Orsons Skots Kārds "Endera spēle"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vislabāk rakstīt iespaidus par grāmatu ir pirmo piecu minūšu laikā pēc tās izlasīšanas. Šoreiz to tad arī daru, jo tādējādi iespaidi ir visspēcīgākie.
Ko gan būtu vērts mans sakāmais, ja tas līdzinātos pārējiem jūsmīgajiem blogiem vai izdevniecību "atsauksēm"? Neko daudz. Tāpēc būs tā kā būs.
Iepriekš tādu ĪSTU zinātnisko fantastiku biju lasījis divas reizes - Viljams Gibsons "Neiromants", kuru tomēr piebeidzu ar riebumu, jo tā bija pilnīgs murgs. Otra - Duglass Adamss "Galaktikas ceļvedis stopētājiem", kurā man likās, ka bija stipri pārspīlēts ar fantazēšanu. Arī tā man nepatika. Tas bija sen, tāpēc vajadzēja sakasīt zināmu apņemšanos uzsākt "Endera spēles" lasīšanu. Šoreiz nenāca vilties un par to es priecājos.
Stāsts ļoti labi piesaista un šī, liekas, ir manis visātrāk izlasītā grāmata - tikai trijos vakaros apm. 100 lpp. katru vakaru :)
Sākumā pašķībi raudzījos uz sešgadīgā zēna pasaules redzējumu, emocijām, dialogiem, jo tas viss izskatījās kā no pieaugušo pasaules. Tomēr vēlāk autors pārliecināja, ka tie ir "suberbērni", gudrākie no gudrākajiem un es samierinājos pieņemot stāsta abstrakciju.
Kaut kādā brīdī gan likās, ka stāsts palika vienmuļš - kaujas spēles, dzīve barakās, tad atkal spēles, atkal barakas ar šādiem, tādiem notikumiem un tā tālāk. Kļuva paredzams, ka puika kļūs arvien attīstītāks un gudrāks. Tomēr autors laicīgi bija beidzis dzert miega zāļu kursu un sižets atdzīvojās.
Pašas beigas bija tādas, mazliet emocionālas un ļoti cilvēcīgas, bet es kaut ko tādu visu laiku saskatu grāmatās :D
Kopumā tomēr nebija tā, ka nevarēja nolikt grāmatu nost ne uz mirkli, bet lasījās tiešām raiti. Šo to arī var pamācīties no šīs grāmatas. Piemēram man sagribējās ikdienā vairāk domāt un rīkoties taktiski (stratēģiski) darot arī šķietami nenozīmīgas lietas.
Domāju, ka lasot šo grāmatu esmu visai labi pavadījis laiku.
Ak jā, šogad 1. novembrī iznāks grāmatas ekranizācija ar Harrisonu Fordu vienā no galvenajām lomām.

Lato Lapsa "Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šo grāmatu lasīju iepriekšizlasīto autora grāmatu par Krieviju un Ziemeļkoreju iespaidā. Likās šai ir jābūt līdzīgai. Grāmatas stāsta tendenci, protams, uzreiz var nojaust, izlasot anotāciju. Un tāds šis stāsts arī ir - skeptiski nievājoši ironisks. Nav jau jēga te daudz stāstīt par grāmatas saturu, jo virsrakstā ir pateikts, par ko te ir. Galvenais, kas man no visa kļuva skaidrs, ka Indijas iedzīvotāji nav baigie apgarotie. Viņiem izrādās ir vairāki miljoni dievu, un katram ir sava praktiska nozīme. No grāmatas sapratu, ka iedzīvotājiem svarīgi ir tikai tas, kas ir viņa teritorijā un tas, kas ir aiz sliekšņa, ir pilnīgi nesvarīgi. Šiem ir arī ārkārtīgi interesantas profesijas, kur katra ir prestižāka par citu, piem., ēdienu izvadātāji, ledus pārvadātāji, u.c. Kaut kādā mērā vēl darbojas kastu sistēma, kas ir bezgala sarežģīta. Tik pat sarežģīti un man nesaprotami ir likumi, pēc kā viņi dzīvo un izdzīvo. Autora ironisko stāstīšanas stilu dažkārt nākas papildināt ar vādiem "tik tiešām", lai noticētu ka kaut kas ir arī labs tajā visā, ko lasa. Gribējās, lai stāsts nebūtu ironisks un nievājošs. Skaidrs, ka mums grūti to pusi saprast, bet jāciena tas, kā tur cilvēki dzīvo (vai eksistē).

Salmans Rušdi "Maura pēdējā nopūta"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šajā grāmatā spilgti un krāšņi atainota Zogoibi dzimtas vēsture vairākās paaudzēs.
Centrālā tēma ir tradīciju saplūsme, reliģija un kultūra, tostarp sevišķi uzsvērtas indiešu virtuves eklektiskās vērtības. Šķita interesants valodas lietojums, it īpaši indiešu variācijas par angļu valodas vārdiem, kā arī vairāki indiešu vārdi ir atstāti netulkoti, tādā veidā bagātinot tekstu.
Vienīgie iebildumi man bija pret to, ka pats galvenais stāsts sākas jau aizlasoties līdz simtajai lapaspusei vai pat tālāk. Toties sižetu caurvij daudzi neparedzami pavērsieni, kas man tik ļoti palīdzēja izlasīt šīs grāmatas teju 600 lpp.

Agnese Bērziņa, Enriko Plivčs "Cilvēks uz gaismas viļņa"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Agnesi pirmo reizi iepazinu caur lekcijām, kuras man palaimējās noklausīties, tādēļ izlasot šo grāmatu biju varbūt nedaudz, nedaudz vīlusies.
Saistošākā priekš manis bija viedā informācija par līdzcilvēkiem un attiecībām, savukārt lielāko skepsi izraisīja apgalvojums par citplanētiešiem, kuri ievada čipus cilvēkos utml. fantāzijas.
Kā pati Agnese saka :"Šāda grāmata tiek izdota tāpēc, ka nav laika. Vairs nav laika lēnām filozofēt. Šī grāmata ir spēcīgs rāviens aiz pleca - mosties!"
Diemžēl grāmatā nav iespējams ietvert to entuziasmu, harizmu un humoru kuru Agnese izstrāvo, tādēļ šo grāmatu ieteiktu izlasīt tiem, kuri vispār nav saskārušies ar Agneses sniegto informāciju.

Ričards Templers "Bērnu audzināšanas likumi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Lasot pirmās nodaļas, kuras attiecinātas uz maziem bērniem balstoties uz savu pieredzi piekrītoši māju ar galvu. Lai arī grāmatas tēma ir pietiekami nopietna, patika tie pāris jociņi. Savukārt lasot tās nodaļas, kuras attiecas uz vecākiem bērniem un pusaudžiem kakls palika stīvāks uz piekrītošajiem mājieniem. Jociņi arī izbeidzās. Autors gan nepretendē uz neapstrīdamu savu taisnību.
Jāņem gan vērā, ka autors ir amerikānis un viņiem tur Amerikā ir atšķirīgs dzīves līmenis, līdz ar to arī piezīmes par motivēšanu un dažām citām aktivitātēm nav īsti atbilstošas Latvijas dzīves līmenim.
Lasot šo grāmatu kļūsti gudrāks pēc katras lapas izlasīšanas. Tik koncentrētas grāmatas ir retums. Tiem, kas nepiekritīs visam, kas tur rakstīts, neapšaubāmi tomēr sāks kņudēt dažādas domas par konkrēto likumu un arī tas ir veselīgi.
Noformējums gan grāmatai kā vienam milzīgam nekrologam :D.

