Juliāns Semjonovs "Septiņpadsmit pavasara mirkļi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Izlasījo šo, jo gribējās zināt kāpēc par Štirlicu ir tik daudz anekdotes. Vilšanās. Liela vilšanas.
Var jau būt, ka man bija pagrūti uztvert, bet sākumā jau parādijās visi tie Bormani, Šellenbergi, Milleri, Kaltenbruneri, Himleri u.c., kuru nodarbošanās nebija īsti skaidra, toties bija kaut kādas politiski pārgudras diskusijas starp viņiem. Pirmo trešdaļu grāmatas par Štirlicu pašu bija gaužām maz. Rezultātā palika garlaicīgi. Kaut kāda interese lasīt parādijās tikai grāmatas otrajā pusē.
Pēc grāmatas izlasīšanas uzzināju, ka anekdošu avots ir tieši filma. Filmu neesmu redzējis, un neskatīšos, bet pēc fragmentiem spriežot tā ir labāka par grāmatu.
Pati politiskā nokrāsa pilnīgi dabiska - nacisti ir nežēlīgi dzīvnieki, bet krievi ir miermīlības un līdzcietības iemiesojums. Tas, saprotams, jāignorē.
Es tiešām neko vērtīgu neatradu šajā grāmatā, ja nu vienīgi pāris spiegu viltībiņas attiecībās ar cilvēkiem.

Anderss de la Mote "[bubble] burbulis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Noslēdzošajā triloģijas daļā izrādās, ka arī otrajā grāmatā aprakstītie notikumi ir nākuši par labu spēlei. Nedaudz smieklīgi, ka galvenais varojis jau ir apdauzīts, pusbeigts smēķētājs, bet vienalga vēl var paskriet tik ātri, lai aizbēgtu, kad vajag.
Šajā daļā viss vēl vairāk samudžinājās un parādijās arī jauni personāži, kas lasīšanu padarīja interesantāku.
Šī daļa atkal bija tāda, ko grūti bija nolikt malā. Tomēr, godīgi sakot, tā kā rakstu šo blogu kādas pāris nedēļas pēc izlasīšanas es nespēju neko citu atcerēties kā tikai to, ko esmu uzrakstījis :D. Nu tukšas ir tāda tipa grāmatiņas, lai arī saistošas. Kaut kas līdzīgs trulām datorspēlēm. Paliekošā vērtība - niecīga.

Ilona Balode "Rīga - Pekina"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Kopumā jau jautra lasāmviela. Lasījās viegli. Atkal bildītes gribējās redzēt vairāk. Es nesaprotu, kas tas ir, ka ceļojumu aprakstos tās ir tik maz. Vispār bija WEB linki uz bildēm, bet tie, protams, vairs nedarbojas :-/
Anotācijā rakstīts, ka autore ar Rolandu Ūdri ceļo ar stopiem no Rīgas līdz Pekinai, taču realitātē tālāk, liekas, par Gruziju ar mašīnām netika. Visādās Irānās (kurā netika), Pakistānās, Indijās tālu ar stopiem netiksi. Tur pārvietojās ar autobusiem, vilcieniem un vienreiz pat lidoja ar Lidmašīnu.
Tieši tāds pats blefs ir "ceļošana bez iekrājumiem". Kad kārtējo reizi visa nauda bija nodzerta, vairākas reizes palīgā steidzās Ūdra mamma, t. sk. ar lidmašīnas biļešu pirkšanu.
Mazliet patīkami pārsteidza, ka Pakistāna nav nekāda teroristu - rīkļu rāvēju valsts, taču Indija riktīgi dabūja trūkties. Indija ir bedre. Kā nost no tūristu takas, tā vieni krāpnieki un čakarētāji vien ir. Turklāt visi sazvērējušies pret tūristiem. Paši viens otru nekrāps.
Diez' vai es daudz kļūdīšos, ja teikšu, ka katru otro vakaru, izņemot laiku Tibetetā abi brašie ceļotāji apreibinājās. Pārsvarā piedzērās. Lielāko daļu viņu nepatikšanas radīja tieši alkohols. Laikam ceļojums bija par smagu.
Vēl es nesapratu 10 stundu braucienu ar autobusu Ķīnā speciāli uz vienu dabas parku, bet ieraugot ieejas maksu - 30 dolārus, principiāli atteicās maksāt un palika neredzējuši parku, jo pāri apsargātajai sētai arī netika. Tad, pats par sevi saprotams, atradās nauda alkoholam un nākamajā rītā atkal 10 stundu brauciens atpakaļ. Pie kam autobusa biļete arī kaut ko maksāja.
Kronis visam, bez šaubām, bija tas, ka autore Ķīnā pati savām rokām sadedzināja savu pasi. Tas, laikam, ir spilgtākais piemērs tam, kā radās piedzīvojumi.
Noslēgumā teikšu lielu paldies autorei par uzdrīkstēšanos doties tādā ceļojumā un tādā formā, kurā piedzīvojumi ir neizbēgami (ne visi bija slikti, dažreiz viņiem neticami palaimējās). Arī par grāmatas uzrakstīšanu - paldies, jo tā ir neatsverams informācijas avots no sērijas "kā nevajag darīt" un atsevišķās vietās no "kā pareizi rīkoties". Man bija interesanti un jautri. Tas ir svarīgi. Paldies jāsaka arī Ūdrim, kurš faktsiki nodrošināja visus ienākumus, kas padarīja iespējamu tādu braucienu (muzicēšana uz ielas, mammas pārskaitījumi, autoratlīdzības).
P.S. Novēlu Ūdrim pēc iespējas ātrāku tikšanu uz kājam.

Anatolijs Bukrejevs un Gerijs Vestons de Volts "Kāpiens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Savulaik lasīju Deivida Brīšīrsa "Augstuma varā" un tur uzzināju, ka 1996. gadā kāpjot Everestā aizgāja bojā kaudze cilvēku. Sākumā, lai uzzinātu smalkāk gribēju pirkt Krakauera "Retinātā gaisā", bet to vairs nevarēja nopirkt, turklāt izdevniecība ieteica šo grāmatu kā patiesāku.
Visādā ziņā lasot radās iespaids, ka autori no sirds centušies izprast kas un kāpēc īsti notika un faktiski viņiem tas ir izdevies. Man, laikam, arī.
Tagad iedomājieties, ka esat faktiski bez spēka, paelpot grūti (8000 m augstumā), ārpus telts ir vētra ar sniegputeni un redzamību tieši necik, -30°C (vai cik tur) grādi. Ir pusnakts. Cik no jums dotos palīdzēt 5-iem cilvēkiem, kas zināms, ka atrodas apm. 500m attālumā no jums "apmēram tajā virzienā"? Anatolijs Bukrejevs devās viens un neviens cits no padsmit cilvēkiem 4. nometnē viņam nepalīdzēja. Tāpēc viņam par savu dzīvību var pateikties veseli 3 cilvēki. Tiesa viena izglābtā (liekas tā bija Sendija Hila Pitmena) pēc tam vienubrīd pamanījās apgalvot, ka pati izglābusies [maita!]. Vēl vairāk - gan Krakauers savā grāmatā gan Sendija "uzbruka" Bukrejevam ar pārmetumiem, ka viņš ir līdzvainīgs tajā situācijā...
Pieauguši cilvēki vai plīst aiz pašapziņas un ambīcijām tikt augšā Everestā. Radinieki, kas uztraucas par viņiem? Pie kājas viņus, viņš grib kāpt! Viņam ir "piķis"! Tad viņi samaksā milzu naudu (tolaik ap 65 000 dolāru) un uzskata, ka viņiem ir garantēta nokļūšana augšā. Vispār jau todien augšā tika visi :D Abu komercekspedīciju ekspedīciju vadītāji arī paši aizgāja bojā, bet izpildīja savu solījumu...
Kaut kur vispār gribas ciniski pateikt - tā viņiem [gandrīz] visiem vajag. Komercekspedīcijās lielākoties ir lecīgi, pār-pašpārliecināti, nenovīdīgi egoisti, kas pārņemti ar sevi. Turklāt paskatieties bildes no Dienvidu sedlienes, pašas Everesta virsotnes. Tās ir piedrazotas, pilnas ar tukšiem skābekļu baloniem un nekam nevajadzīgiem karodziņiem un citu drazu. Piedrazotas cilvēku "labākajās" tradīcijās.
Pašam Bukrejevam ne pārāk patika cilvēku sabiedrība un viņš labprātāk pavadīja laiku kalnos. Everestā un citos kalnos kāpa bez skābekļa baloniem. Diemžēl viņš aizgāja bojā milzu lavīnā gadu pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Iespējams, ka viņš ir vienīgais no visiem grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem kura nāve ir zaudējums sabiedrībai... Laikam ir likumsakarīgi, ka nav sevišķi daudz gados vecu augstkalnu kāpēju.

