais stāstiņš grāmatā, ko īsti nebiju gaidījis. Bija labs - "Kā pensionētā skolotāja Minna Kārkls kriminālo autoritāti uzmeta". Un labi vien bija, ka šo stāstiņu nolasīju, nevis kādu no diviem pēdējiem. Pēdējie likās pārāk piedauzīgi [lasīšanai priekš sievas], t.i. tie, kurus Arno anotācijā apzīmē ar "Juku laikos vaļā paspruka instinkti." :).

pirmdiena, 2014. gada 18. augusts

Jānis Lejiņš "Zīmogs sarkanā vaskā. Rūnas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošā grāmata triloģijai par latviešiem ap Rīgas dibināšanas laiku. Nemāku īsti izskaidrot sajūtas, kas pārņēma, ilgtermiņā lasot visas trīs grāmatas, taču tās noteikti neļāva romānu atstāt nepabeigtu, neizlasītu. Esmu dzirdējis, ka šīs grāmatiņas citi izlasa pa vienai naktī, taču es šo laiku izstiepu apmēram divu gadu garumā. Skaidrojums man ir duāls– gribējās paildzināt iespēju iejusties tajā laikā, vai arī vienkārši saturs mani pakļāva ar tikpat lielām grūtībām kā kristietība latviešu priekštečus tajā laikā. Katrā gadījumā šī vēsturiskā romāna ideja, stāstījums un ticamība ir ārkārtīgi aizraujoša.
Tālavas ķēniņš jau kādu laiku kopš otrās grāmatas valdīja Tālavas teritorijā un aizvien biežāk viņam nācās saskarties ar kristiešu organizētām sazvērestībām, kā rezultātā veidojās nesaskaņas ar kaimiņiem un neizbēgamie kari. Tie novājināja kā vienus tā otrus kaimiņus, taču no Romas puses nākušie kristieši guva arvien vairāk iespēju iefiltrēties mūsu senču zemē. Viņi izmantoja gan vietējo lētticību, gan tirgotāju ietekmi, gan organizēja dažādu ietekmīgu cilvēku pasūtījumu slepkavības. No pāris baznīcām, ko mūsu senči atļāva uzcelt, īsti nesaprazdami priekš kam tās vajadzīgas, kristieši 
sadarbībā ar tirgotājiem pamazām izveidoja Rīgu. Pienāca brīdis, kad Tālavas ķēniņš saprata – vairs nav iespējams stāties pretī jaunajai un spēcīgajai varai, kas arī noveda pie ķēniņa valdīšanas un ārkārtīgi interesanta perioda noslēguma mūsu senču zemē.
Iesaku izlasīt visas trīs grāmatas.

svētdiena, 2014. gada 17. augusts

Marks Adams "Ceļā uz Maču Pikču"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

...jo ir daudz interesantāki ceļojumu apraksti. Piemēram Rofs Smits "Auksts alus un krokodili", Deivids Brīšīrss "Augstuma varā" (faktiski ar biogrāfisku ievirzi), Irēna Bišofa un Andreass Kīlings "Teiksma par Jukonu" u.c.
Kāpēc? Tāpēc, ka šī grāmata sarežģīti lasījās. Vai nu slikts tulkojums (maz ticams) vai arī pārsātinātība ar vietu nosaukumiem un vēsturiskiem personvārdiem vārdiem, kas parādās tikai vienu vai divas reizes. Vēl arī tāpēc, ka uzskatu, ka autors nav īsti spējis saistoši pasniegt savu ceļojumu. Tā vietā vismaz 1/2 grāmatas ir par Hairemu Bingemu III, kurš bija Maču Pikču "pirmatklājējs", vai, drīzāk, pirmais tās reklamētājs Rietumu pasaulei.
Īsie apraksti par autora pavadoni Džonu Līversu bija daudz interesantāki par paša autora gaitām. Džons Līverss ir dēkainis visa mūža garumā un viņa memuāri būtu nesalīdzināmi interesantāki. Spriežot pēc fotogrāfijām (ne tikai tām melnbaltajām, kas grāmatā) Maču Pikču apkaimes satriecošās ainavas apraksti ir vairāk nekā nabadzīgi. Atšķirībā no citos blogos minētā, manuprāt, kontaktēšanās ar ceļojumā sastaptajiem cilvēkiem aprakstīti, augstākais, pieticīgi.
Grāmatas saturs nenoliedzami būs ļoti vērtīgs vēsturniekam, kurš nodarbojas ar seno inku drupu pētniecību. Šajā ziņā grāmatā ir ieguldīts milzu darbs izpētot ļoti daudzus literatūras avotus un, kā jau minēju, daudz vēsturisko personvārdu, notikumu un vietu nosaukumu. Bet es neesmu vēsturnieks. Cerēju uz laisku atpūtu lasot izklaidējošu lasāmvielu.
Interesanti, ka tieši Hairems Bingems III netiešā veidā, bet nepārprotami ir prototips Indiana Džonsa filmu galvenajam varonim.

Kaut kā pēdējā laikā neveicas izlasīt labu grāmatu. Toties šajā blogā grāmatu vērtējumi, lai arī subjektīvi, ir pilnīgi neatkarīgi no tiem blogiem, kuru autori grāmatas lasīšanai saņem no izdevniecībām... par brīvu vai ar pamatīgu atlaidi.

piektdiena, 2014. gada 6. jūnijs

Stīvens Lezers "Personiskā dejotāja"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Neskatoties uz to, ka šī grāmata nebija manā "to read" sarakstā, tomēr paņēmu lasīšanai, jo ieinteresēja tēma par seksstūrismu Taizemē.

Mani galvenie iespaidi:
  • Pārsteidzoši pretstatīta taziemiešu un eiropiešu mīlestības izpratne!
  • Nespēju vien beigt brīnīties par to, cik galvenais tēls spēj būt iracionāls un neloģisks savā uzvedībā.
Īss ievads sižetā - Angļu žurnālistu Pītu nosūta darbā uz Taizemes galvaspilsētu Bangkoku , lai atjaunotu tūrisma ceļvedi par šīs pilsētas interesantākajiem objektiem un gastranomisko baudu izraisošākajiem restorāniem. Sākumā Pītu neskar go-go dejotāju valdzinājums, jo viņš jau ir informēts par visām to veiktajām manipulācijām un mahinācijām naudas izvilināšanā no tūristiem, (pietam viņam Bangkokā ir arī informēti un skeptiski draugi, kuros gan viņš ar laiku ieklausījās arvien mazāk). Tomēr tas nenovēršamais brīdis pienāca - vienā no liktenīgajiem centrālā naktskluba apmeklējumiem viņš iemīlējās, kādā pēc skata jaukā un nevainīgā dejotājā...
Esmu droša, ka šis katastrofiskais mīlas stāsts būtu turpinājies bezgalīgi, ja vien nāve viņus neizšķirtu - vienalga vai nomirtu Taju prostitūta vai samīlējies farangs (baltais tūrists). To kurš nomira var uzzināt izlasot grāmatu :)

Vienīgais jautājums, kurš mani nepameta visas grāmatas garumā - vai sniegtā informācija ir aktuāla arī mūsdienu Taizemē? Jo grāmata ir izdota 2005.gadā, bet stāsts ir par tālo 1994. gadu (ja atmiņa mani neviļ).

trešdiena, 2014. gada 7. maijs

Džūlija Kenere "Živenšī kods"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Vispār jau gandrīz vai kauns likt šo vērtējumu dēļ tā, ka vispār tādu grāmatu izlasīju. Tomēr nolēmu ielikt, lai aiztaupītu velti izšķiestu laiku citiem.
Man patīk visādi kodi un šifri. Grāmatnīcā pāršķirstīju grāmatu un atšķirībā no citām grāmatām, kuru nosaukumā Dena Brauna "Da Vinči koda" laikā figurēja vārds "kods" šajā patiešām pavīdēja kaut kādi kodi. Tā kā grāmata bija nocenota, nopirku arī. Turklāt gribējās pauzi no piedzīvojumu grāmatām.
Tagad beigšu taisnoties un pastāstīšu kāpēc tik ļoti esmu vīlies grāmatā.
Vāka noformējums reti neveiksmīgs. Mans pirmais uzdevums bija ātri un nekaitīgi ar to tikt galā, ko arī veiksmīgi izdarīju uztaisot no papīra baltus vāciņus.
Saturs jau no paša sākuma bija paredzams līdz riebumam. Labie uzvarēja, ļaunais dabūja galu. Starp citu ar "Živenšī" nosaukumā ir domāts augstās modes zīmols.
Atšķirībā no anotācijas saturs nav ne "šarmants", ne "aizraujošs" un no "augstākās matemātikas" nav ne mazākās vēsmiņas.
Sižeta pamatlīnija līdzīga slavenajam Dena Brauna darbam "Da Vinči kods" - vīrietis un sieviete risina mīklas ko kāds pusjukušais sastāda, skrien pēc nākamās un arī cīnās par izdzīvošanu. Dabīgi, ka starp abiem galvenajiem varoņiem parādās arī ļoti neizteiksmīga un primitīva romantiskā saikne. Tas atkal bija paredzami. Autore pat nekaunējās galvenās personas vārdā dot atsauci uz "Da Vinči kodu"!
Vispār tādu mīklu minēšanā, kurām atrisinājums ir neticami ātras [nereāli] pareizu asociāciju virknes veidošanās var patrenēties pameklējot www.geocaching.com t.s. "mystery" (tos - ar jautājuma zīmi) tipa uzdevumus. Tad arī radīsies priekšstats par to, cik nereāli ir atrisini-skrien-atrisini-skrien... sižeti.
P.S.
Nedaudz nepatīkami pārsteidza tas, ka pēc šīs primitīvās grāmatas izlasīšanas ir grūtības palasīt kaut ko valodas ziņā mazlietiņ pilnvērīgāku. Tas gan noteikti ātri pāries :D

