pirmdiena, 2021. gada 20. septembris

Viktors Suvorovs "Akvārijs"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ja es pareizi saprotu, tad dēļ šīs grāmatas autoram piesprieda otru nāvessodu. Nav tikai skaidrs, kāpēc nav izpildīts, jo taču ar Ļitviņenko izdevās.
Autors tādos kā atmiņas uzplaiksnījumos atceras savu kāpienu pa militārās karjeras kāpnēm, līdz nokļūst Galvenajā Izlūkošanas Pārvaldē, bet pēc tam tiek nosūtīts strādāt par spiegu uz Austriju.
Tā jau interesantas visādas detaļas, vervēšanas procesa apraksts, slēptuvju izvēle, treniņu metodikas utt. Kārtējā medusmaize visiem pārējiem Pasaules specdienestiem.
Vienīgais, kas likās nevērtīgs - visi tie amatu uzskaitījumi, rotu, bataljonu u.c. veidojumu numuri. Būtu vismaz beigās salicis armijas pakāpju sarakstu, lai var saprast, kurš pulkvedis, kuram apakšā un kurš leitnats kuram virsū.

svētdiena, 2021. gada 12. septembris

Harari Juvāls Noass "Homo Deus. Cilvēces īsā nākotne"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Acīm redzot antropoloģija ir interesantāka par filozofiju. "Sapiensi" viennozīmīgi bija daudz interesantāka lasāmviela. Pats sev par pārsteigumu konstatēju, šajā blogā neesmu par to ielicis ierakstu, neskatoties uz to, ka tā ir viena no interesantākajām grāmatām, ko savā dzīvē esmu lasījis. Acīm redzot vēl ilgi pēc izlasīšanas domāju par "Sapiensiem".
"Homo Deus"-ā autors brīžiem pārāk aizrāvās ar tādām teorijām, kas man likās mazticamas. Beigās jau sāka kaitināt mākslīgā intelekta kā visu varoša cilvēka smadzeņu aizvietotāja pieminēšana katrā nodaļā. Neesmu pārliecināts, ka kamēr cilvēki nav noskaidrojuši, kas ir apziņa viņiem izdosies radīt kaut ko mākslīgu ar savu apziņu. Ja nu vienīgi nejauši.
Citādi var teikt, ka vēstures bija pa maz. Taču bija arī interesantas daļas.
Lai arī grāmata ir sadalīta nodaļās un apakšnodaļās, tomēr filozofiskie un garie prātuļojumi saplūda vienā masā. "Homo deus" pretstatā "Sapiensiem", kas sakārtoja domas un zināšanas - tieši otrādi šoreiz radīja putru. Kaut kas jau aizķērās, bet kopumā galvā palika švakāks nospiedums. Nez', varbūt jāizlasa vēlreiz un ne vēlos vakaros. Un vispār - vakaros lasot īsti neaizķērās nekas, tāpēc otro - neinteresantāko pusi lasīju no rītiem.
Viena lieta gan abām grāmatām bija kopīga - pirmā trešdaļa bija būtiski interesantāka par visu pārējo.

otrdiena, 2021. gada 17. augusts

Klēra Norta "Harija Augusta pirmās piecpadsmit dzīves"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pēdējā laika "nav vērts lasīt" kokteilī gadījās kaut kas lasāms. Neteikšu, ka super izcila lasāmviela, bet bija pietiekami interesanta.
Tagad nedaudz dubļi. Sākums likās ļoti saraustīts - tā, ka grūti bija uztvert uz kuru pusi stāsts virzās, jo notikumi tika pasniegti haotiski. Runa tiešām bija par Hariju Augustu, kurš pēc katras nāves atdzimst tajā pašā laikā un vietā un arī tajos pašos apstākļos. Problēma bija tajā, ka lēkāšana pa tām dzīvēm bija diezgan haotiska - te stāsts no vienas, te drupačas no otras, te kaut kāds iespraudums no trešās...
Notīrot dubļus, interesanti palika brīdī, kad stāsts pārgāja psiholoģiskā spriedzes romānā. Tad arī haoss pazuda un stāsts kļuva baudāms. Es arī neatradu būtiskas loģiskas pretrunas. Vienīgi es neticu, ka laiku var pagriezt atpakaļ jebkādā veidā (arī ar Einšteina formulām), jo tas nozīmētu pilnīgi visas daļiņas visumā dabūt atpakaļ precīzi tajā pašā stāvoklī kādā tās bija. Nereāli.
Interesanti, ka autore, būdama sieviete, būvējusi visu stāstu no vīrieša perspektīvas pirmajā personā, attiecīgi vairākās vietās "iebraucot auzās" uzskatot, ka zin vīrieša domu gājienu :) Tās vietas :) :) :D bija smieklīgas :D :D :D.

trešdiena, 2021. gada 14. jūlijs

Maja Lunda "Bišu vēsture"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Garlaicīga, neintersanta, bez pārsteigumiem. Viena no tām, kur gaidi "nu - kad tad būs!?" ... un tā arī nesagaidi. Gaidīju kaut ko izdomas bagātāku un interesantāku.
Man jau tā nepatīk grāmatas ar paralēlām sižeta līnijām. Šajā tādas bija 3: tagadne, nosacītas mūsdienas un nākotne.
Īsumā par sižeta līnijām.
Sākās ar nākotni. Autore, laikam, domāja, ka audzē spriedzi, bet nekāda spriedze nekāpa. Būtībā distopija, kurā strādnieku pāris aiziet piknikā, kur viņu bērnu sadzeļ bite. Pārējais sižets bija mēģinājumi tikt pie sadzeltā bērna, kurš vēlāk izrādījās beigts.
Pagātnes sižets: vecis guļ gultā sava tizluma pēc, līdz izdomā izgudrot bišu stropu, ko kāds jau izgudrojis. Divreiz.
Tagadnes sižets: tēvs, kurš uzvedas mazliet dīvaini un par varītēm grib, lai dēls turpina viņa bišu biznesu. Bites viņu pamet, dēla atgriežas.
Tā kā autore ir vāciete, tad viņai tomēr paspruka pāris mazliet perversas ainiņas ar maziem bērniem, kas no sižeta viedokļa bija pilnīgi liekas. Bet nu tie ir vācieši...

trešdiena, 2021. gada 19. maijs

Žigimants Krēsliņš "Centrālamerika pāris mēnešos"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ar nepacietību gaidīju šo grāmatu tāpēc, ka iepriekšējā tīri labi patika. Un, kā tad ir - vilšanās vai sajūsma?! Diemžēl, ne viens, ne otrs.
Stils, protams, ka ir ieturēts un man tādu bija interesanti lasīt. Varbūt, ka tieši tas neļāva izdalīties atsevišķām epizodēm kā piedzīvojumiem. Man pietrūka asuma vai dinamikas (zinu, zinu: apēd žiletes, vai brauc pats). Tomēr "Centrālamerika pāris mēnešos" atstāja "pēcgaršu" vairāk kā ceļvedis ar mēreniem piedzīvojumiem, bez izteiktiem kāpumiem vai kritumiem. Ja no iepriekšējās palika atmiņā epizode autobusā pie Iguasu ūdenskrituma ar "A, nu, ka ... ārā! Visi!..." vai epizode ar grieķi un karsto ūdeni, tad pēc šīs grāmatas īsti neviena tāda spilgta epizode nepalika atmiņā. Varbūt, ka kaut kur pat būtu vajadzējis kaut ko piedzejot, jo man kā lasītājam būtu vienalga, tikai saistošāka lasīšana.
Man patika ievērojami lielākais bilžu skaits salīdzinot ar iepriešējo grāmatu. Vēl man patika izvilkumi no vēstures "Žiga mērcē" - tos bija saistoši lasīt.
Ir jau nopirktas abas nākamās grāmatas un pirkšu vēl, ja Žigis tādas izdos, jo tomēr tās ļoti labi der kā izklaidējoša literatūra ikdienas rutīnā.

piektdiena, 2021. gada 9. aprīlis

Ian M. Banks "Use of Weapons"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Sākumā šīs grāmatas struktūra likās nenormāli sarežģīta. Ir divas paralēlas stāsta daļas: no "šodienas" uz priekšu un ... no "šodienas" uz atpakaļu. Tad, lūk, saprast to daļu, kas notiek uz atpakaļu bija baigais galvas mežģis, līdz es sapratu, ka katra atpakaļ ejošā stāsta nodaļa nebija tiešā veidā saistīta ar iepriekšējo - vien atmiņas uzplaiksnījumi un epizodes. Vislabāk par to izlasīt Wikipēdijā.
Man jau sāk izskatīties, ka autors vairāk ir specializējies un sociālām problēmām savā fantastikas sērijā, un tehniskās lietiņas ir spēcīgā mazākumā. Tomēr es ceru, ka tā ir īslaicīga parādība, jo šīs grāmatas manuskripts hronoloģiski esot pirmais autora darbs.
Galu galā man izskatās, ka autors ir sapinies meistarībā mēģinādams uzrakstīt kaut ko nu tādu, nu tādu, ka ... pats nezin kādu. Tieši tāpat kā Jū Nesbē "Sarkankrūtītī". Man jau tā nepatīk grāmatas ar divām paralēlām sižetu līnijām, bet šī bija īpaši grūti uztverama. Es ceru, ka tādas vairs nesekos šajā sērijā.
Tagad fakjū (FAQ):
J: Vai bija interesanti? A: Vietām.
J: Vai bija aizrajuoši? A: Drīzāk nē nekā jā.
J: Vai bija smieklīgi? A: Man liekas, ka pāris vietās, bet kopumā - nemaz; drīzāk pat nomācoši.
J: Vai es lasīšu nākamās sērijas grāmatas? A: Jā.
J: Vai man nav kur laiku likt? A: Ir - es to investēju angļu valodas uzlabošanā un aiztaupu citiem, kas lasa grāmatas, lai viņi neuzrautos uz tām, kurām nav vērts tērēt laiku.
J: Vai tad tiešām Tev nav nekā labāka ko lasīt? A: Ir. Tikai es nezinu, kura no grāmatām grāmatu plauktā būs tā nākamā labā (iespējams gandrīz jebkura, kuru paņemšu rokās :D).