Maikls Kraitons "Laika robeža"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Līdz ar šīs grāmatas izlasīšanu esmu "nokopis" visas Maikala Kraitona grāmatas latviešu valodā. Nav daudz - kopā 4 gab.: šī, "Spiets", "Kongo" un "Andromēdas celms".
Atšķirībā no citām draņķa lasāmvielām ("Carte blanche", "Geim" triloģija), šī paliek atmiņā ilgāk kā vienu nedēļu pēc izlasīšanas. Šajā kontekstā uznāk vēlme parediģēt vērtējumus linkos ieliktajām grāmatām, bet to es nedarīšu.
Visas šīs 4-as grāmatas ir tehno-trilleri, bet interesanti. Uzrakstīts ir labi un garlaicīgi nepaliek. No draņķa lasāmvielas atšķiras arī ar pārdomātāku stilu un arī kādu vērtīgu informācijas drusku var atrast. Pilnīgi noteikti var just, ka rokās ir kvalitatīvāks darbs.
Šajā grāmatā ir ceļošana laikā uz viduslaiku laiku, kad topā bija bruņinieki. (Super teikums sanāca! :) ) Dažas nodaļas ir samērā "asiņainas", tomēr tādi nu toreiz bija laiki - zobs pret zobu. Pašam man vispār nepatīk ne grāmatas, ne filmas par tiem laikiem, bet šī nez' kāpēc brīžiem radīja nelielas patīkamas asociācijas ar "Trīs vella kalpiem".
2003. gadā arī Holivuda ir pacentusies ar ekranizējumu piesaistot pazīstamus aktierus. Būs jānoskatās.

Lī Čailds. Viens šāviens

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Izlasīju grāmatu pēc īpaša ieteikuma. Domāju, ka stāsts arī īpaši atšķirsies no citiem. Nezināju un laikam arī īpaši nepievērsu uzmanību romāna veidam - detektīvromāns. Normāls mūslaiku detektīvromāns ar spraigu sižetu un sakāpinājumu grāmatas nobeigumā līdz pat atrisinājumam. Detektīvromānu cienītājiem droši varu ieteikt lasīt. Pieminēšu gan dažas lietas, kas tiešām īpašas, taču, manuprāt, pārāk apšaubāmas. Galvenajam varonim Džekam Rīčeram izdomāts īpašs piegājiens apģērba nēsāšanai - viņš to nemazgā, bet ik pēc 4 dienām pērk jaunu (nezinu kā ir ar apakšveļu). Tas radīja pirmo neticību, jo romāna darbība norisinājās karstā laikā. Galvenais varonis ir visu spējīgs ātri saprast, fiziski neuzvarams, spējīgs paredzēt vairāk uz priekšu nekā konkurenti, neievainojams. Varonis, kādu esam pieraduši redzēt bojevikos. Nu labi, šis punkts nebija nekas īpašs. Šķita, ka autors raksta filmas scenāriju, jo lasāmi pārāk daudz tīri praktiski novērojumi, darbības, sīkumi, bez kā var iztikt, jo tie nemaz neietekmē stāsta norisi. Varbūt šādi bija vēlēšanās varoni un stāstu padarīt īpašu, ar it kā nenozīmīgu uzmanības pievēršanu detaļām. Katrā ziņā man tas likās pilnīgi lieki, kaut vai kaut kādas Yankie beisbola komandas dalībnieku gūtie punkti (vai sazin kas tajā beisbolā tiek gūts) tajā un tajā gadā. Un visbeidzot, romāna spraigā noslēguma daļa atgādināja kādu bojevika epizodi, protams, ar galveno varoņu neievainojamību un spēju visu paredzēt, tizli jokot, utml. Vispār uz robežas ar to, vai ieteikt katram izlasīt, bet ieteikšu izlasīt, jo kā detektīvromāns šī grāmata ir normāls. Iespējams, vērtīgāk būtu skatīties uzreiz filmu http://www.imdb.com/title/tt0790724/

Daniels Sīgels. Apzinātība

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pamanīju grāmatnīcā un neplānoti nopirku. Šķita aizraujoša un nesen mazliet iepazīta tēma, pie tam grāmatai bija normāls virsraksts, atšķirībā no pārējiem par psiholoģiju stāstošiem darbiem. Lasīju gandrīz vai kā romānu, kura beigās vajadzētu būt atrisinājumam. Katrā nodaļā uzzināju arvien jaunus prāta darbības principus (tīri fiziskus) un iemeslus tam, kādēļ pats vai kāds cits rīkojas tā un ne citādi. Noderīgi, ka kļuva saprotams emociju rašanās ceļonis, un tas, ka, noteiktā veidā koncentrējot uzmanību, iespējams negatīvās emocijas un tai sekojošo rīcību - sekas novērst. Lai cik vienkārši un jau zināmi tas izklausītos, cilvēka ikkatra reakcija uz notiekošo sakņojas bērnības vai īpaši traumējošā pieredzē. Piemēram, ja vecāki pret bērnu izturas nesaprotami - vienbrīd mīļi, otru brīdi labākajā gadījumā neienteresēti, bērna prāts iemācās arī tādā veidā reaģēt dažādās dzīves situācijās. Tīri fiziski katras pieredzes momentā noteiktos smadzeņu apgabalos veidojas neironu savienojumi, kas līdzīgās situācijās liek mums reaģēt ar atbilstošām emocijām un rīcību. Labā ziņa ir tā, ka to var izmainīt, īpaši koncentrējoties un veidojot jaunus neironu savienojumus, izmainot agrākā pieredzē veidotos. Problēma tikai tā, ka jāspēj apzināties tas, kas agrāk šādus nevēlamos savienojumus veidojis. Problemātiski tas ir tāpēc, ka īpaši traumējošās vai drīzāk neierastās situācijās, kad prātā sāk darboties izdzīvošanas mehānismi (pārnestā nozīmē, jo šeit domāti mehānismi, kas cilvēka apziņā rada drošības sajūtu), notikums neierakstās apzinātā atmiņā. Tas noglabājas t.s. pievienotā atmiņā, kuru cilvēks neapzinās, iekams neveic īpašas un apzinātas prāta darbības. Noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt vecākiem, kas audzina bērnus (veido viņu prātus), un tiem, kas bieži dusmojas vai pārāk regulāri pārbauda, vai aizslēgtas durvis. Noderīga literatūra redzesloka un apziņas paplašināšanai.

Edgars Grāfs "Veldzējoša pelde ar krokodiliem"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vienkarši brīnišķīgi gaiši stāstiņi par piedzīvojumiem Āfrikā. Tos lasot liekas, ka mūsdienu ziņu saturs par ziemeļāfrikas valstīm ir kaut kāda cita realitāte.
Kvalitatīvs tulkojums ar ļoti plašu vārdu klāstu un vieglu lasāmību.
Ne visi no 11 stāstiņiem ir smieklīgi, bet tie, kas ir, ir ļoti gaumīgi uzrakstīti. Dažos stāstiņos ir mēģināts aprakstīt neiespējamo Āfrikas dabas skaistumu. Šajā kontekstā gribējās, lai ir vairāk par 8 krāsainajām bildēm.
Pāris stāstiņos daļu no galvenā satura sastādīja tieši fotografēšana, bet bildītes - nevienas. Tas nu bija mazliet nepārdomāti. No otras puses vienu no tām bildēm pat būtu neētiski likt grāmatā :D
Visādā ziņā kvalitatīva izklaidējoša lasāmviela.
Starp citu vēl pirms 150 gadiem Kilimandžāro klāja metriem biezs sniegs...

