Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Darbība risinās ap 1812. gadu, kad Krievijas teritorijā iebruka franči kopā ar Napoleonu. Rakstu "kopā ar", jo Tolstojs visa romāna garumā, vairāk nekā 1000 lappusēs filozofē par cilvēku masu rīcību, kuras noteicošais faktors neesot konkrēta cilvēka vadība, bet citi apstākļi, un gan Napoleons, gan citi karavadoņi apstākļu sakritības dēļ vienkārši gadās savā vietā, taču viņi īstenībā nenosaka to, kā kopumā lieli notikumi izvēršas.
Ar apbrīnojamu degsmi un centību Tolstojs cenšas pierādīt savus pieņēmumus un secīgi argumentēt. Kulminācija ir pēdējā nodaļa, kur 30 lappušu garumā lasāmi asi filozofiski apgalvojumi par cilvēku un tautu gribu, kā arī par rīcības brīvību, kas tad arī ietekmē lielos notikumus.
Viss minētais ir fons paralēliem stāstiem par krievu aristokrātu sabiedrību un vienlaikus par to, kas notiek karalaukā. Daļu par aristokrātiem var nosaukt par ziepju operu. Daļu par darbību karalaukā varētu uzskatīt par Tolstoja vēlmi izpaust savu kara stratēģa būtību un vienlaikus apstrīdēt visu vēsturnieku spēju objektīvi novērtēt notikumus.
Romāna lasīšanu apgrūtina citāti franču valodā pat pa pus lappusi, kuriem tās pašas lappuses apakšā ir tulkojums.
Manuprāt, grāmata ir pārvērtēta, jo nav jau tur nekas ģeniāls uzrakstīts, kas mainītu skatījumu uz lietu kārtību vai dotu kādu citu dižu ieguvumu man kā lasītājam. Piekrītu, ka romāna forma ir savdabīga un tādēļ izceļama, taču ne tik, lai ieteiktu citiem arī izlasīt.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ar lielām aizdomām raudzījos uz romānu par spiegiem, pie tam vēl no latviešu autora. Tomēr biju patīkami pārsteigts par to, cik aizraujoši šī grāmata uzrakstīta. Eglīša darbus iepriekš neesmu lasījis, taču jau ir padomā nākamais viņa romāns. Stāsts ir par latvieti, kurš kara laikā emigrējis, taču īpaša iemesla vadīts vēlas jebkādiem līdzekļiem nokļūt Latvijā. PSRS laikā tas nav vienkārši izdarāms, tādēļ nākas iesaistīties spiegošanā, lai radītu netipiskas iespējas realizēt savu mērķi. Un realizācija aizrāva tā, ka diezgan ātri grāmatu izlasīju. Beigas varēja būt nedaudz oriģinālākas, bet tās atsver romāna galvenā daļa, kur bija gan tas, kā topošais spiegs tiek trenēts, gan pārvietošanās pa Latvijas džungļiem, gan Latvijas mazpilsētas un Rīgas ainiņas, gan dzīvīgi dialogi un salīdzinoši negaidīti pavērsieni.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Gan nosaukums, gan amizantais aprakstiņš uz grāmatas beigu vāka īstenībā neko daudz nepasaka par to, kas patiesībā grāmatā ir rakstīts, vai arī dod neprecīzu priekšstatu. Brālim šo darbu ieteikusi izlasīt nejauša tante grāmatnīcā, kas nez kāpēc man bija pietiekams iemesls sākt lasīt. Sākums un beigas tiecas uz spiegu filmu sižeta aprakstu, bet vidus ir oriģināls. Īsumā - Rīgā nozog vērtīgu iekārtu un izved no valsts, citi to mēģina atgūt. Un par šo atgūšanu arī ir stāsts. Vispār labus personāžus autors izdomājis, un bija pat dažas vietas, kur nācās pasmieties. Izskatījās, ka autors baigi centies, lai viss, kas saistīts ar datorprogrammu pieminēšanu būtu skaidrs pat tai tantei grāmatnīcā, un arī pārējās tehnoloģijas, kas pieminētas, atbilstu realitātei. Radās sajūta, ka tas, kas rakstīts, ir teorētiski iespējams, bet mazliet pārspīlēts ar to, ka praktiski arī izdarāms (vai vismaz izdarāms tik īsā laikā). Grāmata nav bieza, ir ironiska, viegli lasās un ir aizraujoša, lai ātri izlasītu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
