Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Tagad pēc pus gada rakstot pat īsti neatceros par ko tur bija, bet atceros, ka lasot nepameta sajūta, ka kaut kas tāds jau iepriekš ir lasīts, tikai manījušies varoņu vārdi un notikumi.
Sižets ir ļoti līdzīgs autores iepriekšējai grāmatai, tomēr šī ir vājāka par "Orhideju namu". Liekas, ka autore darbu sarakstījusi tikai tāpēc, lai izbrauktu uz iepriekšējās grāmatas popularitāti un gūtu peļņu.
Pierūka "odziņas". Beigas gan bija nedaudz paredzamas un bēdīgas. Tomēr pēdējās rindkopas pragmatiski pasaka, ka laiks dziedē visas brūces un katrs saņem pēc nopelniem. Kopumā viegls, romantisks sieviešu romāns.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Līdz šim šāda veida grāmatu vēl nebiju lasījusi. Pēc anotācijas arī īsti nevarēja saprast kāda tad tā būs.
Grāmata pamazām ievilka sevī un ātrāk gribējās izlasīt līdz galam. Neskatoties uz to, ka tā ir ap 800 lpp. bieza, lasījās ļoti ātri.
Šeit gan neizpalika viduslaiku nežēlība, aprakstīta visos sīkumos, sākot ar sišanu pie staba un beidzot ar salauztiem visiem pirkstu kauliem un citām nežēlīgām sodīšanas metodēm. Tam visam pa vidu, protams, ir arī mīlestība divu galveno varoņu vidū un citas sadzīviskas ainas. Kopumā bija ļoti interesanti uzzināt kā dzīvojuši un par ko cīnijušies cilvēki vidusslaiku Skotijā.
Grāmatas beigās tomēr paliek neatbildēts viens jautājums, bet pameklējot Internetā sapratu, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijai. Tā kā nav zināms vai tiks izdots turpinājums latviski, kā tas ir jau bijis ar vairākām Zvaigznes grāmatām, tad iesaku labi apsvērt domu, vai ir vērts lasīt, vai pagaidīt kad iznāks filma par šo grāmatu, kura jau tiek filmēta.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Emocionāla un interesanta grāmata, kura noteikti patiks sievietēm, kuras tic liktenim un nemirstīgai mīlestībai. Tāpat kā iepriekšējās autores grāmtas - "Orhideju nams" un "Lavandu dārzs" arī “Meitene uz kraujas” ir rakstīta pēc tās pašas klišejas - par to kā pagātnes notikumi ir ietekmējuši dzimtu likteņus no vecvecmāmiņu laikiem līdz mūsdienām.
Stāsts ir kā pasaka ar “labajām pelnrušķītēm”, “skaistajiem un drosmīgajiem prinčiem” un “nabaga sērdienītēm”. Brīžiem no aizkustinājuma nākas nobirdināt pa asarai. Īpaši pārsteidza pavisam negidītās laimīgās un reizē arī skumjās beigas, kuras mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Grāmatu izlasīju pāris vakaros, lielisks romāns, lai atsēgtos no ikdienas rūpēm un izdzīvotu šo stāstu reizē ar tās varoņiem. Stāsts par kuru vēl ilgi jādomā pēc tā izlasīšanas. Ceru ka viņi dzīvoja vēl ilgi un laimīgi... :)
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Dokumentāls stāstījums par ceļojumu Āfrikas vidienē. Grāmata sadalīta nodaļās, katrā raugoties no cita skata punkta - sadzīves, vēstures, tūrisma, u.c. Nemainīgi raksturīgs stāstījuma veids, kāds sastopams iepriekš izlasītajos auotra darbos par Krieviju, Indiju un Z-Koreju - detalizēts, sarkastisks, noniecinošs, urķējošs.
Daudz citāti no vietējiem laikrakstiem, nejauši sastaptu vietējo atstāstījumi par sadzīvi, vēsturi. Dažās nodaļās šie stāsti ir diezgan baisi - par genocīdu, slepkavībām, izvarošanām, cilvēka bezvērtību. Vietējo stāsti uzklausīti jau iepriekš noskaņojoties, ka tie ne vienmēr būs patiesi, taču dažbrīd tādi tomēr atrodas.
Priešstats pēc grāmatas izlasīšanas paplašinājies, taču bez pārsteigumiem. Joprojām autora aprakstītajās teritorijās ir mazliet nedroši, par visu (arī visiem stāstiem) ir jāmaksā, tūrisms Āfrikā ir normāls, ja nemēģina doties paša izplānotos maršrutos. Nekur nav pazudusi diedelēšana, smirdīgas viesnīcas, tādi paši transporti, piemēslotas ielas. Dabasskati neapšaubāmi skaisti, taču vienmēr atrasties savvaļā bez vietējo pavadoņiem bīstami.
Lai arī stāsts ir absolūti dokumentāls, kādi man patīk, diemžēl pārlieku daudz dažādi stāstiņi no vietējiem un laikrakstiem, kas bieži ir līdzīgi un šķiet, ka nebeidzami nodaļas ietvatros iet uz rinķi. Daudz arī stāstīts par vēsturi, kas bija vienīgā pievienotā vērtība man, izlasot šo darbu, jo nezināju, ka Āfrikā arī notikusi masveida cilvēku iznīcināšana pavisam nesenā pagātnē.
Ir jau savā ziņā interesanta, taču nav tā, ka ieteiktu šo grāmatu lasīt.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Grāmatu iegūt īpašumā galīgi nenācās viegli. Deficīts. Citur atrodamās atsauksmes tikai uzkurināja vēlmi to izlasīt, jo tā tika celta teju debesīs un pat pielīdzināta "Kapteiņa Granta bērniem" :). Tas ir stipri pārspīlēts. Grāmata lasījās viegli un stāstījums bija cilvēcīgi vienkāršs, bet saturs izteikti izklaidējošs tomēr minimāli informatīvs.
Liekas, ka grāmata varētu būt pirmā autora sarakstītā, tāpēc bija pamanāmas nelielas stila atšķirības sākumā un beigās (stāstījumam kļūstot baudāmākam).
Kaitinošākais likās tas, ka nodaļas nosauktas par "epizodēm", lai attaisnotu visas grāmatas garumā izteikti nevienmērīgo laika plūdumu, kas robežojās ar nelielu haotismu. Otrs kaitinošākais bija "nepabeigtās nodaļas". Daudzu nodaļu garumam pārsniedzot dažu lappušu skaitu sāka likties, ka Artūrs kaut kur steidzas un pašas beigas ir totāli sagrūstas un aprautas. Piedzīvojuma apraksts faktiski palika nepabeigts.
Nodaļu sākumā bija e-pasts draugiem, kur dažās rindkopās intriģējošā formā minēti spilgtākie iespaidi liekot cerēt, ka detaļas sekos. Diemžēl iztirzājumā liela daļa no tiem vispār netika pat pieminēti.
Ņemot vērā, ka Artūrs apbraucis apkārt Pasaulei iespējams, ka grāmatai vajadzēja būt 1000 lpp. nevis 280 lpp. biezai, lai novērstu nepabeigto nodaļu trūkumu.
Beigās mans sakolekcionētais iespaids par šo grāmatu palika tāds, ka tā ir sasteigta. Gribējās pilnīgākus un detalizētākus aprakstus.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Grāmatu lasīju, jo gribēju īsi uzzināt par gandrīz visu. Nebiju pārliecināts, vai tas izdosies, jo šaubījos par to, cik kvalitatīvi vienā grāmatā iespējams aptvert visu. Intrigas vadīts, sāku pa nodaļai šo grāmatu lasīt, jo ilgai un nepārtrauktai lasīšanai, manuprāt, šī nav īstā grāmata. Ik vakaru izlasot pa nodaļai, vienmēr palika sajūta, ka katru dienu esmu uzzinājis par kādas zinātnes nozares vēsturi pietiekami daudz.
Katra nodaļa veltīta dabas zinātnes nozarei, precīzāk atklājumu vēsturei un zināšanu stāvoklim šajā nozarē mūsdienās. Piemēram, astronomija - katra šai nozarei veltītā nodaļa secīgi, un ne pārāk "dziļi", izklāsta tās attīstības vēsturi, vienlaikus izskaidrojot priekšstatus par nozares pētījumu objektiem attiecīgā vēstures periodā.
Lielos vilcienos, izlaižot nianses, izskaidrotas dabas parādības no visuma līdz atoma daļiņām. Dažbrīd gaidīju iedziļināšanos, taču skaidrs, ka grāmatas formāts tam nav domāts, citādi par visu pārējo nemaz nevarētu izstāsīt. Tik tiešām par visu pārējo - ģeoloģiju, meteoroloģiju, ķīmiju, cilvēka izcelsmi, sugu klasifikāciju, gēnu inženieriju, u.c., - izstāsīts pietiekami lakoniski.