Džefrijs Dīvers "Carte Blanche"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ģeniāli, izdevniecība "Kontinent"! Tieši dēļ tādām grāmatām kā šī arī pastāv šis blogs!
Uz grāmatas aizmugurējā vāka ir skaidri uzrakstīts, ka pēc šīs grāmatas motīviem uzņemta filma "Skyfall". Taču tā nav taisnība. Grāmatai nav nekā kopīga ar filmu. Izrādās kaut kad kāds serbu laikraksts ir paziņojis, ka "Skyfall" tiks uzņemta pēc šīs grāmatas, taču pāris nedēļas vēlāk Bodiānas producenti oficiāli noliedza jebkādu saistību ar šo grāmatu.
Pati grāmata nez' vai ir bonda grāmatu cienīga. Esmu lasījis arī Jana Fleminga bonda grāmatas un filmas par tām ir labākas. Šī, liekas, tomēr atpalika pat no Fleminga grāmatām.
Bonds cīnās ar atkritumu biznesa magnātu, kuru izmanto viltīga sieviete. Darbība risinās Dienvidamerikā. Īpaši tizli bija tas, ka pirmo grāmataas daļu Bonds dzenājās, lai novērstu neesošus draudus.
Vājš darbs visādā ziņā. Kārtējā grāmata par kuru nav ko teikt >:(

Anšlavs Eglītis "Bezkaunīgie veči"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Par šo bija duadz dzirdēts. Nu bija laiks pašam izlasīt.
Anšlavs grāmatā apskata paaudžu "sadursmi" no jautrās puses. Tā vairāk ir apskatīta no vecās paaudzes perspektīvas, pie kuras es par laimi vēl nepiederu. Labi, ka esmu "pareizajā" pusē :D.
Interesanti, bet atkal bija sajūtams tas sirsnīgais stils, kas raksturīgs dažiem latviešu autoriem, piem. Rutku Tēvam. Man tik ļoti tas patīk, ka sadabūju jau vēl pāris Anšlava Eglīša grāmatas. Redzēs, vai tās attaisnos manas cerības.
Sākums pilnībā atbilda manām gaidām attiecībā uz humora piedevām, tomēr lēnām tās tika samazinātas gandrīz līdz garšas zudumam. Bet nav jau pirmā reize...
Es, laikam īsti nespēju to noformulēt, taču agrāk dzīvojušu autoru darbos ir kaut kas tāds, kas aizķeras, liek domāt, raisa asociācijas ar paša pieredzi. Arī "Bezkaunīgie veči" izprovocēja tādas pārdomas.
Tā kā man patīk piedzīvojumu grāmatas un romāni, tad patīkams pārsteigums bija galveno varoņu trijotnes došanās pārgājienā kalnos. Izrādās, ka arī pats Anšlavs Eglītis bijis liels kalnu fans.

Anderss de la Mote "[buzz] troksnis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmā, grāmata tīši tika nobeigta atsājot intrigu par galvenā varoņa nākamajiem piedzīvojumiem.
Šajā otrajā triloģijas daļā kaut kādā brīdī sāka likties, ka notiek "mīcīšanās uz vietas". Visi notikumi grozījās par un ap uzņēmumu, kurš it kā sargā "spēli" no atklātības.
Atkal jau bija pagrūti nolikt malā, bet sāka arī nedaudz apnikt katras nodaļas beigās t.s. "cliff-hanger". Tas tomēr ir tik uzkrītoši.
Citādi jau ļoti jauks, izklaidējošs gabaliņš.

Anderss de la Mote "[geim]"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Sen nebija trāpījusies grāmata, kas tā aizrauj. Bija pagrūti nolikt malā. Ja gribat negulētu nakti - lasiet šo trillerīti.
Sākumā gan nepatīkami pārsteidza žargona pilnais literārais stils, tomēr ātri izrādijās, ka tie ir galvenā varoņa prātojumi un apraksti. Bet galvenais varonis nebija no tiem intiliģentākajiem.
Kopumā patika sazvērestības teorijas ideja - "spēle", kurā atzinību alstošiem indivīdiem dod visādus ne pārāk likumīgus uzdevumus, kas jāizpilda. Par to viņi saņem atlīdzību. Savukart sarežģītākos uzdevumus pasūta turīgi klienti, lai distancētos no izpildītājiem. Uzdevumi ir dažādas sarežģītības - no riteņu atskrūvēšanas mašīnai līdz šoka granātai karaliskajā zirgu svītā. Varbūt, ka kaut kas tāds arī varētu pa īstam darboties mūsdienu atzinību super-alkstošajā sabiedrībā (twitter, facebook, instagram utt.).

Kormaks Makārtijs "Ceļš"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Darbs, kuram piešķirta Pulicera prēmija. Tam vajadzētu kaut ko nozīmet, vai ne? Es arī tā domāju, pirms izlasīju grāmatu. Domājot, ka kaut ko neuztvēru, meklēju Wikipēdijā, ko esmu palaidis garām. Tur pie "literārā nozīmīguma" ir rakstīts, ka tā ir "sirdi plosoša" un "emocionāli satricinoša". Dažiem latviešu autoriem ir spēcīgāki darbi, bet Pulicera prēmiju neviens tiem nav devis.
Es teiktu, ka tā ir spēcīga, bet nekādas patīkamas emocijas gan nerada. Kā vecs reklāmas triks visu laiku tiek atkārtots "auksts", "tumsa", "pelēks" utt. simtiem reižu, lai lasītājs notic. Pēc izlasīšanas atstāto iespaidu gribas pēc iespējas ātrāk "noskalot" ar kādu ne tik drūmu grāmatu.
Vēl par vienu no grāmatas vērtībām tiek uzskatītas attiecības starp tēvu un dēlu, kuri abi ceļo cauri izdegušajai Amerikai. Interesanti, bet dialogi starp viņiem abiem parasti ir 1 lpp. garumā un katrs pasaka ne vairāk par 1-3 vārdiem teikumā. Dialogu nav daudz. Es, protams, kopējo atmosfēru uztvēru, bet kaut ko TĀDU, TĀDU, TĀDU gan neatradu.
Tiem, kas iecienījuši postapokalipses tēmu varūt arī patiktu. Varbūt. Man bija par drūmu.
Vēl es nesapratu, kāpēc dialogi bija tik idiotiski iespiesti, ka faktiski saplūst ar pārējo tekstu. Piemēram:
nevis:
- Tev ir auksti?
- Jā.

bet:
Tev ir auksti? Jā.

Tas taču apgrūtina lasīšanu.

Mārtins Baklijs "Smilšu graudi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Ir skumji, ka cilvēks iegulda tik daudz laika un darba, bet rezultāts ir tik viduvējs.
Autors apceļojis visu Pasauli, visus kontinentus, izņemot Antarktīdu, bet puse grāmatas ir par Āfrikas tuksnesi. Tā bija arī interesantākā puse. Vēl bija interesantas dažas nodaļas par Ķīnu.
Iespaids ir tāds - sākumā autors ir tiešām saistoši aprakstījis ceļojumu pa Āfrikas tuknešiem, jo pašam bijis interesanti. Taču tālāk līmenis krīt, apraksti ir vienmuļi (kā tuksneši :) ). Daudzas epizodes liekas iespraustas grāmatā no kaut kādiem pierakstiem. Bieži vien dialogus, kas raksturo vietējo kultūru faktiski aprauj, bez tālākiem paskaidrojumiem. Dialogi arī ir tādi, kas piesaista uzmanību un liekas nedaudz dīvaini, bet nu kāpēc man ir jāuzmin kādēļ vispār šis dialogs pieminēts un ko tas liecina par vietējo kultūru, ja nav nekādu paskaidrojumu? Es taču lasu grāmatu, lai kaut ko uzzinātu, nevis sāktu pats savu pētījumu!
Ģeniāli bija tas, ka autors vienā nodaļā ir Amerikā, bet nākamajā bez jebkādiem mājieniem tādā pašā stilā turpina rakstīt un tikai pēc lappuses ir saprotams, ka nu jau runa ir par Austrāliju. Tādas vietas bija daudz.
Bildes nav nevienas. Ir kartes, bet tekstu ir grūti sasaistīt ar karti, jo bieži tiek minēti vietējo mazo pilsētu nosaukumi, kuri kartē nav. Mājieni, ka tagad brauks uz, piem. Dienvidamerikas kontinentu nav bijuši pieminēšanas vērti.
Pēdējās 150-200 lpp. (no 480) ir skaidrs, ka divus gadus ilgušais ceļojums pašam autoram bija apnicis bet vēl vairāk bija apnikusi grāmatas rakstīšana un tad nu tas kļuva nožēlojami. Ceļošana pārvērtās par milzu attālumu pārvarēšanu ar autobusiem un lidmašīnām. Apcerējumi kļuva arvien murgaināki, pilnāki ar fantāzijas epitetiem, ceļojuma faktus sāka nomākt vēstures fakti utt.
Nezinu kāpēc es to izlasīju līdz galam. Nevajadzēja tērēt laiku.