otrdiena, 2021. gada 6. aprīlis

Baņkova Markēta "Žagata entropijas valstībā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ja zinātu, cik tie stāstiņi ir tādi, faktiski, pašķidri, tad nebūtu lasījis. Bet vispār jau bērni labi iemiga pie šīs grāmatiņas un prasīja vēl. Pieņemu, ka viņiem tā patika tāpēc, ka darbojošās personas bija dzīvnieki, bet viss pārējais droši vien likās par sarežģītu - tāpēc jau ātri iemiga.
Fabuliņas bija tādas pavieglas un ne pārāk paliekošas atmiņā. Taču viena gan bija smieklīga - "Vistiņas Jarmilas konsultācijas". Tā nu bija riktīgi laba! Stāsts par gravitāciju un āpseni, kurai ir vīrs alkoholiķis, kuru šī ratos no kalna nolaida uz upi :D Taču, ja es ieteiktu dēļ šīs vienas fabulas pirkt grāmatu, tas būtu tāpat kā ieteikt lasīt "Edgara Po "Nodevīgo sirdi" tikai dēļ lieliskā "Zelta vaboles" stāsta.
Cik plāna un paviegla grāmatiņa - tik arī īss tās apskats.

svētdiena, 2021. gada 21. marts

Stīvens Kings "22.11.1963"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pirmā Stīvena Kinga grāmata, ko lasīju. Tādā ziņā šī iepazīšanās nebija veiksmīga.
Būtu zinājis, būtu lasījis pirmās 30 lappuses, un tad pāršķīris uzreiz uz 500. lappusi vai pat tālāk no kopā 800 lappusēm. Jā, jā - bija ārkārtīgi kaitonoši nebeidzami neko neizsakoši zīmolu nosaukumi tāpat kā "Maestrā", it kā es no tiem pazītu kaut 1%. Domāju, ka pat amerikānis lasot nezinātu lielāko daļu no tiem. Ir aprakstītas arī kaut kādas tā laikmeta iezīmes, bet manā prātā "atmosfēra" neuzbūrās. Laikam švaka fantāzija. Tomēr galvenais, ka nekas īsti nenotika. Tās pāris attaisnotās slepkavības bija mākslīgi radīti notikumi, kuriem nebija nekādas saistības ar Kenediju, bet tieši viņš ir uz vāka un anotācijā. Likās, ka grāmata būs par Kenedija atentāta novēršanu un fantāzija par tāda pavērsiena sekām... Bet kas tev deva... Rezultātā atentāta novēršana bija grāmatas kulminācija īsi pirms beigām, bet radītās sekas - nākotnes distopija. Galvenais varonis aapratis, ka novēršot atentātu ir visu sačakarējis - atgriezās pagātnē un visu "noresetoja" :D.
Es teiktu, ka daudz interesantāk būtu bijis mazliet izvērst "bomžu-laika ceļotāju vērotāju" tēmu, bet tai tik tikko pieskārās.
Neatceros, kad esmu lasījis TIK stieptu darbu. Daudzas reizes gribējās pēc iespējas ātrak pabeigt šo ķieģeli, kas atsvērtu 3 citu grāmatu izlasīšanu. Grāmatas optimālais lappušu skaits tomēr ir kaut kur starp 300 un 400. Ja ir šādi ķieģeļi, tad jābūt piesardzīgam, taču pēc atsauksmēm likās, ka būs labi. Nebija labi gan. Ja būtu 2x plānāka, tad vēl varbūt būtu bijis interesantāk.

pirmdiena, 2021. gada 8. februāris

Deivids Valjamss "Nezinkas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pārmaiņas pēc man ļoti iepatikās tieši anotācija: "Mērtlai Mierītei ir viss, ko vien viņa var vēlēties. Bet ar visu nepietiek. Viņa grib vēl, vēl un vēl! Tad Mērtla paziņo, ka vēlas NEZINKO" :D.
Lai arī grāmata ir kaitinoši pilna ar visādām skaņām, kas uzrakstītas ar vārdiem, piemēram, "blīīkšš!!", "krrRRRakŠŠŠ" un īpaši kaitinoši bija dažāda izmēra fonti katrā tādā vietā, tomēr kopumā grāmta ir lasāma. Skaidrs, ka tā domāta lasīšanai pašiem bērniem, bet arī pieaugušais var lasīt priekšā bērniem, kā to darīju es. Tikai nav jālasa visas tās stulbās skaņas un vēl šādi-tādi mēsliņi, kas tur ir sarakstīti, piemēram, piezīmes lappušu apakšā.
Stāsts intriģējošs. Bērni klausījās ar milzīgu interesi, iespējams, savās domās nojaušot, ka šiem arī varētu būt kādas Mērtlas īpašības. Nezinu... varbūt viņi pat apsvēra, ka nākotnē labāk pašiem netaisīt bērnus.
Nepatika tas, ka uz beigām sāka parādīties par daudz visādi "purkšķu un dibenu jociņi". Man likās, ka ir gana ar to, ka NEZINKAM bija divi caurumi, bet nebija zināms, kurš no tiem ir mute un kurš dibens (kas sarežģīja barošanas jautājumu). Autoram gan likās, ka vajag vēl, vēl un VĒL. No katastrofas izglāba puslīdz sakarīgs stāsta noslēgums ar zināmu zemtekstu mazajiem klausītājiem un lasītājiem. Kādu? Šis jau nebūtu mans blogs, ja es neuzrakstītu, ka mazo briesmoni Mērtlu NEZINKAS aizvazāja uz džungļiem, kur viņa arī palika, bet vecāki nemaz nesteidzās viņu atgūt. Mežā dzīvoja arī citi briesmoņi, tāpēc vecāki nosprieda, ka Mērtlu nevajag traucēt.

otrdiena, 2021. gada 2. februāris

L. S. Hiltone "Ultima"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Bija zināmas cerības, ka atgriezīsies pirmās grāmatas "asinskārā kuce", taču viņa neatgriezās. Līdz ar to var uzskatīt, ka šis stāstiņš ir zaudējis savu asumu. Es saprotu, ka autore ar pirmo grāmatu bija cerējusi piesaistīt uzmanību, kas arī izdevās, bet ar pārējām abām daļām pelnīt naudu.
Izlaižot to, ka man būtu jāraksta, ka bija mazliet par daudz stiepti, pievērsīšos, manuprāt, būtiskākajam stāsta trūkumam: novērošanas kameru eksistences ignorēšanai.
Esmu arī diezgan pārliecināts, ka šajā grāmatā izlasīju visrupjāko un tiešāko seksa ainu kādu jebkad biju lasījis grāmatās. Man tagad jādomā - vai tas ir slikti vai labi vai vienalga.
Beigas ir plaģiāts no "Annas Kareņinas" ar iespēju parādīties ceturtajai "Maestras" grāmatai. Man nepatika ka tā tiek nobeigta triloģija. Tomēr daudz laika iztērēts, bet īsti skaidrs līdz galam nepalika vai viņa pametās zem vilciena vai ne. Varu saderēt, ka tas bija tīšām. Gandrīz vai necieņa pret lasītāju.
Secinājums diemžēl ir tāds, ka nebija vērts tērēt laiku arī otrajai grāmatai.

ceturtdiena, 2021. gada 28. janvāris

Ian M. Banks "The Player of Games"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Tieši ar šo grāmatu iesaka sākt lasīt Kultūras sērijas grāmatas.
Šis noteikti nebija tik banāls stāsts kāds bija pirmajā grāmatā. Par laimi nebija arī ziepju operas elementi. Nekāda sakara ar pirmās grāmatas varoņiem arī nebija.
Stāsts bija par kādu spēlmani, kurš skaitījās vislabākais visā Kultūras civilizācijā. Kultūras specdienests viņu "pierunāja" lidot uz citu (Azadas) impēriju otrā galaktikas pusē, kuras imperators tiek savā krēslā, tad, ja uzvar ārkārtīgi sarežģtajā galda (?) spēlē "Azad". Trešdaļa grāmatas bija par galvenā varoņa piedzīvojumiem savā mājas - Čiarkas orbitālē. Kāda puse bija par notikumiem Azadas impērijā.
Kad pabeidzu lasīt, tad jau likās, ka bija gana interesanti, bet kaut kur pa vidu kaut kā nemaz tik interesanti nelasījās. Tas gan nemazina manu apņēmību izlasīt arī atlikušās 8-as Kultūras sērijas grāmatas, jo man joprojām liekas interesants autora fantāzijas lidojums par to kāda varētu būt super attīstīta civilizācija nākotnē.
Joprojām nevarēju pierast pie valodas un bieži nācās skatīties tulkojumus. Pārsvarā īpašības vārdiem. Bet bija jau labāk kā ar iepriekšējo grāmatu. Diezgan vērā ņemamu daļu no vārdiem, kurus nezināju Google tulkotājs pārtulkoja burtiski vai arī fonētiski. Piemēram, "holoscreen" tika iztlkots kā "holoskrāns" un tml. Tāpēc gudrāks netiku.
Visvairāk mani imponē tieši tie "prāti" (Mind). Ceru, ka kādā no grāmatām būs kas vairāk par tiem =).