Jānis Joņevs "Jelgava 94"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī ir no tām grāmatām, kuru ir ne tikai patīkami izlasīt, bet tādu grāmatu būtu arī prieks sarakstīt. Jānis Joņevs raksta reti saprotamajā, tiešajā un atbrīvotajā rakstīšanas stilā.
Man personīgi visinteresantākie bija iestarpinātie fakti par savu pašreizējo dzīvesvietu Jelgavu, kā arī amizanti bija lasīt viedokli, ka mana bērnības pilsēta Olaine tiek dēvēta par anarhisma epicentru. Un protams, visam pāri, tuvā tēma - mūzika. Varu teikt paldies arī par pāris jaunatklātām grupām un dažām sen aizmirstajām, kuras autors šajā grāmatā pieminējis.
Noteikti kādreiz izlasiet! (Bet labāk jau labi drīz).

Jānis Lejiņš "Zīmogs sarkanā vaskā. Brāļi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmais, kas nāk prātā pēc izlasīšanas - dokumentāla pasaka ar visiem ķēniņiem un valdniekiem.
Lasīju pēc ieteikuma un vīlos līdz grāmatas pusei, bet pēc tam jau sākās interesanti. Vilšanos izraisīja bezgalīgi radurakstu, vietu un ieražu apraksti. Tos lasot es mocījos līdzīgi kā grāmatas varoņi. Vēsturiskais romāns dziļi pastāstīja par īsu periodu Latvijas un Eiropas vēsturē ~1180. gadu, kad Latvijā bija valdnieki un kristīgā baznīca sāka ieņemt savas pozīcijas tur, kur vēl tās nebija ieņemtas. Pārliecināti kristieši noteikti nebūs apmierināti ar sludinātāju aktivitāšu aprakstiem, jo tie man likās sarkastiski, bet droši vien atbilda patiesībai.
Romānā uzzināju dažas lietas par tirgošanās procesiem, kurus noteica paražu likumi, un kurus nepakam valdnieki nevēlējās mainīt. Vispār tirgotāji tika vērtēti ļoti zemu. Dažviet romāns likās saraustīts, jo kristiešu un tirgotāju aktivitātes likās atrautas no kopējā stāsta, taču tā laikam bija domāta fona informācija.
Man, protams, interesantākās likās tās daļas, kur atstumtais valdnieka dēls un viņa karavīri ņēmās pa apvidu. Kaut kas līdzīgs izdzīvošanas šovam. Grāmatā ir arī atklāts, kas ir daudzinātā latviešu Laima! Tad vēl izrādās, ka ~1180. gadu Latvijā mežā dzīvoja dažādas ciltis, kas neiederējās pārējā sabiedrībā.
Tiekot pāri pirmajai pusei, grāmata atbrīvojas no visiem paskaidrojošiem tekstiem un pievēršas normālam stāstījumam. Ja līdz tam tiek, tad beigās ir sajūta, ka grāmatu bija vērts lasīt.

Mišela Velbeka "Varbūt ir sala"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ja es nebūtu iepriekš lasījusi Mišela Velbeka grāmatu "Platforma", tad šo nemaz nebūtu izvēlējusies.
Diemžēl jāsaka, ka esmu vīlusies, jo grāmata ir sanākusi pilnīgi nekāda.
Stāstā par jaunas rases (jauncilvēku) veidošanos ik pa laikam pēkšņi ir kāda seksa aina, kas tā kā liek interesi saglabāt, bet tāpat neuzskatu, ka ir godprātīgi tādā klajā veidā censties saglabāt lasītāja interesi.
Principā bezjēdzīga grāmata, ja neskaita iekļautās autora domas par mīlestību, seksu un cilvēku attiecībām.

Fjodors Dostojevskis "Noziegums un sods"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Dostojevska darbos tiek attēlota cilvēka dvēsele, visā viņas daudzpusībā. Nespēju iedomāties, kā gan šī grāmata vispār varētu kādam nepatikt.
Šajā darbā iespējams sekot apstākļiem, kuri saista cilvēka dvēseli, noved viņu līdz noziegumam un tūliņ pēc šī nozieguma pastrādāšanas mēs līdz ar noziedzinieku nokļūstam tumsā un baigu pārdzīvojumu atmosfērā, kura līdz šim mums bijusi sveša.
Noziegums un sods ir dziļš un vērtīgs darbs un katrs viņu lasīs ar lielu interesi!

Hulio Kortasārs "Citas debesis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā "Citas debesis" apkopoti 14 savdabīgi stāsti, kuros Kortasārs apspēlē laiku - stāstam liekot ritēt divās plaknēs, pārvēršot tagadni pagātnē un tamlīdzīgi morfismi. Viņš arī neaizmirst par īstenību, bet gluži otrādi - uzbrūk tai no visām pusēm, kā arī ik katru iespējamo reizi steidz mūs pārliecināt par to, ka vārdi, ar kuru palīdzību cilvēki vēlas nonākt saskarē cits ar citu, ir nepilnīgi.
Lai gan Kortasārs ir nenoliedzami talantīgs rakstnieks, kurš agrāk pat pieskaitīts pie Latīņamerikāņu prozas elkiem, šī grāmata sabojāja labo iespaidu, jo bija drūma un grūtsirdīga, kas īsti neatbilst manam dvēseles stāvoklim.

Arturs Konans Doils "Bāskervilu suns"

Vai ir vērts lasīt: Nē!

Kamēr gaidu brīvāku laiku biezākām grāmatām, nolēmu izlasīt šo sīkuli :)
Atkal Arturs Konans Doils, Šerloks Holms un atkal vilšanās. Nu nepatika īsti man šis romāns vai stāsts. Lai arī tas nebija tik naivs kā šie stāstiņi: "Sāsti par Šerloku Holmsu", tomēr iespaids palika, ka romāns bija pārāk vienmuļš. Manuprāt uzkrītoši bija vairākkārtējie autora neveiksmīgie mēģinājumi aprakstīt galveno notikumu vietu - garlaicīgo tīreli (purvu ar dažiem nelīdzenumiem un akmens bluķiem). Arī drūmuma sajūta īsti neradās, lai arī centieni tādu iespaidu radīt bija nepārprotami. Šie mēģinājumi ne tuvu netiek kaut vai Tomasa Maina Rīda prērijas aprakstiem "Jātniekā bez galvas", nemaz nerunājot par Žila Verna talantu. Šaubos vai vaina būs tikai tulkojumā.
Pats sižets - bez straujiem pagriezieniem, izņemot pāris ne pārāk nozīmīgus pārsteigumus. Vairāk man tiešām īsti nav ko teikt. Ņemot vērā, ka aprakstītas slepkavības un noziegumu izmeklēšana, tad tāds drīzāk bezzobains stāstiņš bez īstas dinamikas vien sanācis.