sestdiena, 2014. gada 22. marts

Roberts Luiss Stīvensons "Bagātību sala"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Man ir tāda apņemšanās izlasīt visas piedzīvojumu grāmatas, ko neizlasīju pusaudžu vecumā. Tik daudz par grāmatas izvēli.
Nākamais par ko ir vērts uzrakstīt ir tās sajūtas, kas rodas pēc grāmatas izlasīšanas un domām par to, kuru grāmatu lasīt nākamo. Šajā gadījumā es nopriecājos, ka varēšu lasīt kādu citu grāmatu.
Man vienmēr licies, ka šajā pirātu romānā būs vairāk piedzīvojumu un plašāks darbības spektrs, tāpēc arī neliela vilšanās. Tomēr tas izrādījās pietiekami īss un tagad ir arī viedoklis par šo klasikas gabalu. Laikam jau šis ir jāuzskata par tādu šablonu visiem līdzīgajiem darbiem.
Aleksandra Grīna "Tobago" viennozīmīgi bija daudz interesantāka un pilnīgāka par "Bagātību salu". Tāpēc labāk ieteiktu izlasīt to.
Ņemot vērā, ka ne reizi neesmu noskatījies līdz galam ne "Bagātību salas" multifilmu ne filmu, tik un tā sižets un pašas beigas bija aptuveni paredzams jau pašā sākumā. Jautājums bija tik vai bez jaunā Džima Houkinsa vēl kāds izdzīvos. Tāpat vēlreiz arī pārliecinājos par to, ka 150 gadus vecos darbos sižeta plūdums ir daudzkārt lēnāks un vienmuļāks kā mūsdienu romānos.
Pagarlaicīgi priekš piedzīvojumu romāna. Diez' vai puikas gados pēc grāmatas izlasīšanas būtu gribējies skraidīt ar zobenu un tēlot pirātus.

svētdiena, 2014. gada 2. marts

Stīvens Hokings, Leonards Mlodinovs “Diženais plāns”

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Viennozīmīgi labākā no pēdējām 5-ām grāmatām, ko esmu lasījis. Šo noteikti ir vērts izlasīt katram, neskatoties uz to vai viņš ir reliģiozs vai nē.
Ārkārtīgi vienkārši un ļoti pārdomāti tiek pasniegta informācija par cilvēces visu laiku svarīgāko jautājumu - kāpēc mēs esam? Turklāt vietumis sastopami nelieli daži [bezkaunīgi] jociņi, kas atsvaidzina kopējo tēmas smagnējumu.
Puse grāmatas ir veltīta zinātnes vēsturei, kas būs visai interesanta tiem, kas nekad ar to nav iepazinušies. Man tā tīri labi derēja atkārtošanai, jo īpaši tāpēc, ka salika pa plauktiņiem kā veidojās un no kā sastāv teorija par visu, jeb M teorija.
Šī grāmata pilnīgi noteikti ir saprotamāka par abām iepriekšējām Hokinga grāmatām. Ar zinātni esmu uz "tu". Neskatoties uz to vienalga būs jāpārlasa pēdējā nodaļa, jo pēdējās 3 lapas pusēs autori faktiski atbild uz jautājumiem "kāvēc vispār kaut kas ir?" un "kāpēc mēs pastāvam", tomēr atbilžu pamatojums likās diezgan neskaidrs (parādījās iepriekš nepieminētas "pozitīvā" un "negatīvā" enerģija.
Kopumā varētu teikt, ka otrā grāmatas puse vairāk līdzinās laimīgās loterijas biļetes centieniem atrast, izskaidrot un fundamentāli pamatot izskaidrojumu, kāpēc tieši viņa ir tā laimīgā. :) Es teiktu, ka - kādai loterijas biļetei bija jābūt laimīgajai un tam nav dziļāka skaidrojuma. :)
Dažus gadus atpakaļ lasīju šādu grāmatu - Vasilijs Jančiļins "Nenoteiktība, gravitācija, kosmoss" (Янчилин Василий Леонидович "Неопределённость, гравитация, космос", Москва: Едиториал УРСС, 2003, 248 lpp). Formulas ignorēju, bet tomēr man patika tā vienkāršība ar kādu autors izskaidroja savu kvantu gravitācijas teoriju, kura ir vienīgā trūkstošā daļa no teorijas par visu. Papildus tam viņš piedāvāja salīdzinoši vienkāršus eksperimentus ar kuriem pierādīt viņa teorijas pareizību. Un tā ir vienkāršāka par 11 dimensionālo stīgu teoriju.

Duglass Prestons "Ķeceris"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Izlaot anotāciju, likās ka būs daudzsološs tehnotrilleris, bet beigās tomēr paliku vīlies. Tā jau neko īpaši daudz no šīs grāmatas negaidīju, bet tik un tā ieguvu vēl mazāk.
Sākums bija intriģējošs - zinātnes pretnostatījums reliģijai. Taču vēlāk sākās "muļļāšanās uz vietas" un filozofiskā idejas attīstība apsīka.
Brīžiem apnika autora uzkrītoši attēlotā reliģisko fanātiķu aprobežotība un no tās izrietošās darbības. Starp rindiņām varēja manīt gandrīz vai ņirgāšanos un viennozīmīgi faktu, ka bībeli var iztulkot pēc patikas kā nu kuram tas ir izdevīgi.
Man patika kā beigās bija aprakstīta "apokalipe".
Kaut kad iepriekš biju lasījis šī autora grāmatu "Tironizauru kanjons". Liekas, ka tā bija labāka, tik neatceros ar ko tā beidzās.
Daudz interesantāka un vērīgāka ir nākamā grāmata, kuru jau esmu izlasījis - Stīvens Hokings un Leonards Mlodinovs "Diženais plāns". Tēma ir līdzīga.

sestdiena, 2014. gada 1. februāris

Veronika Rota "Citādie"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Visiem kuriem patika "Bada spēļu" triloģija noteikti patiks arī šis fantastikas darbs. Jau pirmās lapaspuses "ievika" tik ļoti, ka nevarēju to ne uzmirkli nolikt malā līdz pašām grāmatas beigām. 
Lasīju un domāju, kurā no kopienām pati varētu piederēt.
Protams, ka neiztika arī bez vardarbības un nežēlības  kopienas biedru starpā. Asinis bija par maz, tomēr brīžiem lasāmas pavisam nepatīkamas ainas, piemēram, nokrišana no debesskrāpja un sašķīšana pret asfaltu, acs izduršana ar dakšu un tml.
Savukārt "jaukais" mīlas pāris piešķīra nedaudz romantikas un cerības drūmajā romāna ikdienā, kas likās nedaudz banāli, tomēr skaisti.
Ar nepacietību gaidu turpinājumu.