ceturtdiena, 2021. gada 14. janvāris

L. S. Hiltone "Domina"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man palika sajūta, ka šo vajadzēja izlasīt, lai saprastu trešo daļu.
Lai arī autore pati teica, ka otrajā grāmatā bija gribējusi radīt citu noskaņu, tomēr prologā vienalga "asinskārā kuce" veica kārtējo slepkavību. Neskatoties uz to šī daļa ne tuvu vairs nebija tik dinamiska kā pirmā. Bija vairāk gumijas stiepšanas un pārdomas par mākslu.
Mazliet smieklīgi bija mēģinājumi iežēlināt lasītāju atklājot galvenās varones grūto bērnību. Laikam tam vajadzēja izraisīt simpātijas pret psihopātisko slepkavu. Uz mani tas īsti nenostrādāja.
Šoreiz vismaz godīgi galvenās varones "minēšanas loģikai" nebija lemts sakrist ar realitāti.
Izlasīs trešo daļu un tad jau redzēs vai bija vērts tērēt laiku šai...

sestdiena, 2021. gada 2. janvāris

L. S. Hiltone "Maestra"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Spraigs sižets par, kā Dr. Hauss teiktu - "asinskāras kuces" perversajiem un slepkavīgajiem piedzīvojumiem alkatīgi dzenoties pēc naudas.
Garlaicīgi nebija. Lasījās ātri. Tomēr nepārtraukti tika minēti katra apģērba vai cita aksesuāra zīmolu nosaukumi tāpat kā visādu mākslas darbu nosaukumi un to autori. Pieklājīgi to varētu nosaukt par apnicīgu autores uzsūkto īpašvārdu nekontrolētu noplūdi visas grāmatas garumā. Es saprotu, ka autorei gribējās paspīdēt ar savām zināšanām mākslā un lasītājs no tā varbūt kaut ko arī iegūst, taču visa to lupatu zīmolu uzskaitīšana bija pilnīgi lieka, neskatoties uz to, ka pati autore apgalvo, ka "neredz iemeslu kāpēc sociopātiem jābūt slikti ģērbtiem". Es to sapratu. Sapratu jau pēc 17. zīmola nosaukuma. Ja esat lasījuši Žila Verna "20000 ljē pa jūras dzelmi", tad tur arī bija nosaukumu saraksti, tikai daudz masīvāki.
Var tikai minēt (vai arī noskatīties līdz galam viņas interviju :)), lai uzzinātu, kur viņa ir smēlās detaļas par galvenās varones dzirkstošajiem piedzīvojumiem gultā... un arī ārpus tās.
Vēl es nenoticēju līdz galam tam, kā viņa spēja tik smalki izskaitļot to mafijnieku, kuru arī novāca, jo tur bija vairāki baltiem deigiem šūti minējumi.
Visādi citādi - tīri labs izklaidējošs trilleris.

sestdiena, 2020. gada 26. decembris

Deivs Egerss "Sfēra"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Statistikai jābūt pareizai. Ja gadās kāda īpaši laba grāmata ("Kāpēc mēs guļam"), tad tuvumā noteikti jābūt arī draņķīgajām - tā, lai vidēji grāmatu lasīšana būtu nekāda. :D
Īsumā: stāsts par to līdz kādam absurdam varētu nonākt sabiedrība, pateicoties Gūglei līdzīgai kompānija, kuru mēs paši labprātīgi barotu ar visa iespējamā veida informāciju par sevi. Piemēram, ar tādu kā šis bloga ieraksts ar manu viedokli par nenozīmīgu grāmatu.
ja ne "stindiznoši", ne "fascinējoši" un pat ne "izaicinoši", kā redzams uz grāmatas vāka. Apšaubu arī "pravietiskumu", jo, kā rāda COVID potes, tad liela daļa cilvēku tomēr nav gatavi akli mesties avantūrā ar neparedzamām sekām. Tik vien bija kā vēl mazliet vairāk manu skeptisko pārdomu par savas informācijas privātumu un tās atstāšanu Internetā.
Varbūt bija mazliet pārsteidzīgi sākt to lasīt uzreiz pēc "'Mākoņa' labirinta", tomēr es nedomāju, ka mans vidoklis atšķirtos, ja tā nebūtu darījis.
Vispār es diezgan nomocījos ar lasīšanu cīnoties ar garlaicību un līdz pat pēdējai lappusei cerēju, ka būs kāds "apvērsums" vai vismaz cienīgs nobeigums. Nekā. Pilnīgi nekā pārsteidzoša. Visas grāmatas garumā ļoti lēzens kāpinājums, kurš ne ar ko nebeidzās. Beigas bija pilnīgi paredzamas: vai nu variants a) uzvar "Sfēru" vai b) "Sfēra" uzvar. Aiztaupīšu lasīšanu - "Sfēra" uzvarēja, kā tas notiktu reālajā Pasaulē tajos apstākļos.
Labi, ka es to iegādājos par izpārdošanas cenu.

svētdiena, 2020. gada 13. decembris

Metjū Volkers "Kāpēc mēs guļam?"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Absolūti fantastiska grāmata informācijas vērtīguma ziņā ar daudzām atsuacēm - gluži kā zinātniskā darbā!
Tas, kas tur rakstīs par miegu būtu jāzina katram, jo tās zināšanas paildzina dzīvi un tās kvalitāti. Cilvēki vienkārši nezin, CIK svarīgs ir labs miegs: galvenais - guliet dienā 7-9 h un viss būs labi. Grāmatā sīki ir izskaidrots un pierādīts - kāpēc. Arī lielākā mūsdienu izglītības sistēmas kļūda ir tā, ka gultas vietā pudaudžiem jābūt agrajā pirmajā stundā. Tas ir tik ļoti, ļoti nepareizi! Pūces mani sapratīs.
Grāmatu sāku lasīt angliski bieži izmantojot vārdnīcu, jo bija daudzi nezināmi vārdi (to tomēr sarakstījis zinātnieks), tāpēc biju patīkami pārsteigts ieraugot šo izdevumu latviski. Es tiešām priecājos, ka šī pērle ir pamanīta Pasaules grāmatu okeāna dibenā :D un latviešu lasītājiem tiek dāvinātas tajā ietvertās zināšanas!
Šogad vien esmu izlasījis 19 grāmatas un kopš 2012. gada 115. Tad lūk, no 28-ām ceļojumu un izzinošās literatūras grāmatām šī viennozīmīgi ir ierindojama kā #1 dēļ informācijas vērtības! Nenožēlos arī tie, kas noliks malā kādu kārtējo bestsellera trilleri priekšroku dodot šai.
Vienīgā problēma bija tulkojums. Tas bija vidēji slikts - dažviet normāli lasāms dažviet ļoti grūti uztverams. Varbūt tāpēc, ka tulce centās pēc iespējas burtiskāk iztulkot tekstu bet varbūt tāpēc, ka tulkotāja reizēm nebija izgulējusies.
Nomierinās tie kam liekas, ka šī ir reklamēšana. Tā arī ir! :D Taču esmu neatkarīgs. Visas grāmatas pērku par savu naudu un rakstu ko gribu par tām. Es vienlārši gribu, ka pēc iespējas vairāk cilvēku uzzina vērtīgo informāciju šajā grāmatā.

Robs Hārts "Ēnas Saules pilsētā: “Mākoņa” labirints"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Es gaidīju kaut ko vairāk. Liela daļa bija muļļāšanās uz vietas. Pat Stīvena Kinga atsauksme "Hārts ir radījis trilleri, kas gluži kā melnais spogulis ataino mūsdienu sabiedrības tumšo pusi." liek domāt, ka pēdējā laikā viņš tās pārdod par naudu mazpazīstamiem autoriem pārdošanas veicināšanai balancējot starp meliem un iedrošināšanu lasīt.
Hārts ir radījis vienmuļu trilleri, kur nu viss ir BAIGI, BAIGI noslēpumaini, bet izgāzies ar to, ka šī noslēpuma atklāšanas gaidas netiek attaisnotas. Galvenās spiedzes noalgošanas fakts tika švaki pamatots. Īstais noslēpums likās "par mazu". Cilvēku nežēlīgā trenkāšana noliktavās neiztur kritiku, jo roboti būtu bijuši daudzkārt efektīgāki.
Personāži? Švaki izstrādāti. Piedod Kontinent, bet šī ir kārtējā grāmata, kura tiek pasniegta ar skaļiem saukļiem, bet starp vāciņiem sagaida vilšanās. Vienīgais, kad man patika bija tas, ka tā ātri lasījās.