Andrus Užkalnis "Anglija: cilvēki un viņu valsts"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Divos vārdos raksturojot grāmatu var teikt, ka tā ir izklaidējoša un informatīva.
Vispārsteidzošāk bija uzzināt, to, ka snobiskajiem un mizantropiskajiem angļiem ir cieņā tik ekscentriski vaļasprieki, pievērsiet uzmanību - vilcienu vagonu skaitīšana (train-spotting), lidmašīnu veidu un to fizelāžas nummuru pierakstīšana (plain-spotting), valsts apvidu kodu iegaumēšana utml. neparastas aizraušanās.
Vienīgais kas mani saturiski neapmierināja bija daudzās un garās , bet ne maznozīmīgās autora piezīmes lappaspušu apakšā, līdz ar to lasīšana bija saraustīta, nevis raita. Būtu bijis ērtāk, ja piezīmes jau būtu iekļautas tekstā, kaut vai iekavās.
Šī grāmata bez šaubām noderēs angļu esošajiem vai topošajiem imigrantiem, jo palīdz padziļinātāk izprast vietējo iedzīvotāju dīvainības un kultūru.

Marti Larni "Ceturtais skriemelis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Iesākot lasīt pie sevis nodomāju "Vai tu re, kaut kas līdzīgs Vudhauza humoristiskajam stilam, tad jau būs jautri!", bet tomēr kaut kā ne pārāk patika, lai gan stāsts par somu Jere Suomalainenu, kurš mainījis vārdu uz Džeriju Finnu naturalizējoties Amerikā bija visnotaļ neparedzams un piedzīvojumiem pilns. Tomēr par daudz visa kā, līdz ar to gala rezultāts ir diezgan haotisks. Un vēl tās uzbāzīgās reklāmas un naivie amerikāņi, kuri uz tām uzķeras. Mja...
Vienīgie teikumi, kuri mani šajā grāmatā pa īstam sasmīdināja ir :"Pārmaiņas pēc varu arī nomirt", "Labākās zāles pret blaugznām ir giljotīna".
Diemžēl ar to nepietiek, lai šo grāmatu kādam ieteiktu izlasīt. Labāk izlasiet kādu no angļu humora klasiķa Pelhema Grenvila Vudhauza darbiem!

Andras Manfeldes "Dzimtenīte"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis ir teju vai dokumentāls romāns, par trīs sievietēm no Latvijas tālākajiem nostūriem, kuras ir kredītu gūstā, tādēļ peļņas nolūkos aizdevušās uz Skotiju. Stāsts mudina izprast to daudzo cilvēku motivāciju un rīcību, kuri jau sen kā ir emigrējuši no dzimtenes.
Grāmata ir sarakstīta ārkārtīgi labi, jo katrs vārds tajā ir no svara. Tā ir skarba un patiesa, bet netrūkst arī ciniskas nots. Spilgtie personu portretējumi, pārstāvētās  cilvēcīgās emocijas ļauj visu iztēloties ļoti reālistiski un dzīvi.
Tiešām lieliska lasāmviela, kuru ieteiktu izlasīt katram latvietim!

Tomass Mains Rīds "Jātnieks bez galvas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Man vienmēr licies, ka šī būs padrūma grāmata par tumšajiem viduslaikiem, jo anotācijai biju tikai pavirši uzmetis aci. Nekā nebija. Stāsts risinās saulainajā Teksasā tās sulīgajās prērijās un notikumus diktē karstais meksikāņu temperments.
Pretēji iepriekš lasītajām klasikas grāmatām biju patīkami vīlies, kas negadās bieži.
Nav nekāds spraigais sižets, intriga tiek kāpināta lēni. Tomēr, ja neskaita detalizēti aprakstīto notikumu sīkumus, romāns bija paredzams. Faktiski intriga bija līdz brīdim, kad vienam no varoņiem "nonesa" galvu, jo grāmata taču ir par jātnieku bez galvas :). Šo notikumu sagaidīju tikai, kad 1/3 grāmatas bija izlasīta, bet tas nekas, jo pacietība arī jātrennē :). Nebija nojaušams kuram būs tā "laime" tikt par titulvaroni. Pēc tam intriga pazuda.
Mazliet kaitināja, ka sākumā galvenā varone aprakstīta kā skaistākā sieviete Pasaulē un tas atkārtojas no nodaļas nodaļā. Turklāt vairākās vietās bija aptuveni šāds teksts "viņa ir tik skaista, tik skaista, tas nav aprakstāms uz papīra" - ko tad raksta grāmatu, ja nemāk aprakstīt cilvēku izskatu, vai pieaicināt mākslinieku, kas to uzzīmē? :D Tā jau var visu grāmatu rakstīt "notikumi ir tik interesanti, tik ļoti, ļoti interesanti... ka tos nemaz nevar aprakstīt!" :D
Nesapratu kāpēc ļaunais varonis gribēja iegūt visā šī vārda plašajā nozīmē savu māsīcu!? Vai tad tas nav asinsgrēks!?
Kopumā Likās, ka būs baigā nopietnā klasika, taču izrādijās viegla piedzīvojumu lasāmviela. Varbūt tā arī labāk.

Kempbels T.Kolins "Ķīnas pētījums"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmata paredzēta amerikāņu auditorijai, tādēļ arī nepārsteidz tas, ka autors dramatizē faktus un vairākas reizes atkārto jau teikto, lai taču  saprot, ka amerikāņu diēta iedzīs viņus kapā.
Paradoksālākais ir tas, ka lai gan ASV lielākā valsts budžeta daļa tiek atvēlēta veselības aprūpei, tieši štatos sastopami slimākie un smagākie cilvēki pasaulē. ASV ir vienīgā vieta pasaulē, kur veselības ministrija iesaka ar pārtiku ikdienā uzņemt 10% cukura un tauku, kamēr visur citur tie ir 6% Interesanti, vai ne?
Tātad - kāda ir Kempbela veselības recepte? 
Īsi sako - LIETOJIET NEAPSTRĀDĀTU AUGU IZCELSMES PĀRTIKU. Nevis filozofizsku apsvērumu dēļ, bet gan balstoties uz  veiktajiem zinātniskiem pētījumiem.
Tā kā gaļas stendiem jau sen eju ar līkumu, tad tagad tikai atliek izvairīties no piena izstrādājumiem (kuri, starp citu veicina vēža attīstību) olām utml. 
Kāpēc Jūs neesat par to dzirdējuši agrāk? Tādēļ ka tik sensacionāls vēstījums saniknotu ražotājus un rūpniekus, kuri cenšas sapelnīt visu pasaules naudu.
Ieteicama grāmata tiem, kuri ietur diētas, tiem kam vairs nekādas diētas nelīdz, slimajiem un tiem, kas vēl nav par tādiem kļuvuši, skeptiķiem, zinātkārajiem un visiem citiem!

