Lato Lapsa "Deviņas Āfrikas"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Dokumentāls stāstījums par ceļojumu Āfrikas vidienē. Grāmata sadalīta nodaļās, katrā raugoties no cita skata punkta - sadzīves, vēstures, tūrisma, u.c. Nemainīgi raksturīgs stāstījuma veids, kāds sastopams iepriekš izlasītajos auotra darbos par Krieviju, Indiju un Z-Koreju - detalizēts, sarkastisks, noniecinošs, urķējošs. 
Daudz citāti no vietējiem laikrakstiem, nejauši sastaptu vietējo atstāstījumi par sadzīvi, vēsturi. Dažās nodaļās šie stāsti ir diezgan baisi - par genocīdu, slepkavībām, izvarošanām, cilvēka bezvērtību. Vietējo stāsti uzklausīti jau iepriekš noskaņojoties, ka tie ne vienmēr būs patiesi, taču dažbrīd tādi tomēr atrodas.
Priešstats pēc grāmatas izlasīšanas paplašinājies, taču bez pārsteigumiem. Joprojām autora aprakstītajās teritorijās ir mazliet nedroši, par visu (arī visiem stāstiem) ir jāmaksā, tūrisms Āfrikā ir normāls, ja nemēģina doties paša izplānotos maršrutos. Nekur nav pazudusi diedelēšana, smirdīgas viesnīcas, tādi paši transporti, piemēslotas ielas. Dabasskati neapšaubāmi skaisti, taču vienmēr atrasties savvaļā bez vietējo pavadoņiem bīstami.
Lai arī stāsts ir absolūti dokumentāls, kādi man patīk, diemžēl pārlieku daudz dažādi stāstiņi no vietējiem un laikrakstiem, kas bieži ir līdzīgi un šķiet, ka nebeidzami nodaļas ietvatros iet uz rinķi. Daudz arī stāstīts par vēsturi, kas bija vienīgā pievienotā vērtība man, izlasot šo darbu, jo nezināju, ka Āfrikā arī notikusi masveida cilvēku iznīcināšana pavisam nesenā pagātnē.
Ir jau savā ziņā interesanta, taču nav tā, ka ieteiktu šo grāmatu lasīt.