trešdiena, 2020. gada 28. oktobris

Ian M. Banks "Consider Phlebas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kurš gan ņemtu rokās lasīt grāmatu svešvalodā, kuras nosaukums ir autora untums, nevis saistīts ar saturu? Nosaukums nekam neder.
Arī izlasītā satura vērtība slēpās nevis sižetā, kurš pielīdzināms banālam "kosmosa bojevikam", bet gan utopiskajā fantāzijas lidojumā un svešvalodas apguvē.
Vispār es šo sēriju sāku lasīt tāpēc, ka Elons Masks tās ir atzinis par labām, bet viņam dzīvē lasīšanai noteikti ir pavisam maz laika - līdz ar to vērtējums pēc izlasīšanas ir ar lielāku svaru kā vidusmēra lasītājam.
Katru grāmatu var lasīt atsevišķi, jo tās nav īsti saistītas, tikai Kultūra un visums, kurā risinās notikumi ir kopīgs. Kultūra ir domāta noteicošā politika Piena ceļa galaktikā, kas visu savu vajadzību nodrošināšanu uzticējusi mākslīgajam intelektam un tā radījumiem. Šajā grāmatā bija apstāstīts fragments no tās kara ar citu - trijkāju radījumu :) civilizāiju.
Šajā grāmatā priekš manis angļu valoda likās tāda pasmaga. Ļoti bieži nācās skatīties tulkojumu, tāpēc ērtības dēļ lasīju to telefonā.
Vietām mazliet murgains sižets ar lieku vardarbību un mazliet idiotisku tās detalizācju. Vēl tizlāk bija tas, ka vienubrīd parādījās arī ziepju operas iezīmes no sērijas: "Es esmu stāvoklī" :D Es arī nesapratu kāpēc "Prāts" (Mind), kurš sākumā tā bēga bija TIK svarīgs.

piektdiena, 2020. gada 9. oktobris

Mārtins Volkers "Slepkavība Dordoņā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Mazliet pārsteidzoši: tik glīts vāciņš, bet saturs ir vienkārši garlaicīgs.
Kārtējā vilšanās asprātīga un interesanta romāna meklējumos.
Visi kriminālromāni sākas ar slepkavību un beidzas ar vainīgo atrašanu un sodīšanu tādā vai citādā veidā. Tāds nu ir žanrs. Šim sākums bija kā pienākas, taču vēlāk notiek tik liela atkāpe no galvenās tēmas un tik dziļa ieslīgšana ikdienišķajās cilvēku darīšanās un tik daudz ar slepkavību nesaistītu notikumu, ka bija jāsāk žāvāties. Arī vēsturiskās atkāpes likās pārāk detalizētas un dziļas. Nesaskatīju arī nekādu dižo humoriņu vai asprātības.
Es tomēr aizmocīju šo garlaicības eksemplāru līdz galam, taču beigas, manuprāt, vispār nebija. Vainīgos it kā sazīmēja, bet pierādījumu nav un slepkavas sodu nesaņēma - viņiem tikai "pakratīja ar pirkstu". Vēl tizlāk bija tas, ka visa romāna garumā tika aprakstīti visādi notikumi un cilvēki, tikai ne paši vainīgie.
Galvenie varoņi bija tikpat garlaicīgi. Citiem autoriem daudz labāk izdodas radīt priekštatu par tēliem.
Es tiešām nesapratu, kāpēc Zvaigzne ABC ir pieķērusies šai grāmatu sērijai. Varbūt nākamā grāmata sniegs atbildi.

piektdiena, 2020. gada 21. augusts

Žigimants Krēsliņš "Dienvidamerika pāris mēnešos"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ņemot vērā Žiga popularitāti briesmīgi gribējās zināt, kādā valodā būs teksts. Izrādījās, ka, lai arī valodas ziņā nav nekāds super augstais lidojums ar kuru izpelnīties atzinības rakstu no kādas latviešu valodas skolotāju asociācijas, toties ir cilvēcīgi un interesanti sarakstīts. Dažviet (reti) ir jau arī viņa "firmas zīme" - sulīgie izteicieni un tie paši ir īstajā vietā un lasīt netraucē.
Atšķirībā no citām ceļojumu grāmatām, ļoti patika humoriņš ar kādu Žigis pieiet ceļojumiem un arī praktiskie jociņi (ar grieķi un "silto" ūdeni :D).
Cepuri nost, ka viens pats var tā ceļot pa Dienvidameriku un vēl pamatā ar sabiedrisko transportu! Es, laikam, tā nevarētu, tāpēc, ka atšķirībā no Žiga neesmu divmetrīgs skapis. Šis fakts vien viņam vairākās vietās ceļojumā noteikti aiztaupīja pamatīgas nepatikšanas.
Patika arī tas, ka Žigis var izkāpt pusnaktī no autobusa svešā pilsētā un tikai tad sākt domāt par nakšņošanu, turklāt vēl pakaulēties hosteļos un nemaz nepalikt pirmajā, ja tajā nav pieņemama cena. Ceļošana pa lēto ar stipriem nerviem. Diezgan traki likās arī tie milzīgie pārbraucieni ar autobusiem. Manai gaumei bija mazliet par daudz pilsētu un mazāk (mežonīgu) ārpuspilsētu ceļojumi, bet katram savs. Žigis noteikti teiktu: ceļo pats vai lasi grāmatas par mežonīgajiem ceļojumiem! :D
Kopumā tāda ļoti pozitīva, saistoša grāmata, kurā, kā pats Žigis izsakās, ir ceļojumi ar piedzīvojumiem, nevis tūrista brauciens. Ar nepacietību gaidu nākamo viņa grāmatu.

ceturtdiena, 2020. gada 30. jūlijs

Nils Sakss, Jurģis Liepnieks "Nāve - tās nav beigas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Negaidīti labs kriminālromāns. Pilnīgi ne ar ko neatpaliek no ārzemju rakstnieku sarakstītajiem. Un kāpēc būtu jāatpaliek? Mūsējie arī prot labi rakstīt!
Man patika, ka bez galvenajiem notikumiem tieši nesamāksloti lasītāja uzmanība tika noturēta visas 400 lappuses. Patika arī konsekcence ar kādu viena nodaļa bija par vienu sātsta līniju, bet otra par otru, līdz tās saplūda. Ne reizi nebija tā, ka divas nodaļas pēc kārtas ir par vienu sižeta līniju. Tas ātri ļāva pierast pie "ritma".
Personāži bija nostrādāti vienkārši izcili: seksuāli kārīgais pulkvedis, pusnarkomāniskā psihoterapeite, bagātie Šapiro dzimtas locekļi, abas tās prastās liverpūlietes :D u.c.
Jurģis Liepnieks jau nebūtu polittehnologs, ja nebūtu arī zemteksti, kas vairāk attiecas uz to kādām metodēm strādā policija un kā vispār lietas ir "sakārtotas" Latvijā. Es pilnībā pieņemu, ka tas, kas tur rakstīts galīgi nav tālu no patiesības tāpēc, ka tā klaji jau to nedrīkst teikt, bet romānā iestrādāt ko tādu jau ir labi aprobēta metode. Es tikai negribu ticēt, ka ir tik slikti, ka KNAB un SAB ir organizētās noziedzības aizstājēji valstī, bet kas zina...
Likās, ka beigās pietrūka "atrisinājums" sižeta līnijai attiecībā uz puikas mammu un pašu galveno varoni. Tomēr tas ir neliels un nebūtisks trūkums.

otrdiena, 2020. gada 21. jūlijs

Sūzena Kolinsa "Balāde par dziedātājputniem un čūskām"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Es tā arī nesapratu kāda jēga bija rakstīt šo grāmatu. Cerēju, ka būs aprakstīts kā Koriolāns Snovs kļuva par prezidentu, bet paliku vīlies, jo stāsts ir par Snova pusaudžu laiku.
Līdz 200. lappusei īsti nekas nenotika. Tas ir par daudz priekš 570 lpp. gara stāsta.
Autore ir izdomājusi arī neuzrakstīt, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - Lusiju Greju. Tas atstāja nepabeigtības piegaršu. Iespējams, ka tas viss ož pēc nākamajiem turpinājumiem.
Man pietrūka arī dinamikas un par daudz bija "pusaudžu mīlestības slienas" un vēl tie bezatskaņu dzejoļiem līdzīgie savārstījumi no kā var secināt, ka tā tomēr ir izteikti pusaudžu lasāmviela.
Citreiz arī no neinteresantām grāmatām kaut ko iemācās, jo autors tajās ielicis kādu izpētes darbu un faktu kopumu. Pēc šīs palika tukša vieta. Tīra fantāzija. Iespējams, ka šī ir pirmā grāmata no kuras nejūtos ieguvis ne nieka.
Labāk izlasiet oriģinālo "Bada spēļu" triloģiju.
PS. Atradu arī ap 10 rakstības un sintakses kļūdām, kas Zvaigznes grāmatām parasti nav raksturīgi, bet nu jau sāk palikt raksturīgi.

otrdiena, 2020. gada 7. jūlijs

Rolands Prīverts "Nebaidies ne no kā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Viennozīmīgi skarbi dzīves līkloči. Autors neslēpj, ka jau no pusaudžu gadiem nodarbojies ar nelikumībām. Šajā grāmatā var izlasīt tādas noziedzīgās Pasaules nianses, kuras parastiem cilvēkiem citādi neuzzināt. Piemērām, pārsteidza cietuma bandu kauju apraksti Ekvadoras cietumā.
Neskatoties uz to, ka viņš ir pārdzīvojis daudzus tiešām skarbus dzīves pagriezienus, es tomēr nevaru piekrist visiem viņa uzskatiem.
Būtisku dzīves daļu autors ir pavadījis cietumā, ko uztver kā attīstošu dzīves skolu, taču, ja tā var teikt, manuprāt, viņam, paveicās pašā sākumā ar izdzīvošanu cietumā.
Pirms nokļūšanas cietumā kāds pieredzējis cietumnieks viņam deva labus padomus par to kā tur izdzīvot. Cietumā viņš nonāca vienlaikus ar kādu citu cilvēku, kuram šādi padomi acīm redzami netika doti un tās bija briesmu lietas, kas ar to cilvēku notika. Autors mazliet augstprātīgi izsakās par to cik stulbs bija tas otrs un, ka tieši tāpēc vajag, lai izdzīvo stiprākie un "labākie". Autoram empātijas vietā piemīt drosme. Bet vai autors ir padomājis kā būtu iegrozījusies viņa cietuma dzīve, ja viņš būtu bijis tas otrs - tas, kurš nesaņēma padomus? Kas būtu palicis pāri no viņa [ego] pēc tāda sākuma?
Tomēr drosme ir īpaši izceļama, jo autors pēc grāmatas sarakstīšanas piedzīvoja jaunas nepatikšanas.