Bagātīgi pieminētas nozaru personības, viņu savstarpējās attiecības, raksturi un dzīves gājumi. Palika iespaids, ka zinātnieki allaž centušies uzmanīties no tā, lai viņu atklājumu kāds nenosper, vai arī paši tos spēruši un sludinājuši par saviem. Dažbrīd liekas, ka dižus atklājumus spējuši veikt amatieri laukos, kam attiecīgā joma ir vien aizraušanās. Vienīgi par viņu atklājumiem uzzina retāk un vēlāk. Pie tam vieni un tie paši atklājumi bieži notikuši paralēli dažādās pasaules malās, par ko vēlāk izcēlušies strīdi, kurš nu bijis pirmais.
Visbeidzot jāpiezīmē, ka radās iespaids, ka lietas visumā ir pārāk lielas, lai to apmēru būtu vērts aptvert, elementārdaļiņas tajā pašā laikā ir pārāk mazas, lai prāts tās varētu apjēgt. Bieži figurēja skaitliski salīdzinājumi, ar kuriem mēģināja radīt priekšstatu par laika vai lietu apmēru, taču vienlaicīgi deva mājienu, ka nav nemaz vērts to aptvert. Un galu galā raksturīgā piezīme, ka arī šodien mēs nemaz līdz galam daudz ko nezinam un nesaprotam. Piemēram, interesanti, ka cilvēka izcelsmes pētījumi patiesībā balstās uz tikai dažiem atrastiem skeletiem vai tikai to daļām, kā arī cenšanās datēt šo skeletu īpašnieku dzīvošanas periodu svārstās n-tajos desmitos tūkstošos gadu un vairāk, un rezultātā, patiesībā, neviens nevar pierādīt savu taisnību.
Rūgtākā atziņa no grāmatas, ka mūsu eksistence ir šausmīgi precīza apstākļu sagadīšanās, kas dzīvās radības eksistencei radījusi dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, kas, protams, arī pats par sevi ir domu rosinošs apstāklis.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Turpinu apgūt jaunībā neizlasītās piedzīvojumu grāmatas...
Šajā grāmatā ir trīs stāsti - "Zudusī pasaule", "Indīgā josla" un "Marakota bezdibenis". Pirmajos divos stāstos darbojas vieni un tie paši galvenie varoņi.
Es kaut kā biju domājis, ka tieši Doila "Zudusī pasaule" ir Spīlberga ekranizējums. Tomēr Ekranizācija ir Maikla Kraitona romāns ar to pašu nosaukumu. Ir arī kaut kas kopīgs Doila un Kraitona romāniem - dinozauri. Izskatās, ka Kraitons būs šo to aizņēmies no Doila koncepcijas :)
"Zudusī pasaule" bija lasāma. Priekš piedzīvojumu stāsta gana oriģināli un interesanti. Patika.
"Indīgā josla" likās, mazākais, dīvaina. Sižets - Zeme iekļūst "indīgā kosmosa joslā" un tāpēc mirst visi cilvēki, izņemot galvenos varoņus, kas līdz pēdējam ākstās ar kaut kādiem skābekļa baloniem. Bet beigās tik un tā visi atdzīvojas :D Pie kam ēteram ar kuru izplatās inde tiek piedēvētas gaisa īpašības, lai gan, ja nemaldos, tad tajā laikā, kad tapa romāns tika uzskatīts, ka ēters aizpilda tukšu telpu un ar tā palīdzību izplatās elektromagnētiskie viļņi un gravitācija.
"Marakota bezdibenis" - bija puslīdz saistoši, kamēr dziļākajā okeāna vietā galvenie varoņi neuzgāja Atlantīdu. No tā brīža viss stāsts sāka asociēties ar Zvaigžņu karu sēriju, kurā arī bija zemūdens pilsēta un visādas neparastas tehnoloģijas. Tālāk lasīt atkal bija tik pat dīvaini (murgaini), cik lasot "Indīgo joslu".
Laikam tāpēc arī pirmais stāsts ir "visklasiskākais", bet pārējie ir mazāk zināmi. Tāpēc labā ziņa ir tā, ka "Zudusī pasaule" aizņem vairāk par pusi no grāmatas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Emociju bagāta grāmata. Autore ļoti prasmīgi savijusi tagadnes un pagātnes notikumus. Lasot var redzēt, ka pie grāmatas rakstīšanas ir piestrādāts gan no vēsturiskās gan emcionālās puses. Lieliski aprakstīti varoņi, viņu jūtas un attieksme pret sevi un citiem. “Orhideju nams” ir vienkārši burvīga grāmata. Noteikti iesaku izlasīt visiem kuriem patīk vēsturiski romatikas grāmtas. Lieku otrajā vietā aiz Marijas Duenjasas "Sapņu atbalss".
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šī grāmata noteikti ir salīdzināma ar Miervalda Birzes "Ar jokiem joki mazi". Stils praktiski tas pats. Tomēr kaut kā šie stāstiņi vairāk palika atmiņā, bet tas droši vien to mazā skait dēļ. Grāmatiņā ir pavisam 7 īsi stāstiņi.
Arno Jundzes anotācijai var ticēt. Tieši to arī atradīsiet grāmatā - stāstiņus par bandītiem, dīvaiņiem un vienkārši neveiksminiekiem. Ir arī ironiju un satīra, kas ik pa laikam izvilina smīniņu.
Jāatzīst, ka nez' vai būtu gatavs lasīt biezāku grāmatu ar tādiem stāstiņiem. Baidos, ka tas novestu pie tā paša secinājuma pie kāda nonācu lasot "Ar jokiem joki mazi".
Gadījās arī mazliet smieklīgs atgadījums. Biju izlasījis 1/3 grāmatiņas un kopā ar ģimeni sanāca garāks pārbauciens. Kamēr mazie gulēja, bet sieva sēdēja pie stūres noguruma un garlaicības izkliedēšanai nolēmu palasīt nākamo no stāstiņiem skaļi. Tas izrādījās pats garākais stāstiņš grāmatā, ko īsti nebiju gaidījis. Bija labs - "Kā pensionētā skolotāja Minna Kārkls kriminālo autoritāti uzmeta". Un labi vien bija, ka šo stāstiņu nolasīju, nevis kādu no diviem pēdējiem. Pēdējie likās pārāk piedauzīgi [lasīšanai priekš sievas], t.i. tie, kurus Arno anotācijā apzīmē ar "Juku laikos vaļā paspruka instinkti." :).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Noslēdzošā grāmata triloģijai par latviešiem ap Rīgas dibināšanas laiku. Nemāku īsti izskaidrot sajūtas, kas pārņēma, ilgtermiņā lasot visas trīs grāmatas, taču tās noteikti neļāva romānu atstāt nepabeigtu, neizlasītu. Esmu dzirdējis, ka šīs grāmatiņas citi izlasa pa vienai naktī, taču es šo laiku izstiepu apmēram divu gadu garumā. Skaidrojums man ir duāls– gribējās paildzināt iespēju iejusties tajā laikā, vai arī vienkārši saturs mani pakļāva ar tikpat lielām grūtībām kā kristietība latviešu priekštečus tajā laikā. Katrā gadījumā šī vēsturiskā romāna ideja, stāstījums un ticamība ir ārkārtīgi aizraujoša.
Tālavas ķēniņš jau kādu laiku kopš otrās grāmatas valdīja Tālavas teritorijā un aizvien biežāk viņam nācās saskarties ar kristiešu organizētām sazvērestībām, kā rezultātā veidojās nesaskaņas ar kaimiņiem un neizbēgamie kari. Tie novājināja kā vienus tā otrus kaimiņus, taču no Romas puses nākušie kristieši guva arvien vairāk iespēju iefiltrēties mūsu senču zemē. Viņi izmantoja gan vietējo lētticību, gan tirgotāju ietekmi, gan organizēja dažādu ietekmīgu cilvēku pasūtījumu slepkavības. No pāris baznīcām, ko mūsu senči atļāva uzcelt, īsti nesaprazdami priekš kam tās vajadzīgas, kristieši sadarbībā ar tirgotājiem pamazām izveidoja Rīgu. Pienāca brīdis, kad Tālavas ķēniņš saprata – vairs nav iespējams stāties pretī jaunajai un spēcīgajai varai, kas arī noveda pie ķēniņa valdīšanas un ārkārtīgi interesanta perioda noslēguma mūsu senču zemē.