Aleksandrs Grīns "Nameja gredzens"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Zināju, ka ir nameja gredzens kā gredzens, un tāpat arī zināju par Aleksandra Grīna romānu "Nameja gredzens". Vēlējos vairāk saprast, par ko tad īsti fano gredzena nosaukuma pieminētāji. Grāmata ir vairāk leģenda par gredzena mantinieku, līdz ar ko  paša Nameja romāna varoņu starpā nav. Lai arī šo romānu tāpat kā visus citus vēsturiskos romānus caurvij viena un tā pati slimība par bezgalīgiem un nogurdinošiem radurakstiem, tituliem un pilnai laimei arī karaļu, hercogu, kņazu un nez kā vēl vārdiem un kārtas numuriem, tiekot līdz pusei, kā vienmēr romāns kļūst lasāms arvien vieglāk. Autors ir meistars epitetiem pārbagātā valodā, un varbūt dažbrīd nepamana, ka vēl un vēl atkārto iespējams kādu īpaši labi sanākušu epitetu, vai arī dara to, lai pēc iespējas sulīgāk atainotu kādu īpašu romāna varoni. Piemēram, gribi vai negribi, uzkrītoši bija kārtējā Fridriķa epiteti (minēšu tikai 3 no x): "vēstis ... māca Fridriķi vēl vairāk par eksēmas niezu un visiem hemoroidiem"; "un Fridriķis, kasīdamies un drebēdams no niezes, pavēlēja..."; "Fridriķis, kam sala ir ziemu, ir vasaru, sēdēja pie kamīna uguns, kasījās un skatīja cauri ... vēstuli". Visa grāmata ir tēlaini uzrakstīta, un tas, manuprāt, dod lielu pievienoto vērtību autora šim romānam, un ne tikai šim. Tomēr, ja salīdzina viņa romānus, ko esmu jau izlasījis - "Tobago" un "Zemes atjaunotājiem", tad "Nameja gredzenu" ierindoju pēdējā vietā starp šiem trim, tieši tādā secībā, kā tie uzrakstīti: "Nameja gredzens" (labs); "Tobago" (ļoti labs) ; "Zemes atjaunotāji" (izcils).

Māris Bērziņš "Svina garša"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Romāns ir par notikumiem Torņakalnā, Rīgā, Otrā pasaules kara sākuma posmā, un par šajā rajonā mītošo īpaši izraudzītu iedzīvotāju likteņa pavērsieniem pāris gadu laikā. Aizrāva plūstošais notikumu izklāsts, kas tika saistīts ar konkrētu cilvēku ikdienas gaitām un pavērsieniem, tādā veidā liekot daudz pamatīgāk izjust to, ko varēja just ikviens Rīgas iedzīvotājs. Klātesamību pastiprināja arī vairāku epizožu norises apraksts konkrētās Torņakalna vietās. Piemēram, deportācijas nakti Torņakalna stacijā, vērojot no Arkādijas parka nomales krūmājiem grāmatas varoņu acīm. Meistarīgi savīti notikumi no ikdienas darba gaitām līdz saskarsmei ar dalību ebreju slēpšanā, izvairīšanos no varas pārstāvjiem, ziņotājiem, visbeidzot nonākšanu neparedzētos apstākļos. Ārkārtīgi aizraujošs romāns par tēmu, kas citā formā nešķistu nemaz tik saistoša lasāmviela. Beigas gan ir baisas.

Harijs Sils "Aukstās upes"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Pirmkārt jau likās, ka šī būs kārtējā normālā ceļojumu grāmata cietajos vākos. Tomēr izrādijās, ka tā ir knapi 1 cm bieza, mīkstajos vākos, 145 lpp. brošūriņa un paņemot to rokās kļūst žēl iztērētos gandrīz 10€.
Grāmatā aprakstīti 3 mūžību veci nobraucieni ar pa upēm Kanādā.
Laikam vairs nelasīšu šī autora darbus vispār, jo tie ir galīgi "sausi" un vienmuļi. Nav emociju, nav detaļu, nav sulīguma. Ir tikai aptuvena aina. Pilnīgi iespējams, ka tas tāpēc, ka autors tieši tagad izlēmis atcerēties un aprakstīt 10 gadus vecos braucienus, kad īstie emocionālie iespaidi jau zuduši.
Varbūt būtu bijis labāk palūgt Valdim, kurš gandrīz noslīka, uzrakstīt savu versiju par to, nevis lasīt "auksto" faktu virknīti knapi 2 lpp. garumā. Vai Andrim, kuru pirmajā stāstā gandrīz parāva zem ledus kopā ar kolēģi, ja vien viņš nebūtu izlēmīgi un riskanti rīkojies situācijā, kad nav ko zaudēt...
Par sauso stilu varu spriest, jo izskatās, ka arī "Āfrikas josta" sarakstīta tādā pašā stilā.
Es ticu tam, ka viņiem pašiem šie nobraucieni bija ekstrēmi, pilni adrenalīna un brīnišķīgām ainavām, bet pasniegt citiem Harijs to neprot un viss.
Bildes es arī būtu citādāk licis - veiksmīgākās - lielākas, dokumentālās mazākas un vairāk vienā lapā, nevis visas vienādāizmērā.
Tad vēl nemākulīgie dramatizējumi pirmajā, starp citu interesanākajā stāstā. Bija jāapnes laivas pa kanjonu, kurš esot tik stāvs, tik stāvs, ka visu laiku ir "nāves briesmas". Bet ko var redzēt bildītēs? Sniega pilnu mežu, kurā arī uz stāvas nogāzes var izmīt taku vismaz bez nāves briesmām, turklāt vēl atrast vietu nometnei, kurā uzcelt teltis. Ļoti nepārliecinoši pasniegts.
Nez' kādas ir citas šīs sērijas grāmatas?

P.S. Jā, aizmirsu piebilst, ka ir forši, ja ceļojumu aprakstos ir pievienota karte. Šajā grāmatā tās nebija.

Rita Falka "Cūkgalva al dente"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Šī, neapšaubāmi, bija jautrāka par abām iepriekšējām grāmatām. No detektīva gan tur bija gaužām maz. Pārsvarā sadzīviski notikumi.
Arī šī daļa ir lasāma neatkarīgi no iepriekšējām, bet labāk, protams, pirms tam izlasīt abas iepriekšējās. Beigu notikumi saka, ka būs arī nākamā grāmata. Un ir arī - vēl ir kādas 4-as. Nez' tik vai kāda no tām būs arī latviski...
Domāju, ka tagad jautrībai jāpieliek punkts un jāpalasās kaut kas vismaz nedaudz vērtīgāks. Tāda ir vēlme pēc 3. grāmatiņas pieveikšanas.

Rita Falka "Nūdeļu blūzs"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Bet tikai atslodzei. Nekā intelektuāla tur nav. Neko tādu arī negaidīju no tās.
Grāmatas nosaukumam nav pilnīgi nekā kopīga ar tās saturu.
Ja lasot iepriekšējo grāmatu iemācījos jaunu lamuvārdu un domāju, ka tas jau ir nedaudz "par daudz", tad šeit tas tika pielietots 20x vairāk kā iepriekšējā.
Tiesa šī daļa bija smieklīgāka. Nu un "sausais atlikums" no tās arī ir apmēram tik pat daudz, cik šeit izlasījāt.

Rita Falka "Ziemas kartupeļu knēdeļi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Godīgi sakot, es sākumā galīgi nesapratu, ko lasu. Tieši tik saraustīti un murgaini likās. Var jau būt, ka tas atkal tāpēc, ka lasīju vēlu vakarā, kad grāmata pēc pāris lappusēm krīt uz sejas. Bet nu nē. Tāds dienasgrāmatas stiliņš ar īsiem vienkāršiem teikumiem. Vēlāk izrādijās, ka var pierast pie tā, ka autore ir sieviete, bet viss romāns ir notikumu izklāsts pirmajā personā kā izmeklētāja pieraksti ar [mazliet ciniski] emocionālām piezīmēm. Pie tā tik tiešām nācās pierast.
Kopumā patika. Bija patiešām smieklīgi brīži. Es jau neticēju, ka kāds var uzrakstīt tā, ka es sasmietos, bet izrādijās, ka var. Redz' grāmatiņas par slepkavībām var būt arī jautras.
Esmu jau nopircis arī abas nākamās grāmatiņas un tām ķeršos klāt jau ar pareizo uztveri par stilu un gūšu vēl lielāku gandarījumu.
Tāds omīšu romāns, bet man ir vienalga. Man patika. Vācieši ir uzņēmu ši arī filmu.