otrdiena, 2020. gada 30. jūnijs

Jūnass Bonjērs "Nozagt helikopteru un naudu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Romāns, kas balstīts uz patiesiem notikumiem.
Izlasīt bija vērts bet rakstīt, domāju, ka tomēr ne. Liekas, ka romāns sarakstīts tāpēc, ka pats fakts "aplaupīt naudas glabātuvi ar helikopteru" ir kā no Holivudas filmas.
Droši varu teikt, ka līdz kādai 210. lappusei stāstāmais bija izstiepts. Tad kļuva interesantāk.
Dīvaini bija tas, ka īstā laupīšana notika 20 minūšu laikā, kamēr romāna autors to izstiepa līdz 35 minūtēm, kas ir gandrīz vai 2x ilgāk.
Nobeigums gan bija interesants - ne pārāk salda, tomēr šī romāna odziņa. Izlasiet paši.
Vēl faktiski pietrūka epilogs. Lai arī bija skaidrs, ka vismaz vienu no laupītājiem saņems ciet tāpēc, ka nozieguma vietā atrada viņa DNS, nebija skaidrs, cik no pārējiem paņems ciet. Reālajā dzīvē visu bandu paņēma ciet pēc 2-ām dienām un viņi dabūja cietuma sodus līdz 8 gadiem.

otrdiena, 2020. gada 9. jūnijs

Terijs Heizs "Es esmu Svētceļnieks"


Vai ir vērts lasīt: NĒ!

600+ lappuses velti iztērēta laika. Sarūgtinoši.
Gribēts uzrakstīt baigo spiegu romānu, bet sanākusi kaka. Piedodiet.
Sākumā tiešām nobijos, jo atkal uzrāvos uz rakstīto tagadnes formā. Iespējams, ka sliktāku izvēli nemaz nav iespējams izdarīt. Esmu jau minējis, ka lasītājs tur rokās grāmatu ar stāstu, kas jau ir noticis, nevis tas tiek rakstīts reālā laikā.
Tad vēl viss nebija līdz galam pārdomāts. Nu, piemēram, lai terorists tiktu stringra režīma bioloģiskajā laboratorijā, viņš notver tās direktoru, izdabū viņa acis ar kurām tiek cauri skaneriem un svariem (protams, sverot "gandrīz tikpat" cik upuris), tad izblandās pa pusi ēkas, medpunktā nozog vakcīnas pret bakām un pievilto dokumentus, lai šo faktu nekonstatētu. Pēc tam aizlienetās acis atgriež vēl dzīvajam īpašniekam, kuru tad aizved uz izgāztuvi un nošauj. Kur ir problēma? Problēma ir tur, ka tāda kalibra iestādē noteikti bija videokameras, kuras pēc iestādes vadītāja slepkavības noteikti pārskatīs :D
Arī pats galvenais varonis bija nekāds, pat banāls. Es saprotu, ka "pasaulē labākajam" spiegam jābūt bezpersoniskam, taču pat Džeimsam Bondam bija personība. Turklāt tomēr Džeims Bonds ir labākais :D
Nebija arī spriedzes vai atbilstoša nobeiguma - tikai bezjēdzīga nelielas spīdzināšanas aina ar to pašu metodi, kura jau smalki aprakstīta grāmatas vidū. Liekas, autors izjutis pacēlumu domājot par to konkrēto metodi.
Visas sievietes, kuras satika galvenais varonis bija "neaprakstāmi skaistas" :) Nu kopumā - tīrās šausmas. Nedrīkst jau tā teikt, bet, pat "Veritija" bija labāka...

otrdiena, 2020. gada 19. maijs

Jū Nesbē "Nazis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Nu gan pietiek! Nevaru nekādi citādi pateikt kā vien ka līdz galam izmocīju ar mocīšanu. Pārāk izstiepts. Manuprāt - neinteresantākais no visiem sērijas romāniem. No 450 interesantas bija tikai kādas pēdējās 80 lappuses.
Jau ierasti apnicīgi ir paņēmieni kāpināt spriedzi uzkrītoši maldinot lasītāju. Nu, piemēram, viena no noziedznieka uzpuriem bija tikusi izvarota, taču Harijs Hols solot viņai arestēt noziedznieku kļūdījās un nesaņēma to ciet. Grāmatas beigās, tuvojoties kritiskajiem notikumiem upurei ejot uz tikšanos apraksts speciāli bija uzrakstīts tik divdomīgi, ka bija jākļūst skaidram, ka upure dodas uz tikšanos ar noziedznieku, nevis, ka teksts attiecināms uz Harija Hola "piečakarēšanu" iepriekšējo reizi, taču pēc dažām rindkopām var iegūt apstiprinājumu tam, ka attiecīgais teksts bijis domāts attiecībā uz Holu. Sliktākais ir tas, ka lasot tās divdomīgās vietas jau viss ir skaidrs - tas tā muļķīgi.
Atsevišķas vietas bija grūti uztvert - vai nu tulkotāja vaina vai Jū Nesbē atkal sapinies meistarībā. Neraksturīgi Zvaigznes ABC grāmatām, bet atradās arī pāris kļūdas.
Tagad man ir mazliet bail ... lasīt citas Jū Nesbē grāmatas.

otrdiena, 2020. gada 5. maijs

Stīvens Hokings "Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man liekas, ka visas Hokinga grtāmatas vajag izlasīt.
Un tātad: visīsākās atbildes uz svarīgiem jautājumiem.
* Vai Dievs ir? Nē.
* Kā tas viss sākās? Kaut kas uzsprāga, bet kāpēc - nezinām.
* Vai visumā ir vēl kādas citas saprātīgas dzīvības formas? Jā. Taču vislabāk man patika pretjautājums: Vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvības formas?
* Vai iespējams paredzēt nākotni? Nē, jo tas ir pārāk sarežģīti.
* Kas ir melnā cauruma iekšienē? Nezin'.
* Vai iespējams ceļot laikā? Pa pusei. Un vispār - mēs taču visu laiku ceļojam laikā uz priekšu.
* Vai mēs uz Zemes izdzīvosim? Diezin' vai.
* Vai vajag kolonizēt kosmosu? Jā. Sk. atbildi uz iepriekšējo jautājumu.
* Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā? Jā, ja ļausim.
* Kā veidot nākotni? Tiekties zinātnes gaismas virzienā un uzvesties labi.
Kā vienmēr - bija interesanti. Tiešām žēl, ka tik ilgu savas dzīves posmu tāds izcils prāts bija ieslodzīts invalīda ķermenī.

pirmdiena, 2020. gada 27. aprīlis

Kriss Stjuarts "Papagailis piparu kokā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sākums likās pat labāks par "Pāri citroniem". Vidusdaļa gan bija garlaicīgāka.
Bija jūtams, ka autors pēc pirmās grāmatas panākumiem jau nedaudz saslimis ar zvaigžņu slimību, bet varbūt tā bija dabīga tieksme kļūt par labāku rakstieku. Lai vai kā, dažviet likās, ka ir pārspīlēts un pavisam nedaudz samākslots stāstījums vai arī notikumu atainojums. Grāmatas otrajā pusē gan šis trūkums bija nemanāmi pazudis. Nekas traks, bet pēcgarša palika.
Vēl nedaudz dīvaini likās, ka dažas nodaļas bija saistītas ar viņa rakstnieka karjeru. Sanāk neliels paradokss: cilvēki pērk grāmatu, kurā rakstīts, ka viņš kļūst slavens tāpēc, ka pērk viņa grāmatas :D Iemesls tam bija pirmās grāmatas panākumi un tomēr, ja otrajā grāmatā tiek minēts tas, kā viņš raksta otro grāmatu, nu tas ir drusku dīvaini.
Beigās ir intervija ar autoru, šķiet, pēc daudziem gadiem kopš pirmās grāmats iznākšanas. Mani pārsteidza šis: "Mēs tikko ierīkojām zaļos jumtus, kas apklāti ar augsni un sausumizturīgiem augiem un zali - tādējādi mums izdevies ziemā pacelt guļamistabas temperatūru līdz patīkamajiem sešiem grādiem." Citāts labi raksturo tos reālos apstākļus kādos viņi dzīvo un arī attieksmi pret to visu :)
Ir vēl trešā daļa "Mandeļu ziedu novērtēšanas biedrība", kuru kārtējo reizi Latvijas izdevniecību labākajās tradīcijās BaibaBooks neizdeva un neplāno izdot.
Es iegādāšos gan pēdējo grāmatu gan vēl 2-as autora grāmatas.