Adams Lešinskis "Apple noslēpumi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noteikti noderēs uzņēmumu vadītājiem, vai vadītājiem kopumā, jo grāmatā tiek apgāzti vairāki uzņēmējvadības iesīkstējušie principi, liekot padomāt "ārpus kastes".
Grāmatā starp to kā darbojas Apple organizācija, ir iekļauta to dažu galveno Apple virzītājspēku īsas autobiogrāfijas, tostarp arī visiem zināmā Stīva Džobsa raksturojums. Džobss, kā izrādās, ir bijis ļoti paranoisks attiecībā uz slepenību kompānijas iekšienē un ārpusē, labdarību uzskatījis par veltīgu un bezjēdzīgu, sports nekad nav paticis, komunikācijā ar citiem dzēlīgs... šo un daudz ko citu interesantu ir iespējams uzzināt izlasot šo grāmatu!

Ernests Hemingvejs "Vecais vīrs un jūra"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

(Otrs nosaukums ir "Sirmgalvis un jūra")
Aizraujoša grāmata par kādu vientuļu un vecu zvejnieku. Stāsta epicentrā ir šī paša zvejnieka negaidītā veiksme uz āķa noķert līdz šim lielāko zivi, kādu savā mūžā redzējis. Bet ir viens "bet" - vecais vīrs laivā šoreiz ir viens pats, bez sava palīga zēna, līdz ar to viņu piemeklē vairākas praktiskas dabas problēmas.
Man ārkārtīgi simpatizēja vecā vīra daba! Labvēlīgs, apveltīts ar cieņu un pietāti, bet tajā pašā laikā mērķtiecīgs un fiziski un garīgi izturīgs, kā arī apveltīts ar lielu pašiedvesmas devu. Vecais vīrs dalīdamies savās domās un pārdomās ar jūru un lielo zivi ,visvairāk mani aizkustināja ar šo :"Nav neviena, kas būtu cienīgs ēst šo lielo zivi, viņas izturēšanās un lielā cildenuma dēļ." Vai nav cēlsirdīgi?
Manuprāt šis stāsts galvenokārt bija par cīņu pašam ar sevi, nejau par lielās zivs noturēšanu un haizivju atvairīšanu.
Iesaku katram, tostarp arī makšķerniekiem un zvejniekiem, protams!

Sebastians Folkss "Zaļo delfīnu ielā"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatas nosaukums "Zaļo delfīnu iela" ir Mailsa Deivisa dziesma un tā ir tik zīmīga, jo skanot šai dziesmai sākās atskaites punkts galvenās varones Mērijas "dubultajai dzīvei".
Stāstu sastāda 65% politikas un pārējie 35% ir dēkaina romāna attīstība vēl tajā vēstures laika posmā, kad dzīvokļos tika veikta noklausīšanās un pa ielu sekoja aizdomīgi cilvēki.
Politiskās intrigas uztur prezidenta vēlēšanas ASV, kur par balsu skaitu cīnās Kenedijs ar Niksonu. Kontrastējošajā jūtu pasaules flangā - Mērija, kurai savas mīlestības pietiktu priekš diviem vīriešiem, bet viņai ir jaizdara izvēle starp savu ģimeni, kurā ietilpst depresīvs vīrs-alkoholiķis un divi bērni, vai ārēji normālo, bet iekšēji tikpat cietušo mīļāko. Grāmatas beigās izvēle tomēr tiek izdarīta, lai gan neviennozīmīga.
Man interesanti palika tikai beigās, pašā saspīlētākajā stāsta daļā. Lai gan grāmata ir lasāma, tomēr šīs grāmatas vietā labāk būtu lasījusi kādu citu, mazliet saistošāku.

Jānis Rokpelnis "...jeb Dievs nav mazais bērns. Pārspriedumi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā apkopoti pārspriedumi ,kurus dzejnieks un publicists Jānis Rokpelnis publicējis divu gadu garumā laikraksta "Diena" kultūras nodaļas rubrikā "Sleja". Kā pats autors saka, tekstos nekā, izņemot dažus stilistiskus sīkumus un neprecizitātes nav labojis. Bet varbūt tomēr vajadzēja? Jo autors ir tā pārcenties ar epitetiem, metaforām un citiem mākslinicieskās izteiksmes līdzekļiem, ka neviļus zūd loģikas ķēde un ir sarežģīti lasīt, kur nu vēl saprast, ko autors ir vēlējies ar to paust.
Jāsaka gan, ka mani kā allaž priecēja spēle ar vārdiem, kā arī trāpīgā vārdu latviskošana (piemēram vārda "depresija" aizstāšana ar latvisko "drūsmi")

Aksels Munte "Stāsts par Sanmikelu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Aksels Munte ir tā saucamais modes ārsts Itālijas reģionā, kurš paralēli savai ārsta praksei uzcēlis greznu Tibērijas villu Kapri salā, kuras tapšanā, kā šķiet, piedalijušies un palīdzējuši paši svētie gari un Dievi.
Ar bagātās valodas palīdzību autors vilinoši aprakstījis Romas, Kapri, Anakapri un citu vietu burvīgās ainavas un varenos arhitektūras pieminekļus. Tādas dabas personifikācijas kā :"Pavēra plakstus kalnu ezers", grāmatas lasīšanu padara savādi interesantāku.
  Bet šī nebūt nav vienkārši iedvesmojoša grāmata topošajiem tūristiem/ ceļotājiem, jo daudzos patiesos stāstus caurvij ārsta redzējums uz slimajiem, nabagajiem un mirstošajiem pacientiem, kā arī allažā nāves (kā reālas būtnes) klātesamība. Tātad savā ziņā patīkams kontrasts!
Viena no morālēm ir glābt ne tikai cilvēkus, bet arī pienācīgi parūpētes par dzīvniekiem un neuzskatīt, ka mums ir pilnas tiesības dīvniekus masveidā nogalināt pārtikas ieguvei, jo taču paši dzīvnieki attiecībā pret mums tā nerīkojas, lai gan spētu. Otra morāle ir paraudzīties uz savu dzīvi un padomāt, vai tas laiks kas mums dots, tiek pavadīts pilnvērtīgi.

El James "Greja 50 nokrāsas"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Atzīstu, ka bestselleri allaž manī izraisa skepsi un raugoties uz to, ka "50 shades of Gray" ir sevišķi izcils dižpārdoklis, tad arī skepse bija diža, līdz brīdim, kad spontānuma dēļ aizņēmos no paziņas šo (ievieto īpašības vārdu pēc patikas) grāmatu.
Sākotnēji  stāsts atstāj spožu efektu - elegants interjers, dārgas izklaides, izsmalcinātas delikateses un protams izskatīgais, ietekmīgais un teju vai perfektais Kristians Grejs. Tik tālu viss ciešami.
Diemžēl valodas lietojums ir pliekans, lai gan tas ir piedodams, ja grāmata adresēta tīņiem. Lai gan neesmu aizspriedumaina, man nepatika demoralizējošā toņkārta, kas rada iespaidu, ka tikt pazemotai (pat ja tas ir "pa jokam") seksa laikā ir ok. Visā visumā apnikumu izraisošs sižets.
Drošvien rodas jautājums - kā tad un kāpēc vispār es izlasīju šo muļķīgo grāmatu? Intriga!
Grejs man šķita saistošs raugoties no antropoloģiskā viedokļa , kā arī viņa noslēpumainā pagātne. Protams 1. grāmatā tikai daļa noslēpumu nāca gaismā, lai taču būtu ko rakstīt atlikušajās divās grāmatās.
Kopumā uzskatu, ka šī grāmata ir nepelnīti slavena. No erotikas žanra kaut vai tā pati Puškina "Slepenās piezīmes" ir baudāmāka.

