Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Nu tad beidzot gadījās tā, ka nenācās vilties! Apmēram jau bija zināms kādā stilā grāmata būs sarakstīta. Patika tas, ka notikumi bija neprognozējami. Un vispār šī manā skatījumā padevusies labāka kā "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda", jo nebija tik pārspīlēti daudzas sagadīšanās.
Pašam par pārsteigumu nevaru pat atrast kur piekasīties :D. Gribu tikai vēl tikai uzslavēt tulkotāju. Ir tomēr jāmāk iztulkot tā, lai nepazaudētu šāda specifiska stila šarmu.
Autoram kaut kāds klikšķis tomēr ir ar tām atombumbām. Ja "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" tā figurēja epizodiski, tad šeit tā bija pašā centrā visu romānu.
Ļoti jauka, gaumīgi izklaidējoša lasāmviela.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pirmā doma izlasot bija, ka nav vērts lasīt, jo tipisks mājsaimnieču romāns. Brīžiem lasot gribēju pāršķirt lappuses vai nolikt grāmatu malā pavisam. Jutos nedaudz vīlusies, jo vāka noformējums un anotācija radīja pavisam citu iespaidu. Biju gaidījusi kārtējo ātri izlasāmo “sieviešu romānu”, bet ar savu mierīgo valodu un psiholoģiski labi atainotiem cilvēku raksturiem, tas mainīja manas domas.
Lastot varēsiet līdz ar grāmtas varoņiem pārdzīvot nodevību, mīlestību, nāvi un piedošanu.
Sākumā mazliet dīvaina un uzmācīga likās plastmasas trauku “Tupperware” reklamēšana, kuri ļauj sakārtot savu pieliekamo un radīt šķietamu kārtības sajūtu arī dzīvē. Tomēr ne visas problēmas ir atrisināmas ar neavinojamu pieliekamo. Aiz sakārtotās ārienes slēpjas baisi un tumši noslēpumi.
Grāmata vēsta cik tomēr cilvēka dzīvība ir trausla un, ka mums būtu jāsargā tas kas mums katram ir vissvarīgākais.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Biju visai izbrīnīts, kad uzzināju, ka "Robinsonam Kruzo" ir šāds turpinājums. Likās daudzsološi, bet beigās - nekā.
Labi, ka nebija daudz ko lasīt. Nedaudz nācās mierināt sevi ar domu, ka jo vairāk izlasu grāmatas, kuras nav tā vērtas, un ielieku savu viedokli blogā, jo vairāk laika es ietaupu citiem.
Pirmā puse grāmatas vispār nebija par Robinsona Kruzo piedīvojumiem, bet gan par to cilvēku piedzīvojumiem, kas palikuši uz salas pēc viņa. Visu laiku prasījās atvērt pirmo grāmatu un apskatīties ar ko tad īsti tā beidzās. Tomēr noslinkoju un nepaskatījos.
Gaidīju, kur tad sāksies īstie piedzīvojumi, bet sagaidīju "tik un tik dienas braucām uz tādu pilsētu, tur palikām tik un tik ilgi, bet pēc tam braucām uz citu pilsētu". Tik ļoti bezkaislīgu un nabadzīgu piedzīvojumu grāmatu man nācās lasīt pirmo reizi.
Domāju, ka pat mērķauditorijai - pusaudžiem vai pat bērniem nevajadzētu to lasīt. Un arī šeit man vairs nav ko teikt.