Iesaku izlasīt visas trīs grāmatas.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
...jo ir daudz interesantāki ceļojumu apraksti. Piemēram Rofs Smits "Auksts alus un krokodili", Deivids Brīšīrss "Augstuma varā" (faktiski ar biogrāfisku ievirzi), Irēna Bišofa un Andreass Kīlings "Teiksma par Jukonu" u.c.
Kāpēc? Tāpēc, ka šī grāmata sarežģīti lasījās. Vai nu slikts tulkojums (maz ticams) vai arī pārsātinātība ar vietu nosaukumiem un vēsturiskiem personvārdiem vārdiem, kas parādās tikai vienu vai divas reizes. Vēl arī tāpēc, ka uzskatu, ka autors nav īsti spējis saistoši pasniegt savu ceļojumu. Tā vietā vismaz 1/2 grāmatas ir par Hairemu Bingemu III, kurš bija Maču Pikču "pirmatklājējs", vai, drīzāk, pirmais tās reklamētājs Rietumu pasaulei.
Īsie apraksti par autora pavadoni Džonu Līversu bija daudz interesantāki par paša autora gaitām. Džons Līverss ir dēkainis visa mūža garumā un viņa memuāri būtu nesalīdzināmi interesantāki. Spriežot pēc fotogrāfijām (ne tikai tām melnbaltajām, kas grāmatā) Maču Pikču apkaimes satriecošās ainavas apraksti ir vairāk nekā nabadzīgi. Atšķirībā no citos blogos minētā, manuprāt, kontaktēšanās ar ceļojumā sastaptajiem cilvēkiem aprakstīti, augstākais, pieticīgi.
Grāmatas saturs nenoliedzami būs ļoti vērtīgs vēsturniekam, kurš nodarbojas ar seno inku drupu pētniecību. Šajā ziņā grāmatā ir ieguldīts milzu darbs izpētot ļoti daudzus literatūras avotus un, kā jau minēju, daudz vēsturisko personvārdu, notikumu un vietu nosaukumu. Bet es neesmu vēsturnieks. Cerēju uz laisku atpūtu lasot izklaidējošu lasāmvielu.
Interesanti, ka tieši Hairems Bingems III netiešā veidā, bet nepārprotami ir prototips Indiana Džonsa filmu galvenajam varonim.
Kaut kā pēdējā laikā neveicas izlasīt labu grāmatu. Toties šajā blogā grāmatu vērtējumi, lai arī subjektīvi, ir pilnīgi neatkarīgi no tiem blogiem, kuru autori grāmatas lasīšanai saņem no izdevniecībām... par brīvu vai ar pamatīgu atlaidi.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Neskatoties uz to, ka šī grāmata nebija manā "to read" sarakstā, tomēr paņēmu lasīšanai, jo ieinteresēja tēma par seksstūrismu Taizemē.
Mani galvenie iespaidi:
- Pārsteidzoši pretstatīta taziemiešu un eiropiešu mīlestības izpratne!
- Nespēju vien beigt brīnīties par to, cik galvenais tēls spēj būt iracionāls un neloģisks savā uzvedībā.
Īss ievads sižetā - Angļu žurnālistu Pītu nosūta darbā uz Taizemes galvaspilsētu Bangkoku , lai atjaunotu tūrisma ceļvedi par šīs pilsētas interesantākajiem objektiem un gastranomisko baudu izraisošākajiem restorāniem.
Sākumā Pītu neskar go-go dejotāju valdzinājums, jo viņš jau ir informēts par visām to veiktajām manipulācijām un mahinācijām naudas izvilināšanā no tūristiem, (pietam viņam Bangkokā ir arī informēti un skeptiski draugi, kuros gan viņš ar laiku ieklausījās arvien mazāk).
Tomēr tas nenovēršamais brīdis pienāca - vienā no liktenīgajiem centrālā naktskluba apmeklējumiem viņš iemīlējās, kādā pēc skata jaukā un nevainīgā dejotājā...
Esmu droša, ka šis katastrofiskais mīlas stāsts būtu turpinājies bezgalīgi, ja vien nāve viņus neizšķirtu - vienalga vai nomirtu Taju prostitūta vai samīlējies farangs (baltais tūrists).
To kurš nomira var uzzināt izlasot grāmatu :)
Vienīgais jautājums, kurš mani nepameta visas grāmatas garumā - vai sniegtā informācija ir aktuāla arī mūsdienu Taizemē? Jo grāmata ir izdota 2005.gadā, bet stāsts ir par tālo 1994. gadu (ja atmiņa mani neviļ).
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Vispār jau gandrīz vai kauns likt šo vērtējumu dēļ tā, ka vispār tādu grāmatu izlasīju. Tomēr nolēmu ielikt, lai aiztaupītu velti izšķiestu laiku citiem.
Man patīk visādi kodi un šifri. Grāmatnīcā pāršķirstīju grāmatu un atšķirībā no citām grāmatām, kuru nosaukumā Dena Brauna "Da Vinči koda" laikā figurēja vārds "kods" šajā patiešām pavīdēja kaut kādi kodi. Tā kā grāmata bija nocenota, nopirku arī. Turklāt gribējās pauzi no piedzīvojumu grāmatām.
Tagad beigšu taisnoties un pastāstīšu kāpēc tik ļoti esmu vīlies grāmatā.
Vāka noformējums reti neveiksmīgs. Mans pirmais uzdevums bija ātri un nekaitīgi ar to tikt galā, ko arī veiksmīgi izdarīju uztaisot no papīra baltus vāciņus.
Saturs jau no paša sākuma bija paredzams līdz riebumam. Labie uzvarēja, ļaunais dabūja galu. Starp citu ar "Živenšī" nosaukumā ir domāts augstās modes zīmols.
Atšķirībā no anotācijas saturs nav ne "šarmants", ne "aizraujošs" un no "augstākās matemātikas" nav ne mazākās vēsmiņas.
Sižeta pamatlīnija līdzīga slavenajam Dena Brauna darbam "Da Vinči kods" - vīrietis un sieviete risina mīklas ko kāds pusjukušais sastāda, skrien pēc nākamās un arī cīnās par izdzīvošanu. Dabīgi, ka starp abiem galvenajiem varoņiem parādās arī ļoti neizteiksmīga un primitīva romantiskā saikne. Tas atkal bija paredzami. Autore pat nekaunējās galvenās personas vārdā dot atsauci uz "Da Vinči kodu"!
Vispār tādu mīklu minēšanā, kurām atrisinājums ir neticami ātras [nereāli] pareizu asociāciju virknes veidošanās var patrenēties pameklējot www.geocaching.com t.s. "mystery" (tos - ar jautājuma zīmi) tipa uzdevumus. Tad arī radīsies priekšstats par to, cik nereāli ir atrisini-skrien-atrisini-skrien... sižeti.
P.S.
Nedaudz nepatīkami pārsteidza tas, ka pēc šīs primitīvās grāmatas izlasīšanas ir grūtības palasīt kaut ko valodas ziņā mazlietiņ pilnvērīgāku. Tas gan noteikti ātri pāries :D
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Man ir tāda apņemšanās izlasīt visas piedzīvojumu grāmatas, ko neizlasīju pusaudžu vecumā. Tik daudz par grāmatas izvēli.
Nākamais par ko ir vērts uzrakstīt ir tās sajūtas, kas rodas pēc grāmatas izlasīšanas un domām par to, kuru grāmatu lasīt nākamo. Šajā gadījumā es nopriecājos, ka varēšu lasīt kādu citu grāmatu.
Man vienmēr licies, ka šajā pirātu romānā būs vairāk piedzīvojumu un plašāks darbības spektrs, tāpēc arī neliela vilšanās. Tomēr tas izrādījās pietiekami īss un tagad ir arī viedoklis par šo klasikas gabalu. Laikam jau šis ir jāuzskata par tādu šablonu visiem līdzīgajiem darbiem.
Aleksandra Grīna "Tobago" viennozīmīgi bija daudz interesantāka un pilnīgāka par "Bagātību salu". Tāpēc labāk ieteiktu izlasīt to.
Ņemot vērā, ka ne reizi neesmu noskatījies līdz galam ne "Bagātību salas" multifilmu ne filmu, tik un tā sižets un pašas beigas bija aptuveni paredzams jau pašā sākumā. Jautājums bija tik vai bez jaunā Džima Houkinsa vēl kāds izdzīvos. Tāpat vēlreiz arī pārliecinājos par to, ka 150 gadus vecos darbos sižeta plūdums ir daudzkārt lēnāks un vienmuļāks kā mūsdienu romānos.
