Esmu lasījis autora otru grāmatu - "Īsi stāsti par gandrīz visu" un tieši šī iemesla dēļ zināju, ka mani sagaida kvalitatīva izklaide :) Grāmata ir par to kā tās autors mēģina pievarēt Pasaulē garāko pārgājienu taku - "Apalaču taku". Neskatoties uz to, ka finālā tika noieti apmēram 40% no visa garuma, piedzīvojumu netrūka. Grāmata sarakstīta lieliskā, humora pilnā valodā un saistošā formā. Garlaicīgi nebija nevienu brīdi. Beigās pat nebija sliktāk par spriedzes romānu, kur autors pazaudēja savu ceļabiedru. Iesmējos vairāk reižu nekā lasot "Šveiku" un "Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda" kopā :) Praktiski pusi no grāmatas sastāda izsmeļoši apraksti par Apalaču takai tuvumā esošajām pilsētām un ar pašu taku saistīto iekārtojumu, ģeogrāfiju, floru, faunu un vēsturi. Taču tie ir patiesi interesanti. Kaut vai - pameklējiet informāciju par antracītu un tā saistību ar Centrālijas pilsēteli Pensilvānijas štatā, ASV. Varu derēt, ka daļa no jums būs pārsteigti, ka kaut kas tāds vispār ir varējis notikt. Vietām autors ir tendenciozs atspoguļojot cilvēku muļķību attieksmē pret dabas dažādajām bagātībām, taču es atļaušos viņam piekrist. Pagājušā gadsimta cilvēkiem bija nospļauties pār dabu un tās vērtību. Viena lieta gan likās nedaudz dīvaina - apraksti ir neproporcionāli veiktās takas garumiem. Piemēram, pirmās dienas un pieveiktās jūdzes aprakstītas ļoti detalizēti, bet vietām gandrīz 10 kalnu virsotņu apmeklēšana pieminēta tikai uzskaitot to nosaukumus. Bet tas netraucēja lasīšanu, vienīgi gala iespaids par grāmatu dēļ šī iemesla palicis tāds nedaudz "saraustīts".
Sen jau gribējās izlasīt šo grāmatu. Pamatā tāpēc, ka pēc šīs grāmatas uzņemtā filma 1972. gadā ir viena no jebkad visaugstāk novērtētajām IMDB lapā. Sākšu ar iespaidu par grāmatu aizverot aizmugurējo vāciņu - ļoti patika. Neesmu sajūsmā, bet ļoti patika. Interesanti, ka aprakstītie notikumi notiek ~10 gadu laikā, taču lasot nav ne mazākās nojausmas cik ilgs laiks pagājis starp lielāko daļu notikumu. No sākuma ne pārāk patika stils, ka daudzus desmitus lappušu autors stiepj, stiepj un tad vienā lapas puses pusē apraksta kādu būtisku notikumu. Pēc tam atkal stiepj un stiepj... Tas laikam darīts, lai pēc iespējas labāk liktu sajust sicīliešu tempermentu. Beigās jau biju pieradis pie tāda stila. Neizpalika arī komiskas epizodes: viens no grāmatas varoņiem ierauga ļoti skaistu meiteni un pēc divām (!) nedēļām aplidošans (visu laiku vecāku pavadībā) to apprec. Tad pāris mēnešus pēc kāzām autors šai sievietei, kura jau ir gaidībās liek uzsprāgt automašīnā sava jaunā vīra acu priekšā :D Piedodiet tie, kam sabojāju lasīšanu, taču notikums ir visai nebūtisks. Katrā gadījumā interesantais šajā visā, protams, uzburtā romantizētā gangsteru pasaule un tās iekšējā virtuve. Diez' vai līdzīgi patiešām varētu būt bijis tajos gados?