Rutku Tēvs "Trīs vella kalpi"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Lai arī vairākas reizes esmu redzējis abas filmas, tomēr pieķēros grāmatai, jo cerēju tur izlasīt to kā filmā nav. Tā arī bija. Patiesībā pat pārsteidzoši daudz atšķirību. Piemēram grāmatā vella kalpu kāzas notika ... ziemā un vispār pēc notikumiem Māras dzirnavās, nevis pirms. Ar filmu sakrita tikai dažas pirmās nodaļas no kopumā 50. Turklāt filma tomēr ir ļoti saraustīta. Paturēts ir tikai motīvs. Otrajai filmai - "Vella kalpi vella dzirnavās" vispār nav faktiski nekā kopīga ar grāmatā aprakstīto.
Pati grāmata ir tāda sirsnīga, vienkārša, mazliet panaiva patīkamās devās un dažviet vislabākajā nozīmē arī smieklīga. Tur arī nozīmīga daļa veltīta "jūtu ķīmijai" starp vella kalpirm un sievietēm viņiem apkārt.
Nobeigums nu gan bija mazliet paskarbs. Kad ir jau sarasts ar galvenajiem varoņiem, viņu līgavām un piedzīvojumiem un pēdējā nodaļā - kāzas, Rutku Tēvs pēdējā pus lappusē izstāsta kad katrs no galvenajiem varoņiem un viņu sievām dabūja galu :( Tas atstāja nepatīkamu pēcgaršu.
Lai vai kā - modernajos romānos neatrast ne to stilu, ne sirsnību un pat ne tādu humoru. Īsta medusmaize! Vietām netrūkst arī spriedzes un asiņu kā trillerī, bet tas viss pasniegts ar pārsteidzošu vieglumu un bez detaļām tādejādi nepadarot vardarbību par galveno vadlīniju, kā tas bieži mēdz būt mūsdienīgos "mākslas darbos".

Romēns Puertolā "Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Nosaukums lika domāt, ka faķīrs iesprūdīs skapī kaut kādu notikumu rezultātā, bet faktiski tas bija notikums dēļ kā viss sākas. Tāda neprognozējamība bija arī visas grāmatas garumā - līdz pašām beigām.
Patiesībā šī ir nevērtīgākā grāmata, kuru esmu lasījis. No kaitinošām piezīmēm kā izrunāt galveno varoņa vārdu līdz pat nevajadzīgām atmiņām kā viņš seksuāli izmantots bērnībā... Šis romāns līdzinās tai "ziņu" kvalitātei, kas atrastas Instagram vai Youtube un biedējoši pārņem Latviju ziņu portālus. Vienīgais labums bija tas, ka tā izlasījās dažos vakaros.
Smieklīgs bija tikai viens moments. Pārējais viss bija pat nedaudz vulgārs. Stereotipi, neizprotama ņirgāšanās par dažām slavenībām un veselām tautām.
Sausais atlikums - nulle. Laikam tiešām grāmatu šodien var sarakstīt jebkurš.
Ņemot vērā saturu, pilnīgi pieļauju, ka "fakts", ka romānu sarakstījis spāņu izcelsmes franču robežsargs mobilajā telefonā drīzāk liekas reklāmas triks.

Aleksandrs Dimā "Trīs musketieri"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

755 lappuses. Un ne jau tāpēc, ka fonts būtu kā bakalaura darbiem :D. Neesmu vēsturisko romānu piekritējs un tāpēc likās, ka lasīšu ļoti ilgi, bet realitātē romānu pieveicu diezgan ātri tāpēc, ka bija diezgan interesanti.
Galma intrigas. Tā var divos vārdos aprakstīt pirmo pusi grāmatas. Otra puse jau ir autoram daudz tipiskāka - ilga "bedres rakšana" līdz efektīgam situācijas atrisinājumam - gluži kā "Grāfs Monte Kristo".
Atceros arī, ka bērnībā esmu skatījies filmas, bet neatceros no tām gandrīz neko. Tikai atsevišķas no konteksta izrautas detaļas. Tas padarīja romāna lasīšanu interesantu.
Kā jau tā laika rakstniekiem galveno varoņu rakstura īpāšības ir pārspīlētas, bet šoreiz - saprāta robežās. Pārsteidzoši bija tas, ka puse no musketieriem patiesībā bija alkoholiķi.
Grāmatas epilogs liek domāt, ka turpinājumu nav, bet izrādās, ka ir. Un veseli divi. Tiesa reti sastopami latviešu valodā. Būs grūti nomedīt.
Esmu izlasījis "Grāfu Monte Kristo" un šo. Šobrīd izskatās, ka izlasīšu arī citus autora romānus. Tik ļoti man tomēr patīk tas stils.

Bils Braisons "Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Jāsāk ar to, ka biju gaidījis kaut ko citu no šīs grāmatas, proti, ka saistošā veidā būs izstāstīts kā un kāpēc radās viss, kas atrodams mūsdienu mājā. Tā vietā bija izvērsti visdažādākie notikumu un faktu apraksti, kam nav ne mazākā sakara ar nodaļas nosaukumiem, kas ir, piem. "guļamistaba", "gaitenis", "bēniņi", bet reizēm māju kā tādu. Tā piemēram par žurkām rakstīts nodaļā "kabinets", nevis "pagrabs" vai "bēniņi" tikai tāpēc, ka kabinetā esot bijis žurkas slazds. Savukārt pēdējā nodaļā "bēniņi" par šo mājas daļu nebija rakstīts vispār nekas. "Bez problēmām" atradīsiet kokvilnas rūpniecības vēsturi utt.
Tieši tāpat uzkrītoši bija biežie "to nezin neviens". Saprotams, ka 20 lappušu garais atsauču saraksts ar simtiem atsauču nepārprotami norāda uz pamatīgiem pētījumiem, bet tas, ka autors nav atradis izskaidrojumu kādam faktam tomēr nenozīmē, ka to nav iespējams izdarīt.
Īsts haoss ir hronoloģijā. Vienas nodaļas ietvaros notiek lēkāšana pa vairākiem gadsimtiem. Nākamajā nodaļā atkal tas pats. Labāk būtu bijis grāmatu veidot hronoloģiski nevis sagrupētu pa mājas telpām.
Šī ir jau trešā Braisona grāmata, kuru lasu ar interesi. Un lasīšu arī nākamo, kad tāda būs. Pārējās abas arī varat atrast šajā blogā.
Braisons savās grāmatās saistošā valodā pasniedz milzīgu daudzumu faktu no visdažādākajām sfērām. Diemžēl galvā paliek tikai vispārsteidzošākie. Faktu ir tik ļoti daudz, ka tos nevar visus atcerēties. Tomēr katru lappusi lasīju ar lielu interesi.
Lasījās gan lēni, jo prasa koncentrēšanos, lai izprastu uzrakstīto. Tā kā ikdienā netrūkst spriedzes, tad ne vienmēr spēju pievērsties šai grāmatai. Pa vidam izlasīju kādas 5 citas grāmatas :)

Žils Verns "Begumas pieci simti miljonu"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Grāmatā ir divi romāni. "Meteora medības" biju izlasījis sen un nekādu sajūsmu vai aizrautību tas neizraisīja, tomēr bija interesantāks par otro. Tagad izlasīju otro.
Liels mantojums tiek sadalīts uz pusēm starp ļauno un labo. Labais rada pārtikušu demokrātisku pilsētu, bet ļaunais - gandrīz vai uz verdzību balstītu drūmu pilsētu, kas ražo ieročus lai iznīcinātu "labo"pilsētu. Ļaunais beigās dabū galu, bet labie tiek cauri sveikā. Tik vienkārši.
Žilam Vernam ir divu veidu romāni - ceļojumu un vientiesīgie. Šis noteikti ir vientiesīgais. Vientiesīgs sižets, vientiesīgi pozitīvie varoņi. Lai gan kāds vientiesīgs, naivs, pārpašaizliedzīgs, pārlabestīgs, pārcēls, pārgudrs, pārveiksmīgs utt. varonis ir gandrīz katrā viņa darbā, šajā tas kļuva nedaudz kaitinošs. Citos to "nezāli" lieliski pārmāc notikumi vai vides apraksti.
Tomēr pati lielākā vilšanās ir tā, ka "Begumas pieci simti miljonu"... nemaz nav Žila Verna sarakstīts, bet tikai pārveidots kāda Paskāla Grusē romāns... pag', pag' - varbūt, ka tieši tā ir labā ziņa! :D

Džeimss Rollinss "Melnais ordenis"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Domāju, ka šis būs interesants tehnotrilleris, bet kaut kas tomēr pietrūka, lai atzītu to par lasīšanas vērtu. Protams, protams, ja liekas normāli hiēnu mutanti, kas spēj izvairīties no lodēm, tad gan patiks lasīt :).
Sākumā sižeta attīstība no diviem rakursiem bija tik attālināta, ka likās lasu divas vai pat trīs grāmatas. Tā tas turpinājās "tikai" pusi grāmatas. Vienīgais labums, ka šādas grāmatas lasās ātri.
Visinteresantākis likās pēcvārds, kas pamudināja parakāties internetā. Rezultāti mazliet izbrīnija apstiprinot autora vārdus grāmatas sākumā, ka patiesība var izrādities interesantāka par romānu. Pameklējiet "xerum 525", paskatieties bildītes, palasieties (lidojošie šķīvīši, alternatīvie "Manhetenas projekti", laika mašīnas, sazvērestības teorijas utt.). Dievs vien zina ar ko tik vēl nacisti nav nodarbojušies. Brīžiem liekas, ka viņi patiesi kādreiz ir bijuši par mata tiesu no pārlaicīga lēciena tehnoloģijās.
Kaut kādā brīdī nokaitīnāja nepārtrauktā lēkāšana uz citu sižeta līniju esošo apraujot ar t.s. "cliffhanger" - pašā interesantākajā brīdi. Man tas liekas vienkarši pārspīlēti samāksloti.
Ja tērējat laiku, tad labāk uz "xerum 525" meklēšanas rezultātiem Google, nevis pašu grāmatu.