Pagarlaicīgi priekš piedzīvojumu romāna. Diez' vai puikas gados pēc grāmatas izlasīšanas būtu gribējies skraidīt ar zobenu un tēlot pirātus.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Viennozīmīgi labākā no pēdējām 5-ām grāmatām, ko esmu lasījis. Šo noteikti ir vērts izlasīt katram, neskatoties uz to vai viņš ir reliģiozs vai nē.
Ārkārtīgi vienkārši un ļoti pārdomāti tiek pasniegta informācija par cilvēces visu laiku svarīgāko jautājumu - kāpēc mēs esam? Turklāt vietumis sastopami nelieli daži [bezkaunīgi] jociņi, kas atsvaidzina kopējo tēmas smagnējumu.
Puse grāmatas ir veltīta zinātnes vēsturei, kas būs visai interesanta tiem, kas nekad ar to nav iepazinušies. Man tā tīri labi derēja atkārtošanai, jo īpaši tāpēc, ka salika pa plauktiņiem kā veidojās un no kā sastāv teorija par visu, jeb M teorija.
Šī grāmata pilnīgi noteikti ir saprotamāka par abām iepriekšējām Hokinga grāmatām. Ar zinātni esmu uz "tu". Neskatoties uz to vienalga būs jāpārlasa pēdējā nodaļa, jo pēdējās 3 lapas pusēs autori faktiski atbild uz jautājumiem "kāvēc vispār kaut kas ir?" un "kāpēc mēs pastāvam", tomēr atbilžu pamatojums likās diezgan neskaidrs (parādījās iepriekš nepieminētas "pozitīvā" un "negatīvā" enerģija.
Kopumā varētu teikt, ka otrā grāmatas puse vairāk līdzinās laimīgās loterijas biļetes centieniem atrast, izskaidrot un fundamentāli pamatot izskaidrojumu, kāpēc tieši viņa ir tā laimīgā. :) Es teiktu, ka - kādai loterijas biļetei bija jābūt laimīgajai un tam nav dziļāka skaidrojuma. :)
Dažus gadus atpakaļ lasīju šādu grāmatu - Vasilijs Jančiļins "Nenoteiktība, gravitācija, kosmoss" (Янчилин Василий Леонидович "Неопределённость, гравитация, космос", Москва: Едиториал УРСС, 2003, 248 lpp). Formulas ignorēju, bet tomēr man patika tā vienkāršība ar kādu autors izskaidroja savu kvantu gravitācijas teoriju, kura ir vienīgā trūkstošā daļa no teorijas par visu. Papildus tam viņš piedāvāja salīdzinoši vienkāršus eksperimentus ar kuriem pierādīt viņa teorijas pareizību. Un tā ir vienkāršāka par 11 dimensionālo stīgu teoriju.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Izlaot anotāciju, likās ka būs daudzsološs tehnotrilleris, bet beigās tomēr paliku vīlies. Tā jau neko īpaši daudz no šīs grāmatas negaidīju, bet tik un tā ieguvu vēl mazāk.
Sākums bija intriģējošs - zinātnes pretnostatījums reliģijai. Taču vēlāk sākās "muļļāšanās uz vietas" un filozofiskā idejas attīstība apsīka.
Brīžiem apnika autora uzkrītoši attēlotā reliģisko fanātiķu aprobežotība un no tās izrietošās darbības. Starp rindiņām varēja manīt gandrīz vai ņirgāšanos un viennozīmīgi faktu, ka bībeli var iztulkot pēc patikas kā nu kuram tas ir izdevīgi.
Man patika kā beigās bija aprakstīta "apokalipe".
Kaut kad iepriekš biju lasījis šī autora grāmatu "Tironizauru kanjons". Liekas, ka tā bija labāka, tik neatceros ar ko tā beidzās.
Daudz interesantāka un vērīgāka ir nākamā grāmata, kuru jau esmu izlasījis - Stīvens Hokings un Leonards Mlodinovs "Diženais plāns". Tēma ir līdzīga.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Visiem kuriem patika "Bada spēļu" triloģija noteikti patiks arī šis fantastikas darbs. Jau pirmās lapaspuses "ievika" tik ļoti, ka nevarēju to ne uzmirkli nolikt malā līdz pašām grāmatas beigām.
Lasīju un domāju, kurā no kopienām pati varētu piederēt.
Protams, ka neiztika arī bez vardarbības un nežēlības kopienas biedru starpā. Asinis bija par maz, tomēr brīžiem lasāmas pavisam nepatīkamas ainas, piemēram, nokrišana no debesskrāpja un sašķīšana pret asfaltu, acs izduršana ar dakšu un tml.
Savukārt "jaukais" mīlas pāris piešķīra nedaudz romantikas un cerības drūmajā romāna ikdienā, kas likās nedaudz banāli, tomēr skaisti.
Ar nepacietību gaidu turpinājumu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Patīkami viegla lasāmviela, kuru lasīt zem siltas segas malkojot glāzi vīna garajos un aukstajos ziemas vakaros. Grāmata patiks sievietēm, kuras sapņo par dzīvi ārpus ikdienišķā un kuras gribēu mainīt kaut ko savā dzīvē, lai iepazītu nezināmo.
Lasot radās klātbūtnes efekts, kas negadās pārāk bieži. Daudzie apraksti par franču ēšanas un vīnu baudīšanas kultūru rosināja vēlmi pašai to visu pamēģināt. Esmu apņēmusies pavasarī iestādīt lavandas, jo tās man tagad asociējas ar Franciju.
Interesanti bija palasīties par provansiešu paradumiem, viņu vieglo, humoristisko skatījumu uz problēmām un tik pat smieklīgo risināšanu.
Skaidrs, ka Provansā nav nekādas steigas un vispār viņiem nerūp laika ritējums.
Turklāt izrādās, ka viņiem tur ziema novembrī sākas īsta ziema latvieša izpratnē.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Grāmatā ir daudzi īsi humoristiski un satīriski stāstiņi pārsvarā ar izteiktām padomju laika specifiskajām iezīmēm.
Lasīju vēlu vakaros jau guļot gultā. Īsie izdomātie stāstiņi pretēji iepriekš izlasītajai grāmatai nelika aizdomāties pilnīgi ne par ko. Ja nu vienīgi par to, ka laiks slēgt ārā gaismu pēc kārtējās reizes, kad grāmata uzkrita uz sejas.
Godīgi sakot, tuvojoties grāmatas beigām es pat pārlasot stāstiņu nosaukumus īsti vairs neatceros par ko tajos bija rakstīts. Tik neredzamas pēdas šīs grāmatas saturs atstāja manās smadzenēs.
Bet bija jau arī kāds jauks stāstiņš, kas iespiedies atmiņā. Piemēram par laulātu pāri, kur vīrs visu dienu apkopa motociklu pēc grāmatas, bet sieva vēlējās doties sauļoties. Tomēr remonts tā ievilkās, ka sieva dusmu uzplūdā izspārdīja kājām trauciņus ar detaļām. Vīrs līdz vēlai naktij nomocījās nesaprotot kāpēc pēc motocikla saskrūvēšanas tomēr paliek pāri dažas detaļas. Beigās sieva laipni paskaidroja, ka piebērusi klāt dažas detaļas :D
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Es ticu, ka pašam autoram šīs grāmatas sarakstīšana ar visu tās detalizāciju bija svarīgs mūža darbs. Par to liecina arī vesels bibliogrāfijas saraksts, kas aizņem ap 15 lappusēm.
Tomēr nekā pārsteidzošāka par to, ko var izlasīt grāmatas anotācijā es saraustītajā dzīves stāstā neatradu. Nav nekādas īpaši slepenas informācijas, kas liktu palikt ar vaļā muti. Pamatā aprakstīti atsevišķi komandējumi uz dažām Pasaules malām un autora domas, sajūtas. Nav pat īsti nekā no "ekonomiskā slepkavas" metožu apraksta, izņemot vispārīgu principu. Beigās vispār palika interesanti - autors veselām lappusēm izkrata sirdi un rodas pārliecība, ka jebkurš cits nosaukums grāmatai būtu bijis nepiemērots. Autora vēlmes un teksti atgādināja mis Pasaules tekstiņus "...pabarot nabadzīgos, izārstēt slimības... lai visi būtu laimīgi..." utt. Par daudz autoram personiskā.