“Un atkal pelēki mākoņi kā zārka vāks savelkas pār Latvijas debesīm…” Centos atrast precīzu citātu, bet tā kā grāmata ir gandrīz 800 lpp. bieza, nācās restaurēt no savas atmiņas. Tāda noskaņa caurvij visu romānu, taču pa starpam atrodas arī pozitīvas rindkopas. Tās nav daudz, jo romāns tomēr ir par latviešu brīvības cīņu laiku. “Sprāgst šrapneļi visapkārt, kāds atkal krīt un sniegs ap to top tumši sārts…” Citāts atkal nav īsti precīzs, taču tajā ierakstītā doma tika izteikta visdažādākajās vārdu kombinācijās un atkārtota neskaitāmas reizes, kas uz mani iedarbojās pat mazliet meditatīvi. Tiešām neapnika lasīt, kaut romāns ir drūms un garš. Detalizētais kaujas epizožu apraksts un romāna garums šķiet bija atslēga, lai kārtīgi izjustu tā laika notikumus un novērtētu, cik grūti nācās izcīnīt Latvijas neatkarību. Ja lasot paspēju mazliet atslābt, tad jau drīz nācās vēlreiz lasīt par šrapneļu sprādzieniem, saplosītiem ķermeņiem un tumšsarkano sniegu. Valoda romānā ir ļoti tēlaina un tā viegli lasās, kaut priekšvārdā uzzināju, ka Grīns ir briesmīgi mocījies tēmas un izteiksmes meklējumos. Lasot romānu, to nepateiksi. Pašlaik top arī filma pēc šī romāna motīviem.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Izlasīju grāmatu pēc īpaša ieteikuma. Domāju, ka stāsts arī īpaši atšķirsies no citiem. Nezināju un laikam arī īpaši nepievērsu uzmanību romāna veidam - detektīvromāns. Normāls mūslaiku detektīvromāns ar spraigu sižetu un sakāpinājumu grāmatas nobeigumā līdz pat atrisinājumam. Detektīvromānu cienītājiem droši varu ieteikt lasīt. Pieminēšu gan dažas lietas, kas tiešām īpašas, taču, manuprāt, pārāk apšaubāmas. Galvenajam varonim Džekam Rīčeram izdomāts īpašs piegājiens apģērba nēsāšanai - viņš to nemazgā, bet ik pēc 4 dienām pērk jaunu (nezinu kā ir ar apakšveļu). Tas radīja pirmo neticību, jo romāna darbība norisinājās karstā laikā. Galvenais varonis ir visu spējīgs ātri saprast, fiziski neuzvarams, spējīgs paredzēt vairāk uz priekšu nekā konkurenti, neievainojams. Varonis, kādu esam pieraduši redzēt bojevikos. Nu labi, šis punkts nebija nekas īpašs. Šķita, ka autors raksta filmas scenāriju, jo lasāmi pārāk daudz tīri praktiski novērojumi, darbības, sīkumi, bez kā var iztikt, jo tie nemaz neietekmē stāsta norisi. Varbūt šādi bija vēlēšanās varoni un stāstu padarīt īpašu, ar it kā nenozīmīgu uzmanības pievēršanu detaļām. Katrā ziņā man tas likās pilnīgi lieki, kaut vai kaut kādas Yankie beisbola komandas dalībnieku gūtie punkti (vai sazin kas tajā beisbolā tiek gūts) tajā un tajā gadā. Un visbeidzot, romāna spraigā noslēguma daļa atgādināja kādu bojevika epizodi, protams, ar galveno varoņu neievainojamību un spēju visu paredzēt, tizli jokot, utml. Vispār uz robežas ar to, vai ieteikt katram izlasīt, bet ieteikšu izlasīt, jo kā detektīvromāns šī grāmata ir normāls. Iespējams, vērtīgāk būtu skatīties uzreiz filmu http://www.imdb.com/title/tt0790724/
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pamanīju grāmatnīcā un neplānoti nopirku. Šķita aizraujoša un nesen mazliet iepazīta tēma, pie tam grāmatai bija normāls virsraksts, atšķirībā no pārējiem par psiholoģiju stāstošiem darbiem. Lasīju gandrīz vai kā romānu, kura beigās vajadzētu būt atrisinājumam. Katrā nodaļā uzzināju arvien jaunus prāta darbības principus (tīri fiziskus) un iemeslus tam, kādēļ pats vai kāds cits rīkojas tā un ne citādi. Noderīgi, ka kļuva saprotams emociju rašanās ceļonis, un tas, ka, noteiktā veidā koncentrējot uzmanību, iespējams negatīvās emocijas un tai sekojošo rīcību - sekas novērst. Lai cik vienkārši un jau zināmi tas izklausītos, cilvēka ikkatra reakcija uz notiekošo sakņojas bērnības vai īpaši traumējošā pieredzē. Piemēram, ja vecāki pret bērnu izturas nesaprotami - vienbrīd mīļi, otru brīdi labākajā gadījumā neienteresēti, bērna prāts iemācās arī tādā veidā reaģēt dažādās dzīves situācijās. Tīri fiziski katras pieredzes momentā noteiktos