Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Sen tik labi sarakstītu krimiķi nebiju lasījis. Labs gan no tulkojuma gan sižeta puses. Man pat ne brīdi nepalika garlaicīgi. Izlasīju ļoti ātri, kas ir īpaši patīkami, kamēr paralēli mocos ar kārtējo Jana Banksa sacerējumu.
Neko pielikt, neko atņemt. Filma arī ir uzņemta. Būs jānoskatās.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pēc nedaudz vienmuļās "Centrālamerikas pāris mēnešos" Žigis ir atriezies pie saviem jociņiem. Bija atsevišķas vietas, kur bija tā sarakstīts, ka bija ne tikai interesanti, bet arī jautri lasīt. Šī noteikti ir labāka par iepriekšējo, tā, ka cerības ir attaisnotas.
Ir gan viena lieta, kas paliek uzkrītoša. Tādu īstu piedzīvojumu ir ļoti maz. No pieredzes zinu, ka ceļojums vai nu viss izvēršas par lielu piedzīvojumu, vai ir tikai atsevišķas epizodes, ko vērts atcerēties un pat pierakstīt, bet lielāko ties' viss ir normas robežās. Un Žigim ir tāpat. Lūk, tās "viss ir normas robežās" epizodes ir garlaicīgas.
Vispār mani vēsture neinteresē, bet Žiga aranžējumā tos fragmentus ir interesanti lasīt. Nebūtu slikti, ja vēstures apraksti būtu garāki, bet vienmuļās ceļošanas epizodes īsākas, savukārt tie "labie gabali" detalizētāki.
Kādreiz lasīju kādu, liekas, Reinholda Mesnera grāmatu vai arī kāda cita autora, kur tika atstāstīta saruna ar pašu Reinholdu... es neatceros. Reinholds ir pieredzējis rakstnieks un tajā grāmatā bija tāds dialogs, kur viņš citam kalnos kāpējam prasa, vai viņš veic piezīmes, uz ko uzrunātais viņam atbildēja, ka neredzot tam jēgu, jo pēc tam uzrakstīs kā gāja. Reinholds to komentēja tā, ka tad būtiskās detaļas būs zudušas. Un to nu esmu pārbaudījis pats pierakstot dažus savus ceļojumus jau ceļojuma laikā vai cenšoties atcerēties detaļas pēc tam. Ļoti daudz "odziņu" vienkārši aizmirstas.
Lai arī cik laba atmiņa ir autoram, es domāju, ka, ja nu viņš tomēr neveic nekādas piezīmes garajos pārbraucienos, tās tomēr būtu ļoti noderīgas. Bet to es sapratīšu nākamajās grāmatās. Līdz šim, liekas, ir aprakstīti "vecie" piedzīvojumi - pirms Žiga grāmatu izdošanas ēras.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Izlasīt jau nu noteikti ir vērts. Un tomēr... atkal un atkal parādījās tas bubulis, kas "Homo Deus" - "biotehnoloģijas un mākslīgais intelekts" un vēl vairāk filozofijas. Kaut kas pārklājās ar "Homo Deus". Ilgi lasījās un sajūsmas nebija nekādas. Filozofijas tipa grāmatas priekš manis ir par garlaicīgu un nogurdinošu.
Šādas - tādas interesantas atklāsmes gan arī gadījās, tomēr neatceros kādas konkrēti, bet gan jau kaut kur tās ir aizķērušās. Ā, bija gan viena: "Romantiskās komēdijas mīlestībai ir tas pats, kas pornogrāfiskās filmas - seksam un "Rembo"- karam."
Citiem: silti iesaku (izlasīt grāmatu, nevis skatīties filmas). :)
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Teikšu tā - izmocīju līdz galam šo 4. grāmatiņu no "Kultūras" sērijas.
Caurmērā man nepatika tie stāstiņi, pat tas, kura nosaukums lasāms uz grāmatas vāka un kurš aizņem apmēram pusi grāmatas.
"A Gift from the Culture", varbūt, bija viens no tādiem, ko varēja palasīties.
"Descendant" mierīgi varētu būt bijis par iedvesmu Endija Vīra grāmatai "Marsietis".
Taču pats pēdējais stāstiņš "Scratch" grāmatā bija vienkārši klajš murgs (sk. šeit). Pilnīgi nesakarīgs teksts vairāku lappušu garumā. Ar visu to, ka papīra grāmatā teksts ir izmētāts pa lappusi un nav vienā gabalā, kā norādītajā linkā.
Manā skatījumā tie autori, kas nonāk līdz šim, teiksim, līmenim uzskatāmi par tādiem, kas "sapinušies savā meistarībā". Šī grāmata ir vēl zemāks punkts nekā "Use of Weapons", neskatoties uz to, ka virsraksta stāsts bija sakarīgs (tas nenozīmē, ka man viņš patika). Mēģināšu lasīt arī nākamo grāmatu. Cerēšu, ka autors ticis ārā no šī pārgudrā, samudžinātā stila.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Tāda maziņa grāmatiņa, bet tik ilgi lasījās.
