Kormaks Makārtijs "Ceļš"

Vai ir vērts lasīt: NĒ!

Darbs, kuram piešķirta Pulicera prēmija. Tam vajadzētu kaut ko nozīmet, vai ne? Es arī tā domāju, pirms izlasīju grāmatu. Domājot, ka kaut ko neuztvēru, meklēju Wikipēdijā, ko esmu palaidis garām. Tur pie "literārā nozīmīguma" ir rakstīts, ka tā ir "sirdi plosoša" un "emocionāli satricinoša". Dažiem latviešu autoriem ir spēcīgāki darbi, bet Pulicera prēmiju neviens tiem nav devis.
Es teiktu, ka tā ir spēcīga, bet nekādas patīkamas emocijas gan nerada. Kā vecs reklāmas triks visu laiku tiek atkārtots "auksts", "tumsa", "pelēks" utt. simtiem reižu, lai lasītājs notic. Pēc izlasīšanas atstāto iespaidu gribas pēc iespējas ātrāk "noskalot" ar kādu ne tik drūmu grāmatu.
Vēl par vienu no grāmatas vērtībām tiek uzskatītas attiecības starp tēvu un dēlu, kuri abi ceļo cauri izdegušajai Amerikai. Interesanti, bet dialogi starp viņiem abiem parasti ir 1 lpp. garumā un katrs pasaka ne vairāk par 1-3 vārdiem teikumā. Dialogu nav daudz. Es, protams, kopējo atmosfēru uztvēru, bet kaut ko TĀDU, TĀDU, TĀDU gan neatradu.
Tiem, kas iecienījuši postapokalipses tēmu varūt arī patiktu. Varbūt. Man bija par drūmu.
Vēl es nesapratu, kāpēc dialogi bija tik idiotiski iespiesti, ka faktiski saplūst ar pārējo tekstu. Piemēram:
nevis:
- Tev ir auksti?
- Jā.

bet:
Tev ir auksti? Jā.

Tas taču apgrūtina lasīšanu.