Protams, tas viss ir nedaudz smieklīgi kontekstā ar to, ka pats autors "slepkavojot ekonomikas" nepārprotami ir iedzīvojies pasakainās bagātībās. Vēl jautrāk paliek tad, ja pieņem, ka nodaļa par sievieti, kura viņu apmācīja par "ekonomisko slepkavu" un ieviesa arī šo terminu varētu būt izdomāta :D Nekur tālāk pilnīgi nekas neliecina par šo "ekonomisko slepkavu" grupējuma organizētu koordinēšanu vai kontrolēšanu. Ja nu vienīgi grāmatas beigu daļā neskaidri draudi nevirināt muti par pagātni, kas varēja būt arī konkrētās korporācijas bažas par konfidencionalitāti.
Vienīgais, kas lika aizdomāties lasot šo grāmatu ir tas, ka mūsdienās pirmo reizi civilizācijas vēsturē ir patiesi pietiekami daudz naudas, tehnoloģisko, intelektuālo un cilvēku resursu, lai atrisinātu visu nabadzīgāko cilvēku problēmas un sabalansētu dzīvi visiem planētas cilvēkiem ar apkārtējo dabu. Bet mēs to nedarām. Un nedarīsim tāpēc, ka katrs cilvēks individuāli ir gudrs, bet masa kopumā - stulba. Tas nozīmē, ka mūsu civilizācijas kā viena veseluma intelekts tomēr atpaliek no skudru pūžņa vai bišu spieta intelekta.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Kādu laiku šis vārds manā prātā skanēja biežāk, nekā vajadzētu, un likumsakarīgi, ka grāmatplauktā ievēroju grāmatu Dostojevska "Idiots". Nodomāju, ka vienreiz jāizlasa romāns ar daudzināto nosaukumu. Pārņēma intriģējoša sajūta, jo klasiku ļoti reti esmu lasījis, pie tam krievu itin nemaz.
Stāsts ir par kādu krievu, kas sūtīts uz Šveici ārstēt prāta slimību, un tad viņš atgriežas Krievijā, lai sameklētu nodarbošanos un radiniekus. Ceļā viņš iepazīstas ar citu krievu, kas romāna gaitā rada spriedzi, un man vismaz asociējās ar urlu. Kopīgu valodu viņi atrada diezgan ātri, un tik pat ātri par viņu kopīgu mērķi kļuva nelīdzsvarota sieviete. Visam pa vidu vijās seriālu garā veidota radniecisko saišu šķetināšana un atklāšana, kā arī uz teātra skatuves līdzīgu ainu apraksts, kad vienviet atrodas ļoti daudz cilvēku un tik risina dialogus.
Patika, ka valoda ir vienā laikā literāra kā jau pienākas tā laika darbam un tik sadzīviski vienkārša, ka spēju šajos dialogos diezgan labi iejusties. Dažbrīd likās stiepti, bet vienmēr ar interesi turpināju gaidīt tālāko. Nav nekāds piedzīvojumu romāns, drīzāk reāli gandrīz neiespējama un slima cilvēka prāta gājienu stāstījums. Grāmatas noslēgums lika mazliet vilties, jo gaidīju kaut ko citu, ko autors droši vien arī gribēja, ka gaida, bet rezultātā saņēmu patiesībā diezgan baisu likumsakarīgu noslēgumu.
Anotācijā lasīju, ka romānā mēģināts attēlot ideālu cilvēku, ko daudzi jau esot neveiksmīgi mēģinājuši. Te tas ir izdevies, balansējot uz reālajā dzīvē reizē iespējama un neiespējama cilvēka dotumu un rīcības komplekta robežas. Tas izdevās un diezgan bieži lika identificēties ar vairākām rīcībām un domu gājieniem, kuru rezultātā īstenībā pēc tam saka par sevi "esmu idiots". Un viena no atziņām, kas rodas - nav ideālu cilvēku vai arī viņi ir idioti un ar laiku nonāk trako namā. Un otrs, ko autors kā īsts psihologs parāda, ir, cik muļķīgi ir cenaties sevi padarīt oriģinālāku par citiem. Tie esot vairuma centieni. Pēc romāna izlasīšanas speciāli meklēju autora biogrāfiju, jo bija interesanti, kur viņš izdomājis tādu sižetu. Vienīgā paralēle, ko atradu bija sirgšana ar epilepsiju, kas arī galvenajam varonim kaitēja. Tās rezultātā arī smadzenēs radās visādi murgi un sakāpinājumi, kas vienmēr noveda pie sižeta pagrieziena punktiem.
Grāmata patika literārā stāstījuma formas un krievu sadzīves autentiska attēlojuma dēļ, kā arī spējas noturēt interesi par atrisinājumu. Tāpat kā seriālā. Īsti nobeigums nepatika, taču kam gan patīk negaidīta patiesība.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Grāmata sastāv no desmit paīsiem stāstiem, kuros dominē cilvēku savstarpējās attiecības un to problemātika (skumju laikā).
Ir dažas pretīgas ainiņas, ar kurām autors drošvien vēlējies šokēt lasītājus, bet kuras man lika grāmatu vērtēt vēl zemāk.
Man nepatīk, ja grāmatā kaut kas nepārtaukti un kaitinoši atkārtojas un šajā eksemplārā reizēm atkārtojās gan varoņu vārdi, gan doma, ka mūsdienu paaudze nekam neder, jo negrib strādāt un ir slinki, kas laikam nomāc pašu Kureiši personīgi.
Lai arī Kureiši ir izdomas pilns un labs rakstnieks, izlasot šo grāmatu es nodomāju, ka tas viss bija viens liels murgs!
Izbaudīju rakstības stilu, bet stāsti lika vilties.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Ehh..drūmais gals. Nekā skaista, bet pārmaiņas pēc, kāpēc ne?
Šī ir pirmā grāmata (priekš manis pirmā un pēdējā) no šīs pagrīdes dzīves apraksta.
Stāstu caurvij mahinācijas, spekulācijas, kuras kā man šķita, bija visnotaļ izdomas pilnas un pat atļaušos teikt, assprātīgas, kuru rezultātā tiek iegādātas narkotikas, vai štruntīgākajā gadījumā visi piedzeras, papildus ir arī noderīgi narkodīleru tips&tricks.
Starp visu to nejauko, stāsta varoņiem ir (ap)cerīgas domas par skaistu mīlestību un mierīgu dzīvi.
Man kā dāmai nepatika.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šis ir īsts meistardarbs kategorijā "ekscentrisms", gan izmantotās valodas, gan sižeta līnijā.
Bija momenti, kuri man lika smīnēt, smieties un pat uz brīdi grāmatu aizvērt apmulsuma dēļ.
Neparasta, jautra un izklaidējoša, pietam lasās reti raiti (:
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ja iepriekšējā izlasītā grāmata "Klusie ūdeņi" bija par to, cik jauki un burvīgi ir būt introvertam, tad pretstatā šī grāmata izstaro "Mīli cilvēkus, pat ja Tev viņi riebjas" auru.
Brīžiem tracināja autora cenšanās uzspiest savu viedokli, kas man šķita pārāk "skaļš" un pompozs, turklāt nepatika, ka dažas cilvēka rakstura iezīmes tiek uzskatītas par pilnīgi nekam nederīgām.
Bet raugoties no gaišākās puses - šī grāmata dod pamatīgu spērienu pa dibenu un motivē rīkoties, kā arī atver prātu un iegroza to pozitīvā gultnē.
Šo var arī uzskatīt par pašpalīdzības grāmatu bez darba palikušajiem, tie kuri tikko kā pārcietuši mokošu šķiršanos vai tiem, kam vienkārši apnikusi līdzšinējā dzīve un domāšana.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šī grāmata nav brīvā laika literatūra, bet priekš tiem, kuri vēlas izprast savādniekus introvertus, kā arī īstos un neīstos ekstravertus.
Nevarētu teikt, ka visa informācija bija jauna priekš manis, bet jebkurā gadījumā priekš pašizziņas bija okej.
Piemērota tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar ekstraverta/intraverta jēdzienu kā tādu.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Pirmie kucēni (kucītes - arī :) ) jāslīcina. Un tas arī tika izdarīts. Nav īsti skaidrs, kāpēc šis tika ekshumēts.
Šis varētu būt Žila Verna pirmais sarakstītais romāns, kurš tapis aptuveni tajā pašā laikā, kad publicēja viņa pirmo romānu - "Piecas nedēļas gaisa balonā".
Žila Verna izdevējs Pjērs Žils Etcels atteicās publicēt šo romānu, kritizējot tā literāro stilu, pesimistisko noskaņu un to, ka dialogi sarakstīti "pašmērķīgi, nevis apstākļu diktēti". Vispār šis trāpīgais teiciens attiecināms ne tikai uz šo romānu. Ļoti daudz tādi dialogi bija "20000 ljē pa jūras dzelmi".