smadzeņu apgabalos veidojas neironu savienojumi, kas līdzīgās situācijās liek mums reaģēt ar atbilstošām emocijām un rīcību. Labā ziņa ir tā, ka to var izmainīt, īpaši koncentrējoties un veidojot jaunus neironu savienojumus, izmainot agrākā pieredzē veidotos. Problēma tikai tā, ka jāspēj apzināties tas, kas agrāk šādus nevēlamos savienojumus veidojis. Problemātiski tas ir tāpēc, ka īpaši traumējošās vai drīzāk neierastās situācijās, kad prātā sāk darboties izdzīvošanas mehānismi (pārnestā nozīmē, jo šeit domāti mehānismi, kas cilvēka apziņā rada drošības sajūtu), notikums neierakstās apzinātā atmiņā. Tas noglabājas t.s. pievienotā atmiņā, kuru cilvēks neapzinās, iekams neveic īpašas un apzinātas prāta darbības. Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt vecākiem, kas audzina bērnus (veido viņu prātus), un tiem, kas bieži dusmojas vai pārāk regulāri pārbauda, vai aizslēgtas durvis. Noderīga literatūra redzesloka un apziņas paplašināšanai.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Zināju, ka ir nameja gredzens kā gredzens, un tāpat arī zināju par Aleksandra Grīna romānu "Nameja gredzens". Vēlējos vairāk saprast, par ko tad īsti fano gredzena nosaukuma pieminētāji. Grāmata ir vairāk leģenda par gredzena mantinieku, līdz ar ko paša Nameja romāna varoņu starpā nav. Lai arī šo romānu tāpat kā visus citus vēsturiskos romānus caurvij viena un tā pati slimība par bezgalīgiem un nogurdinošiem radurakstiem, tituliem un pilnai laimei arī karaļu, hercogu, kņazu un nez kā vēl vārdiem un kārtas numuriem, tiekot līdz pusei, kā vienmēr romāns kļūst lasāms arvien vieglāk. Autors ir meistars epitetiem pārbagātā valodā, un varbūt dažbrīd nepamana, ka vēl un vēl atkārto iespējams kādu īpaši labi sanākušu epitetu, vai arī dara to, lai pēc iespējas sulīgāk atainotu kādu īpašu romāna varoni. Piemēram, gribi vai negribi, uzkrītoši bija kārtējā Fridriķa epiteti (minēšu tikai 3 no x): "vēstis ... māca Fridriķi vēl vairāk par eksēmas niezu un visiem hemoroidiem"; "un Fridriķis, kasīdamies un drebēdams no niezes, pavēlēja..."; "Fridriķis, kam sala ir ziemu, ir vasaru, sēdēja pie kamīna uguns, kasījās un skatīja cauri ... vēstuli". Visa grāmata ir tēlaini uzrakstīta, un tas, manuprāt, dod lielu pievienoto vērtību autora šim romānam, un ne tikai šim. Tomēr, ja salīdzina viņa romānus, ko esmu jau izlasījis - "Tobago" un "Zemes atjaunotājiem", tad "Nameja gredzenu" ierindoju pēdējā vietā starp šiem trim, tieši tādā secībā, kā tie uzrakstīti: "Nameja gredzens" (labs); "Tobago" (ļoti labs) ; "Zemes atjaunotāji" (izcils).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Romāns ir par notikumiem Torņakalnā, Rīgā, Otrā pasaules kara sākuma posmā, un par šajā rajonā mītošo īpaši izraudzītu iedzīvotāju likteņa pavērsieniem pāris gadu laikā. Aizrāva plūstošais notikumu izklāsts, kas tika saistīts ar konkrētu cilvēku ikdienas gaitām un pavērsieniem, tādā veidā liekot daudz pamatīgāk izjust to, ko varēja just ikviens Rīgas iedzīvotājs. Klātesamību pastiprināja arī vairāku epizožu norises apraksts konkrētās Torņakalna vietās. Piemēram, deportācijas nakti Torņakalna stacijā, vērojot no Arkādijas parka nomales krūmājiem grāmatas varoņu acīm. Meistarīgi savīti notikumi no ikdienas darba gaitām līdz saskarsmei ar dalību ebreju slēpšanā, izvairīšanos no varas pārstāvjiem, ziņotājiem, visbeidzot nonākšanu neparedzētos apstākļos. Ārkārtīgi aizraujošs romāns par tēmu, kas citā formā nešķistu nemaz tik saistoša lasāmviela. Beigas gan ir baisas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vēsturiskais romāns par Latviju, šoreiz par 1700tajiem gadiem. Precīzāk - par rajonu, kur patlaban atrodas Dunte, Liepupe, Skultes muiža, Skultes baznīca. Stāsts