Pīters Meils "Gads Provansā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Patīkami viegla lasāmviela, kuru lasīt zem siltas segas malkojot glāzi vīna garajos un aukstajos ziemas vakaros. Grāmata patiks sievietēm, kuras sapņo par dzīvi ārpus ikdienišķā un kuras gribēu mainīt kaut ko savā dzīvē, lai iepazītu nezināmo.
Lasot radās klātbūtnes efekts, kas negadās pārāk bieži. Daudzie apraksti par franču ēšanas un vīnu baudīšanas kultūru rosināja vēlmi pašai to visu pamēģināt. Esmu apņēmusies pavasarī iestādīt lavandas, jo tās man tagad asociējas ar Franciju.
Interesanti bija palasīties par provansiešu paradumiem, viņu vieglo, humoristisko skatījumu uz problēmām un tik pat smieklīgo risināšanu.
Skaidrs, ka Provansā nav nekādas steigas un vispār viņiem nerūp laika ritējums.
Turklāt izrādās, ka viņiem tur ziema novembrī sākas īsta ziema latvieša izpratnē.

ceturtdiena, 2014. gada 30. janvāris

Miervaldis Birze "Ar jokiem joki mazi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā ir daudzi īsi humoristiski un satīriski stāstiņi pārsvarā ar izteiktām padomju laika specifiskajām iezīmēm.
Lasīju vēlu vakaros jau guļot gultā. Īsie izdomātie stāstiņi pretēji iepriekš izlasītajai grāmatai nelika aizdomāties pilnīgi ne par ko. Ja nu vienīgi par to, ka laiks slēgt ārā gaismu pēc kārtējās reizes, kad grāmata uzkrita uz sejas.
Godīgi sakot, tuvojoties grāmatas beigām es pat pārlasot stāstiņu nosaukumus īsti vairs neatceros par ko tajos bija rakstīts. Tik neredzamas pēdas šīs grāmatas saturs atstāja manās smadzenēs.
Bet bija jau arī kāds jauks stāstiņš, kas iespiedies atmiņā. Piemēram par laulātu pāri, kur vīrs visu dienu apkopa motociklu pēc grāmatas, bet sieva vēlējās doties sauļoties. Tomēr remonts tā ievilkās, ka sieva dusmu uzplūdā izspārdīja kājām trauciņus ar detaļām. Vīrs līdz vēlai naktij nomocījās nesaprotot kāpēc pēc motocikla saskrūvēšanas tomēr paliek pāri dažas detaļas. Beigās sieva laipni paskaidroja, ka piebērusi klāt dažas detaļas :D

svētdiena, 2014. gada 26. janvāris

Džons Pērkinss "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Es ticu, ka pašam autoram šīs grāmatas sarakstīšana ar visu tās detalizāciju bija svarīgs mūža darbs. Par to liecina arī vesels bibliogrāfijas saraksts, kas aizņem ap 15 lappusēm.
Tomēr nekā pārsteidzošāka par to, ko var izlasīt grāmatas anotācijā es saraustītajā dzīves stāstā neatradu. Nav nekādas īpaši slepenas informācijas, kas liktu palikt ar vaļā muti. Pamatā aprakstīti atsevišķi komandējumi uz dažām Pasaules malām un autora domas, sajūtas. Nav pat īsti nekā no "ekonomiskā slepkavas" metožu apraksta, izņemot vispārīgu principu. Beigās vispār palika interesanti - autors veselām lappusēm izkrata sirdi un rodas pārliecība, ka jebkurš cits nosaukums grāmatai būtu bijis nepiemērots. Autora vēlmes un teksti atgādināja mis Pasaules tekstiņus "...pabarot nabadzīgos, izārstēt slimības... lai visi būtu laimīgi..." utt. Par daudz autoram personiskā.
Protams, tas viss ir nedaudz smieklīgi kontekstā ar to, ka pats autors "slepkavojot ekonomikas" nepārprotami ir iedzīvojies pasakainās bagātībās. Vēl jautrāk paliek tad, ja pieņem, ka  nodaļa par sievieti, kura viņu apmācīja par "ekonomisko slepkavu" un ieviesa arī šo terminu varētu būt izdomāta :D Nekur tālāk pilnīgi nekas neliecina par šo "ekonomisko slepkavu" grupējuma organizētu koordinēšanu vai kontrolēšanu. Ja nu vienīgi grāmatas beigu daļā neskaidri draudi nevirināt muti par pagātni, kas varēja būt arī konkrētās korporācijas bažas par konfidencionalitāti.
Vienīgais, kas lika aizdomāties lasot šo grāmatu ir tas, ka mūsdienās pirmo reizi civilizācijas vēsturē ir patiesi pietiekami daudz naudas, tehnoloģisko, intelektuālo un cilvēku resursu, lai atrisinātu visu nabadzīgāko cilvēku problēmas un sabalansētu dzīvi visiem planētas cilvēkiem ar apkārtējo dabu. Bet mēs to nedarām. Un nedarīsim tāpēc, ka katrs cilvēks individuāli ir gudrs, bet masa kopumā - stulba. Tas nozīmē, ka mūsu civilizācijas kā viena veseluma intelekts tomēr atpaliek no skudru pūžņa vai bišu spieta intelekta.

pirmdiena, 2014. gada 6. janvāris

Fjodors Dostojevskis: Idiots

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kādu laiku šis vārds manā prātā skanēja biežāk, nekā vajadzētu, un likumsakarīgi, ka grāmatplauktā ievēroju grāmatu Dostojevska "Idiots". Nodomāju, ka vienreiz jāizlasa romāns ar daudzināto nosaukumu. Pārņēma intriģējoša sajūta, jo klasiku ļoti reti esmu lasījis, pie tam krievu itin nemaz.
Stāsts ir par kādu krievu, kas sūtīts uz Šveici ārstēt prāta slimību, un tad viņš atgriežas Krievijā, lai sameklētu nodarbošanos un radiniekus. Ceļā viņš iepazīstas ar citu krievu, kas romāna gaitā rada spriedzi, un man vismaz asociējās ar urlu. Kopīgu valodu viņi atrada diezgan ātri, un tik pat ātri par viņu kopīgu mērķi kļuva nelīdzsvarota sieviete. Visam pa vidu vijās seriālu garā veidota radniecisko saišu šķetināšana un atklāšana, kā arī uz teātra skatuves līdzīgu ainu apraksts, kad vienviet atrodas ļoti daudz cilvēku un tik risina dialogus.
Patika, ka valoda ir vienā laikā literāra kā jau pienākas tā laika darbam un tik sadzīviski vienkārša, ka spēju šajos dialogos diezgan labi iejusties. Dažbrīd likās stiepti, bet vienmēr ar interesi turpināju gaidīt tālāko. Nav nekāds piedzīvojumu romāns, drīzāk reāli gandrīz neiespējama un slima cilvēka prāta gājienu stāstījums. Grāmatas noslēgums lika mazliet vilties, jo gaidīju kaut ko citu, ko autors droši vien arī gribēja, ka gaida, bet rezultātā saņēmu patiesībā diezgan baisu likumsakarīgu noslēgumu.
Anotācijā lasīju, ka romānā mēģināts attēlot ideālu cilvēku, ko daudzi jau esot neveiksmīgi mēģinājuši. Te tas ir izdevies, balansējot uz reālajā dzīvē reizē iespējama un neiespējama cilvēka dotumu un rīcības komplekta robežas. Tas izdevās un diezgan bieži lika identificēties ar vairākām rīcībām un domu gājieniem, kuru rezultātā īstenībā pēc tam saka par sevi "esmu idiots". Un viena no atziņām, kas rodas - nav ideālu cilvēku vai arī viņi ir idioti un ar laiku nonāk trako namā. Un otrs, ko autors kā īsts psihologs parāda, ir, cik muļķīgi ir cenaties sevi padarīt oriģinālāku par citiem. Tie esot vairuma centieni. Pēc romāna izlasīšanas speciāli meklēju autora biogrāfiju, jo bija interesanti, kur viņš izdomājis tādu sižetu. Vienīgā paralēle, ko atradu bija sirgšana ar epilepsiju, kas arī galvenajam varonim kaitēja. Tās rezultātā arī smadzenēs radās visādi murgi un sakāpinājumi, kas vienmēr noveda pie sižeta pagrieziena punktiem.
Grāmata patika literārā stāstījuma formas un krievu sadzīves autentiska attēlojuma dēļ, kā arī spējas noturēt interesi par atrisinājumu. Tāpat kā seriālā. Īsti nobeigums nepatika, taču kam gan patīk negaidīta patiesība.

piektdiena, 2013. gada 27. decembris

Hanifs Kureiši "Mīlestība skumju laikā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmata sastāv no desmit paīsiem stāstiem, kuros dominē cilvēku savstarpējās attiecības un to problemātika (skumju laikā).
Ir dažas pretīgas ainiņas, ar kurām autors drošvien vēlējies šokēt lasītājus, bet kuras man lika grāmatu vērtēt vēl zemāk.
Man nepatīk, ja grāmatā kaut kas nepārtaukti un kaitinoši atkārtojas un šajā eksemplārā reizēm atkārtojās gan varoņu vārdi, gan doma, ka mūsdienu paaudze nekam neder, jo negrib strādāt un ir slinki, kas laikam nomāc pašu Kureiši personīgi.
Lai arī Kureiši ir izdomas pilns un labs rakstnieks, izlasot šo grāmatu es nodomāju, ka tas viss bija viens liels murgs!
Izbaudīju rakstības stilu, bet stāsti lika vilties.