Smukais vāks patiesībā pastāsta gandrīz visu par grāmatas saturu. Lielākā daļa teksta ir par to, kā ekspedīcijas dalībnieki brauc pa ļoti sliktiem ceļiem, maksā kukuļus muitniekiem un atkal labo saplīsusušo auto. Grāmatu uztvēru kā uzziņas avotu par to, kurai Āfrikas valstij vieglāk izbraukt cauri un kurai braukt apkārt. Interesanti bija uzzināt vietējo attieksmi pret kukuļu prasīšanu un legāli iekasētās naudas piesavināšanos. Tas esot pilnīgi normāli, tas nav nekas slikts un sodāms, jo tā savā veidā ir naudas pelnīšana. Braucot cauri Āfrikai jāņem līdzi ļoti daudz naudas.
Ja esi antisemīts, grāmata iepatiksies jau no pirmajām lapām. Šaubos par to, vai Izraēlā šis izdevums ir nopērkams, jo Umberto nevienā brīdī nelaiž garām iespēju pastāstīt vissliktāko, ko vien var iedomāties par ebreju tautas īpatnībām. Nesapratu, kā var izdomāt tik izsmeļošus cilvēka vissliktāko īpašību aprakstus. Aprakstīti arī bezjēgā daudz vēsturiskie notikumi, pa kuriem Eko lēkā pilnīgi bez pamatojuma, ja nu vienīgi tādēļ, ka galvenais varonis ir mūks - šizoīds, slepkava, spiegs un dokumentu viltotājs. Vienīgais, kas bija saistoši - sazvērestību ķēdes veidošans process vairāku gadu garumā. It kā aprakstītais ir noticis patiesībā. Gan jau, bet to visu varētu uzrakstīt ne tik sarežģīti. Līdz galam tikt man bija grūti.
Jau no sākuma centos cītīgi izsekot visām detaļām, zinot viltīgos Agatas Kristi darbus. No bērnības atcerējos viņas detektīvu ekranizācijas, kur beigās rādot kā tika pastrādāti noziegumi kļuva (šķietami ?) skaidrs, ka skatoties filmu pats varēja izsecināt, kurš ir vainīgais. Tagad gribēju to izdarīt lasot grāmatu. Desmit personāži. Vairākas reizes šķīru grāmatu atpakaļ, lai saprastu kurš ir kurš. Pa vidu sabojāju lasīšanu, burtiski nejauši uzšķirot beigas un izlasot pēdējo vārdu šajā detektīvā, no kura kļuva skaidrs, kurš ir vainīgais. Taču, kad nogalināja šo vainīgo, atkal palika interesnati. Kā bija beigās, neteikšu :) Izlasiet paši! :D Vienubrīd likās, ka tomēr ir pretrunas attiecībā uz īsto vainīgo, taču pārlapojot vēlreiz "aizdomīgās" vietas, es savas aizdomas veiksmīgi kliedēju. Detektīvs nav garš, bet noteikti izlasīšanas vērts.
Ar interesi izlasīju šo grāmatu. Uzzināju jaunas lietas par mūsu radniecīgākajiem primātiem. Apmēram puse grāmatas bija par galveno varoņu piedzīvojumiem džungļos. Īsi sakot - viegla un patīkama lasāmviela tiem, kam patīk piedzīvojumu grāmatas. Protams, ka autors kā tehnotrilleru rakstītājs atkal ir iepiņķerējis visādas tehnoloģiskas pārgudrības, bet to var pieciest. Viena no smieklīgākajām lietām bija "autentiskie" ziņojumi, kas ceļoja caur satelītu starp ekspedīciju un tās vadību. No ziņojumiem, kas bija vien dažus desmitus vārdu gari bija izmesti visi patskaņi, lai "taupītu dārgo satelīta laiku", tajā pat laikā caur to pašu satelītu tika stumdītas ar video nofilmētas bildes un skaņu ieraksti :) Bet visvairāk man patika, ka vairākkārt tika minēts ekspedīcijas galvenās dalībnieces datora atmiņas apjoms - 256K (256 kilo baiti) :D Tiem, kas redzējuši filmu - kopīgais ar grāmatu ir sekojošais - galveno varoņu vārdi, tas, ka ekspedīcija devās uz Kongo meklēt dimantus un tas, ka prom no turienes tika tāpat kā grāmatā. Viss. Gan dalībnieku skaits, gan tas kā tie savācās vienā ekspedīcijā gan noslēguma detaļas - viss atšķīrās. Grāmata, protams, interesantāka.