par muižniecības, tigotāju un vietējo attiecībām. Var redzēt, ka autoram paticis aprakstīt arī visai tuvas attiecības līdz dažādas pakāpes sīkumiem, kas protams, darbu padara dzīvāku. Fona informācija grāmatā ir vēsturiskos romānos neiztrūkstoši ietvertie raduraksti un svarīgāko īsto notikumu atspoguļošana. Centrālā persona ir kāds mežā dzimis bērns, kas visu dzīvi cenšas atriebt slikto izturēšanos pret saviem vecākiem. Tam visam pa vidu darbojas tā laika Rīgas mērs, Minhauzens, Garlībs Merķelis, u.c., maznozīmīgākas personības. Kā beigās izrādījās, tad Aģes upes nosaukums ir izmantots par pamatu lībiešu vietvārdam Adiaminde, kur arī visi notikumi grāmatā risinājās. Šī ir pirmā no cikla "Viņpus vārtiem" grāmatām, un nešaubīgi lasīšu arī pārējās.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Grāmata par Jaunsudrabiņa puikas gadiem laukos. Īsi stāstiņi dažu lapu garumā apraksta no puikas skata punkta lauku saimniecībā notiekošo. Biju iebaidīts, ka šāda rakstura darbos ir šausmīgi daudz aprakstošā materiāla, un tāds tiešām te bija, bet par laimi tikai pirmajā nodaļā. Sākumā autors aprakstīja pilnīgi visus sīkumus lauku sētā, kurā viņš kā puika pavadīja bērnību, un man šķiet, ka līdzīgā stilā bija iecerējis arī pārējo grāmatu, taču varbūt ātri saprata, ka tas būtu mokoši gan viņam, gan lasītājam. Laikam jau tādejādi bija domāts iepazīstināt lasītāju pēc iespējas precīzāk ar vidi, kurā risinās notikumi, bet stipri šaubos, ka tas palīdzēja lasīt tālāko tekstu. Katrā gadījumā, ja ir tikts pāri pirmajai nodaļai, tad var arī atviegloti nopūsties, jo tālākais ir diezgan aizraujoši.
Katrs stāstiņš ir veltīts kādam notikumam, cilvēkam vai darbībai. Piemēram, vairāki stāstiņi bija par čigāniem, kuri kā izrādās dzīvojuši nelegāli lauka malā teltīs, un visiem no tiem bijis bail. Tad, piem., par skroderi, kā tas pie viņiem dzīvojis sezonu, šuvis visiem apģērbu un tad aizgājis tālāk. Par dažādām puiku izklaidēm laukos, vārnu medīšanu un ēšanu. Autors aprakstīja arī dažus procesus, piem., maizes cepšanu, graudu attīrīšanu, dzijas vērpšanu, u.c., taču vai nu man ir slikta uztvere, vai arī viņam īsti neizdodas uzrakstīt šos procesus tik saprotami, lai nezinātājs tos varētu izprast. Man neizdevās, un tāpēc mazliet vīlos. Bet pārsteidza tas, ka nebija sausi un literāri pareizi aprakstiņi, bet visus stāstus caurvija arī ironiskas piezīmes, kas, protams, lasāmvielu manās acīs beidzot padarīja nevis par vienu no obligātajām literatūras grāmatām no skolas laikiem, bet par visnotaļ interesantu lasāmvielu tagad.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Dokumentāls stāstījums par ceļojumu Āfrikas vidienē. Grāmata sadalīta nodaļās, katrā raugoties no cita skata punkta - sadzīves, vēstures, tūrisma, u.c. Nemainīgi raksturīgs stāstījuma veids, kāds sastopams iepriekš izlasītajos auotra darbos par Krieviju, Indiju un Z-Koreju - detalizēts, sarkastisks, noniecinošs, urķējošs.
Daudz citāti no vietējiem laikrakstiem, nejauši sastaptu vietējo atstāstījumi par sadzīvi, vēsturi. Dažās nodaļās šie stāsti ir diezgan baisi - par genocīdu, slepkavībām, izvarošanām, cilvēka bezvērtību. Vietējo stāsti uzklausīti jau iepriekš noskaņojoties, ka tie ne vienmēr būs patiesi, taču dažbrīd tādi tomēr atrodas.
Priešstats pēc grāmatas izlasīšanas paplašinājies, taču bez pārsteigumiem. Joprojām autora aprakstītajās teritorijās ir mazliet nedroši, par visu (arī visiem stāstiem) ir jāmaksā, tūrisms Āfrikā ir normāls, ja nemēģina doties paša izplānotos maršrutos. Nekur nav pazudusi diedelēšana, smirdīgas viesnīcas, tādi paši transporti, piemēslotas ielas. Dabasskati neapšaubāmi skaisti, taču vienmēr atrasties savvaļā bez vietējo pavadoņiem bīstami.
