Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vislabāk rakstīt iespaidus par grāmatu ir pirmo piecu minūšu laikā pēc tās izlasīšanas. Šoreiz to tad arī daru, jo tādējādi iespaidi ir visspēcīgākie.Ko gan būtu vērts mans sakāmais, ja tas līdzinātos pārējiem jūsmīgajiem blogiem vai izdevniecību "atsauksēm"? Neko daudz. Tāpēc būs tā kā būs.
Iepriekš tādu ĪSTU zinātnisko fantastiku biju lasījis divas reizes - Viljams Gibsons "Neiromants", kuru tomēr piebeidzu ar riebumu, jo tā bija pilnīgs murgs. Otra - Duglass Adamss "Galaktikas ceļvedis stopētājiem", kurā man likās, ka bija stipri pārspīlēts ar fantazēšanu. Arī tā man nepatika. Tas bija sen, tāpēc vajadzēja sakasīt zināmu apņemšanos uzsākt "Endera spēles" lasīšanu. Šoreiz nenāca vilties un par to es priecājos.
Stāsts ļoti labi piesaista un šī, liekas, ir manis visātrāk izlasītā grāmata - tikai trijos vakaros apm. 100 lpp. katru vakaru :)
Sākumā pašķībi raudzījos uz sešgadīgā zēna pasaules redzējumu, emocijām, dialogiem, jo tas viss izskatījās kā no pieaugušo pasaules. Tomēr vēlāk autors pārliecināja, ka tie ir "suberbērni", gudrākie no gudrākajiem un es samierinājos pieņemot stāsta abstrakciju.
Kaut kādā brīdī gan likās, ka stāsts palika vienmuļš - kaujas spēles, dzīve barakās, tad atkal spēles, atkal barakas ar šādiem, tādiem notikumiem un tā tālāk. Kļuva paredzams, ka puika kļūs arvien attīstītāks un gudrāks. Tomēr autors laicīgi bija beidzis dzert miega zāļu kursu un sižets atdzīvojās.
Pašas beigas bija tādas, mazliet emocionālas un ļoti cilvēcīgas, bet es kaut ko tādu visu laiku saskatu grāmatās :D
Kopumā tomēr nebija tā, ka nevarēja nolikt grāmatu nost ne uz mirkli, bet lasījās tiešām raiti. Šo to arī var pamācīties no šīs grāmatas. Piemēram man sagribējās ikdienā vairāk domāt un rīkoties taktiski (stratēģiski) darot arī šķietami nenozīmīgas lietas.
Domāju, ka lasot šo grāmatu esmu visai labi pavadījis laiku.
Ak jā, šogad 1. novembrī iznāks grāmatas ekranizācija ar Harrisonu Fordu vienā no galvenajām lomām.
Grāmatu izlasīju pēc filmas noskatīšanās. It kā puiku temats, bet man patika.
AtbildētDzēstDiezgan ātri pieņēmu abstrakciju par to, ka sīki bērni šajā grāmatā ir kā pieaugušie. Patiesībā varoņu vecumam liekas nemaz nebija nozīmes, jo visus notikumus tikpat labi var attiecināt arī uz pieaugušajiem. Tās pašas hierarhiskās attiecības, kādas pastāv jebkurā vecumā. Grāmata lasījās pārsteidzoši raiti un patika, ka stāsts netika pārlieku sadalīts pa dažādiem laikiem un vietām, kā autori to mēdz darīt, lai izskatītos sarežģītāk un gudrāk. Stāsts bija salīdzinoši viegls un baudāms, kaut risinājq sarežģītas psiholoģiskas problēmas. Vienīgi paredzamība šķita mazliet par daudz, taču citādāk nevarēja būt, ja par galveno varoni izvēlēts visģeniālākais cilvēks pasaulē. Grāmata man ļoti patika, un varu ieteikt to izlasīt, jo no zinātniskās fantastikas nemaz tik daudz tur nav, ja vien tas būtu iemesls nelasīt.
AtbildētDzēst