Daniels Kānemans "Domā ātri, domā lēnām"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmata sastāv no autora solītās prāta 1. un 2.sistēmas dramatiskās cīņas. Un cīņa ir visnotaļ episka!
Izlasot grāmatas pirmās 3 daļas varu teikt, ka iepazinu sava prāta darbību pavisam no cita skatupunkta.
Sevišķi patika vienkāršie, bet pārsteidzošie cilvēka prāta eksperimenti, kas pasniegti gan kā izklāsti, gan kā uzskatāmi piemēri, pēc kuru izpildīšanas reizēm jūties kā trusītis no laboratorijas. :)
Savukārt pārējās 2 daļas grāmatā ir atvēlētas statistikai, ekonomikai un riska faktoriem. Tā kā es šīs jomas nepārstāvu un tas neietilpst manās interesēs, tad atliku grāmatu malā.
Var teikt, ka "Domā ātri, domā lēnām" ir neviennozīmīga vērtējuma ziņā.
Ja šī grāmata būtu iznākusi divos sējumos, tad noteikti ieteiktu pirmo, bet ne otro daļu.

Bear Grylls "Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Viegli lasāmā valodā un interesantā veidā uzrakstīta pasaules slavenā izdzīvošanas šova zvaigznes autobiogrāfija. Ja Tev rodas jautājums, kas ar to cilvēku bērnībā ir darīts, ka viņš televīzijas šovā guļ beigta kamieļa ādā, ēd tārpus, skunskus, čūskas, pacieš nenormālu aukstumu, karstumu un diskomfortu, tad šī grāmata būs lieliska lasāmviela nedēļas nogalei, lai saprastu, kā tāds cilvēks izveidojies. Šī autobiogrāfija ir aizraujošs stāsts par visai parastu cilvēku, kam ir milzīga mērķtiecība, aizrautība un izturība. Sākot ar vecvecākiem, turpinot ar bērnības ekstrēmajām aktivitātēm, smagiem treniņiem vēlāk, un visbeidzot ieskatu ekspedīcijā uz Everesta virsotni. Īpaši aizraujoša bija stāsta daļa par speciālās militārās vienības uzņemšanas pārbaudījumiem, domu gājienu to laikā un likumsakarīgiem rezultātiem. Atklātā grāmata par cilvēku ar apbrīnojamo spēju piemēroties jebkuriem apstākļiem kā dabā tā dzīvē, pilnīgi noteikti palīdzēs Tev padarīt skaidrākus savus mērķus un veidus, kā uz tiem virzīties, neskatoties uz to, ka neesi apveltīts ar īpašiem talantiem. Iesaku.

Kevins Greindžs “Ziedu lietū. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē”

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

"Ir auksti, sniegs līdz ceļiem, grūti paelpot, plecus smagi spiež mugursoma, kājās iestājies vājums. Vēl jācīnās. Beidzot esam sasnieguši piemērotu vietu nometnes ierīkošanai, jāķeras pie telts celšanas un ēdiena pagatavošanas..." - šādus citātus no grāmatas par "visgrūtāko pārgājienu pasaulē" negaidiet. Tā vietā atradīsiet stāstu par cilvēku, kas izlēmis doties pārgājienā, lai atrastu dzīvē jēgu, un šajā pārgājienā viņu pavada nevis nebeidzamas grūtības un šķēršļi (kā jau kalnos), kas, iespējams, palīdzētu ieraudzīt dzīvē kaut ko būtisku, bet gan tējas pasniegšana no rīta, neizkāpjot no telts, trīs ēdienreizes ar ēdiena izvēli, nometnes un viņa telts uzsliešana pirms ierašanās nometnē, tās nojaukšana pēc tam, mantu nešanu viņa vietā un "briesmīga, sausa tualete", kura ir norobežota un ar caurumu zemē (kalnos tas taču laikam ir šausmīgi!). Vēl izlasīsiet mīlas stāstu kalnu vidē, vidusskolas līmenī, un ar beigām, kas ir pretējas tam, ko loģiski lasītājs sagaida. Skāde. Bet nebūs nekāda skāde, ja šo grāmatu neizlasīsiet. Tā nebūs iedvesmas avots, iekšēju pārdzīvojumu stāsts par mērķu un sapņu sasniegšanu, garīgu pildījumu un pamudinājumu nekavējoties plānot līdzīgu pārgājienu. Vienīgais, kas ir iespaidīgi kalnu videi - 347 km.

Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs "Divpadsmit krēsli"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Lai gan grāmatas varoņi ir ļoti kolorīti un notikumi amizanti, vieglās formas satīra nesasniedza manu humora izjūtu tādā līmenī, lai es smietos, bet lika tikai pavīpsnāt. Iespējams liku pārāk lielas cerības uz šo klasisko darbu, vai arī tulkojums kārtējo reizi zaudējis savu "dvēseli" un būtu vajadzējis tomēr lasīt oriģinālvalodā.

Lai nu kā...
Nedaudz traucēja tie paralēlstāsti un notikumi, jo esmu pieradusi pie tā, ka grāmatā stāstījums koncentrējas ap vienu tematu - šajā gadījumā ap dzīšanos pēc 12 krēsliem.

Un beigas likās tādas "ne šis ne tas", jo strauji aprāvās. Tomēr gribējās, lai Benders paliktu dzīvs, jo tad būtu interesantāk, bet izlasot pēcvārdā, to ka brāļi metuši monētu, lai noteiktu mirt viņam vai ne, tad viss tapa skaidrāks un pieņemamāks.

Ieteiktu izlasīt dēļ tā, ka šī tomēr ir krievu klasika un neizlasot paliktu robs krievu literatūras iepazīšanā, bet citu iemeslu dēļ laikam ka ne.

Kristofers Makdugals "Dzimuši, lai skrietu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Amerikānisks stāsts par kāda amerikāņa centieniem sastapt indiāņu cilti, kuras piederīgie ir pasaules nenovērtēti skrējēji. Lasīju, lai uzzinātu knifus, kurus izmantot priekš sevis. Vāks un anotācija noteikti strādā uz cilvēkiem, kas ik pa laikam skrien un savā galvā perina plānus kādreiz kļūt par
superatlētiem. Stāstam raisoties, tas lika vilties, jo indiāņi tiešām skrien, bet viņi nav superatlēti, kā rakstīts anotācijā. Pie tam viņu tradīcijās ietilpst ne tikai skriešana, bet viņi arī visai regulāri lieto... Stāsta stils man likās mazliet kaitinošs, jo nepārtaukti likās, ka pieminētie varoņi tiek idealizēti - vai tie būtu tie paši indiāņi vai profesionālie sportisti, kas brauc ar viņiem sacensties pašās unikālākajās sacensībās pasaulē. Patika uzzināt dažus statistikas datus un iepazīties ar ASV sportistu treniņu apjomiem un rezultātiem. Uzzināju arī vienu skriešanas tehnikas niansi, drīzāk apstiprināja to, par ko biju jau domājis. Tomēr šis man nabija iedvesmojošs un motivējošs stāsts pretēji tam kā šādai grāmatai vajadzēja nostrādāt. Bet amerikānim šī grāmata ļoti patiks.