Sass Henno "Šeit biju es"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ehh..drūmais gals. Nekā skaista, bet pārmaiņas pēc, kāpēc ne?
Šī ir pirmā grāmata (priekš manis pirmā un pēdējā) no šīs pagrīdes dzīves apraksta.
Stāstu caurvij mahinācijas, spekulācijas, kuras kā man šķita, bija visnotaļ izdomas pilnas un pat atļaušos teikt, assprātīgas, kuru rezultātā tiek iegādātas narkotikas, vai štruntīgākajā gadījumā visi piedzeras, papildus ir arī noderīgi narkodīleru tips&tricks.
Starp visu to nejauko, stāsta varoņiem ir (ap)cerīgas domas par skaistu mīlestību un mierīgu dzīvi.
Man kā dāmai nepatika.

Andruss Kivirehks "Skaistais dzīvnieks"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis ir īsts meistardarbs kategorijā "ekscentrisms", gan izmantotās valodas, gan sižeta līnijā.
Bija momenti, kuri man lika smīnēt, smieties un pat uz brīdi grāmatu aizvērt apmulsuma dēļ.
Neparasta, jautra un izklaidējoša, pietam lasās reti raiti (:

Deivids Dž. Švarcs "Vērienīgas domāšanas spēks"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ja iepriekšējā izlasītā grāmata "Klusie ūdeņi" bija par to, cik jauki un burvīgi ir būt introvertam, tad pretstatā šī grāmata izstaro "Mīli cilvēkus, pat ja Tev viņi riebjas" auru.
Brīžiem tracināja autora cenšanās uzspiest savu viedokli, kas man šķita pārāk "skaļš" un pompozs, turklāt nepatika, ka dažas cilvēka rakstura iezīmes tiek uzskatītas par pilnīgi nekam nederīgām.
Bet raugoties no gaišākās puses - šī grāmata dod pamatīgu spērienu pa dibenu un motivē rīkoties, kā arī atver prātu un iegroza to pozitīvā gultnē.
Šo var arī uzskatīt par pašpalīdzības grāmatu bez darba palikušajiem, tie kuri tikko kā pārcietuši mokošu šķiršanos vai tiem, kam vienkārši apnikusi līdzšinējā dzīve un domāšana.

Sūzana Keina "Klusie ūdeņi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī grāmata nav brīvā laika literatūra, bet priekš tiem, kuri vēlas izprast savādniekus introvertus, kā arī īstos un neīstos ekstravertus.
Nevarētu teikt, ka visa informācija bija jauna priekš manis, bet jebkurā gadījumā priekš pašizziņas bija okej.
Piemērota tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar ekstraverta/intraverta jēdzienu kā tādu.

ceturtdiena, 2013. gada 5. decembris

Žils Verns "Parīze XX gadsimtā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pirmie kucēni (kucītes - arī :) ) jāslīcina. Un tas arī tika izdarīts. Nav īsti skaidrs, kāpēc šis tika ekshumēts.
Šis varētu būt Žila Verna pirmais sarakstītais romāns, kurš tapis aptuveni tajā pašā laikā, kad publicēja viņa pirmo romānu - "Piecas nedēļas gaisa balonā".
Žila Verna izdevējs Pjērs Žils Etcels atteicās publicēt šo romānu, kritizējot tā literāro stilu, pesimistisko noskaņu un to, ka dialogi sarakstīti "pašmērķīgi, nevis apstākļu diktēti". Vispār šis trāpīgais teiciens attiecināms ne tikai uz šo romānu. Ļoti daudz tādi dialogi bija "20000 ljē pa jūras dzelmi".
Pats stāsts ir par diezgan "pajēlu" jaunekli - dzejnieku, kurš nevar atrast savu vietu "modernās" Parīzes sabiedrībā, toties ir nelokāmi noskaņots sapņot un pārtikt no paša [nevienam citam nevajadzīgās] daiļrades. Vēlāk samīlas meitenē, sapņo par viņu, bet pēc dažiem mēnešiem dzejodams ir kļuvis par nabagu un dabū galu kapsētā nosalstot, jo nevienam viņa darbi nebija vajadzīgi.
Runājot par to nākotnes paredzēšanu, ko piedēvē šim romānam... nu ir tur dažas lietas, piemēram, ielu apgaismojums, mašīnas, kas darbojas ar gāzi, pilsētas vilciens (kurš tiek darbināts no centralizētas sistēmas ar saspiestu gaisu :) ), plaša elektrības izmantošana un tml. Datoru nav. Skaidrs, ka tajā laikā par ko tādu sapņot bija uzdrīkstēšanās, tomēr lasot nekādi nepameta sajūta, ka visu pareģoto pie zemes tomēr velk Žila Verna paša gadsimts. Aprakstītās tehnoloģijas drīzāk kaut kādā mērā asociējas ar filmā "Wild Wild West" redzamajām.
Daļēji var piekrist, ka mūsdienās cilvēku ciniskums un egoisms ir līdzvērtīgs Žila Verna domas lidojumam. Tomēr mūsdienās zināmos apstākļos ir novērojama arī sabiedrības saliedētība, līdzjūtība un citas labākās cilvēciskās īpašības. Nav viss tik ļauni, kā Verns to ir paredzējis.
Netērējiet laiku šim stāstam. Pašam Žilam Vernam vien ir daudz interesantākas grāmatas, nemaz nerunājot par citiem autoriem.

piektdiena, 2013. gada 8. novembris

Žils Verns "Noslēpumu sala"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Esmu beidzot pieveicis šo triloģiju. Rakstot nevarēšu atturēties arī no indīguma, bet nekaitīgās devās.
Bija interesanti palasīties, kā no nekā dabūt gatavu pietiekami pieklājīgu iedzīvi, kas apmierinātu vidējo amerikāni-patērētāju. Domāju, ka "robinsoni" uzcels lepnu fazendu no kokiem, bet - nekā, pārsteidza ar alas izvēli granīta klintī. Jāatzīst, ka bieži vien notikumiem pat sekoju ar domām "nu - kā tad viņi to dabūs gatavu?". Viens no galvenajiem motivatoriem lasīt bija interese, kas būs noticis ar Airtonu. Mana ziņkārība vienmēr tika apmierināta. Gandrīz.
Te nu arī vieta darvas kausiņam. Nez' kāpēc Žils Verns savos darbos bez jēgas slaktē praktiski jebkurus kustoņus, kas nonāk galvenajiem varoņiem tuvumā. Es saprotu, ka "cilvēks ir dzīvības kronis", bet nu tomēr - drusku tāds neandertālisms.
Sākumā, kamēr "robinsoniem" nebija instrumentu, dzīvniekus nosita ar akmeņiem un apēda. Forši. Bet kā gan? Kā bez naža viņi nodīrāja un sadalīja gaļu? Turpināja šķaidīt ar tiem pašiem akmeņiem pret lielākiem akmeņiem, kamēr sanāca karbonāde? Autors tak aizmirsa pateikt, ka var izmantot gliemežvākus!
Granīta klintī nemaz nebija tik veselīdzi dzīvot, jo jāelpo radioaktīvais radons, tomēr gudrais inženieris un ķīmiķis to laikam nezināja. Kāpec robinsonus zināmā mērā pārsteidza ziema ar -13°C? Vai tad viņi neredzēja, ka rudenī lapas paliek dzeltenas?
Vēl pārāk nereāla likās salas ģeoloģija - pārāk liela daudzveidība. Gan vulkāns ar visādiem vērtīgiem minerāliem, gan akmeņogles, kuras atrodamas ļoti vecos ģeoloģiskos slāņos. Koki - eikalipti, skuju koki, palmas - viss vienu viet. Gribētu es redzēt tādu dabas brīnumu!
Ap 230 lapas pusi (~ 40% no grāmatas) mīklaino notikumu īpatsvars sāka piesaistīt uzmanību un likās, ka nupat sāks palikt interesantāk. Bet izrādījās tomēr tāds falš-starts.
Kopumā likās, ka Airtona un kapteiņa Nemo klātbūtne romānā "pievilkta" tāpēc, lai tik nosauktu šīs 3 grāmatas par triloģiju (arhaisks marketinga triks?). Nekā dikti interesanta, kas sasaistītu visas 3 grāmatas nebija.
Pusaugu bērniem būs interesanti. Tādā vecumā tad arī vajag lasīt šo grāmatu, nevis tagad - kā es, kad jau 30+ gadi. Bet tā kā laiku atpakaļ nepagriezīs, tad nekas cits jau man neatlika kā izlasīt tagad.
Starp citu Zvaigzne ABC ir izdevusi šīs grāmatas jaunu izdevumu. Pretēji citām "Piedzīvojumu sērijas" grāmatām, kur trūkst ilustrāciju, kuras ir agrākos izdevumos un tizlākiem varoņu vārdiem (sk. manu viedokli par "20000 ljē pa jūras dzelmi") šī nu ir izdevusies lieliska. Blakus nestāv vecajam izdevumam, kuru lasīju es. Vienīgi jaunais ir briesmīgs "ķieģelis".