Man ļoti patika, ka nodaļas savā starpā praktiski nav saistītas un nav arī ļoti garas, kas ļāva laiku pa laikam paņemt rokās grāmatiņu un palasīt neuztraucoties, ka kaut kas būs aizmirsies no iepriekš lasītā.
Tiem, kas tiešā veidā ir saistīti ar muzikas pasauli grāmata noteikti liksies interesantāka. Man kā cilvēkam no malas arī nebija garlaicīgi. Katrā ziņā ļoti zinošs autors, kas pietiekami jautri ir pratis pasniegt tieši to, kas minēts grāmatas nosaukumā.
Noteikti liels nopelns ir Gundaram Āboliņam, kurš tulkojis visu to lērumu teksta un, liekas, nav pazaudējis oriģinālo šarmu, kas bieži mēdz notikt tulkojot. Es pat teiktu vēl vairāk - lai kā censtos tulkotājs, tieši no krievu valodas tulkotās grāmatas kaut kā vienmēr "sit cauri" viņu mentalitāti teikumu konstrukcijās un vārdu izvēlēs, kas mani mazliet atstumj (piem., "Vongezers"), jo es to neuzskatu par kvalitātes rādītāju. Taču šoreiz gandrīz, gandrīz Gundaram to ir izdevies notušēt, par ko viņam arī liels paldies! Tas nozīmē, ka tuklam ir iespējams tomēr kvalitatīvi pārtulkot tādus darbus.
Cik pozitīvi, vai ne!? Un tagad laiks darvas karotei medus mucā. Pašās pēdējās lappusēs autors ir mazliet paākstījies, bet viens jociņš, diemžēl, man lika mainīt domas par autora kultūras līmeni. Manuprāt varēja izlaist asprātību par "запись дубля" un "stenogrāfes interpretāciju saliekot atstarpes un komatus patvaļīgi". Smieklīgi, protams, bet nevietā.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Bērniem patika. Man arī.
Kaut kur man tā ideja asociējās ar savulaik lasīto Elzas Jungas grāmatu "Modra un Mudītes piedzīvojumi". Arī nakts, runājošas rotaļlietas, tāls riskants ceļojums ... protams, ar laimīgām beigām. Tikai "Ziemassvētku Cūks" tāda modernāka versija un ceļojums ir iedomu Pasaulē.
Nodaļas īsas - tieši piemērotas vakara lasīšanai. Sižets neparedzams un interesants. Personāži - pārdomāti. Ko tur vairāk piebilst? Ā, katras daļas sākumā ir bildīte. Melnbalta, bet kvalitatīva ilustrācija.
Ja nezināt, ko lasīt savam bērnam vakaros - iesaku šo.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vienmēr ir prātīgi palasīt atklātu citu cilvēku pieredzi. Šoreiz, varbūt, pārāk atklātu, tomēr vērtīgu pieredzi.
Bija jau interesanti, bet uz beigām mazliet likās samākslots un uzspēlēts tas optimisms, kas mazliet liek aizdomāties kādā stāvoklī autors sarakstījis atsevišķus šīs grāmatas fragmentus.
Citādi, neapšaubāmi, šāda autora dzīves stāsta atklāšana ir uzdrīkstēšanās, kas viņu atklāj kā avantūristisku, patstāvīgi domājošu personu, kuras ceļš līdz savam pašreizējam statusam nav bijis rožu lapiņām kaisīts. Tomēr kaut kur arī viņš taisnojās un atzina savu stulbumu (vai iedomību), piemēram, ierodoties uz filmēšanu pilnībā iejuties personāžā, bet neizlasījis nevienu scenārija rindiņu dziļā pārliecībā, ka notēlos lomu. Pāris minūtes pirms filmēšanas sākuma viņš tomēr atvēra scenāriju, kurā viss viņa teksts bija ... spāņu valodā. :D
Vēl es nosmējos par austrāliešu "jociņu". Galīgi jaunības gados viņš tā kā aizbrauca padzīvot Austrālijā, bet vietējā Rotary kluba asprāši vinu izmitināja ... pa īstam plānprātīgu cilvēku ģimenē kaut kur galīgā nekurienē. Viņš izturēja pus gadu, pēc tam visi labi pasmējās :D.
Lasot vairākas atziņas likās atcerēšanās vērtas, kuras gan jau kaut kur zemapziņā ir saglabājušās, jo pie labākās gribēšanas tās vairs neatceros. Varbūt kādreiz grāmata būs jāpāršķirsta. Galvenā tomēr ir tā, kuru jau esmu apguvis pats - saskatīt veiksmi neveiksmē un sev nelabvēlīgus apstākļus pavērst sev labvēlīgos. Bieži to var izdarīt pamainot savu skatu punktu uz problēmu.
Noslēgumā mans ieteikums būtu viņam vairāk filmēties piedzīvojumu filmās, jo pats ir piedzīvojumu mednieks un cenšas salāgot savu personību ar lomām, kurās izvēlas filmēties. :)
