Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Īsta piedzīvojumu grāmata, jo piedzīvojumi sākās jau ar tās iegādi :D
Grāmata ir atkārtots izdevums, un atradu, ka to var iegādāties biedrībā "Latvietis" uz kuras telpām tad arī devos. Godīgi sakot, tīrās ziņkāres pēc tur pat plānoju nopirkt arī Ādolfa Hitlera "Mana cīņa", kuru tomēr diezin vai kaut kad lasīšu, bet tas cits stāsts.
Biedrībā "uzrāvos" uz, laikam, pašu Leonardu Inkinu, kurš meklējot grāmatas ievelk mani sarunā, kuras laikā pus pa jokam sāk "smadzeņu skalošanu" ultra labējā nacionālistiskā stilā. Kad tā runājoties pagājušas minūtes 20, kuru laikā man visu laiku nāk smaids par to visu, saprotu, ka mans nākamais teikums būs tīrā uguns izsaukšana uz sevi. Tomēr tā kā biju nolēmis iegādāties arī Ādolfa sacerējumu, paziņoju par to savam sarunu biedram :D Dabīgi, ka "spiediens" pastiprinās un saruna ievirzās daudz nekautrīgākā gultnē. Paiet vēl minūtes 20, kuru laikā nu jau turpinot stulbi smaidīt plānoju, kā pieklājīgi tikt vaļā no tā visa, līdz beidzot ierodas kaut kāda biedrības tante, kas būtībā mani "izglābj". Sagaidot pareizo brīdi atvados un laimīgs ar iegūtajām grāmatām ātri dodos prom. Tieši pēc šīs sarunas sapratu kāds spēks mēdz būt propogandai, kur viedoklis tiek sajaukts ar puspatiesibām, izmeklētiem argumentiem, stipri sajaukts un pasniegts pilnīgā pārliecības mērcē :)
Ja esat tikuši līdz šai vietai, tad varat uzelpot - tagad par pašu grāmatu.
Patīkams pārsteigums, ka pirmās simts lappuses patiešām ir ļoti interesantas, kurās aprakstīts turpceļš ar visām avārijām. Tālāk 150 lpp. seko Cukura piedzīvotais un novērotais Gambijā un ap to. Un vēl 150 lpp. ar atpakaļceļa aprakstu.
Valoda ir vienkārša, stils tāds kā tajā laikā runāja - nav izrediģēts. Brīžiem cilšu apraksti paliek garlaicīgi, bet var iztikt. No rakstītā nenoliedzami staro autora patriotisms, bet citādi emociju ir pamaz. Ir daudzas melnbaltas bildes, kurās vairums ir cilvēku portreti... Tikai dažas bildes liekas interesantas un tās nav portreti.
Tas kas mani izbrīnija, bija tas, ka turpceļā Cukurs avarēja apmetot lidmašīnu riteņiem gaisā nesabojājot to, citā epizodē viņam gaisā faktiski salūza motos (saliecot kloķvārpstas utt.). Vairākas reizes motors principā parstāja darboties. Nomainītais motors arī bija defektīvs. Atpakaļceļā viņš bija pastāvīgi te slims ar neizskaidrotu drudzi, malāriju, te vesels, te atkal slims, te vesels. Vairākas piespiedu nolaišanās, negaisi, smilšu vētras, apmaldīšanās tuksnesī, virs purviem, bet degvielas maz utt. Citiem vārdiem sakot ir pilnīgi neticami, ka viņš atgriezās Latvijā ar veselu ādu un savu lidmašīnu C3. Pinīgi neticami...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vēsturiskais romāns par Latviju, šoreiz par 1700tajiem gadiem. Precīzāk - par rajonu, kur patlaban atrodas Dunte, Liepupe, Skultes muiža, Skultes baznīca. Stāsts par muižniecības, tigotāju un vietējo attiecībām. Var redzēt, ka autoram paticis aprakstīt arī visai tuvas attiecības līdz dažādas pakāpes sīkumiem, kas protams, darbu padara dzīvāku. Fona informācija grāmatā ir vēsturiskos romānos neiztrūkstoši ietvertie raduraksti un svarīgāko īsto notikumu atspoguļošana. Centrālā persona ir kāds mežā dzimis bērns, kas visu dzīvi cenšas atriebt slikto izturēšanos pret saviem vecākiem. Tam visam pa vidu darbojas tā laika Rīgas mērs, Minhauzens, Garlībs Merķelis, u.c., maznozīmīgākas personības. Kā beigās izrādījās, tad Aģes upes nosaukums ir izmantots par pamatu lībiešu vietvārdam Adiaminde, kur arī visi notikumi grāmatā risinājās. Šī ir pirmā no cikla "Viņpus vārtiem" grāmatām, un nešaubīgi lasīšu arī pārējās.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Grāmata par Jaunsudrabiņa puikas gadiem laukos. Īsi stāstiņi dažu lapu garumā apraksta no puikas skata punkta lauku saimniecībā notiekošo. Biju iebaidīts, ka šāda rakstura darbos ir šausmīgi daudz aprakstošā materiāla, un tāds tiešām te bija, bet par laimi tikai pirmajā nodaļā. Sākumā autors aprakstīja pilnīgi visus sīkumus lauku sētā, kurā viņš kā puika pavadīja bērnību, un man šķiet, ka līdzīgā stilā bija iecerējis arī pārējo grāmatu, taču varbūt ātri saprata, ka tas būtu mokoši gan viņam, gan lasītājam. Laikam jau tādejādi bija domāts iepazīstināt lasītāju pēc iespējas precīzāk ar vidi, kurā risinās notikumi, bet stipri šaubos, ka tas palīdzēja lasīt tālāko tekstu. Katrā gadījumā, ja ir tikts pāri pirmajai nodaļai, tad var arī atviegloti nopūsties, jo tālākais ir diezgan aizraujoši.
Katrs stāstiņš ir veltīts kādam notikumam, cilvēkam vai darbībai. Piemēram, vairāki stāstiņi bija par čigāniem, kuri kā izrādās dzīvojuši nelegāli lauka malā teltīs, un visiem no tiem bijis bail. Tad, piem., par skroderi, kā tas pie viņiem dzīvojis sezonu, šuvis visiem apģērbu un tad aizgājis tālāk. Par dažādām puiku izklaidēm laukos, vārnu medīšanu un ēšanu. Autors aprakstīja arī dažus procesus, piem., maizes cepšanu, graudu attīrīšanu, dzijas vērpšanu, u.c., taču vai nu man ir slikta uztvere, vai arī viņam īsti neizdodas uzrakstīt šos procesus tik saprotami, lai nezinātājs tos varētu izprast. Man neizdevās, un tāpēc mazliet vīlos. Bet pārsteidza tas, ka nebija sausi un literāri pareizi aprakstiņi, bet visus stāstus caurvija arī ironiskas piezīmes, kas, protams, lasāmvielu manās acīs beidzot padarīja nevis par vienu no obligātajām literatūras grāmatām no skolas laikiem, bet par visnotaļ interesantu lasāmvielu tagad.