pirmdiena, 2020. gada 20. aprīlis

Kriss Stjuarts "Pāri citroniem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Es teiktu, ka bija patīkami lasīt. Tieši tik daudz un ne vairāk. Cauri visai grāmatai vijas tāds spānisks vieglums ar nelielu ironijas vai sarkasma pieskaņu kā nu kurā vietā nepieciešams. Tā kā daudz rakstīts par cilvēkiem ar kuriem autoram bija un ir saskarsme, bet lielākā daļa no tiem māk lasīt, pat arī tādi, kas pēc autora domām neprata, tad grāmatā uzrakstīt kaut ko ne tik cildinošu bija jāmāk. Ar to autors labi ticis galā. Ļauna jau nekā nebija, bet, piemēram, iepriekšējais mājas īpašnieks bija tāds drusku kretīnītis un tas tad arī dabūja attiecīgu vērtējumu.
Grāmata faktiski sastāv no ne pārāk gariem stāstiem par dažādiem atgadījumiem un to "kā lietas notiek Spānijā", kad 40 gadu vecumā ar sievu un visu iedzīvi pārceļas no Anglijas uz dzīvi Spānijas laukos kalnainā apvidū. Labi, ka stāsti ir puslīdz hronoloģiskā secībā. Vismaz stāstu sākums.
Šāda rakstura literatūrai parasti interesantā daļa ir nianses, kuras te netrūka. Tieši tur es saskatu tās vērtību.
Nezinu, kāpēc grāmatu cenšas reklamēt kā baigi jautro. Es tur daudz nesaskatīju ne pārspīlētu jautrību ne kaut ko depresīvu. Optimismu gan.

trešdiena, 2020. gada 8. aprīlis

Jū Nesbē "Slāpes" (Harijs Hols 11)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Arvien grūtāk ir pateikt, ka ir vērts lasīt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka Jū Nesbē sevi ir izsmēlis, vismaz tieši ar Harija Hola tēlu. Viņam vajadzēja pabeigt šīs grāmatas ar iepriekšējo sēriju.
Lai arī Jū Nesbē ir atgriezies pie tā, ka beigās vainīgais ir kāds, ar kuru viņš lasītāju ir iepazīstinājis, tomēr tādu lielu pārsteigumu nav. Vienīgais pārsteigums ir par to, kā kārtējo reizi viņš izgrozās no bezizejas situācijas grāmatas beigās, kur arī šoreiz viņam draudēja "nenovēršamas" nāves briesmas.
Toties mans pārsteigums šī bloga ieraksta lasītājam ir tāds, ka slepkava ir nenormālais maniaks no iepriekšējās grāmatas - Valentīns Jertsens, taču organizators ir psihologs-vampīrists :D Varbūt kādam tāpēc būs interesantāk lasīt.
Mazliet lēti sāk šķist arī mēģinājumi likt lasītājam domāt, ka vainīgais ir neīstais cilvēks. Šīs vietas nu jau ir atpazīstamas. Tomēr tāpat tradicionāli līdz pat pēdējām lappusēm saglabājas intriga par īsto vainīgo. Tāpat sākumā nu jau kādās 3-4 grāmatās Harijs Hols ir apņēmies vairāk neizmeklēt slepkavības, bet viņu vienmēr pierunā vai piespiež...
Diemžēl nepamet sajūta, ka romāns tiek mazliet stiepts.
Es droši vien aizmocīšu līdz galam arī pēdējo grāmatu no šīs sērijas, taču es negaidu, ka man radīsies kāda sajūsma par to.

pirmdiena, 2020. gada 23. marts

Jū Nesbē "Policija" (Harijs Hols 10)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šoreiz radās izpaids, ka romāns ir stipri pastiepts.
Arī par anotāciju kārtējo reizi var tikai pabrīnīties! Speciāli tiek radīts iespaids, ka komā guļošais ir Harijs Hols, bet tā nav, neskatoties uz to, ka iepriekšējā grāmatā viņā ielaida 2 lodes krūtīs, bet vienu galvā. Sīkums! Nevis Harijs bija komā, bet narkokaralis, kuru viņš it kā nepārprotami nodūra iepriekšējā "sērijā". Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka grāmata ir sarakstīta par Hariju Holu, nevis kādu citu, bet, lai tā būtu interesanta, viņš nevar visu grāmatu nogulēt komā. Un vispār, tad, kad sākas "augšāmcelšanās jociņi", ir pilnīgi skaidrs, ka radošā aka ir izsmelta.
Acīm redzot šī bija iecerēta kā pēdējā grāmata šajā sērijā, tāpēc beigās Harijs apprecas. Gluži kā filmā - happy end.
Jū Nesbē īsi pirms grāmatas beigām par aizdomās turamajiem pataisīja gandrīz visus pēc kārtas. Taču man ne pārāk patika, ka beigās īstais vainīgais bija "nekas". Vismaz tad, kad kļuva skaidrs, kurš tas ir, neatcerējos, ka viņš iepriekš pat būtu pieminēts.
Ņemot vērā, ka šī bija iecerēta kā pēdējā grāmata, žēl, ka Jū Nesbē katrā gāmarā pēc "Tarakāniem" faktiski visu laiku notikumiem liek notikt Oslo. Domāju, ka daudz krāšņāk būtu bijis, ja katras "sērijas" notikumi būtu notikuši savā valstī.

otrdiena, 2020. gada 25. februāris

Jū Nesbē "Spoks" (Harijs Hols 9)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Jū Nesbē pēc iepriekšējām grāmatām ir paņēmis radošo pauzi sadistiskāko, pretīgāko un maniakālāko slepkavību izgudrošanā. Laikam pašam palika nelabi no tām visām. Šajā grāmatā viņš pārmaiņas pēc nolaidās līdz narkomānu līmenim mazliet ļaujot paskatīties uz Pasauli no viņu redzes punkta - pietiekami daudz, lai saprastu, ka tas nav tas, ko normāli cilvēki dzīvē gribētu pieredzēt.
Labākie brīži grāmatā ir tie, kur galvenais varonis - izmeklējājs Harijs Hols mētājas ar saviem jociņiem. Nu, piemēram, kad viņam mēģināja pārgriezt rīkli tādējādi stipri savainojot, viņš "sūdzējās", ka esot bijis neprasmīgs bārddzinis :D.
Grāmatas biezums 464 lappuses nav nekas traks, jo lasās raiti un arī sprieze ir sabalansēta. Protams, atkal pēdējā 1/3 daļa bija visinteresantākā.
Ā, jā - beigās Hariju drusku nošauj. Acīmredzami Jū Nesbē vairs negribējās rakstīt par šo personāžu. Redzēs, kā viņš izķepurosies, jo vēl ir 3 grāmatas par Hariju Holu.

pirmdiena, 2020. gada 24. februāris

Lato Lapsa "Brūnās Jaunavas bērni Svētās Nāves ēnā"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

To "jā" es dodu ar "gariem zobiem".
Milzīgs lērums vietvārdu, cilvēkvārdu un vēstures faktu samaisīts kopā ar Lato Lapsas manāmi augstrātīgo un aroganto rakstības stilu, kas nemaz nav tik baudāms. Es teiktu, ka brīžiem pat līdz kaitinošam līmenim visu tekstu caurauž Lato viszinīgais un "pats-par-sevi-skaidrs" piegājiens lietām, vietām un notikumu aprakstiem.
Vērtīgais šajā grāmatā bija tas "sausais" atlikums, kas paliek pāri pēc liekvārdības nokāšanas - fakti, kurus lielākoties Lato smēlies no grāmatas beigās atrodamā izmantotās literatūras saraksta. Viens no tiem, kas noteikti paliks atmiņā - ASV savulaik Meksikai atņēma 1/2 teritorijas.
Pati informācija par Bolīviju un, īpaši, Meksiku tomēr bija ļoti vienveidīga. Abām valstīm tika pieminēts par daudz vēstures. Bolīvijai papildus tā koncentrējās ap cilvēkiem - alkoholiķiem, narkotikām un to ražošanu. Pēdējais gan bija interesanti.
Kas attiecas uz Meksiku un meksikāņiem - domāju, ka nevajadzēja 1/3 daļas grāmatas biezumā malt un malt no dažādiem skatpunktiem tikai par viņu svēto nāvi un vēsturisko izcelsmi dīvainajai meksikāņu dzīves uztverei. Galu galā lēkāšana pa vietām un laikiem atstāja arī neorganizētas informācijas plūsmu.
Man būtu paticies mazliet daudzveidīgāks informācijas spektrs. Bet kaut kas brūns tomēr tajā grāmatā bija...

ceturtdiena, 2020. gada 13. februāris

TR Notārs (Lauris Vanags) "Belašs jeb Vilcienā lasāma grāmata"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man patika. Mazliet maldinoši bija pirmie divi stāstiņi par degradētiem ļautiņiem ar visu viņu krāšņo leksiku, kuru gan autors centies ietērpt pieklājīgos vārdos, bet bija smieklīgi. Pārējos stāstiņos autors bija novērsies no krievu valodas rupjību tulkošanas uz latviešu valodas pieklājīgā gala vārdiem.
Visvairāk man patika "Meistars un Marģeris". Protams, ka atkal jau pie galveno varoņu problēmām bija vainīgs alkohols, bet nu ideja ļoti oriģināla un vienkārša, kas ir arī tās skaistums.
Īsti jau arī vairs nav ko rakstīt. Kā ultra-vieglā literatūra "Belašs" ir tīri labs!