Herberts Cukurs "Mans lidojums uz Gambiju"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Īsta piedzīvojumu grāmata, jo piedzīvojumi sākās jau ar tās iegādi :D
Grāmata ir atkārtots izdevums, un atradu, ka to var iegādāties biedrībā "Latvietis" uz kuras telpām tad arī devos. Godīgi sakot, tīrās ziņkāres pēc tur pat plānoju nopirkt arī Ādolfa Hitlera "Mana cīņa", kuru tomēr diezin vai kaut kad lasīšu, bet tas cits stāsts.
Biedrībā "uzrāvos" uz, laikam, pašu Leonardu Inkinu, kurš meklējot grāmatas ievelk mani sarunā, kuras laikā pus pa jokam sāk "smadzeņu skalošanu" ultra labējā nacionālistiskā stilā. Kad tā runājoties pagājušas minūtes 20, kuru laikā man visu laiku nāk smaids par to visu, saprotu, ka mans nākamais teikums būs tīrā uguns izsaukšana uz sevi. Tomēr tā kā biju nolēmis iegādāties arī Ādolfa sacerējumu, paziņoju par to savam sarunu biedram :D Dabīgi, ka "spiediens" pastiprinās un saruna ievirzās daudz nekautrīgākā gultnē. Paiet vēl minūtes 20, kuru laikā nu jau turpinot stulbi smaidīt plānoju, kā pieklājīgi tikt vaļā no tā visa, līdz beidzot ierodas kaut kāda biedrības tante, kas būtībā mani "izglābj". Sagaidot pareizo brīdi atvados un laimīgs ar iegūtajām grāmatām ātri dodos prom. Tieši pēc šīs sarunas sapratu kāds spēks mēdz būt propogandai, kur viedoklis tiek sajaukts ar puspatiesibām, izmeklētiem argumentiem, stipri sajaukts un pasniegts pilnīgā pārliecības mērcē :)
Ja esat tikuši līdz šai vietai, tad varat uzelpot - tagad par pašu grāmatu.
Patīkams pārsteigums, ka pirmās simts lappuses patiešām ir ļoti interesantas, kurās aprakstīts turpceļš ar visām avārijām. Tālāk 150 lpp. seko Cukura piedzīvotais un novērotais Gambijā un ap to. Un vēl 150 lpp. ar atpakaļceļa aprakstu.
Valoda ir vienkārša, stils tāds kā tajā laikā runāja - nav izrediģēts. Brīžiem cilšu apraksti paliek garlaicīgi, bet var iztikt. No rakstītā nenoliedzami staro autora patriotisms, bet citādi emociju ir pamaz. Ir daudzas melnbaltas bildes, kurās vairums ir cilvēku portreti... Tikai dažas bildes liekas interesantas un tās nav portreti.
Tas kas mani izbrīnija, bija tas, ka turpceļā Cukurs avarēja apmetot lidmašīnu riteņiem gaisā nesabojājot to, citā epizodē viņam gaisā faktiski salūza motos (saliecot kloķvārpstas utt.). Vairākas reizes motors principā parstāja darboties. Nomainītais motors arī bija defektīvs. Atpakaļceļā viņš bija pastāvīgi te slims ar neizskaidrotu drudzi, malāriju, te vesels, te atkal slims, te vesels. Vairākas piespiedu nolaišanās, negaisi, smilšu vētras, apmaldīšanās tuksnesī, virs purviem, bet degvielas maz utt. Citiem vārdiem sakot ir pilnīgi neticami, ka viņš atgriezās Latvijā ar veselu ādu un savu lidmašīnu C3. Pinīgi neticami...

Aivars Kļavis "Viņpus vārtiem. Adiamindes āksts"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Vēsturiskais romāns par Latviju, šoreiz par 1700tajiem gadiem. Precīzāk - par rajonu, kur patlaban atrodas Dunte, Liepupe, Skultes muiža, Skultes baznīca. Stāsts par muižniecības, tigotāju un vietējo attiecībām. Var redzēt, ka autoram paticis aprakstīt arī visai tuvas attiecības līdz dažādas pakāpes sīkumiem, kas protams, darbu padara dzīvāku. Fona informācija grāmatā ir vēsturiskos romānos neiztrūkstoši ietvertie raduraksti un svarīgāko īsto notikumu atspoguļošana. Centrālā persona ir kāds mežā dzimis bērns, kas visu dzīvi cenšas atriebt slikto izturēšanos pret saviem vecākiem. Tam visam pa vidu darbojas tā laika Rīgas mērs, Minhauzens, Garlībs Merķelis, u.c., maznozīmīgākas personības. Kā beigās izrādījās, tad Aģes upes nosaukums ir izmantots par pamatu lībiešu vietvārdam Adiaminde, kur arī visi notikumi grāmatā risinājās. Šī ir pirmā no cikla "Viņpus vārtiem" grāmatām, un nešaubīgi lasīšu arī pārējās.

Jānis Jaunsudrabiņš "Baltā grāmata"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmata par Jaunsudrabiņa puikas gadiem laukos. Īsi stāstiņi dažu lapu garumā apraksta no puikas skata punkta lauku saimniecībā notiekošo. Biju iebaidīts, ka šāda rakstura darbos ir šausmīgi daudz aprakstošā materiāla, un tāds tiešām te bija, bet par laimi tikai pirmajā nodaļā. Sākumā autors aprakstīja pilnīgi visus sīkumus lauku sētā, kurā viņš kā puika pavadīja bērnību, un man šķiet, ka līdzīgā stilā bija iecerējis arī pārējo grāmatu, taču varbūt ātri saprata, ka tas būtu mokoši gan viņam, gan lasītājam. Laikam jau tādejādi bija domāts iepazīstināt lasītāju pēc iespējas precīzāk ar vidi, kurā risinās notikumi, bet stipri šaubos, ka tas palīdzēja lasīt tālāko tekstu. Katrā gadījumā, ja ir tikts pāri pirmajai nodaļai, tad var arī atviegloti nopūsties, jo tālākais ir diezgan aizraujoši. 
Katrs stāstiņš ir veltīts kādam notikumam, cilvēkam vai darbībai. Piemēram, vairāki stāstiņi bija par čigāniem, kuri kā izrādās dzīvojuši nelegāli lauka malā teltīs, un visiem no tiem bijis bail. Tad, piem., par skroderi, kā tas pie viņiem dzīvojis sezonu, šuvis visiem apģērbu un tad aizgājis tālāk. Par dažādām puiku izklaidēm laukos, vārnu medīšanu un ēšanu. Autors aprakstīja arī dažus procesus, piem., maizes cepšanu, graudu attīrīšanu, dzijas vērpšanu, u.c., taču vai nu man ir slikta uztvere, vai arī viņam īsti neizdodas uzrakstīt šos procesus tik saprotami, lai nezinātājs tos varētu izprast. Man neizdevās, un tāpēc mazliet vīlos. Bet pārsteidza tas, ka nebija sausi un literāri pareizi aprakstiņi, bet visus stāstus caurvija arī ironiskas piezīmes, kas, protams, lasāmvielu manās acīs beidzot padarīja nevis par vienu no obligātajām literatūras grāmatām no skolas laikiem, bet par visnotaļ interesantu lasāmvielu tagad.