Lai arī stāsts ir absolūti dokumentāls, kādi man patīk, diemžēl pārlieku daudz dažādi stāstiņi no vietējiem un laikrakstiem, kas bieži ir līdzīgi un šķiet, ka nebeidzami nodaļas ietvatros iet uz rinķi. Daudz arī stāstīts par vēsturi, kas bija vienīgā pievienotā vērtība man, izlasot šo darbu, jo nezināju, ka Āfrikā arī notikusi masveida cilvēku iznīcināšana pavisam nesenā pagātnē.
Ir jau savā ziņā interesanta, taču nav tā, ka ieteiktu šo grāmatu lasīt.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Grāmatu lasīju, jo gribēju īsi uzzināt par gandrīz visu. Nebiju pārliecināts, vai tas izdosies, jo šaubījos par to, cik kvalitatīvi vienā grāmatā iespējams aptvert visu. Intrigas vadīts, sāku pa nodaļai šo grāmatu lasīt, jo ilgai un nepārtrauktai lasīšanai, manuprāt, šī nav īstā grāmata. Ik vakaru izlasot pa nodaļai, vienmēr palika sajūta, ka katru dienu esmu uzzinājis par kādas zinātnes nozares vēsturi pietiekami daudz.
Katra nodaļa veltīta dabas zinātnes nozarei, precīzāk atklājumu vēsturei un zināšanu stāvoklim šajā nozarē mūsdienās. Piemēram, astronomija - katra šai nozarei veltītā nodaļa secīgi, un ne pārāk "dziļi", izklāsta tās attīstības vēsturi, vienlaikus izskaidrojot priekšstatus par nozares pētījumu objektiem attiecīgā vēstures periodā.
Lielos vilcienos, izlaižot nianses, izskaidrotas dabas parādības no visuma līdz atoma daļiņām. Dažbrīd gaidīju iedziļināšanos, taču skaidrs, ka grāmatas formāts tam nav domāts, citādi par visu pārējo nemaz nevarētu izstāsīt. Tik tiešām par visu pārējo - ģeoloģiju, meteoroloģiju, ķīmiju, cilvēka izcelsmi, sugu klasifikāciju, gēnu inženieriju, u.c., - izstāsīts pietiekami lakoniski.
Bagātīgi pieminētas nozaru personības, viņu savstarpējās attiecības, raksturi un dzīves gājumi. Palika iespaids, ka zinātnieki allaž centušies uzmanīties no tā, lai viņu atklājumu kāds nenosper, vai arī paši tos spēruši un sludinājuši par saviem. Dažbrīd liekas, ka dižus atklājumus spējuši veikt amatieri laukos, kam attiecīgā joma ir vien aizraušanās. Vienīgi par viņu atklājumiem uzzina retāk un vēlāk. Pie tam vieni un tie paši atklājumi bieži notikuši paralēli dažādās pasaules malās, par ko vēlāk izcēlušies strīdi, kurš nu bijis pirmais.
Visbeidzot jāpiezīmē, ka radās iespaids, ka lietas visumā ir pārāk lielas, lai to apmēru būtu vērts aptvert, elementārdaļiņas tajā pašā laikā ir pārāk mazas, lai prāts tās varētu apjēgt. Bieži figurēja skaitliski salīdzinājumi, ar kuriem mēģināja radīt priekšstatu par laika vai lietu apmēru, taču vienlaicīgi deva mājienu, ka nav nemaz vērts to aptvert. Un galu galā raksturīgā piezīme, ka arī šodien mēs nemaz līdz galam daudz ko nezinam un nesaprotam. Piemēram, interesanti, ka cilvēka izcelsmes pētījumi patiesībā balstās uz tikai dažiem atrastiem skeletiem vai tikai to daļām, kā arī cenšanās datēt šo skeletu īpašnieku dzīvošanas periodu svārstās n-tajos desmitos tūkstošos gadu un vairāk, un rezultātā, patiesībā, neviens nevar pierādīt savu taisnību.
Rūgtākā atziņa no grāmatas, ka mūsu eksistence ir šausmīgi precīza apstākļu sagadīšanās, kas dzīvās radības eksistencei radījusi dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, kas, protams, arī pats par sevi ir domu rosinošs apstāklis.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Noslēdzošā grāmata triloģijai par latviešiem ap Rīgas dibināšanas laiku. Nemāku īsti izskaidrot sajūtas, kas pārņēma, ilgtermiņā lasot visas trīs grāmatas, taču tās noteikti neļāva romānu atstāt nepabeigtu, neizlasītu. Esmu dzirdējis, ka šīs grāmatiņas citi izlasa pa vienai naktī, taču es šo laiku izstiepu apmēram divu gadu garumā. Skaidrojums man ir duāls– gribējās paildzināt iespēju iejusties tajā laikā, vai arī vienkārši saturs mani pakļāva ar tikpat lielām grūtībām kā kristietība latviešu priekštečus tajā laikā. Katrā gadījumā šī vēsturiskā romāna ideja, stāstījums un ticamība ir ārkārtīgi aizraujoša.