piektdiena, 2013. gada 20. septembris

Žils Verns "20000 ljē pa jūras dzelmi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Lasīju otro reizi. Pirmā bija kaut kad pusaudžu vecumā. Fantastika paliek fantastika, bet nu šī grāmata "nozog ticamības momentu" jau pašā sākumā. Kad galvenie varoņi nonāk uz Nautila, viņus uz divām dienām ieslēdz nelielā metāla istabā, kur nav pat mēbeļu... t. sk. labierīcības! :D
Nokaitināja pārspīlēti daudzie dzīvo radību uzskaitījumi, kas pat mūsdienu ihtiologus ar doktora grādu neinteresētu. Pārāk daudzās vietās bija manāma mākslīgu teikumu piemeklēšana, lai kārtējo reizi varētu veselām lappusēm uzskaitīt desmitiem dzīvo radību nosaukumus, kurus knapi izburtojot jau pēc nākamajiem 3 vārdiem esi aizmirsis. Smieklīgi ir tas, ka jau grāmatas sākumā atrodama izdevniecības piezīme, ka tāda dzīvo radību klasifikācija, kas lasāma grāmatā vairs nepastāv, bet mūsdienīgā savukārt ļoti atšķiras no tās.
Saistošais, protams, ir fakts, ka tajā laikā autors spēja izdomāt tādu zemūdeni un ar to saistītās tehniskās detaļas, bet varoņi, atkal, pārlieku idializēti un pašaizliedzīgi - tik raksturīgi Vernam.
Nautils tika raksturots arī kā nereāli izturīgs. Nu kura gan zemūdene spētu izturēt vairākus triecienus pret ledu, vai lielgabalu šāviņus, kas neatstāj pat skrambas?! Nautils redz' varēja...
Godīgi sakot es šo grāmatu izlasīju tāpēc, ka nekāds paliekošais iespaids no tās iepriekšējās lasīšanas nebija palicis, bet nākamā lasāmā grāmata būs "Noslēpumu sala", kas ir triloģijas noslēdzošā daļa.
Vēl gribu piebilst, ka jaunākais Zvaigznes izdevums nesatur vienu ilustrāciju :), kura ir 1974. gada izdevumā. Neizpratu arī kāpēc galvenā varoņa sulainis no Konsela bija jāpārsauc par Konseju, kas, manuprāt skan sliktāk. Franciski "conseil" nozīmē "padoms".
Sakiet, ko gribat, bet es domāju, ka šī grāmata nu gan nebūs īsti izturējusi laika pārbaudi.

sestdiena, 2013. gada 14. septembris

Marija Duenjasa "Sapņu atbalss"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šīs vasaras labākais un interesantākais romāns, kuru ar aizrautību no vāka līdz vākam izlasīju vien dažās dienās. Acīm redzot nebiju tāda vienīgā un, laikam, tieši tāpēc Spānijā šis romāns ir pārizdots vairākus desmitus reižu.
Patika gaumīgā un asprātīgā humora deva, kas lika smieties nevienu reizi vien. Noteikti ieteiktu to izlasīt ikvienam, lai izdzīvotu varones traģisko, bet reizē tik pamācošo dzīves stāstu. 
Mode, politika, spiegi un reālas vēsturiskas personas Spānijā un Marokā radīja pavisam īstu un reālu sajūtu, ka viss patiesībā noticis tā kā autore to ir aprakstījusi. 
Patika viegli lasāmais tulkojiums.




Dafne di Morjē "Stikla pūtēji"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sākumā grāmata lasījās lēni un likās nedaudz garlaicīga, bet tad sižets strauji mainījās un gribējās ātrāk uzzināt ar ko grāmata beigsies. Lasot grāmatu pārņēma dažādas emocijas, bet visvairāk līdzjūtība, skumjas un žēlums par ģimenes traģēdiju zaudējot bērnus un mīļos cilvēkus, arī apbrīna par varoņu spēju pielāgoties starujajām pārmaiņām nezaudējot savu "Es". Grāmatā var rast ieskatu gan stikla pūtēju amatā gan traģisko Franču revulūcijas laiku un tā notikumiem.
Kopumā grāmata patika. Izlasot pēdējo teikumu gribējās uzreiz pāršķirt un vēlreiz izlasīt "prologu" lai iegūtu pabeigtības sajūtu, jo tikai izlasot līdz pašām beigām kļūst skaidrs sākums.

Dens Brauns "Inferno"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Lasot rodas sajūta, ka grāmata ir Itālijas kultūras ministrijas pasūtījums Denam Braunam, lai piesaistītu vairāk tūristu.
Autors veiksmīgi "savā stilā" apraksta un saista arhitektūras un mākslas šedevrus ar "Dievišķo komēdiju", kuras iedvesmots, manuprāt, arī sarakstīja savu "Inferno". Lasot nepamet vēlme redzēt aprakstītās vietas klātienē, tāpēc dažas nodaļas tika lasītas pat ēsēžot pie datora, lai redzētu kā tas viss izskatās īstenībā.
Tiem, kuriem patīk arhitektūra, māksla un eksisenciālu problēmu risināšana noteikti būs īpaši interesanti lasīt.

otrdiena, 2013. gada 27. augusts

Edgars Po "Nodevīgā sirds"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Nav jēgas tērēt laiku šim mēslam, izņemot pēdējos 4-us stāstus, proti - "Trīs svētdienas vienā nedēļā", "Zelta vabole", "Notikums ar gaisa balonu", "Kāda Hansa Pfāla brīnumainie piedzīvojumi" - tie ir lasīšanas vērti, īpaši "Zelta vabole".
Sākumā interesanti palasīties par autoru kā tādu, ka viņš ir pirmais, kurš licis pamatus zinātniskajai fantastikai, ka no viņa iedvesmojies Žils Verns, ka izdomājis šausmu žanru utt.
Gribēju lasīt kā kārtīgu grāmatu - no sākuma līdz beigām. Nesanāca. Jau ar pirmajiem stāstiem uzstājīgi tiek kultivēta murgainība. Katrs nākamais stāsts arvien pretīgāks un pretīgāks - par veciem sasmakušiem pagrabiem, gļotainām smirdīgām līķu puvekļu masām, nāvi, šizofrēniķiem, apmātajiem, slepkavībām, pseidomedicīnu, viduslaiku necilvēciskajām zvērībām, dzīviem miroņiem, smagi slimiem un mirstošiem cilvēkiem... Pēēē! Rodas iespaids, ka autors pamatīgi nopūlējies radot pretīguma sajūtu. Vai autors to rakstījis tikai tāpēc, ka to spēja uzrakstīt? Stulbi. Ja lasa ēdot pusdienas, tad apetīti šie stāsti neuzlabo - pats pārbaudīju.
Šī kļuva par pirmo grāmatu, kuru es neizlasīju no vāka līdz vākam. Izlasīju vismaz 10 pretīgos stāstus (neskaitot tos pēdējos 4-us, kas patika) izlasīju. To, kas rakstīts pārējos viegli varēja uzzināt palasot pēdējās rindkopas, kas praktiski visur bija par līķiem, nāvessodiem un spīdzināšanām un tml. Nu kam tas domāts? Slimiem cilvēkiem, vai?! Lai šis klasiķis iet 3 mājas tālāk. Nevienā brīdī nenožēloju, ka netērēju laiku tai drazai, jo neredzu autora darbos nekādu vērtību, izņemot negatīvas emocijas. Bet tās var iegūt palasot arī ziņas :D.

trešdiena, 2013. gada 21. augusts

Žils Verns "Kapteiņa Granta bērni"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Nezinot to, ka Žils Verns to rakstīja ar mērķi papildināt jauniešu zināšanas ģeogrāfijā, plašie apraksti, īpaši par nenozīmīgām saliņām un notikumi, kas faktiski ir ārpus sižeta (piemēram, aborigēnu zēna satikšana Australijā uz vienu nodaļu) mierīgi var apnikt. Mans 12 gadīgais krustdēls, laikam neizturēja aprakstu spiedienu uz pacietību, izlasījās pusi grāmatas un nolika to malā.
Skaidrs, ka mūsdienu ritmam un izpratnei par piedzīvojumiem grāmata ir stipri par lēnu, tomēr tai piemīt kaut kas pastāvošs pāri laikam.
Beigās paspēju nedaudz sašust tāpat kā to mēdza darīt Paganels. Cepiens bija par to, ka angļu dokumenta driskās bija vārda fragments "aland", dēļ kura Paganels gribēja nokļūt Jaunzēlandē (Ze-aland), kurš tik veiksmīgi atrisināja varoņu milzu problēmas un radīja būtisku sižeta līniju. Taču kad pats kapteinis Grants pasaka pilno tekstu zīmītes franču versijai, pielāgojot to angļu versijai nekur nelīmējās iekšā šis "aland". Pirms Paganels izdomāja, ka tas nozīmē "Zealand" viņš domāja, ka tas nozīmē "a land" - zeme, bet vai nu tik traki būtu bijis Grantam ar to rokrakstu, ka būt salaidis kopā artikulu ar vārdu? Vārdiņš "zeme" franču dokumentā parādās, bet vienalga man palika iespaids, ka šis būtiskais vārdiņa fragments ir no pirksta izzīsts, lai varētu veidot atbilstošu sižeta līniju.
Šī bija otrā grāmata, ko esmu lasījis divas reizes. Nenožēloju. Katrā vecumā uz saturu sanāk skatīties citām acīm, ar citu pieredzi, zināšanām pat gaumi. Tiem, kas to vispār nav lasījuši varētu teikt, ka jūs esat palaiduši garām kaut ko ļoti vērtīgu un interesantu, bet to vēl var paspēt atgūt ;)
Vēl - nu nezinu kam jānotiek, lai šādu vērtīgu grāmatu lasītu e-lasītājā. Tā noteikti būtu pazaudējis pusi lasīšanas burvības.
Nedaudz vairāk palasīties par manu izdevuma izvēli un dažas bildītes var un apskatīt šeit: vairāk bildīšu.