Jūnass Jūnasons "Analfabēte, kas prata rēķināt"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Nu tad beidzot gadījās tā, ka nenācās vilties! Apmēram jau bija zināms kādā stilā grāmata būs sarakstīta. Patika tas, ka notikumi bija neprognozējami. Un vispār šī manā skatījumā padevusies labāka kā "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda", jo nebija tik pārspīlēti daudzas sagadīšanās.
Pašam par pārsteigumu nevaru pat atrast kur piekasīties :D. Gribu tikai vēl tikai uzslavēt tulkotāju. Ir tomēr jāmāk iztulkot tā, lai nepazaudētu šāda specifiska stila šarmu.
Autoram kaut kāds klikšķis tomēr ir ar tām atombumbām. Ja "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" tā figurēja epizodiski, tad šeit tā bija pašā centrā visu romānu.
Ļoti jauka, gaumīgi izklaidējoša lasāmviela.

Laiena Moriartija "Mana vīra noslēpums"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Pirmā doma izlasot bija, ka nav vērts lasīt, jo tipisks mājsaimnieču romāns. Brīžiem lasot gribēju pāršķirt lappuses vai nolikt grāmatu malā pavisam. Jutos nedaudz vīlusies, jo vāka noformējums un anotācija radīja pavisam citu iespaidu. Biju gaidījusi kārtējo ātri izlasāmo “sieviešu romānu”, bet ar savu mierīgo valodu un psiholoģiski labi atainotiem cilvēku raksturiem, tas mainīja manas domas.
Lastot varēsiet līdz ar grāmtas varoņiem pārdzīvot nodevību, mīlestību, nāvi un piedošanu.
Sākumā mazliet dīvaina un uzmācīga likās plastmasas trauku “Tupperware” reklamēšana, kuri ļauj sakārtot savu pieliekamo un radīt šķietamu kārtības sajūtu arī dzīvē. Tomēr ne visas problēmas ir atrisināmas ar neavinojamu pieliekamo. Aiz sakārtotās ārienes slēpjas baisi un tumši noslēpumi.
Grāmata vēsta cik tomēr cilvēka dzīvība ir trausla un, ka mums būtu jāsargā tas kas mums katram ir vissvarīgākais.

Daniels Defo "Robinsona Kruzo jaunie piedzīvojumi"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Biju visai izbrīnīts, kad uzzināju, ka "Robinsonam Kruzo" ir šāds turpinājums. Likās daudzsološi, bet beigās - nekā.
Labi, ka nebija daudz ko lasīt. Nedaudz nācās mierināt sevi ar domu, ka jo vairāk izlasu grāmatas, kuras nav tā vērtas, un ielieku savu viedokli blogā, jo vairāk laika es ietaupu citiem.
Pirmā puse grāmatas vispār nebija par Robinsona Kruzo piedīvojumiem, bet gan par to cilvēku piedzīvojumiem, kas palikuši uz salas pēc viņa. Visu laiku prasījās atvērt pirmo grāmatu un apskatīties ar ko tad īsti tā beidzās. Tomēr noslinkoju un nepaskatījos.
Gaidīju, kur tad sāksies īstie piedzīvojumi, bet sagaidīju "tik un tik dienas braucām uz tādu pilsētu, tur palikām tik un tik ilgi, bet pēc tam braucām uz citu pilsētu". Tik ļoti bezkaislīgu un nabadzīgu piedzīvojumu grāmatu man nācās lasīt pirmo reizi.
Domāju, ka pat mērķauditorijai - pusaudžiem vai pat bērniem nevajadzētu to lasīt. Un arī šeit man vairs nav ko teikt.

Lūsinda Railija "Lavandu dārzs"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Tagad pēc pus gada rakstot pat īsti neatceros par ko tur bija, bet atceros, ka lasot nepameta sajūta, ka kaut kas tāds jau iepriekš ir lasīts, tikai manījušies varoņu vārdi un notikumi.
Sižets ir ļoti līdzīgs autores iepriekšējai grāmatai, tomēr šī ir vājāka par "Orhideju namu". Liekas, ka autore darbu sarakstījusi tikai tāpēc, lai izbrauktu uz iepriekšējās grāmatas popularitāti un gūtu peļņu.
Pierūka "odziņas". Beigas gan bija nedaudz paredzamas un bēdīgas. Tomēr pēdējās rindkopas pragmatiski pasaka, ka laiks dziedē visas brūces un katrs saņem pēc nopelniem. Kopumā viegls, romantisks sieviešu romāns.

Diāna Gabaldone "Svešzemniece"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Līdz šim šāda veida grāmatu vēl nebiju lasījusi. Pēc anotācijas arī īsti nevarēja saprast kāda tad tā būs.
Grāmata pamazām ievilka sevī un ātrāk gribējās izlasīt līdz galam. Neskatoties uz to, ka tā ir ap 800 lpp. bieza, lasījās ļoti ātri.
Šeit gan neizpalika viduslaiku nežēlība, aprakstīta visos sīkumos, sākot ar sišanu pie staba un beidzot ar salauztiem visiem pirkstu kauliem un citām nežēlīgām sodīšanas metodēm. Tam visam pa vidu, protams, ir arī mīlestība divu galveno varoņu vidū un citas sadzīviskas ainas. Kopumā bija ļoti interesanti uzzināt kā dzīvojuši un par ko cīnijušies cilvēki vidusslaiku Skotijā.
Grāmatas beigās tomēr paliek neatbildēts viens jautājums, bet pameklējot Internetā sapratu, ka šī ir tikai pirmā daļa grāmatu sērijai. Tā kā nav zināms vai tiks izdots turpinājums latviski, kā tas ir jau bijis ar vairākām Zvaigznes grāmatām, tad iesaku labi apsvērt domu, vai ir vērts lasīt, vai pagaidīt kad iznāks filma par šo grāmatu, kura jau tiek filmēta.

Lūsinda Railija "Meitene uz kraujas"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Emocionāla un interesanta grāmata, kura noteikti patiks sievietēm, kuras tic liktenim un nemirstīgai mīlestībai. Tāpat kā iepriekšējās autores grāmtas - "Orhideju nams" un "Lavandu dārzs" arī “Meitene uz kraujas” ir rakstīta pēc tās pašas klišejas - par to kā pagātnes notikumi ir ietekmējuši dzimtu likteņus no vecvecmāmiņu laikiem līdz mūsdienām.
Stāsts ir kā pasaka ar “labajām pelnrušķītēm”, “skaistajiem un drosmīgajiem prinčiem” un “nabaga sērdienītēm”. Brīžiem no aizkustinājuma nākas nobirdināt pa asarai. Īpaši pārsteidza pavisam negidītās laimīgās un reizē arī skumjās beigas, kuras mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.
Grāmatu izlasīju pāris vakaros, lielisks romāns, lai atsēgtos no ikdienas rūpēm un izdzīvotu šo stāstu reizē ar tās varoņiem. Stāsts par kuru vēl ilgi jādomā pēc tā izlasīšanas. Ceru ka viņi dzīvoja vēl ilgi un laimīgi... :)

Lato Lapsa "Deviņas Āfrikas"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Dokumentāls stāstījums par ceļojumu Āfrikas vidienē. Grāmata sadalīta nodaļās, katrā raugoties no cita skata punkta - sadzīves, vēstures, tūrisma, u.c. Nemainīgi raksturīgs stāstījuma veids, kāds sastopams iepriekš izlasītajos auotra darbos par Krieviju, Indiju un Z-Koreju - detalizēts, sarkastisks, noniecinošs, urķējošs. 
Daudz citāti no vietējiem laikrakstiem, nejauši sastaptu vietējo atstāstījumi par sadzīvi, vēsturi. Dažās nodaļās šie stāsti ir diezgan baisi - par genocīdu, slepkavībām, izvarošanām, cilvēka bezvērtību. Vietējo stāsti uzklausīti jau iepriekš noskaņojoties, ka tie ne vienmēr būs patiesi, taču dažbrīd tādi tomēr atrodas.
Priešstats pēc grāmatas izlasīšanas paplašinājies, taču bez pārsteigumiem. Joprojām autora aprakstītajās teritorijās ir mazliet nedroši, par visu (arī visiem stāstiem) ir jāmaksā, tūrisms Āfrikā ir normāls, ja nemēģina doties paša izplānotos maršrutos. Nekur nav pazudusi diedelēšana, smirdīgas viesnīcas, tādi paši transporti, piemēslotas ielas. Dabasskati neapšaubāmi skaisti, taču vienmēr atrasties savvaļā bez vietējo pavadoņiem bīstami.
Lai arī stāsts ir absolūti dokumentāls, kādi man patīk, diemžēl pārlieku daudz dažādi stāstiņi no vietējiem un laikrakstiem, kas bieži ir līdzīgi un šķiet, ka nebeidzami nodaļas ietvatros iet uz rinķi. Daudz arī stāstīts par vēsturi, kas bija vienīgā pievienotā vērtība man, izlasot šo darbu, jo nezināju, ka Āfrikā arī notikusi masveida cilvēku iznīcināšana pavisam nesenā pagātnē.
Ir jau savā ziņā interesanta, taču nav tā, ka ieteiktu šo grāmatu lasīt.