Tālavas ķēniņš jau kādu laiku kopš otrās grāmatas valdīja Tālavas teritorijā un aizvien biežāk viņam nācās saskarties ar kristiešu organizētām sazvērestībām, kā rezultātā veidojās nesaskaņas ar kaimiņiem un neizbēgamie kari. Tie novājināja kā vienus tā otrus kaimiņus, taču no Romas puses nākušie kristieši guva arvien vairāk iespēju iefiltrēties mūsu senču zemē. Viņi izmantoja gan vietējo lētticību, gan tirgotāju ietekmi, gan organizēja dažādu ietekmīgu cilvēku pasūtījumu slepkavības. No pāris baznīcām, ko mūsu senči atļāva uzcelt, īsti nesaprazdami priekš kam tās vajadzīgas, kristieši sadarbībā ar tirgotājiem pamazām izveidoja Rīgu. Pienāca brīdis, kad Tālavas ķēniņš saprata – vairs nav iespējams stāties pretī jaunajai un spēcīgajai varai, kas arī noveda pie ķēniņa valdīšanas un ārkārtīgi interesanta perioda noslēguma mūsu senču zemē.
Iesaku izlasīt visas trīs grāmatas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Kādu laiku šis vārds manā prātā skanēja biežāk, nekā vajadzētu, un likumsakarīgi, ka grāmatplauktā ievēroju grāmatu Dostojevska "Idiots". Nodomāju, ka vienreiz jāizlasa romāns ar daudzināto nosaukumu. Pārņēma intriģējoša sajūta, jo klasiku ļoti reti esmu lasījis, pie tam krievu itin nemaz.
Stāsts ir par kādu krievu, kas sūtīts uz Šveici ārstēt prāta slimību, un tad viņš atgriežas Krievijā, lai sameklētu nodarbošanos un radiniekus. Ceļā viņš iepazīstas ar citu krievu, kas romāna gaitā rada spriedzi, un man vismaz asociējās ar urlu. Kopīgu valodu viņi atrada diezgan ātri, un tik pat ātri par viņu kopīgu mērķi kļuva nelīdzsvarota sieviete. Visam pa vidu vijās seriālu garā veidota radniecisko saišu šķetināšana un atklāšana, kā arī uz teātra skatuves līdzīgu ainu apraksts, kad vienviet atrodas ļoti daudz cilvēku un tik risina dialogus.
Patika, ka valoda ir vienā laikā literāra kā jau pienākas tā laika darbam un tik sadzīviski vienkārša, ka spēju šajos dialogos diezgan labi iejusties. Dažbrīd likās stiepti, bet vienmēr ar interesi turpināju gaidīt tālāko. Nav nekāds piedzīvojumu romāns, drīzāk reāli gandrīz neiespējama un slima cilvēka prāta gājienu stāstījums. Grāmatas noslēgums lika mazliet vilties, jo gaidīju kaut ko citu, ko autors droši vien arī gribēja, ka gaida, bet rezultātā saņēmu patiesībā diezgan baisu likumsakarīgu noslēgumu.
Anotācijā lasīju, ka romānā mēģināts attēlot ideālu cilvēku, ko daudzi jau esot neveiksmīgi mēģinājuši. Te tas ir izdevies, balansējot uz reālajā dzīvē reizē iespējama un neiespējama cilvēka dotumu un rīcības komplekta robežas. Tas izdevās un diezgan bieži lika identificēties ar vairākām rīcībām un domu gājieniem, kuru rezultātā īstenībā pēc tam saka par sevi "esmu idiots". Un viena no atziņām, kas rodas - nav ideālu cilvēku vai arī viņi ir idioti un ar laiku nonāk trako namā. Un otrs, ko autors kā īsts psihologs parāda, ir, cik muļķīgi ir cenaties sevi padarīt oriģinālāku par citiem. Tie esot vairuma centieni. Pēc romāna izlasīšanas speciāli meklēju autora biogrāfiju, jo bija interesanti, kur viņš izdomājis tādu sižetu. Vienīgā paralēle, ko atradu bija sirgšana ar epilepsiju, kas arī galvenajam varonim kaitēja. Tās rezultātā arī smadzenēs radās visādi murgi un sakāpinājumi, kas vienmēr noveda pie sižeta pagrieziena punktiem.