sestdiena, 2019. gada 28. decembris

Turs Heijerdāls "Ceļojums ar 'Kon-Tiki'"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pēc visām tām slepkavībām Jū Nesbē grāmatās gribējās noskalot nepatīkamo pēcgaršu. Mmm... diemžēl vajadzēja daudz - veselu Kluso okeānu.
Īsumā: norvēģu ceļotājs savāca 6 cilvēkus, no kuriem pusi nepazina un ar tādu balsu koku plostu 3.5 mēnešos pārpeldēja no Dienvidamerikas Peru krastiem uz Franču Polinēziju, kas ir mazliet vairāk kā pusceļš līdz Austrālijai kopumā pieveicot ap 8000 km. Tieši tik iespaidīgi.
Grāmatā bija vien nieka 276 lappuses, bet notikumi tur bija milzīgi daudz. Brīžiem pat likās smieklīgi, ka viņš 4 lappusēs aprakstījis braucienu Ekvadorā ar džipu pāri Andu kalniem no piekrastes līdz džungļiem, kur vēl auga resnāki balsu koki. Nocirsto koku pludināšanu pa upi no Ekvadoras vidus līdz okeānam vispār tikai pieminēja. Tieši tik pat īss viņš bija par pieņemšanu pie Peru prezidenta, lai dabūtu doku, visādus materiālus un cilvēkresursus stingri apsargātā armijas teritorijā plosta būvei - par baltu velti. Dabūja ar' ar visu to, ka viņš nemācēja viņu valodu, bet viņi viņa valodu :D.
Pati par sevi grāmata manī izraisīja sajūsmu, kādu sen nebiju izjutis lasot. Pirmkārt mums jau uz neatgriešanos ir pazudušas tās dabas bagātības, kādas bija pirms 60-70 gadiem. Diez' vai šodien vēl okeānā varētu redzēt delfīnu barus tik tālu, cik acs redz. Otrkārt tas fantastiskais avantūrisms kāds bija iespējams vēl tad, šodien liekas kaut kas pilnīgi nereāls. Arī toreiz bija jākārto papīru kalni, bet nedomāju, ka šodien kaut ko tādu vispār varētu iespēt "izgriezt cauri"... ar līdzekļiem, kas līdzinās dažām lidmašīnas biļetēm.
Pats brauciens pa okeānu... tas ir jāizlasa! Sākumā vētra, kas viņus nomocīja līdz bezspēkam, viducī visādi jūras brīnumi, spēlītes haizivis velkot uz plosta aiz astas... viņi piedzīvoja pat cunami, kad līdz krastam vēl bija tūkstošiem kilometru!
Vienīgi manu sajūsmu mazināja secinājums, ka cilvēks tomēr ir briesmīgs radījums. Iznīcina gandrīz visu savā ceļā. Nezinu, cik haizivis viņi nogalināja tāpat vien aiz gara laika ... desmitiem. Man nav ne mazāko šaubu, ka beigās cilvēki tomēr noskūs visus mežus un izkāsīs visus okeānus to vietā atstājot tuksnešus un toksiskas zampas, kurās nedzīvos nekas un neviens.

ceturtdiena, 2019. gada 12. decembris

Jū Nesbē "Leopards" (Harijs Hols 8)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kāpēc vienmēr slepkava ir vīrietis? Kāpēc vienmēr, vai gandrīz vienmēr upuri ir sievietes? Vai tā paša iemesla dēļ kāpēc melnajiem vienmēr ir pirmās vietas skriešanā, bet baltajiem - šaušanā?
Man arī sāk likties, ka ar Jū kaut kas nav labi, jo tik sadistiskus nogalināšanas veidus, kādus var atrast viņa romānos neesmu lasījis nekur citur. Varbūt maz esmu lasījis, bet izgudrot hipotētisku nogalināšanas ieroci "Leopolda ābolu" jau ir diezgan slimi. Tas ir tāds kā uz grāmatas vāka. Lietošanas instrukciju var atrast grāmatā vai Internetā.
Un tomēr... Pēc "Sniegavīra" man jau likās, ka labāk (izņemot slepkavības veidus) nebūs, bet bija gan. Lai arī grāmata bija ap 600 lpp, bija diegan interesanti visas grāmatas garumā.
Vēl sāk iezīmēties arī tipisks nobeigums - īsi pirms pašām beigām Harijs Hols nonāk nāves briesmās no kurām izsprūkot tiek kārtīgi sakropļots. Redzēsim, cik no viņa miesas paliks pāri vēl pēc 4 grāmatām.

piektdiena, 2019. gada 15. novembris

Jū Nesbē "Sniegavīrs" (Harijs Hols 7)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šoreiz līķu skaits jau pārsniedza 10. Tāda līķu hiperinflācija. Es gribēju teikt, ka viņi mēdz uzpūsties, bet nevairojas. Tomēr šajā grāmatā savairojās... t.i. nevis savairojās (jo viņi tak nevairojas), bet tika sataisīti. Man likās, ka bija par daudz. Kaut kā jau ierasti arī personāžu skaits bija paliels, tāpēc šur un tur bija grūtāk izsekot - bija pat jāšķirsta atpakaļ. Īpaši, ja lasa ar ilgākiem pārtraukumiem.
Arī temps bija ierasts - 2/3 pusgarlaicīgi, bet pēdējā 1/3 daļa - diezgan aktīva. Nu, vispār pēdējā 1/5 daļa būs precīzāk.
Sāk arī iezīmēties tipiska recepte: vienmēr slepkava ir kāds, kurš ir "pazīstams" visu romāna laiku. Atliek tikai uzminēt - kurš. Bet tā kā lasītājam trūkst informācijas pie kuras tiek Harijs Hols, tad tas nekādi nav iespējams.
Šī arī ir vienīgā daļa no sērijas par Hariju Holu, kura ir ekranizēta. Filmēšana esot bijusi sasteigta bet pati filma esot pilnībā sačakarēta. Grūti pateikt, kāpēc tādu uzvaras gājienu ejoša grāmatu sērija tikusi noskalota podā kinoindustrijā. Tomēr tas nav traucējis Zvaigznei ABC cerēt uz papildus peļņu atkārtoti izdodot šo daļu no visām 12.

pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Jū Nesbē "Glābējs" (Harijs Hols 6)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Tādos triecientempos lasot visas šīs sērijas grāmatas kļūst mazliet izlepis. Tas nekas. Ja Jū Nesbē gribēja sarakstīt tik daudz grāmatas, tad vajadzēja ar to rēķināties, tāpēc droši varu teikt, ka neko daudz vairs nepārsteidz sižeta pavērsieni, jo laikus jau rodas nojausma par to kas būs vai arī kurš būs kurš. Tomēr joprojām grāmata ir tīri labi lasāma.
Šoreiz tika pieminēts serbu-horvātu karš un glābējs ir kāds horvāts ar varoņa vēsturi tajā karā. Bet, lai cik tas dīvaini arī nebūtu, lietas grozās ap kaut kādu pestīšanas armiju un tās cilvēkiem, tā, ka reliģija tur arī ir iemaisīta.
Pārmaiņas pēc Harijs šoreiz sliktajam ļāva aiziet, jo tas novāca vēl ļaunāku personāžu :).
Vispār kaut kāds pieradums jau arī ir izveidojies, bet no otras puses gribas ātrāk piebeigt visas sērijas grāmatas, lai var lasīt kaut ko citu.

pirmdiena, 2019. gada 30. septembris

Jū Nesbē "Sātana zvaigzne" (Harijs Hols 5)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

No vienas puses varētu teikt, ka Jū Nesbē mazliet par daudz izplūst liekvārdībā. No otras puses - kā tad lai citādi piešķir romānam cilvēciskumu? Viņam gan kaut kā tomēr izdodas noturēt to trauslo balansu, lai arī brīžiem vēlu vakarā lasot var arī aizmigt. Tā pa īstam interesanti kļuva tikai pēdējā trešdaļā - nu tā, ka grūti nolikt malā. Sākumā visādi notikumi, kas beigās savelkas kopā jau ir kļuvusi par raksturīgu šīs sērijas romānu iezīmi.
Atļaušos atkal paslavēt autoru par sevišķi asiņainu viena ļaunā piebeigšanu. Viņam liftā gadījās roka brīdī, kad tas kustējās nepareizajā virzienā. Gandrīz kā "Total recall" filmā ar Švarcenegeru, tikai roka bija liftā līdz plecam un viena. Knikt! Un viņš tomēr bija ļauns.

ceturtdiena, 2019. gada 12. septembris

Jū Nesbē "Atriebes dieviete" (Harijs Hols 4)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Jū Nesbē ir mācījies no savām kļūdām iepriekšējā grāmatā un ir kārtīgi savācies. Iespējams, ka tieši šī bija pirmā grāmata, kuru izdeva Latvijā.
Mazliet jau gan par daudz bija viss samudžināts, jo abas slepkavības savā starpā bija saistītas, bet kopumā jau viss - normas robežās.
Ir pat pagrūti atrast kur piekasīties. Laikam šoreiz tas nav vajadzīgs. Tā gadās reti. Arī sirds mierīgāka, jo balstoties uz cilvēku atsauksmēm esmu nopircis visas šīs sērijas grāmatas.
Vienīgi ieteikums tiem, kas šo grāmatu lasīs: iespējams, ka pēc iespējas lielāka gabala izlasīšana vienā piegājienā ļauj labāk izbaudīt uzrakstīto.