Artūrs Skroderis "Iespaidu kolekcionārs"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmatu iegūt īpašumā galīgi nenācās viegli. Deficīts. Citur atrodamās atsauksmes tikai uzkurināja vēlmi to izlasīt, jo tā tika celta teju debesīs un pat pielīdzināta "Kapteiņa Granta bērniem" :). Tas ir stipri pārspīlēts. Grāmata lasījās viegli un stāstījums bija cilvēcīgi vienkāršs, bet saturs izteikti izklaidējošs tomēr minimāli informatīvs.
Liekas, ka grāmata varētu būt pirmā autora sarakstītā, tāpēc bija pamanāmas nelielas stila atšķirības sākumā un beigās (stāstījumam kļūstot baudāmākam).
Kaitinošākais likās tas, ka nodaļas nosauktas par "epizodēm", lai attaisnotu visas grāmatas garumā izteikti nevienmērīgo laika plūdumu, kas robežojās ar nelielu haotismu. Otrs kaitinošākais bija "nepabeigtās nodaļas". Daudzu nodaļu garumam pārsniedzot dažu lappušu skaitu sāka likties, ka Artūrs kaut kur steidzas un pašas beigas ir totāli sagrūstas un aprautas. Piedzīvojuma apraksts faktiski palika nepabeigts.
Nodaļu sākumā bija e-pasts draugiem, kur dažās rindkopās intriģējošā formā minēti spilgtākie iespaidi liekot cerēt, ka detaļas sekos. Diemžēl iztirzājumā liela daļa no tiem vispār netika pat pieminēti.
Ņemot vērā, ka Artūrs apbraucis apkārt Pasaulei iespējams, ka grāmatai vajadzēja būt 1000 lpp. nevis 280 lpp. biezai, lai novērstu nepabeigto nodaļu trūkumu.
Beigās mans sakolekcionētais iespaids par šo grāmatu palika tāds, ka tā ir sasteigta. Gribējās pilnīgākus un detalizētākus aprakstus.

Bils Braisons "Īsi stāsti par gandrīz visu"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Grāmatu lasīju, jo gribēju īsi uzzināt par gandrīz visu. Nebiju pārliecināts, vai tas izdosies, jo šaubījos par to, cik kvalitatīvi vienā grāmatā iespējams aptvert visu. Intrigas vadīts, sāku pa nodaļai šo grāmatu lasīt, jo ilgai un nepārtrauktai lasīšanai, manuprāt, šī nav īstā grāmata. Ik vakaru izlasot pa nodaļai, vienmēr palika sajūta, ka katru dienu esmu uzzinājis par kādas zinātnes nozares vēsturi pietiekami daudz.
Katra nodaļa veltīta dabas zinātnes nozarei, precīzāk atklājumu vēsturei un zināšanu stāvoklim šajā nozarē mūsdienās. Piemēram, astronomija - katra šai nozarei veltītā nodaļa secīgi, un ne pārāk "dziļi", izklāsta tās attīstības vēsturi, vienlaikus izskaidrojot priekšstatus par nozares pētījumu objektiem attiecīgā vēstures periodā. 
Lielos vilcienos, izlaižot nianses, izskaidrotas dabas parādības no visuma līdz atoma daļiņām. Dažbrīd gaidīju iedziļināšanos, taču skaidrs, ka grāmatas formāts tam nav domāts, citādi par visu pārējo nemaz nevarētu izstāsīt. Tik tiešām par visu pārējo - ģeoloģiju, meteoroloģiju, ķīmiju, cilvēka izcelsmi, sugu klasifikāciju, gēnu inženieriju, u.c., - izstāsīts pietiekami lakoniski. 
Bagātīgi pieminētas nozaru personības, viņu savstarpējās attiecības, raksturi un dzīves gājumi. Palika iespaids, ka zinātnieki allaž centušies uzmanīties no tā, lai viņu atklājumu kāds nenosper, vai arī paši tos spēruši un sludinājuši par saviem. Dažbrīd liekas, ka dižus atklājumus spējuši veikt amatieri laukos, kam attiecīgā joma ir vien aizraušanās. Vienīgi par viņu atklājumiem uzzina retāk un vēlāk. Pie tam vieni un tie paši atklājumi bieži notikuši paralēli dažādās pasaules malās, par ko vēlāk izcēlušies strīdi, kurš nu bijis pirmais.
Visbeidzot jāpiezīmē, ka radās iespaids, ka lietas visumā ir pārāk lielas, lai to apmēru būtu vērts aptvert, elementārdaļiņas tajā pašā laikā ir pārāk mazas, lai prāts tās varētu apjēgt. Bieži figurēja skaitliski salīdzinājumi, ar kuriem mēģināja radīt priekšstatu par laika vai lietu apmēru, taču vienlaicīgi deva mājienu, ka nav nemaz vērts to aptvert. Un galu galā raksturīgā piezīme, ka arī šodien mēs nemaz līdz galam daudz ko nezinam un nesaprotam. Piemēram, interesanti, ka cilvēka izcelsmes pētījumi patiesībā balstās uz tikai dažiem atrastiem skeletiem vai tikai to daļām, kā arī cenšanās datēt šo skeletu īpašnieku dzīvošanas periodu svārstās n-tajos desmitos tūkstošos gadu un vairāk, un rezultātā, patiesībā, neviens nevar pierādīt savu taisnību. 
Rūgtākā atziņa no grāmatas, ka mūsu eksistence ir šausmīgi precīza apstākļu sagadīšanās, kas dzīvās radības eksistencei radījusi dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, kas, protams, arī pats par sevi ir domu rosinošs apstāklis.

Artūrs Konans Doils "Marakota bezdibenis"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Turpinu apgūt jaunībā neizlasītās piedzīvojumu grāmatas...
Šajā grāmatā ir trīs stāsti - "Zudusī pasaule", "Indīgā josla" un "Marakota bezdibenis". Pirmajos divos stāstos darbojas vieni un tie paši galvenie varoņi.
Es kaut kā biju domājis, ka tieši Doila "Zudusī pasaule" ir Spīlberga ekranizējums. Tomēr Ekranizācija ir Maikla Kraitona romāns ar to pašu nosaukumu. Ir arī kaut kas kopīgs Doila un Kraitona romāniem - dinozauri. Izskatās, ka Kraitons būs šo to aizņēmies no Doila koncepcijas :)
"Zudusī pasaule" bija lasāma. Priekš piedzīvojumu stāsta gana oriģināli un interesanti. Patika.
"Indīgā josla" likās, mazākais, dīvaina. Sižets - Zeme iekļūst "indīgā kosmosa joslā" un tāpēc mirst visi cilvēki, izņemot galvenos varoņus, kas līdz pēdējam ākstās ar kaut kādiem skābekļa baloniem. Bet beigās tik un tā visi atdzīvojas :D Pie kam ēteram ar kuru izplatās inde tiek piedēvētas gaisa īpašības, lai gan, ja nemaldos, tad tajā laikā, kad tapa romāns tika uzskatīts, ka ēters aizpilda tukšu telpu un ar tā palīdzību izplatās elektromagnētiskie viļņi un gravitācija.
"Marakota bezdibenis" - bija puslīdz saistoši, kamēr dziļākajā okeāna vietā galvenie varoņi neuzgāja Atlantīdu. No tā brīža viss stāsts sāka asociēties ar Zvaigžņu karu sēriju, kurā arī bija zemūdens pilsēta un visādas neparastas tehnoloģijas. Tālāk lasīt atkal bija tik pat dīvaini (murgaini), cik lasot "Indīgo joslu".
Laikam tāpēc arī pirmais stāsts ir "visklasiskākais", bet pārējie ir mazāk zināmi. Tāpēc labā ziņa ir tā, ka "Zudusī pasaule" aizņem vairāk par pusi no grāmatas.

Lūsinda Railija "Orhideju nams"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Emociju bagāta grāmata. Autore ļoti prasmīgi savijusi tagadnes un pagātnes notikumus. Lasot var redzēt, ka pie grāmatas rakstīšanas ir piestrādāts gan no vēsturiskās gan emcionālās puses. Lieliski aprakstīti varoņi, viņu jūtas un attieksme pret sevi un citiem. “Orhideju nams” ir vienkārši burvīga grāmata. Noteikti iesaku izlasīt visiem kuriem patīk vēsturiski romatikas grāmtas. Lieku otrajā vietā aiz Marijas Duenjasas "Sapņu atbalss".