ceturtdiena, 2013. gada 25. jūlijs

Orsons Skots Kārds "Endera spēle"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vislabāk rakstīt iespaidus par grāmatu ir pirmo piecu minūšu laikā pēc tās izlasīšanas. Šoreiz to tad arī daru, jo tādējādi iespaidi ir visspēcīgākie.
Ko gan būtu vērts mans sakāmais, ja tas līdzinātos pārējiem jūsmīgajiem blogiem vai izdevniecību "atsauksēm"? Neko daudz. Tāpēc būs tā kā būs.
Iepriekš tādu ĪSTU zinātnisko fantastiku biju lasījis divas reizes - Viljams Gibsons "Neiromants", kuru tomēr piebeidzu ar riebumu, jo tā bija pilnīgs murgs. Otra - Duglass Adamss "Galaktikas ceļvedis stopētājiem", kurā man likās, ka bija stipri pārspīlēts ar fantazēšanu. Arī tā man nepatika. Tas bija sen, tāpēc vajadzēja sakasīt zināmu apņemšanos uzsākt "Endera spēles" lasīšanu. Šoreiz nenāca vilties un par to es priecājos.
Stāsts ļoti labi piesaista un šī, liekas, ir manis visātrāk izlasītā grāmata - tikai trijos vakaros apm. 100 lpp. katru vakaru :)
Sākumā pašķībi raudzījos uz sešgadīgā zēna pasaules redzējumu, emocijām, dialogiem, jo tas viss izskatījās kā no pieaugušo pasaules. Tomēr vēlāk autors pārliecināja, ka tie ir "suberbērni", gudrākie no gudrākajiem un es samierinājos pieņemot stāsta abstrakciju.
Kaut kādā brīdī gan likās, ka stāsts palika vienmuļš - kaujas spēles, dzīve barakās, tad atkal spēles, atkal barakas ar šādiem, tādiem notikumiem un tā tālāk. Kļuva paredzams, ka puika kļūs arvien attīstītāks un gudrāks. Tomēr autors laicīgi bija beidzis dzert miega zāļu kursu un sižets atdzīvojās.
Pašas beigas bija tādas, mazliet emocionālas un ļoti cilvēcīgas, bet es kaut ko tādu visu laiku saskatu grāmatās :D
Kopumā tomēr nebija tā, ka nevarēja nolikt grāmatu nost ne uz mirkli, bet lasījās tiešām raiti. Šo to arī var pamācīties no šīs grāmatas. Piemēram man sagribējās ikdienā vairāk domāt un rīkoties taktiski (stratēģiski) darot arī šķietami nenozīmīgas lietas.
Domāju, ka lasot šo grāmatu esmu visai labi pavadījis laiku.
Ak jā, šogad 1. novembrī iznāks grāmatas ekranizācija ar Harrisonu Fordu vienā no galvenajām lomām.

otrdiena, 2013. gada 23. jūlijs

Lato Lapsa "Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šo grāmatu lasīju iepriekšizlasīto autora grāmatu par Krieviju un Ziemeļkoreju iespaidā. Likās šai ir jābūt līdzīgai. Grāmatas stāsta tendenci, protams, uzreiz var nojaust, izlasot anotāciju. Un tāds šis stāsts arī ir - skeptiski nievājoši ironisks. Nav jau jēga te daudz stāstīt par grāmatas saturu, jo virsrakstā ir pateikts, par ko te ir. Galvenais, kas man no visa kļuva skaidrs, ka Indijas iedzīvotāji nav baigie apgarotie. Viņiem izrādās ir vairāki miljoni dievu, un katram ir sava praktiska nozīme. No grāmatas sapratu, ka iedzīvotājiem svarīgi ir tikai tas, kas ir viņa teritorijā un tas, kas ir aiz sliekšņa, ir pilnīgi nesvarīgi. Šiem ir arī ārkārtīgi interesantas profesijas, kur katra ir prestižāka par citu, piem., ēdienu izvadātāji, ledus pārvadātāji, u.c. Kaut kādā mērā vēl darbojas kastu sistēma, kas ir bezgala sarežģīta. Tik pat sarežģīti un man nesaprotami ir likumi, pēc kā viņi dzīvo un izdzīvo. Autora ironisko stāstīšanas stilu dažkārt nākas papildināt ar vādiem "tik tiešām", lai noticētu ka kaut kas ir arī labs tajā visā, ko lasa. Gribējās, lai stāsts nebūtu ironisks un nievājošs. Skaidrs, ka mums grūti to pusi saprast, bet jāciena tas, kā tur cilvēki dzīvo (vai eksistē).

svētdiena, 2013. gada 21. jūlijs

Salmans Rušdi "Maura pēdējā nopūta"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šajā grāmatā spilgti un krāšņi atainota Zogoibi dzimtas vēsture vairākās paaudzēs.
Centrālā tēma ir tradīciju saplūsme, reliģija un kultūra, tostarp sevišķi uzsvērtas indiešu virtuves eklektiskās vērtības. Šķita interesants valodas lietojums, it īpaši indiešu variācijas par angļu valodas vārdiem, kā arī vairāki indiešu vārdi ir atstāti netulkoti, tādā veidā bagātinot tekstu.
Vienīgie iebildumi man bija pret to, ka pats galvenais stāsts sākas jau aizlasoties līdz simtajai lapaspusei vai pat tālāk. Toties sižetu caurvij daudzi neparedzami pavērsieni, kas man tik ļoti palīdzēja izlasīt šīs grāmatas teju 600 lpp.

trešdiena, 2013. gada 10. jūlijs

Agnese Bērziņa, Enriko Plivčs "Cilvēks uz gaismas viļņa"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Agnesi pirmo reizi iepazinu caur lekcijām, kuras man palaimējās noklausīties, tādēļ izlasot šo grāmatu biju varbūt nedaudz, nedaudz vīlusies.
Saistošākā priekš manis bija viedā informācija par līdzcilvēkiem un attiecībām, savukārt lielāko skepsi izraisīja apgalvojums par citplanētiešiem, kuri ievada čipus cilvēkos utml. fantāzijas.
Kā pati Agnese saka :"Šāda grāmata tiek izdota tāpēc, ka nav laika. Vairs nav laika lēnām filozofēt. Šī grāmata ir spēcīgs rāviens aiz pleca - mosties!"
Diemžēl grāmatā nav iespējams ietvert to entuziasmu, harizmu un humoru kuru Agnese izstrāvo, tādēļ šo grāmatu ieteiktu izlasīt tiem, kuri vispār nav saskārušies ar Agneses sniegto informāciju.

otrdiena, 2013. gada 9. jūlijs

Ričards Templers "Bērnu audzināšanas likumi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Lasot pirmās nodaļas, kuras attiecinātas uz maziem bērniem balstoties uz savu pieredzi piekrītoši māju ar galvu. Lai arī grāmatas tēma ir pietiekami nopietna, patika tie pāris jociņi. Savukārt lasot tās nodaļas, kuras attiecas uz vecākiem bērniem un pusaudžiem kakls palika stīvāks uz piekrītošajiem mājieniem. Jociņi arī izbeidzās. Autors gan nepretendē uz neapstrīdamu savu taisnību.
Jāņem gan vērā, ka autors ir amerikānis un viņiem tur Amerikā ir atšķirīgs dzīves līmenis, līdz ar to arī piezīmes par motivēšanu un dažām citām aktivitātēm nav īsti atbilstošas Latvijas dzīves līmenim.
Lasot šo grāmatu kļūsti gudrāks pēc katras lapas izlasīšanas. Tik koncentrētas grāmatas ir retums. Tiem, kas nepiekritīs visam, kas tur rakstīts, neapšaubāmi tomēr sāks kņudēt dažādas domas par konkrēto likumu un arī tas ir veselīgi.
Noformējums gan grāmatai kā vienam milzīgam nekrologam :D.