Daniels Kīzs "Puķes Aldžernonam"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šis ir galvenokārt skumjš un smeldzīgs stāsts ar dažiem priecīgiem brīžiem, līdz ar to šī grāmata nav pieskaitāma pie izklaidējošās literatūras.
Likās ārkārtīgi interesanti tas, kā autors ir attēlojis galvenā varoņa Čārlija prāta progresu, atspoguļojot to reāli atbilstošajam stāvoklim, ar visām tur sākotnēji ietilpstošajām gramatikas kļūdām, elementārajiem vārdiem utml.
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es sāku savādāk raudzīties uz cilvēkiem kuri nav apveltīti ar asu prātu un lika arī aizdomāties par dzīšanos pēc arvien lielākām zināšanām, tādā veidā atstājot novārtā cilvēciskās attiecības.
Apkopojot var teikt, ka grāmata ir par pieņemšanu. Citu starpā man patika šī doma: "Cik savādi, ka krietni un saprātīgi cilvēki, kas nemūžam neapsmietu tādu, kas piedzimis bez rokām, kājām vai acīm,- ka šādi cilvēki neminstinādamies ņirgājas par kādu, kam piedzimstot nav dots daudz prāta."

Stīvens Kings "Zvēru kapiņi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Stāsts sākas idilliski - standarta amerikāņu ģimene pārvācas uz mazu gleznainu pilsētiņu.
Negadījumi un nelaimes sākas jau pašā sākumā, bet to ģimene neuztver kā kaut ko neparastu.
Pie viņu mājas atrodas zvēru kapiņi kas jau paši par sevi ir īpatnēji to simetrijas dēļ, bet ejot tiem cauri tālāk pa taku, aiz blīžņa sākas pavisam cita, mistiska vieta.
Mikmeku kapu vieta, kas arī ir visu seku cēlonis un kas neatgriezeniski sabojā jebkura cilvēka skaidro saprātu.
Grāmatā ir ļoti prasmīgi kāpināta notikumu gaita, spriedze pieaug ar katrām pārdesmit lapaspusēm, līdz ar to grāmatas otrajā pusē sajutos jau pavisam kā ne savā ādā, lai gan pieļauju, ka emocijas bija tik sakāpinātas dēļ tā, ka pabeidzu lasīt tieši naktī.
Lai gan šausmu stāsti nebūt nav mans iecienītākais žanrs, šī grāmata spēja mani ieinteresēt tik ļoti, ka lasīju to bez apstājas un tā ierindojās starp iecienītākajām!

Aleksandrs Grīns "Tobago"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Es šeit neiedziļināšos Grīna "latviešu cietēja", apņēmības un drosmes parauga cildināšanas literārajos zemtekstos. To meklējiet citur.
Pirmkārt jau lasot šo grāmatu nācās ielauzīties tās īpatnējajā valodā. Pēc pāris nodaļām gan biju jau pieradis.
Es, laikam, pārāk reālistiski uztvēru visu romānu, jo tas, it kā esot balstīts uz reāliem faktiem.
Vietām pārsteidza, ka vienlīdz pragmatiskā formā autors apraksta gan galvenā varoņa "laimīgās dienas" gan pārsteidzošas brutālākās vardarbības ainas un asinsdarbus, kas savā ziņā pastiprināja priekšstatu par tā laika cilvēka dzīvības nevērtību.
Tagad domāju, kā kaut ko vēl pateikt par grāmatu neizpļāpājoties interesnato. Ziniet, lai arī 1/3 no grāmatas notikumiem ir vienkārši bēdu ieleja un katra lapa mirkst asinīs, tomēr tā ir izlasīšanas vērta, jo, pateicoties atsaucēm ļauj uzzināt arī daudz faktu, kas varētu būt tuvu patiesībai tam laikmetam tieši saistībā ar Tobago.
Izlasiet un "uzraujieties" paši uz to pārsteidzošo šajā grāmatā.
Neesmu īsti pārliecināts, ka šī literatūra būtu piemērota pusaudžiem uz kuriem ir tendēta visa šī Zvaigznes "Piedzīvojumu sērija".

Bils Braisons "Skarbās takas vilinājums"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Esmu lasījis autora otru grāmatu - "Īsi stāsti par gandrīz visu" un tieši šī iemesla dēļ zināju, ka mani sagaida kvalitatīva izklaide :)
Grāmata ir par to kā tās autors mēģina pievarēt Pasaulē garāko pārgājienu taku - "Apalaču taku".
Neskatoties uz to, ka finālā tika noieti apmēram 40% no visa garuma, piedzīvojumu netrūka.
Grāmata sarakstīta lieliskā, humora pilnā valodā un saistošā formā. Garlaicīgi nebija nevienu brīdi. Beigās pat nebija sliktāk par spriedzes romānu, kur autors pazaudēja savu ceļabiedru. Iesmējos vairāk reižu nekā lasot "Šveiku" un "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" kopā :)
Praktiski pusi no grāmatas sastāda izsmeļoši apraksti par Apalaču takai tuvumā esošajām pilsētām un ar pašu taku saistīto iekārtojumu, ģeogrāfiju, floru, faunu un vēsturi. Taču tie ir patiesi interesanti. Kaut vai - pameklējiet informāciju par antracītu un tā saistību ar Centrālijas pilsēteli Pensilvānijas štatā, ASV. Varu derēt, ka daļa no jums būs pārsteigti, ka kaut kas tāds vispār ir varējis notikt.
Vietām autors ir tendenciozs atspoguļojot cilvēku muļķību attieksmē pret dabas dažādajām bagātībām, taču es atļaušos viņam piekrist. Pagājušā gadsimta cilvēkiem bija nospļauties pār dabu un tās vērtību.
Viena lieta gan likās nedaudz dīvaina - apraksti ir neproporcionāli veiktās takas garumiem. Piemēram, pirmās dienas un pieveiktās jūdzes aprakstītas ļoti detalizēti, bet vietām gandrīz 10 kalnu virsotņu apmeklēšana pieminēta tikai uzskaitot to nosaukumus. Bet tas netraucēja lasīšanu, vienīgi gala iespaids par grāmatu dēļ šī iemesla palicis tāds nedaudz "saraustīts".