Pats stāsts ir par diezgan "pajēlu" jaunekli - dzejnieku, kurš nevar atrast savu vietu "modernās" Parīzes sabiedrībā, toties ir nelokāmi noskaņots sapņot un pārtikt no paša [nevienam citam nevajadzīgās] daiļrades. Vēlāk samīlas meitenē, sapņo par viņu, bet pēc dažiem mēnešiem dzejodams ir kļuvis par nabagu un dabū galu kapsētā nosalstot, jo nevienam viņa darbi nebija vajadzīgi.
Runājot par to nākotnes paredzēšanu, ko piedēvē šim romānam... nu ir tur dažas lietas, piemēram, ielu apgaismojums, mašīnas, kas darbojas ar gāzi, pilsētas vilciens (kurš tiek darbināts no centralizētas sistēmas ar saspiestu gaisu :) ), plaša elektrības izmantošana un tml. Datoru nav. Skaidrs, ka tajā laikā par ko tādu sapņot bija uzdrīkstēšanās, tomēr lasot nekādi nepameta sajūta, ka visu pareģoto pie zemes tomēr velk Žila Verna paša gadsimts. Aprakstītās tehnoloģijas drīzāk kaut kādā mērā asociējas ar filmā "Wild Wild West" redzamajām.
Daļēji var piekrist, ka mūsdienās cilvēku ciniskums un egoisms ir līdzvērtīgs Žila Verna domas lidojumam. Tomēr mūsdienās zināmos apstākļos ir novērojama arī sabiedrības saliedētība, līdzjūtība un citas labākās cilvēciskās īpašības. Nav viss tik ļauni, kā Verns to ir paredzējis.
Netērējiet laiku šim stāstam. Pašam Žilam Vernam vien ir daudz interesantākas grāmatas, nemaz nerunājot par citiem autoriem.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Esmu beidzot pieveicis šo triloģiju. Rakstot nevarēšu atturēties arī no indīguma, bet nekaitīgās devās.
Bija interesanti palasīties, kā no nekā dabūt gatavu pietiekami pieklājīgu iedzīvi, kas apmierinātu vidējo amerikāni-patērētāju. Domāju, ka "robinsoni" uzcels lepnu fazendu no kokiem, bet - nekā, pārsteidza ar alas izvēli granīta klintī. Jāatzīst, ka bieži vien notikumiem pat sekoju ar domām "nu - kā tad viņi to dabūs gatavu?". Viens no galvenajiem motivatoriem lasīt bija interese, kas būs noticis ar Airtonu. Mana ziņkārība vienmēr tika apmierināta. Gandrīz.
Te nu arī vieta darvas kausiņam. Nez' kāpēc Žils Verns savos darbos bez jēgas slaktē praktiski jebkurus kustoņus, kas nonāk galvenajiem varoņiem tuvumā. Es saprotu, ka "cilvēks ir dzīvības kronis", bet nu tomēr - drusku tāds neandertālisms.
Sākumā, kamēr "robinsoniem" nebija instrumentu, dzīvniekus nosita ar akmeņiem un apēda. Forši. Bet kā gan? Kā bez naža viņi nodīrāja un sadalīja gaļu? Turpināja šķaidīt ar tiem pašiem akmeņiem pret lielākiem akmeņiem, kamēr sanāca karbonāde? Autors tak aizmirsa pateikt, ka var izmantot gliemežvākus!
Granīta klintī nemaz nebija tik veselīdzi dzīvot, jo jāelpo radioaktīvais radons, tomēr gudrais inženieris un ķīmiķis to laikam nezināja. Kāpec robinsonus zināmā mērā pārsteidza ziema ar -13°C? Vai tad viņi neredzēja, ka rudenī lapas paliek dzeltenas?
Vēl pārāk nereāla likās salas ģeoloģija - pārāk liela daudzveidība. Gan vulkāns ar visādiem vērtīgiem minerāliem, gan akmeņogles, kuras atrodamas ļoti vecos ģeoloģiskos slāņos. Koki - eikalipti, skuju koki, palmas - viss vienu viet. Gribētu es redzēt tādu dabas brīnumu!
Ap 230 lapas pusi (~ 40% no grāmatas) mīklaino notikumu īpatsvars sāka piesaistīt uzmanību un likās, ka nupat sāks palikt interesantāk. Bet izrādījās tomēr tāds falš-starts.
Kopumā likās, ka Airtona un kapteiņa Nemo klātbūtne romānā "pievilkta" tāpēc, lai tik nosauktu šīs 3 grāmatas par triloģiju (arhaisks marketinga triks?). Nekā dikti interesanta, kas sasaistītu visas 3 grāmatas nebija.
Pusaugu bērniem būs interesanti. Tādā vecumā tad arī vajag lasīt šo grāmatu, nevis tagad - kā es, kad jau 30+ gadi. Bet tā kā laiku atpakaļ nepagriezīs, tad nekas cits jau man neatlika kā izlasīt tagad.
Starp citu Zvaigzne ABC ir izdevusi šīs grāmatas jaunu izdevumu. Pretēji citām "Piedzīvojumu sērijas" grāmatām, kur trūkst ilustrāciju, kuras ir agrākos izdevumos un tizlākiem varoņu vārdiem (sk. manu viedokli par "20000 ljē pa jūras dzelmi") šī nu ir izdevusies lieliska. Blakus nestāv vecajam izdevumam, kuru lasīju es. Vienīgi jaunais ir briesmīgs "ķieģelis".
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Lasīju otro reizi. Pirmā bija kaut kad pusaudžu vecumā. Fantastika paliek fantastika, bet nu šī grāmata "nozog ticamības momentu" jau pašā sākumā. Kad galvenie varoņi nonāk uz Nautila, viņus uz divām dienām ieslēdz nelielā metāla istabā, kur nav pat mēbeļu... t. sk. labierīcības! :D
Nokaitināja pārspīlēti daudzie dzīvo radību uzskaitījumi, kas pat mūsdienu ihtiologus ar doktora grādu neinteresētu. Pārāk daudzās vietās bija manāma mākslīgu teikumu piemeklēšana, lai kārtējo reizi varētu veselām lappusēm uzskaitīt desmitiem dzīvo radību nosaukumus, kurus knapi izburtojot jau pēc nākamajiem 3 vārdiem esi aizmirsis. Smieklīgi ir tas, ka jau grāmatas sākumā atrodama izdevniecības piezīme, ka tāda dzīvo radību klasifikācija, kas lasāma grāmatā vairs nepastāv, bet mūsdienīgā savukārt ļoti atšķiras no tās.
Saistošais, protams, ir fakts, ka tajā laikā autors spēja izdomāt tādu zemūdeni un ar to saistītās tehniskās detaļas, bet varoņi, atkal, pārlieku idializēti un pašaizliedzīgi - tik raksturīgi Vernam.
Nautils tika raksturots arī kā nereāli izturīgs. Nu kura gan zemūdene spētu izturēt vairākus triecienus pret ledu, vai lielgabalu šāviņus, kas neatstāj pat skrambas?! Nautils redz' varēja...
Godīgi sakot es šo grāmatu izlasīju tāpēc, ka nekāds paliekošais iespaids no tās iepriekšējās lasīšanas nebija palicis, bet nākamā lasāmā grāmata būs "Noslēpumu sala", kas ir triloģijas noslēdzošā daļa.
Vēl gribu piebilst, ka jaunākais Zvaigznes izdevums nesatur vienu ilustrāciju :), kura ir 1974. gada izdevumā. Neizpratu arī kāpēc galvenā varoņa sulainis no Konsela bija jāpārsauc par Konseju, kas, manuprāt skan sliktāk. Franciski "conseil" nozīmē "padoms".
Sakiet, ko gribat, bet es domāju, ka šī grāmata nu gan nebūs īsti izturējusi laika pārbaudi.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šīs vasaras labākais un interesantākais romāns, kuru ar aizrautību no vāka līdz vākam izlasīju vien dažās dienās. Acīm redzot nebiju tāda vienīgā un, laikam, tieši tāpēc Spānijā šis romāns ir pārizdots vairākus desmitus reižu.
Patika gaumīgā un asprātīgā humora deva, kas lika smieties nevienu reizi vien. Noteikti ieteiktu to izlasīt ikvienam, lai izdzīvotu varones traģisko, bet reizē tik pamācošo dzīves stāstu.
Mode, politika, spiegi un reālas vēsturiskas personas Spānijā un Marokā radīja pavisam īstu un reālu sajūtu, ka viss patiesībā noticis tā kā autore to ir aprakstījusi.