trešdiena, 2019. gada 31. jūlijs

Kolīna Hūvere "Veritija"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Tas nav romāns kā to pasniedza LR3 grāmatu stāstos. Tas ir kārtējais mājsaimnieču por... ē kriminālromāns.
Tagad vismaz skaidrs, ka LR3 grāmatu stāsti arī ir izdevniecību sponsorēts raidījums. Bet es tā arī nesaprotu, kā Kontinentam izdodas atkal un atkal atrast tādus darbus, kurus caurauž lētums? Sieva saka, ka tas ir tāpēc, ka lētas aurtortiesības. Droši vien viņai taisnība.
Pirmais, kas mani "aizķēra" bija stāstījums tagadnes laikā pirmajā pesonā. Tādus ir grūti uzrakstīt un arī lasīt - tad kāpēc ar tiem mokās? Lai pastiprinātu klātbūtnes iespaidu? Prasmīgam rakstniekam ir cits daudz iespaidīgāks līdzeklis kā to darīt - meistarība. Kolīnai tās pietrūkst.
Pats sižets ir baltiem diegiem šūts, jo ļaunā rakstniece, kura tēloja paralizētu personu bija pilnīgi stulba. Vienkārši neticami stulba!
Bez tā ko var izlasīt anotācijā doma ir aptuveni šāda: jauna rakstniece lasa paralizētās rakstnieces autobiogrāfiju, kurā tā sevi atmasko kā ļaunu, asinskāru kuci, kas ienīst savus bērnus, pat mēģina tos nogalināt, bet pati domā tikai par seksu un pastrādā visādas riebeklības pret vīru (kuras palika jau paredzamas). Jaunā rakstniece savas izvēles izdara vadoties no autobogrāfijā izlasītā, un nekautrējas ieņemt bērnu no "paralizētās" rakstnieces vīra. Paralizētā rakstniece par tādu, izrādās, izlikās, un arī vīrs izrādījās, ka bija mēģinājis viņu nogalināt, jo noticējis autobiogrāfijā rakstītajām preteklībām. Beigās jau ar topošās mātes svētību ļaunās rakstnieces vīrs viņu tomēr nogalināja neuzklausot... atklal stulbi. Kā "odziņu" Kolina noteikti bija iecerējusi beigās atrasto ļaunās rakstnieces vēstuli, kurā viņa nomazgājas balta, balta un ir pilnīgi nevainīga... bet pilnīgi stulba. Tā kā visas "ļaunās" autores lielās nepatikšanas noteica to cilvēku rīcība, kas izlasīja viņas ļauno autobiogrāfiju, kura it kā bija treniņa nolūkos radīta fikcija ar piepušķotiem reāliem notikumiem, tad varēja jau kaut kur pieķeksēt, ka tā nav īsta :D Nu - jā, bet tad jau, atkal, nesanāktu "#1 New York Times bestsellers" romāns.
It kā jau viena vakara romāns, bet nu es nelasu tik ātri, tāpēc iesaku citiem izlaist šo kārtējo Kontinenta "#1 New York Times bestseller" lēto mēslu.

otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Jū Nesbē "Sarkankrūtītis" (Harijs Hols 3)

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Man liekas, ka Jū Nesbē pēc pirmajiem panākumiem šoreiz ir sapinies meistarībā un kļuvis augstprātīgs. Laikam tieši tāpēc uzmetot aci vākam liekas, ka autors "Sarkankrūtītis" ir sarakstījis grāmatu ar nosaukumu "Jū Nesbē".
Ja lasot pirmos divus ("Sikspārnis" un "Tarakāni") sērija vēl likās daudzsološa, tad šoreiz izlasītais vairāk asociējas ar garlaicību. Pa kādam līķim šur un tur, bet citādi nesaistoši. Interesanti kļuva lasīt tikai kādas pēdējās 20 - 30 lappuses, kad Jū Nesbē droši vien pats sabijās, pamodās un saprata, ka tā nevar turpināt bezgalīgi, fiksi jābeidz tā ūdens liešana.
Romāns bija izstiepts visos iespējamos veidos. Bija pat tik daudz īsas nodaļas, kas beidzās lappuses sākumā atstājot lielāko daļas lapas neaizpildītu, ka tādas noteikti padarīja grāmatu vismaz par 10% biezāku. Personāži arī bija vairāk kā nepieciešams turklāt ar vārdiem, kas ir ļoti līdzīgi, piemēram, Gudesons un Gudbrans. To, mazākais, varētu nosaukt par rakstnieka neveiklību, ja ne kļūdu. Es pat beigās nesekoju līdzi viņu vārdiem, bet paļāvos uz tekstu konkrētajā brīdī, lai apjaustu par ko ir runa.
Vēl bija lēkāšana laikā (2. Pasaules karš un mūsdienas), kas faktiski veidoja divus stāstus, ko ir jāmāk pasniegt. Jū Nesbē - nemāk. Katra laika apraksts bija tik garš, ka aizmirsās otrā laika gabalā rakstītais. Pēc tam, protams, ka vēsturiskie personāži tika pieminēti mūsdienu laikā, lai rastos pilnīgs sajukums.
Es ļoti ceru, ka šis romāns nebija tieši TAS pirmais, kuru no šīs sērijas izdeva Latvijā. Nelasiet Zvaigznes ABC vienmuļi jūsmīgās un stipri pārspīlētās atsauksmes - nepiekrītu nevienai no tām. Visas cerības uz nākamo - 4-to.

piektdiena, 2019. gada 24. maijs

Jū Nesbē "Tarakāni" (Harijs Hols 2)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šoreiz Harijs brauca uz Taizemes galvaspilsētu Bankoku. Grāmatas nosaukumam joprojām ir maz sakara ar saturu - tikai tik, cik pāris reizes pieminēti tarakāni viņa dienesta viesnīcā tajā tālajā zemē. Saprotu, saprotu - kaut kā jau grāmata bija jānosauc. Nerakstīs taču virsrakstā "Harijs Bankokā", "Harijs izmeklē atkal", "Spirta brālis atturas" vai tml.
Mazāka koncentrēšanās uz vietējo īpatnību aprakstīšanu, kas man šķita interesantas "Sikspārnī" aizvietojot to ar koncentrēšanos uz kriminālistikas virzienu.
Nosēdēt pie grāmatas var, taču šoreiz es jau ilgāk domāju vai to bija vērts lasīt (nez' kā būs ar nākamajām). Joprojām intriga tiek noturēta līdz pēdējām lappusēm. Asinis šķīst vēl vairāk kā "Sikspārnī". Pārmaiņas pēc šoreiz beigās Harijs slepkavam lakoniski palūdza: "Atver muti!", lai ievietotu tajā darbojošos ceļa remontētāju pneimatisko āmuru, kuram tad uzgūlās ar visu savu svaru :D - oriģināli!
Sāk palikt skaidrs, ka izmeklētājs Harijs tā arī paliks bez sievietes, jo tās, kuras viņam patīk vai arī otrādi tiek noslaktētas gluži kā visas Džeimsa Bonda sievietes.
Neteikšu, ka man baigi simpatizē izmeklētāja personība. Tāpat nevar teikt, ka būtu kāda cita milzīga sajūsma - laikam tāpēc, ka joprojām tas ir tikai otrais romāns sērijā, nevis tas, kurš pirmais parādījās Latvijas grāmatnīcās. Cerams, ka Jū Nesbē joprojām iesildās...
Kaut kur lasīju, ka Jū Nesbē pēdējo - 11. romānu "Slāpes" par Hariju Holu sarakstīja tāpēc, ka "lasītāji pieprasīja". Man pat liekas, ka tas bija Zvaigznes ABC mājas lapā. Tagad tas teksts ir pazudis - vairs nav aktuāls, jo Jū Nesbē ir izdevis jau 12. romānu "Nazis", kurš šī ieraksta veikšanas brīdī pat vēl nebija Zvaigznes sadaļā "Drīzumā".

otrdiena, 2019. gada 14. maijs

Jū Nesbē "Sikspārnis" (Harijs Hols 1)

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Par Jū Nesbē kriminālromāniem bija labas atsauksmes no paziņām un draugiem. Vēl viens indikators tam, ka viņa grāmatas ir vērts pirkt bija fakts, ka par Hariju Holu Zvaigzne ir izdevusi visas 11 grāmatas. Pēc izdevniecības reklāmām spriežot - "Sikspārnis" ir kārtējais "labākais" romāns, kas ieguvis kaut kādas tur balvas - aizdomīgi. "Sikspārnis" ir arī debijas romāns pašam Nesbē, kas bieži vien neko labu nesola. Īsāk sakot pretrunīga informācija.
Vienīgais veids noskaidrot patiesību bija izlasīt pašam.
Izlasīju. Balvu gan es nedotu, jo nekas "nu TĀDS, TĀDS" tur nebija.
Visa darbība notika Austrālījā, kas gan man patika, jo deva autoram iespēju pastāstīt arī kaut ko interesantu par vietējiem un vidi. Protams, ka bija arī negaidīti pavērsieni, bet kas gan būtu labs kriminālromāns bez tādiem?
Savukārt nepatika daļas, kur bija aprakstīti galvenā varoņa sapņi (patiesībā murgi), kā arī alkoholisma detaļas. Tā kā nekas nav garlaicīgāks par cita cilvēka sapņiem, tad uzskatu, ka tādi fragmenti grāmatās liecina par sliktu gaumi.
Pirmā puse grāmatas bija pagarlaicīga un likās, ka nekas nenotiek, bet grāmatas vidū - šņaks un šļaks - viens pēc otra tika aplasīti galvenie aizdomās turamie, kas mani mazliet pamodināja. Pēdējā ceturtdaļa bija pietiekami interesanta, lai es aizlasītos līdz 1:30 tikai tāpēc, lai pabeigtu grāmatu, kaut arī parasti man tādiem varoņdarbiem pirms darba dienas nav resursu. Iespējams, ka tieši tas ir tas, kādēļ man ieteica Jū Nesbē.