piektdiena, 2013. gada 28. jūnijs

Jānis Joņevs "Jelgava 94"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī ir no tām grāmatām, kuru ir ne tikai patīkami izlasīt, bet tādu grāmatu būtu arī prieks sarakstīt. Jānis Joņevs raksta reti saprotamajā, tiešajā un atbrīvotajā rakstīšanas stilā.
Man personīgi visinteresantākie bija iestarpinātie fakti par savu pašreizējo dzīvesvietu Jelgavu, kā arī amizanti bija lasīt viedokli, ka mana bērnības pilsēta Olaine tiek dēvēta par anarhisma epicentru. Un protams, visam pāri, tuvā tēma - mūzika. Varu teikt paldies arī par pāris jaunatklātām grupām un dažām sen aizmirstajām, kuras autors šajā grāmatā pieminējis.
Noteikti kādreiz izlasiet! (Bet labāk jau labi drīz).

ceturtdiena, 2013. gada 20. jūnijs

Jānis Lejiņš "Zīmogs sarkanā vaskā. Brāļi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmais, kas nāk prātā pēc izlasīšanas - dokumentāla pasaka ar visiem ķēniņiem un valdniekiem.
Lasīju pēc ieteikuma un vīlos līdz grāmatas pusei, bet pēc tam jau sākās interesanti. Vilšanos izraisīja bezgalīgi radurakstu, vietu un ieražu apraksti. Tos lasot es mocījos līdzīgi kā grāmatas varoņi. Vēsturiskais romāns dziļi pastāstīja par īsu periodu Latvijas un Eiropas vēsturē ~1180. gadu, kad Latvijā bija valdnieki un kristīgā baznīca sāka ieņemt savas pozīcijas tur, kur vēl tās nebija ieņemtas. Pārliecināti kristieši noteikti nebūs apmierināti ar sludinātāju aktivitāšu aprakstiem, jo tie man likās sarkastiski, bet droši vien atbilda patiesībai.
Romānā uzzināju dažas lietas par tirgošanās procesiem, kurus noteica paražu likumi, un kurus nepakam valdnieki nevēlējās mainīt. Vispār tirgotāji tika vērtēti ļoti zemu. Dažviet romāns likās saraustīts, jo kristiešu un tirgotāju aktivitātes likās atrautas no kopējā stāsta, taču tā laikam bija domāta fona informācija.
Man, protams, interesantākās likās tās daļas, kur atstumtais valdnieka dēls un viņa karavīri ņēmās pa apvidu. Kaut kas līdzīgs izdzīvošanas šovam. Grāmatā ir arī atklāts, kas ir daudzinātā latviešu Laima! Tad vēl izrādās, ka ~1180. gadu Latvijā mežā dzīvoja dažādas ciltis, kas neiederējās pārējā sabiedrībā.
Tiekot pāri pirmajai pusei, grāmata atbrīvojas no visiem paskaidrojošiem tekstiem un pievēršas normālam stāstījumam. Ja līdz tam tiek, tad beigās ir sajūta, ka grāmatu bija vērts lasīt.

svētdiena, 2013. gada 16. jūnijs

Mišela Velbeka "Varbūt ir sala"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ja es nebūtu iepriekš lasījusi Mišela Velbeka grāmatu "Platforma", tad šo nemaz nebūtu izvēlējusies.
Diemžēl jāsaka, ka esmu vīlusies, jo grāmata ir sanākusi pilnīgi nekāda.
Stāstā par jaunas rases (jauncilvēku) veidošanos ik pa laikam pēkšņi ir kāda seksa aina, kas tā kā liek interesi saglabāt, bet tāpat neuzskatu, ka ir godprātīgi tādā klajā veidā censties saglabāt lasītāja interesi.
Principā bezjēdzīga grāmata, ja neskaita iekļautās autora domas par mīlestību, seksu un cilvēku attiecībām.

Fjodors Dostojevskis "Noziegums un sods"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Dostojevska darbos tiek attēlota cilvēka dvēsele, visā viņas daudzpusībā. Nespēju iedomāties, kā gan šī grāmata vispār varētu kādam nepatikt.
Šajā darbā iespējams sekot apstākļiem, kuri saista cilvēka dvēseli, noved viņu līdz noziegumam un tūliņ pēc šī nozieguma pastrādāšanas mēs līdz ar noziedzinieku nokļūstam tumsā un baigu pārdzīvojumu atmosfērā, kura līdz šim mums bijusi sveša.
Noziegums un sods ir dziļš un vērtīgs darbs un katrs viņu lasīs ar lielu interesi!

piektdiena, 2013. gada 31. maijs

Hulio Kortasārs "Citas debesis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā "Citas debesis" apkopoti 14 savdabīgi stāsti, kuros Kortasārs apspēlē laiku - stāstam liekot ritēt divās plaknēs, pārvēršot tagadni pagātnē un tamlīdzīgi morfismi. Viņš arī neaizmirst par īstenību, bet gluži otrādi - uzbrūk tai no visām pusēm, kā arī ik katru iespējamo reizi steidz mūs pārliecināt par to, ka vārdi, ar kuru palīdzību cilvēki vēlas nonākt saskarē cits ar citu, ir nepilnīgi.
Lai gan Kortasārs ir nenoliedzami talantīgs rakstnieks, kurš agrāk pat pieskaitīts pie Latīņamerikāņu prozas elkiem, šī grāmata sabojāja labo iespaidu, jo bija drūma un grūtsirdīga, kas īsti neatbilst manam dvēseles stāvoklim.

ceturtdiena, 2013. gada 16. maijs

Arturs Konans Doils "Bāskervilu suns"

Vai ir vērts lasīt: Nē!

Kamēr gaidu brīvāku laiku biezākām grāmatām, nolēmu izlasīt šo sīkuli :)
Atkal Arturs Konans Doils, Šerloks Holms un atkal vilšanās. Nu nepatika īsti man šis romāns vai stāsts. Lai arī tas nebija tik naivs kā šie stāstiņi: "Sāsti par Šerloku Holmsu", tomēr iespaids palika, ka romāns bija pārāk vienmuļš. Manuprāt uzkrītoši bija vairākkārtējie autora neveiksmīgie mēģinājumi aprakstīt galveno notikumu vietu - garlaicīgo tīreli (purvu ar dažiem nelīdzenumiem un akmens bluķiem). Arī drūmuma sajūta īsti neradās, lai arī centieni tādu iespaidu radīt bija nepārprotami. Šie mēģinājumi ne tuvu netiek kaut vai Tomasa Maina Rīda prērijas aprakstiem "Jātniekā bez galvas", nemaz nerunājot par Žila Verna talantu. Šaubos vai vaina būs tikai tulkojumā.
Pats sižets - bez straujiem pagriezieniem, izņemot pāris ne pārāk nozīmīgus pārsteigumus. Vairāk man tiešām īsti nav ko teikt. Ņemot vērā, ka aprakstītas slepkavības un noziegumu izmeklēšana, tad tāds drīzāk bezzobains stāstiņš bez īstas dinamikas vien sanācis.

svētdiena, 2013. gada 12. maijs

Andrus Užkalnis "Anglija: cilvēki un viņu valsts"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Divos vārdos raksturojot grāmatu var teikt, ka tā ir izklaidējoša un informatīva.
Vispārsteidzošāk bija uzzināt, to, ka snobiskajiem un mizantropiskajiem angļiem ir cieņā tik ekscentriski vaļasprieki, pievērsiet uzmanību - vilcienu vagonu skaitīšana (train-spotting), lidmašīnu veidu un to fizelāžas nummuru pierakstīšana (plain-spotting), valsts apvidu kodu iegaumēšana utml. neparastas aizraušanās.
Vienīgais kas mani saturiski neapmierināja bija daudzās un garās , bet ne maznozīmīgās autora piezīmes lappaspušu apakšā, līdz ar to lasīšana bija saraustīta, nevis raita. Būtu bijis ērtāk, ja piezīmes jau būtu iekļautas tekstā, kaut vai iekavās.
Šī grāmata bez šaubām noderēs angļu esošajiem vai topošajiem imigrantiem, jo palīdz padziļinātāk izprast vietējo iedzīvotāju dīvainības un kultūru.

Marti Larni "Ceturtais skriemelis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Iesākot lasīt pie sevis nodomāju "Vai tu re, kaut kas līdzīgs Vudhauza humoristiskajam stilam, tad jau būs jautri!", bet tomēr kaut kā ne pārāk patika, lai gan stāsts par somu Jere Suomalainenu, kurš mainījis vārdu uz Džeriju Finnu naturalizējoties Amerikā bija visnotaļ neparedzams un piedzīvojumiem pilns. Tomēr par daudz visa kā, līdz ar to gala rezultāts ir diezgan haotisks. Un vēl tās uzbāzīgās reklāmas un naivie amerikāņi, kuri uz tām uzķeras. Mja...
Vienīgie teikumi, kuri mani šajā grāmatā pa īstam sasmīdināja ir :"Pārmaiņas pēc varu arī nomirt", "Labākās zāles pret blaugznām ir giljotīna".
Diemžēl ar to nepietiek, lai šo grāmatu kādam ieteiktu izlasīt. Labāk izlasiet kādu no angļu humora klasiķa Pelhema Grenvila Vudhauza darbiem!