Mario Pjuzo "Krusttēvs"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sen jau gribējās izlasīt šo grāmatu. Pamatā tāpēc, ka pēc šīs grāmatas uzņemtā filma 1972. gadā ir viena no jebkad visaugstāk novērtētajām IMDB lapā.
Sākšu ar iespaidu par grāmatu aizverot aizmugurējo vāciņu - ļoti patika. Neesmu sajūsmā, bet ļoti patika.
Interesanti, ka aprakstītie notikumi notiek ~10 gadu laikā, taču lasot nav ne mazākās nojausmas cik ilgs laiks pagājis starp lielāko daļu notikumu.
No sākuma ne pārāk patika stils, ka daudzus desmitus lappušu autors stiepj, stiepj un tad vienā lapas puses pusē apraksta kādu būtisku notikumu. Pēc tam atkal stiepj un stiepj... Tas laikam darīts, lai pēc iespējas labāk liktu sajust sicīliešu tempermentu. Beigās jau biju pieradis pie tāda stila.
Neizpalika arī komiskas epizodes: viens no grāmatas varoņiem ierauga ļoti skaistu meiteni un pēc divām (!) nedēļām aplidošans (visu laiku vecāku pavadībā) to apprec. Tad pāris mēnešus pēc kāzām autors šai sievietei, kura jau ir gaidībās liek uzsprāgt automašīnā sava jaunā vīra acu priekšā :D Piedodiet tie, kam sabojāju lasīšanu, taču notikums ir visai nebūtisks.
Katrā gadījumā interesantais šajā visā, protams, uzburtā romantizētā gangsteru pasaule un tās iekšējā virtuve. Diez' vai līdzīgi patiešām varētu būt bijis tajos gados?

Harijs Sils "Āfrikas josta"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Smukais vāks patiesībā pastāsta gandrīz visu par grāmatas saturu. Lielākā daļa teksta ir par to, kā ekspedīcijas dalībnieki brauc pa ļoti sliktiem ceļiem, maksā kukuļus muitniekiem un atkal labo saplīsusušo auto. Grāmatu uztvēru kā uzziņas avotu par to, kurai Āfrikas valstij vieglāk izbraukt cauri un kurai braukt apkārt. Interesanti bija uzzināt vietējo attieksmi pret kukuļu prasīšanu un legāli iekasētās naudas piesavināšanos. Tas esot pilnīgi normāli, tas nav nekas slikts un sodāms, jo tā savā veidā ir naudas pelnīšana. Braucot cauri Āfrikai jāņem līdzi ļoti daudz naudas.

Umberto Eko "Prāgas kapsēta"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ja esi antisemīts, grāmata iepatiksies jau no pirmajām lapām. Šaubos par to, vai Izraēlā šis izdevums ir nopērkams, jo Umberto nevienā brīdī nelaiž garām iespēju pastāstīt vissliktāko, ko vien var iedomāties par ebreju tautas īpatnībām. Nesapratu, kā var izdomāt tik izsmeļošus cilvēka vissliktāko īpašību aprakstus. Aprakstīti arī bezjēgā daudz vēsturiskie notikumi, pa kuriem Eko lēkā pilnīgi bez pamatojuma, ja nu vienīgi tādēļ, ka galvenais varonis ir mūks - šizoīds, slepkava, spiegs un dokumentu viltotājs. Vienīgais, kas bija saistoši - sazvērestību ķēdes veidošans process vairāku gadu garumā. It kā aprakstītais ir noticis patiesībā. Gan jau, bet to visu varētu uzrakstīt ne tik sarežģīti. Līdz galam tikt man bija grūti.

Agata Kristi "Desmit mazi nēģerēni"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Jau no sākuma centos cītīgi izsekot visām detaļām, zinot viltīgos Agatas Kristi darbus. No bērnības atcerējos viņas detektīvu ekranizācijas, kur beigās rādot kā tika pastrādāti noziegumi kļuva (šķietami ?) skaidrs, ka skatoties filmu pats varēja izsecināt, kurš ir vainīgais. Tagad gribēju to izdarīt lasot grāmatu.
Desmit personāži. Vairākas reizes šķīru grāmatu atpakaļ, lai saprastu kurš ir kurš. Pa vidu sabojāju lasīšanu, burtiski nejauši uzšķirot beigas un izlasot pēdējo vārdu šajā detektīvā, no kura kļuva skaidrs, kurš ir vainīgais. Taču, kad nogalināja šo vainīgo, atkal palika interesnati. Kā bija beigās, neteikšu :) Izlasiet paši! :D
Vienubrīd likās, ka tomēr ir pretrunas attiecībā uz īsto vainīgo, taču pārlapojot vēlreiz "aizdomīgās" vietas, es savas aizdomas veiksmīgi kliedēju.
Detektīvs nav garš, bet noteikti izlasīšanas vērts.

Maikls Kraitons "Kongo"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ar interesi izlasīju šo grāmatu. Uzzināju jaunas lietas par mūsu radniecīgākajiem primātiem.
Apmēram puse grāmatas bija par galveno varoņu piedzīvojumiem džungļos. Īsi sakot - viegla un patīkama lasāmviela tiem, kam patīk piedzīvojumu grāmatas.
Protams, ka autors kā tehnotrilleru rakstītājs atkal ir iepiņķerējis visādas tehnoloģiskas pārgudrības, bet to var pieciest.
Viena no smieklīgākajām lietām bija "autentiskie" ziņojumi, kas ceļoja caur satelītu starp ekspedīciju un tās vadību. No ziņojumiem, kas bija vien dažus desmitus vārdu gari bija izmesti visi patskaņi, lai "taupītu dārgo satelīta laiku", tajā pat laikā caur to pašu satelītu tika stumdītas ar video nofilmētas bildes un skaņu ieraksti :) Bet visvairāk man patika, ka vairākkārt tika minēts ekspedīcijas galvenās dalībnieces datora atmiņas apjoms - 256K (256 kilo baiti) :D
Tiem, kas redzējuši filmu - kopīgais ar grāmatu ir sekojošais - galveno varoņu vārdi, tas, ka ekspedīcija devās uz Kongo meklēt dimantus un tas, ka prom no turienes tika tāpat kā grāmatā. Viss. Gan dalībnieku skaits, gan tas kā tie savācās vienā ekspedīcijā gan noslēguma detaļas - viss atšķīrās. Grāmata, protams, interesantāka.

Sūzena Kolinsa "Bada spēles"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sieva man ilgi uzmācās ar šo grāmatu, bet es spītējos, jo domāju, ka tā ir līdzīga apnicīgajām vampīru grāmatām, kuras, lai cik aizraujošas būtu nu jau ir stipri par daudz. Beigās padevos un sāku lasīt. Sākumā tiešām likās neinteresants un paredzams sižets līdz brīdim, kad Katnisa (galvenā varone) tika parauta uz bada spēlēm.
Es tiešām nezinu, ko Sūzena lietoja, kad viņai ienāca galvā grāmatas koncepcija, taču man patika viņas domas lidojums.
Būtu bijis labāk, ja nebūtu tik daudz apmuļļāta galvenās varones jūtu neizlēmība, taču tas daudz netraucēja.
Katrā gadījumā šo grāmatu noteikti ir vērts izlasīt garajos ziemas vakaros kaut vai tāpēc, ka man ir cerība, ka kāds cits sapratīs, ko lietoja autore rakstot grāmatu un padalīsies par to šeit komentāros. Tīrā ziņkārība.

Maikls Kraitons "Andromēdas celms"

Vai ir vērts lasīt: Nē!