Grāmata patika literārā stāstījuma formas un krievu sadzīves autentiska attēlojuma dēļ, kā arī spējas noturēt interesi par atrisinājumu. Tāpat kā seriālā. Īsti nobeigums nepatika, taču kam gan patīk negaidīta patiesība.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šo grāmatu lasīju iepriekšizlasīto autora grāmatu par Krieviju un Ziemeļkoreju iespaidā. Likās šai ir jābūt līdzīgai. Grāmatas stāsta tendenci, protams, uzreiz var nojaust, izlasot anotāciju. Un tāds šis stāsts arī ir - skeptiski nievājoši ironisks. Nav jau jēga te daudz stāstīt par grāmatas saturu, jo virsrakstā ir pateikts, par ko te ir. Galvenais, kas man no visa kļuva skaidrs, ka Indijas iedzīvotāji nav baigie apgarotie. Viņiem izrādās ir vairāki miljoni dievu, un katram ir sava praktiska nozīme. No grāmatas sapratu, ka iedzīvotājiem svarīgi ir tikai tas, kas ir viņa teritorijā un tas, kas ir aiz sliekšņa, ir pilnīgi nesvarīgi. Šiem ir arī ārkārtīgi interesantas profesijas, kur katra ir prestižāka par citu, piem., ēdienu izvadātāji, ledus pārvadātāji, u.c. Kaut kādā mērā vēl darbojas kastu sistēma, kas ir bezgala sarežģīta. Tik pat sarežģīti un man nesaprotami ir likumi, pēc kā viņi dzīvo un izdzīvo. Autora ironisko stāstīšanas stilu dažkārt nākas papildināt ar vādiem "tik tiešām", lai noticētu ka kaut kas ir arī labs tajā visā, ko lasa. Gribējās, lai stāsts nebūtu ironisks un nievājošs. Skaidrs, ka mums grūti to pusi saprast, bet jāciena tas, kā tur cilvēki dzīvo (vai eksistē).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pirmais, kas nāk prātā pēc izlasīšanas - dokumentāla pasaka ar visiem ķēniņiem un valdniekiem.
Lasīju pēc ieteikuma un vīlos līdz grāmatas pusei, bet pēc tam jau sākās interesanti. Vilšanos izraisīja bezgalīgi radurakstu, vietu un ieražu apraksti. Tos lasot es mocījos līdzīgi kā grāmatas varoņi. Vēsturiskais romāns dziļi pastāstīja par īsu periodu Latvijas un Eiropas vēsturē ~1180. gadu, kad Latvijā bija valdnieki un kristīgā baznīca sāka ieņemt savas pozīcijas tur, kur vēl tās nebija ieņemtas. Pārliecināti kristieši noteikti nebūs apmierināti ar sludinātāju aktivitāšu aprakstiem, jo tie man likās sarkastiski, bet droši vien atbilda patiesībai.
Romānā uzzināju dažas lietas par tirgošanās procesiem, kurus noteica paražu likumi, un kurus nepakam valdnieki nevēlējās mainīt. Vispār tirgotāji tika vērtēti ļoti zemu. Dažviet romāns likās saraustīts, jo kristiešu un tirgotāju aktivitātes likās atrautas no kopējā stāsta, taču tā laikam bija domāta fona informācija.
Man, protams, interesantākās likās tās daļas, kur atstumtais valdnieka dēls un viņa karavīri ņēmās pa apvidu. Kaut kas līdzīgs izdzīvošanas šovam. Grāmatā ir arī atklāts, kas ir daudzinātā latviešu Laima! Tad vēl izrādās, ka ~1180. gadu Latvijā mežā dzīvoja dažādas ciltis, kas neiederējās pārējā sabiedrībā.