Patika viegli lasāmais tulkojiums.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Sākumā grāmata lasījās lēni un likās nedaudz garlaicīga, bet tad sižets strauji mainījās un gribējās ātrāk uzzināt ar ko grāmata beigsies. Lasot grāmatu pārņēma dažādas emocijas, bet visvairāk līdzjūtība, skumjas un žēlums par ģimenes traģēdiju zaudējot bērnus un mīļos cilvēkus, arī apbrīna par varoņu spēju pielāgoties starujajām pārmaiņām nezaudējot savu "Es". Grāmatā var rast ieskatu gan stikla pūtēju amatā gan traģisko Franču revulūcijas laiku un tā notikumiem.
Kopumā grāmata patika. Izlasot pēdējo teikumu gribējās uzreiz pāršķirt un vēlreiz izlasīt "prologu" lai iegūtu pabeigtības sajūtu, jo tikai izlasot līdz pašām beigām kļūst skaidrs sākums.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Lasot rodas sajūta, ka grāmata ir Itālijas kultūras ministrijas pasūtījums Denam Braunam, lai piesaistītu vairāk tūristu.
Autors veiksmīgi "savā stilā" apraksta un saista arhitektūras un mākslas šedevrus ar "Dievišķo komēdiju", kuras iedvesmots, manuprāt, arī sarakstīja savu "Inferno". Lasot nepamet vēlme redzēt aprakstītās vietas klātienē, tāpēc dažas nodaļas tika lasītas pat ēsēžot pie datora, lai redzētu kā tas viss izskatās īstenībā.
Tiem, kuriem patīk arhitektūra, māksla un eksisenciālu problēmu risināšana noteikti būs īpaši interesanti lasīt.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Nav jēgas tērēt laiku šim mēslam, izņemot pēdējos 4-us stāstus, proti - "Trīs svētdienas vienā nedēļā", "Zelta vabole", "Notikums ar gaisa balonu", "Kāda Hansa Pfāla brīnumainie piedzīvojumi" - tie ir lasīšanas vērti, īpaši "Zelta vabole".
Sākumā interesanti palasīties par autoru kā tādu, ka viņš ir pirmais, kurš licis pamatus zinātniskajai fantastikai, ka no viņa iedvesmojies Žils Verns, ka izdomājis šausmu žanru utt.
Gribēju lasīt kā kārtīgu grāmatu - no sākuma līdz beigām. Nesanāca. Jau ar pirmajiem stāstiem uzstājīgi tiek kultivēta murgainība. Katrs nākamais stāsts arvien pretīgāks un pretīgāks - par veciem sasmakušiem pagrabiem, gļotainām smirdīgām līķu puvekļu masām, nāvi, šizofrēniķiem, apmātajiem, slepkavībām, pseidomedicīnu, viduslaiku necilvēciskajām zvērībām, dzīviem miroņiem, smagi slimiem un mirstošiem cilvēkiem... Pēēē! Rodas iespaids, ka autors pamatīgi nopūlējies radot pretīguma sajūtu. Vai autors to rakstījis tikai tāpēc, ka to spēja uzrakstīt? Stulbi. Ja lasa ēdot pusdienas, tad apetīti šie stāsti neuzlabo - pats pārbaudīju.
Šī kļuva par pirmo grāmatu, kuru es neizlasīju no vāka līdz vākam. Izlasīju vismaz 10 pretīgos stāstus (neskaitot tos pēdējos 4-us, kas patika) izlasīju. To, kas rakstīts pārējos viegli varēja uzzināt palasot pēdējās rindkopas, kas praktiski visur bija par līķiem, nāvessodiem un spīdzināšanām un tml. Nu kam tas domāts? Slimiem cilvēkiem, vai?! Lai šis klasiķis iet 3 mājas tālāk. Nevienā brīdī nenožēloju, ka netērēju laiku tai drazai, jo neredzu autora darbos nekādu vērtību, izņemot negatīvas emocijas. Bet tās var iegūt palasot arī ziņas :D.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Nezinot to, ka Žils Verns to rakstīja ar mērķi papildināt jauniešu zināšanas ģeogrāfijā, plašie apraksti, īpaši par nenozīmīgām saliņām un notikumi, kas faktiski ir ārpus sižeta (piemēram, aborigēnu zēna satikšana Australijā uz vienu nodaļu) mierīgi var apnikt. Mans 12 gadīgais krustdēls, laikam neizturēja aprakstu spiedienu uz pacietību, izlasījās pusi grāmatas un nolika to malā.
Skaidrs, ka mūsdienu ritmam un izpratnei par piedzīvojumiem grāmata ir stipri par lēnu, tomēr tai piemīt kaut kas pastāvošs pāri laikam.
Beigās paspēju nedaudz sašust tāpat kā to mēdza darīt Paganels. Cepiens bija par to, ka angļu dokumenta driskās bija vārda fragments "aland", dēļ kura Paganels gribēja nokļūt Jaunzēlandē (Ze-aland), kurš tik veiksmīgi atrisināja varoņu milzu problēmas un radīja būtisku sižeta līniju. Taču kad pats kapteinis Grants pasaka pilno tekstu zīmītes franču versijai, pielāgojot to angļu versijai nekur nelīmējās iekšā šis "aland". Pirms Paganels izdomāja, ka tas nozīmē "Zealand" viņš domāja, ka tas nozīmē "a land" - zeme, bet vai nu tik traki būtu bijis Grantam ar to rokrakstu, ka būt salaidis kopā artikulu ar vārdu? Vārdiņš "zeme" franču dokumentā parādās, bet vienalga man palika iespaids, ka šis būtiskais vārdiņa fragments ir no pirksta izzīsts, lai varētu veidot atbilstošu sižeta līniju.
Šī bija otrā grāmata, ko esmu lasījis divas reizes. Nenožēloju. Katrā vecumā uz saturu sanāk skatīties citām acīm, ar citu pieredzi, zināšanām pat gaumi. Tiem, kas to vispār nav lasījuši varētu teikt, ka jūs esat palaiduši garām kaut ko ļoti vērtīgu un interesantu, bet to vēl var paspēt atgūt ;)
Vēl - nu nezinu kam jānotiek, lai šādu vērtīgu grāmatu lasītu e-lasītājā. Tā noteikti būtu pazaudējis pusi lasīšanas burvības.
Nedaudz vairāk palasīties par manu izdevuma izvēli un dažas bildītes var un apskatīt šeit: vairāk bildīšu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vislabāk rakstīt iespaidus par grāmatu ir pirmo piecu minūšu laikā pēc tās izlasīšanas. Šoreiz to tad arī daru, jo tādējādi iespaidi ir visspēcīgākie.
Ko gan būtu vērts mans sakāmais, ja tas līdzinātos pārējiem jūsmīgajiem blogiem vai izdevniecību "atsauksēm"? Neko daudz. Tāpēc būs tā kā būs.
Iepriekš tādu ĪSTU zinātnisko fantastiku biju lasījis divas reizes - Viljams Gibsons "Neiromants", kuru tomēr piebeidzu ar riebumu, jo tā bija pilnīgs murgs. Otra - Duglass Adamss "Galaktikas ceļvedis stopētājiem", kurā man likās, ka bija stipri pārspīlēts ar fantazēšanu. Arī tā man nepatika. Tas bija sen, tāpēc vajadzēja sakasīt zināmu apņemšanos uzsākt "Endera spēles" lasīšanu. Šoreiz nenāca vilties un par to es priecājos.
Stāsts ļoti labi piesaista un šī, liekas, ir manis visātrāk izlasītā grāmata - tikai trijos vakaros apm. 100 lpp. katru vakaru :)
Sākumā pašķībi raudzījos uz sešgadīgā zēna pasaules redzējumu, emocijām, dialogiem, jo tas viss izskatījās kā no pieaugušo pasaules. Tomēr vēlāk autors pārliecināja, ka tie ir "suberbērni", gudrākie no gudrākajiem un es samierinājos pieņemot stāsta abstrakciju.
Kaut kādā brīdī gan likās, ka stāsts palika vienmuļš - kaujas spēles, dzīve barakās, tad atkal spēles, atkal barakas ar šādiem, tādiem notikumiem un tā tālāk. Kļuva paredzams, ka puika kļūs arvien attīstītāks un gudrāks. Tomēr autors laicīgi bija beidzis dzert miega zāļu kursu un sižets atdzīvojās.