Teiksiet - dīvaina izvēle? Varbūt. Autora darbi ir vieni no pārdotākajiem Pasaulē. Tad nu metos meklēt viņa grāmatas, kas izdotas latviešu valodā. Bez šīs ir vēl pāris.
1973. gadā izdots "hi-tech" tehnotrilleris :D Bija jautri lasīt kā autors aprakstījis tā laika skaitļošanas mašīnas (nevis datora) "iespaidīgās" iespējas - "pašattīstošās fotoplates", "...uz ekrāna zaļš cilvēka siluets uz sarkana fona..." utt. Pa vidum pat bija skaitļojamās mašīnas pseido-grafiskās izdrukas, nu tādas, kurās ar burtiem un vienkāršām taisnēm mēģināts attēlot kaut ko grafisku! :D.
Daudz laika šī grāmatiņa nepaņēma. Tiesa autors ir pācenties spīdot ar savām zināšanām bioķīmijas un medicīnas zinātniskajos terminos, kas man nebija saprotami, kaut arī pats esmu ar zinātni uz tu. Cik palasījos Internetā, acīm redzot pats autors tajos tomēr orientējas.
Atmetot super novecojušos "augsto tehnoloģiju" aprakstus pats sižets sākimā šķiet gana saistošs. Spriedze tiek kāpināta, bet beigās - čiks. Pārāk vienkārši viss beidzās un, turklāt bez sekām. Palika iespaids, ka autoram apnicis rakstīt un viņš ātri nolēmis pabeigt stāstiņu.

Stīgs Lārsons "Meitene ar pūķa tetovējumu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Ja nav nekā labāka, tad var palasīt. Pēc izlasīšanas gan ir skaidrs, ka nekas "tāds" ārkārtējs tomēr tur nav.
Galvenā varone ir tik pat savdabīga kā viņas uzvedība, tomēr ir lasītas arī interesantākas grāmatas ar kolorītākiem personāžiem.
Ļoti izstiepta grāmata. Mēreni interesanti sāka palikt tikai pēc 200-ās lapaspuses. Kaut kāda intriga jau tur bija, protams. Tomēr tā, ka varētu lasīt neatraujoties - tāda atkarība gan man neiestājās. Drīzāk otrādi - ātrāk gribējās pabeigt grāmatas lasīšanu, lai varētu pievērsties kaut kam interesantākam :D Grāmatas nobeigums gan bija mazliet negaidīts, bet zemapziņā nojaušams.
Internetā var lasīt atsauksmes, ka nākamās daļas ir labākas. Būs jāpārbauda. Lai gan nedaudz piesardzīgu dara fakts, ka katra nākamā daļa ir biezāka par iepriekšējo. Vai atkal nebūs garlaicīgi?
Filmu gan neesmu skatījies, bet esot brutāla un ar nepatīkamām epizodēm. Kāpēc man kas tāds būtu jāskatās?

Geila Lindsa "Zelta bibliotēka"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Mēsls.
Nu tiešām! Smuks vāciņš, bet tas arī viss. Kārtējā grāmata, kas "uzcepta" pēc sekojošas receptes: vīrietis un sieviete, no kuriem viens ir bijušais vai aktīvais slepenais aģents aptrakuši skrien apkārt pa Pasauli vai nu bēgot no kustīga mērķa vai ķerot to :D
Sāk jau apnikt šāda tipa kriminālromāni. Bet tādu ir nomācošs daudzums veikalu plauktos.
Pie tam grāmata ir paredzama un beidzas ne ar ko. Pašu Zelta bibliotēku atrod, bet pēc tam uzreiz pazaudē. Galvenie ļaunie izkļūst sveikā, pāris, kas skrēja pa visu pasauli nesaplūst mīlas kaislē. Nobeigums stāstam nav. Mana literatūras skolotāja par tādu kļūdu man būtu samazinājusi atzīmi līdz viduvējai.
Vienīgais vērtīgais bija epilogs, kur mazliet aprakstīts par to, kas realitātē ir atrodams dokumentos par savulaik Ivana Bargā īpašumā bijušo seno manuskriptu krājumu.
Ak jā - pat "Zelta bibliotēka" ir autores izdomātais nosaukums šim it kā eksistējušajam manuskriptu krājumam.
Tā kā esmu lasījis arī citu šīs autores darbu ("Spiegu lielmeistars"), kas bija vēl vairāk apšaubāms, tad vairāk laikam nelasīšu viņas bezvērtīgos darbus.

Kur atrast interesantus kriminālromānus un spiegu romānus, kas nebūtu sarakstīti pēc tās augstāk minētās nožēlojamās formulas?

Jūnass Jūnasons "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Anotācijas ir pilns Internets. Grāmatā viena nodaļa ir par večuka pagātni, viena par tagadni un tā gandrīz visu grāmatu. Večuka pagātne, protams, ir daudz interesantāka par "šodienu". Vai es pārsmējos lasot grāmatu? Nē. Vai es ķiķināju lasot? Arī nē! Tiesa, kādās 3-4 vietās tiešām bija jautri (pirmo reizi 137. lpp). Šī vārda vistiešākajā un plašākajā nozīmē - viegla lasāmviela. Taču es biju gaidījis kaut ko ievērojami jautrāku.
Dīvaini grūti bija atbildēt uz galveno jautājumu - lasīt vai nē? Tas noteikti kaut ko liecina par grāmatu. Tomēr arī atbilde kaut ko izsaka :)
Nu ... lai vai kā, bet man šī grāmata tomēr deva vienu vērtīgu atziņu - tāpēc lasīšanai patērētais laiks gluži zemē nomests nebija.

Arturs Konans Doils "Stāsti par Šerloku Holmsu. Berilu diadēma un citi."

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Vispār es šo grāmatu nopirku tikai dēļ stāsta par dejojošajiem cilvēciņiem. Tomēr aiz ziņkārības nolēmu izlasīt arī visus pārējos 9 stāstus, jo tas taču ir slavenais Šerloks Holms! Jāsaka godīgi, ka stāsti ir ļoti naivi. Nemaz nav dinamiski, ja nu vienīgi priekš 100 gadus veciem cilvēkiem :D. Nevar pat salīdzināt ar mūsdienu kriminālromāniem. Toties uzzināju kāpēc radušās anekdotes par Šerloku Holmsu. Faktiski pat katra stāsta iesākums ir gandrīz vai anekdote. Pārsteigums bija, ka no 10 stāstiem tikai 6 bija par Šerloku Holmsu. Visi stāsti ir pirmajā personā rakstīti. Šerloka Holmsa piedzīvojumus pirmajā personā stāsta dr. Vatsons.

Valters Izaksons "Einšteins. Viņa dzīve un Visums"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kurš nezin, kas ir Einšteins? Tas, kurš nezin, nav gājis skolā.
Visas biezās grāmatas garumā ar īstu interesi sekoju līdzi Einšteina dzīves līkločiem. Lielāko satura daļu veido Einšteina privātās dzīves un ambiciozās personības detaļas. Tik pat daudz uzmanības veltīts viņa motivācijas cilvēcīgajai pusei, kas izskaidro viņa zinātnes un publiskās dzīves sasniegumus un strupceļus. Protams, ka arī nozīmīgie Einšteina zinātniskie atklājumi ir smalki aprakstīti. Formulu gan tik pat kā nav :)