Tiekot pāri pirmajai pusei, grāmata atbrīvojas no visiem paskaidrojošiem tekstiem un pievēršas normālam stāstījumam. Ja līdz tam tiek, tad beigās ir sajūta, ka grāmatu bija vērts lasīt.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Viegli lasāmā valodā un interesantā veidā uzrakstīta pasaules slavenā izdzīvošanas šova zvaigznes autobiogrāfija. Ja Tev rodas jautājums, kas ar to cilvēku bērnībā ir darīts, ka viņš televīzijas šovā guļ beigta kamieļa ādā, ēd tārpus, skunskus, čūskas, pacieš nenormālu aukstumu, karstumu un diskomfortu, tad šī grāmata būs lieliska lasāmviela nedēļas nogalei, lai saprastu, kā tāds cilvēks izveidojies. Šī autobiogrāfija ir aizraujošs stāsts par visai parastu cilvēku, kam ir milzīga mērķtiecība, aizrautība un izturība. Sākot ar vecvecākiem, turpinot ar bērnības ekstrēmajām aktivitātēm, smagiem treniņiem vēlāk, un visbeidzot ieskatu ekspedīcijā uz Everesta virsotni. Īpaši aizraujoša bija stāsta daļa par speciālās militārās vienības uzņemšanas pārbaudījumiem, domu gājienu to laikā un likumsakarīgiem rezultātiem. Atklātā grāmata par cilvēku ar apbrīnojamo spēju piemēroties jebkuriem apstākļiem kā dabā tā dzīvē, pilnīgi noteikti palīdzēs Tev padarīt skaidrākus savus mērķus un veidus, kā uz tiem virzīties, neskatoties uz to, ka neesi apveltīts ar īpašiem talantiem. Iesaku.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
"Ir auksti, sniegs līdz ceļiem, grūti paelpot, plecus smagi spiež mugursoma, kājās iestājies vājums. Vēl jācīnās. Beidzot esam sasnieguši piemērotu vietu nometnes ierīkošanai, jāķeras pie telts celšanas un ēdiena pagatavošanas..." - šādus citātus no grāmatas par "visgrūtāko pārgājienu pasaulē" negaidiet. Tā vietā atradīsiet stāstu par cilvēku, kas izlēmis doties pārgājienā, lai atrastu dzīvē jēgu, un šajā pārgājienā viņu pavada nevis nebeidzamas grūtības un šķēršļi (kā jau kalnos), kas, iespējams, palīdzētu ieraudzīt dzīvē kaut ko būtisku, bet gan tējas pasniegšana no rīta, neizkāpjot no telts, trīs ēdienreizes ar ēdiena izvēli, nometnes un viņa telts uzsliešana pirms ierašanās nometnē, tās nojaukšana pēc tam, mantu nešanu viņa vietā un "briesmīga, sausa tualete", kura ir norobežota un ar caurumu zemē (kalnos tas taču laikam ir šausmīgi!). Vēl izlasīsiet mīlas stāstu kalnu vidē, vidusskolas līmenī, un ar beigām, kas ir pretējas tam, ko loģiski lasītājs sagaida. Skāde. Bet nebūs nekāda skāde, ja šo grāmatu neizlasīsiet. Tā nebūs iedvesmas avots, iekšēju pārdzīvojumu stāsts par mērķu un sapņu sasniegšanu, garīgu pildījumu un pamudinājumu nekavējoties plānot līdzīgu pārgājienu. Vienīgais, kas ir iespaidīgi kalnu videi - 347 km.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Amerikānisks stāsts par kāda amerikāņa centieniem sastapt indiāņu cilti, kuras piederīgie ir pasaules nenovērtēti skrējēji. Lasīju, lai uzzinātu knifus, kurus izmantot priekš sevis. Vāks un anotācija noteikti strādā uz cilvēkiem, kas ik pa laikam skrien un savā galvā perina plānus kādreiz kļūt par
superatlētiem. Stāstam raisoties, tas lika vilties, jo indiāņi tiešām skrien, bet viņi nav superatlēti, kā rakstīts anotācijā. Pie tam viņu tradīcijās ietilpst ne tikai skriešana, bet viņi arī visai regulāri lieto... Stāsta stils man likās mazliet kaitinošs, jo nepārtaukti likās, ka pieminētie varoņi tiek idealizēti - vai tie būtu tie paši indiāņi vai profesionālie sportisti, kas brauc ar viņiem sacensties pašās unikālākajās sacensībās pasaulē. Patika uzzināt dažus statistikas datus un iepazīties ar ASV sportistu treniņu apjomiem un rezultātiem. Uzzināju arī vienu skriešanas tehnikas niansi, drīzāk apstiprināja to, par ko biju jau domājis. Tomēr šis man nabija iedvesmojošs un motivējošs stāsts pretēji tam kā šādai grāmatai vajadzēja nostrādāt. Bet amerikānim šī grāmata ļoti patiks.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Smukais vāks patiesībā pastāsta gandrīz visu par grāmatas saturu. Lielākā daļa teksta ir par to, kā ekspedīcijas dalībnieki brauc pa ļoti sliktiem ceļiem, maksā kukuļus muitniekiem un atkal labo saplīsusušo auto. Grāmatu uztvēru kā uzziņas avotu par to, kurai Āfrikas valstij vieglāk izbraukt cauri un kurai braukt apkārt. Interesanti bija uzzināt vietējo attieksmi pret kukuļu prasīšanu un legāli iekasētās naudas piesavināšanos. Tas esot pilnīgi normāli, tas nav nekas slikts un sodāms, jo tā savā veidā ir naudas pelnīšana. Braucot cauri Āfrikai jāņem līdzi ļoti daudz naudas.