Pašas beigas bija tādas, mazliet emocionālas un ļoti cilvēcīgas, bet es kaut ko tādu visu laiku saskatu grāmatās :D
Kopumā tomēr nebija tā, ka nevarēja nolikt grāmatu nost ne uz mirkli, bet lasījās tiešām raiti. Šo to arī var pamācīties no šīs grāmatas. Piemēram man sagribējās ikdienā vairāk domāt un rīkoties taktiski (stratēģiski) darot arī šķietami nenozīmīgas lietas.
Domāju, ka lasot šo grāmatu esmu visai labi pavadījis laiku.
Ak jā, šogad 1. novembrī iznāks grāmatas ekranizācija ar Harrisonu Fordu vienā no galvenajām lomām.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šo grāmatu lasīju iepriekšizlasīto autora grāmatu par Krieviju un Ziemeļkoreju iespaidā. Likās šai ir jābūt līdzīgai. Grāmatas stāsta tendenci, protams, uzreiz var nojaust, izlasot anotāciju. Un tāds šis stāsts arī ir - skeptiski nievājoši ironisks. Nav jau jēga te daudz stāstīt par grāmatas saturu, jo virsrakstā ir pateikts, par ko te ir. Galvenais, kas man no visa kļuva skaidrs, ka Indijas iedzīvotāji nav baigie apgarotie. Viņiem izrādās ir vairāki miljoni dievu, un katram ir sava praktiska nozīme. No grāmatas sapratu, ka iedzīvotājiem svarīgi ir tikai tas, kas ir viņa teritorijā un tas, kas ir aiz sliekšņa, ir pilnīgi nesvarīgi. Šiem ir arī ārkārtīgi interesantas profesijas, kur katra ir prestižāka par citu, piem., ēdienu izvadātāji, ledus pārvadātāji, u.c. Kaut kādā mērā vēl darbojas kastu sistēma, kas ir bezgala sarežģīta. Tik pat sarežģīti un man nesaprotami ir likumi, pēc kā viņi dzīvo un izdzīvo. Autora ironisko stāstīšanas stilu dažkārt nākas papildināt ar vādiem "tik tiešām", lai noticētu ka kaut kas ir arī labs tajā visā, ko lasa. Gribējās, lai stāsts nebūtu ironisks un nievājošs. Skaidrs, ka mums grūti to pusi saprast, bet jāciena tas, kā tur cilvēki dzīvo (vai eksistē).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šajā grāmatā spilgti un krāšņi atainota Zogoibi dzimtas vēsture vairākās paaudzēs.
Centrālā tēma ir tradīciju saplūsme, reliģija un kultūra, tostarp sevišķi uzsvērtas indiešu virtuves eklektiskās vērtības. Šķita interesants valodas lietojums, it īpaši indiešu variācijas par angļu valodas vārdiem, kā arī vairāki indiešu vārdi ir atstāti netulkoti, tādā veidā bagātinot tekstu.
Vienīgie iebildumi man bija pret to, ka pats galvenais stāsts sākas jau aizlasoties līdz simtajai lapaspusei vai pat tālāk. Toties sižetu caurvij daudzi neparedzami pavērsieni, kas man tik ļoti palīdzēja izlasīt šīs grāmatas teju 600 lpp.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Agnesi pirmo reizi iepazinu caur lekcijām, kuras man palaimējās noklausīties, tādēļ izlasot šo grāmatu biju varbūt nedaudz, nedaudz vīlusies.
Saistošākā priekš manis bija viedā informācija par līdzcilvēkiem un attiecībām, savukārt lielāko skepsi izraisīja apgalvojums par citplanētiešiem, kuri ievada čipus cilvēkos utml. fantāzijas.
Kā pati Agnese saka :"Šāda grāmata tiek izdota tāpēc, ka nav laika. Vairs nav laika lēnām filozofēt. Šī grāmata ir spēcīgs rāviens aiz pleca - mosties!"
Diemžēl grāmatā nav iespējams ietvert to entuziasmu, harizmu un humoru kuru Agnese izstrāvo, tādēļ šo grāmatu ieteiktu izlasīt tiem, kuri vispār nav saskārušies ar Agneses sniegto informāciju.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Lasot pirmās nodaļas, kuras attiecinātas uz maziem bērniem balstoties uz savu pieredzi piekrītoši māju ar galvu. Lai arī grāmatas tēma ir pietiekami nopietna, patika tie pāris jociņi. Savukārt lasot tās nodaļas, kuras attiecas uz vecākiem bērniem un pusaudžiem kakls palika stīvāks uz piekrītošajiem mājieniem. Jociņi arī izbeidzās. Autors gan nepretendē uz neapstrīdamu savu taisnību.
Jāņem gan vērā, ka autors ir amerikānis un viņiem tur Amerikā ir atšķirīgs dzīves līmenis, līdz ar to arī piezīmes par motivēšanu un dažām citām aktivitātēm nav īsti atbilstošas Latvijas dzīves līmenim.
Lasot šo grāmatu kļūsti gudrāks pēc katras lapas izlasīšanas. Tik koncentrētas grāmatas ir retums. Tiem, kas nepiekritīs visam, kas tur rakstīts, neapšaubāmi tomēr sāks kņudēt dažādas domas par konkrēto likumu un arī tas ir veselīgi.
Noformējums gan grāmatai kā vienam milzīgam nekrologam :D.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Šī ir no tām grāmatām, kuru ir ne tikai patīkami izlasīt, bet tādu grāmatu būtu arī prieks sarakstīt. Jānis Joņevs raksta reti saprotamajā, tiešajā un atbrīvotajā rakstīšanas stilā.
Man personīgi visinteresantākie bija iestarpinātie fakti par savu pašreizējo dzīvesvietu Jelgavu, kā arī amizanti bija lasīt viedokli, ka mana bērnības pilsēta Olaine tiek dēvēta par anarhisma epicentru. Un protams, visam pāri, tuvā tēma - mūzika. Varu teikt paldies arī par pāris jaunatklātām grupām un dažām sen aizmirstajām, kuras autors šajā grāmatā pieminējis.
Noteikti kādreiz izlasiet! (Bet labāk jau labi drīz).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pirmais, kas nāk prātā pēc izlasīšanas - dokumentāla pasaka ar visiem ķēniņiem un valdniekiem.
Lasīju pēc ieteikuma un vīlos līdz grāmatas pusei, bet pēc tam jau sākās interesanti. Vilšanos izraisīja bezgalīgi radurakstu, vietu un ieražu apraksti. Tos lasot es mocījos līdzīgi kā grāmatas varoņi. Vēsturiskais romāns dziļi pastāstīja par īsu periodu Latvijas un Eiropas vēsturē ~1180. gadu, kad Latvijā bija valdnieki un kristīgā baznīca sāka ieņemt savas pozīcijas tur, kur vēl tās nebija ieņemtas. Pārliecināti kristieši noteikti nebūs apmierināti ar sludinātāju aktivitāšu aprakstiem, jo tie man likās sarkastiski, bet droši vien atbilda patiesībai.
Romānā uzzināju dažas lietas par tirgošanās procesiem, kurus noteica paražu likumi, un kurus nepakam valdnieki nevēlējās mainīt. Vispār tirgotāji tika vērtēti ļoti zemu. Dažviet romāns likās saraustīts, jo kristiešu un tirgotāju aktivitātes likās atrautas no kopējā stāsta, taču tā laikam bija domāta fona informācija.
Man, protams, interesantākās likās tās daļas, kur atstumtais valdnieka dēls un viņa karavīri ņēmās pa apvidu. Kaut kas līdzīgs izdzīvošanas šovam. Grāmatā ir arī atklāts, kas ir daudzinātā latviešu Laima! Tad vēl izrādās, ka ~1180. gadu Latvijā mežā dzīvoja dažādas ciltis, kas neiederējās pārējā sabiedrībā.
Tiekot pāri pirmajai pusei, grāmata atbrīvojas no visiem paskaidrojošiem tekstiem un pievēršas normālam stāstījumam. Ja līdz tam tiek, tad beigās ir sajūta, ka grāmatu bija vērts lasīt.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Ja es nebūtu iepriekš lasījusi Mišela Velbeka grāmatu "Platforma", tad šo nemaz nebūtu izvēlējusies.
Diemžēl jāsaka, ka esmu vīlusies, jo grāmata ir sanākusi pilnīgi nekāda.
Stāstā par jaunas rases (jauncilvēku) veidošanos ik pa laikam pēkšņi ir kāda seksa aina, kas tā kā liek interesi saglabāt, bet tāpat neuzskatu, ka ir godprātīgi tādā klajā veidā censties saglabāt lasītāja interesi.
Principā bezjēdzīga grāmata, ja neskaita iekļautās autora domas par mīlestību, seksu un cilvēku attiecībām.