Andras Manfeldes "Dzimtenīte"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis ir teju vai dokumentāls romāns, par trīs sievietēm no Latvijas tālākajiem nostūriem, kuras ir kredītu gūstā, tādēļ peļņas nolūkos aizdevušās uz Skotiju. Stāsts mudina izprast to daudzo cilvēku motivāciju un rīcību, kuri jau sen kā ir emigrējuši no dzimtenes.
Grāmata ir sarakstīta ārkārtīgi labi, jo katrs vārds tajā ir no svara. Tā ir skarba un patiesa, bet netrūkst arī ciniskas nots. Spilgtie personu portretējumi, pārstāvētās  cilvēcīgās emocijas ļauj visu iztēloties ļoti reālistiski un dzīvi.
Tiešām lieliska lasāmviela, kuru ieteiktu izlasīt katram latvietim!

piektdiena, 2013. gada 10. maijs

Tomass Mains Rīds "Jātnieks bez galvas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man vienmēr licies, ka šī būs padrūma grāmata par tumšajiem viduslaikiem, jo anotācijai biju tikai pavirši uzmetis aci. Nekā nebija. Stāsts risinās saulainajā Teksasā tās sulīgajās prērijās un notikumus diktē karstais meksikāņu temperments.
Pretēji iepriekš lasītajām klasikas grāmatām biju patīkami vīlies, kas negadās bieži.
Nav nekāds spraigais sižets, intriga tiek kāpināta lēni. Tomēr, ja neskaita detalizēti aprakstīto notikumu sīkumus, romāns bija paredzams. Faktiski intriga bija līdz brīdim, kad vienam no varoņiem "nonesa" galvu, jo grāmata taču ir par jātnieku bez galvas :). Šo notikumu sagaidīju tikai, kad 1/3 grāmatas bija izlasīta, bet tas nekas, jo pacietība arī jātrennē :). Nebija nojaušams kuram būs tā "laime" tikt par titulvaroni. Pēc tam intriga pazuda.
Mazliet kaitināja, ka sākumā galvenā varone aprakstīta kā skaistākā sieviete Pasaulē un tas atkārtojas no nodaļas nodaļā. Turklāt vairākās vietās bija aptuveni šāds teksts "viņa ir tik skaista, tik skaista, tas nav aprakstāms uz papīra" - ko tad raksta grāmatu, ja nemāk aprakstīt cilvēku izskatu, vai pieaicināt mākslinieku, kas to uzzīmē? :D Tā jau var visu grāmatu rakstīt "notikumi ir tik interesanti, tik ļoti, ļoti interesanti... ka tos nemaz nevar aprakstīt!" :D
Nesapratu kāpēc ļaunais varonis gribēja iegūt visā šī vārda plašajā nozīmē savu māsīcu!? Vai tad tas nav asinsgrēks!?
Kopumā Likās, ka būs baigā nopietnā klasika, taču izrādijās viegla piedzīvojumu lasāmviela. Varbūt tā arī labāk.

svētdiena, 2013. gada 5. maijs

Kempbels T.Kolins "Ķīnas pētījums"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmata paredzēta amerikāņu auditorijai, tādēļ arī nepārsteidz tas, ka autors dramatizē faktus un vairākas reizes atkārto jau teikto, lai taču  saprot, ka amerikāņu diēta iedzīs viņus kapā.
Paradoksālākais ir tas, ka lai gan ASV lielākā valsts budžeta daļa tiek atvēlēta veselības aprūpei, tieši štatos sastopami slimākie un smagākie cilvēki pasaulē. ASV ir vienīgā vieta pasaulē, kur veselības ministrija iesaka ar pārtiku ikdienā uzņemt 10% cukura un tauku, kamēr visur citur tie ir 6% Interesanti, vai ne?
Tātad - kāda ir Kempbela veselības recepte? 
Īsi sako - LIETOJIET NEAPSTRĀDĀTU AUGU IZCELSMES PĀRTIKU. Nevis filozofizsku apsvērumu dēļ, bet gan balstoties uz  veiktajiem zinātniskiem pētījumiem.
Tā kā gaļas stendiem jau sen eju ar līkumu, tad tagad tikai atliek izvairīties no piena izstrādājumiem (kuri, starp citu veicina vēža attīstību) olām utml. 

Kāpēc Jūs neesat par to dzirdējuši agrāk? Tādēļ ka tik sensacionāls vēstījums saniknotu ražotājus un rūpniekus, kuri cenšas sapelnīt visu pasaules naudu.
Ieteicama grāmata tiem, kuri ietur diētas, tiem kam vairs nekādas diētas nelīdz, slimajiem un tiem, kas vēl nav par tādiem kļuvuši, skeptiķiem, zinātkārajiem un visiem citiem!

pirmdiena, 2013. gada 29. aprīlis

Adams Lešinskis "Apple noslēpumi"


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noteikti noderēs uzņēmumu vadītājiem, vai vadītājiem kopumā, jo grāmatā tiek apgāzti vairāki uzņēmējvadības iesīkstējušie principi, liekot padomāt "ārpus kastes".
Grāmatā starp to kā darbojas Apple organizācija, ir iekļauta to dažu galveno Apple virzītājspēku īsas autobiogrāfijas, tostarp arī visiem zināmā Stīva Džobsa raksturojums. Džobss, kā izrādās, ir bijis ļoti paranoisks attiecībā uz slepenību kompānijas iekšienē un ārpusē, labdarību uzskatījis par veltīgu un bezjēdzīgu, sports nekad nav paticis, komunikācijā ar citiem dzēlīgs... šo un daudz ko citu interesantu ir iespējams uzzināt izlasot šo grāmatu!

Ernests Hemingvejs "Vecais vīrs un jūra"


Vai ir vērts lasīt: JĀ!

(Otrs nosaukums ir "Sirmgalvis un jūra")
Aizraujoša grāmata par kādu vientuļu un vecu zvejnieku. Stāsta epicentrā ir šī paša zvejnieka negaidītā veiksme uz āķa noķert līdz šim lielāko zivi, kādu savā mūžā redzējis. Bet ir viens "bet" - vecais vīrs laivā šoreiz ir viens pats, bez sava palīga zēna, līdz ar to viņu piemeklē vairākas praktiskas dabas problēmas.
Man ārkārtīgi simpatizēja vecā vīra daba! Labvēlīgs, apveltīts ar cieņu un pietāti, bet tajā pašā laikā mērķtiecīgs un fiziski un garīgi izturīgs, kā arī apveltīts ar lielu pašiedvesmas devu. Vecais vīrs dalīdamies savās domās un pārdomās ar jūru un lielo zivi ,visvairāk mani aizkustināja ar šo :"Nav neviena, kas būtu cienīgs ēst šo lielo zivi, viņas izturēšanās un lielā cildenuma dēļ." Vai nav cēlsirdīgi?
Manuprāt šis stāsts galvenokārt bija par cīņu pašam ar sevi, nejau par lielās zivs noturēšanu un haizivju atvairīšanu.
Iesaku katram, tostarp arī makšķerniekiem un zvejniekiem, protams!

Sebastians Folkss "Zaļo delfīnu ielā"


Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatas nosaukums "Zaļo delfīnu iela" ir Mailsa Deivisa dziesma un tā ir tik zīmīga, jo skanot šai dziesmai sākās atskaites punkts galvenās varones Mērijas "dubultajai dzīvei".
Stāstu sastāda 65% politikas un pārējie 35% ir dēkaina romāna attīstība vēl tajā vēstures laika posmā, kad dzīvokļos tika veikta noklausīšanās un pa ielu sekoja aizdomīgi cilvēki.
Politiskās intrigas uztur prezidenta vēlēšanas ASV, kur par balsu skaitu cīnās Kenedijs ar Niksonu. Kontrastējošajā jūtu pasaules flangā - Mērija, kurai savas mīlestības pietiktu priekš diviem vīriešiem, bet viņai ir jaizdara izvēle starp savu ģimeni, kurā ietilpst depresīvs vīrs-alkoholiķis un divi bērni, vai ārēji normālo, bet iekšēji tikpat cietušo mīļāko. Grāmatas beigās izvēle tomēr tiek izdarīta, lai gan neviennozīmīga.
Man interesanti palika tikai beigās, pašā saspīlētākajā stāsta daļā. Lai gan grāmata ir lasāma, tomēr šīs grāmatas vietā labāk būtu lasījusi kādu citu, mazliet saistošāku.