Sieva man ilgi uzmācās ar šo grāmatu, bet es spītējos, jo domāju, ka tā ir līdzīga apnicīgajām vampīru grāmatām, kuras, lai cik aizraujošas būtu nu jau ir stipri par daudz. Beigās padevos un sāku lasīt. Sākumā tiešām likās neinteresants un paredzams sižets līdz brīdim, kad Katnisa (galvenā varone) tika parauta uz bada spēlēm. Es tiešām nezinu, ko Sūzena lietoja, kad viņai ienāca galvā grāmatas koncepcija, taču man patika viņas domas lidojums. Būtu bijis labāk, ja nebūtu tik daudz apmuļļāta galvenās varones jūtu neizlēmība, taču tas daudz netraucēja. Katrā gadījumā šo grāmatu noteikti ir vērts izlasīt garajos ziemas vakaros kaut vai tāpēc, ka man ir cerība, ka kāds cits sapratīs, ko lietoja autore rakstot grāmatu un padalīsies par to šeit komentāros. Tīrā ziņkārība.
Teiksiet - dīvaina izvēle? Varbūt. Autora darbi ir vieni no pārdotākajiem Pasaulē. Tad nu metos meklēt viņa grāmatas, kas izdotas latviešu valodā. Bez šīs ir vēl pāris. 1973. gadā izdots "hi-tech" tehnotrilleris :D Bija jautri lasīt kā autors aprakstījis tā laika skaitļošanas mašīnas (nevis datora) "iespaidīgās" iespējas - "pašattīstošās fotoplates", "...uz ekrāna zaļš cilvēka siluets uz sarkana fona..." utt. Pa vidum pat bija skaitļojamās mašīnas pseido-grafiskās izdrukas, nu tādas, kurās ar burtiem un vienkāršām taisnēm mēģināts attēlot kaut ko grafisku! :D. Daudz laika šī grāmatiņa nepaņēma. Tiesa autors ir pācenties spīdot ar savām zināšanām bioķīmijas un medicīnas zinātniskajos terminos, kas man nebija saprotami, kaut arī pats esmu ar zinātni uz tu. Cik palasījos Internetā, acīm redzot pats autors tajos tomēr orientējas. Atmetot super novecojušos "augsto tehnoloģiju" aprakstus pats sižets sākimā šķiet gana saistošs. Spriedze tiek kāpināta, bet beigās - čiks. Pārāk vienkārši viss beidzās un, turklāt bez sekām. Palika iespaids, ka autoram apnicis rakstīt un viņš ātri nolēmis pabeigt stāstiņu.
Ja nav nekā labāka, tad var palasīt. Pēc izlasīšanas gan ir skaidrs, ka nekas "tāds" ārkārtējs tomēr tur nav. Galvenā varone ir tik pat savdabīga kā viņas uzvedība, tomēr ir lasītas arī interesantākas grāmatas ar kolorītākiem personāžiem. Ļoti izstiepta grāmata. Mēreni interesanti sāka palikt tikai pēc 200-ās lapaspuses. Kaut kāda intriga jau tur bija, protams. Tomēr tā, ka varētu lasīt neatraujoties - tāda atkarība gan man neiestājās. Drīzāk otrādi - ātrāk gribējās pabeigt grāmatas lasīšanu, lai varētu pievērsties kaut kam interesantākam :D Grāmatas nobeigums gan bija mazliet negaidīts, bet zemapziņā nojaušams. Internetā var lasīt atsauksmes, ka nākamās daļas ir labākas. Būs jāpārbauda. Lai gan nedaudz piesardzīgu dara fakts, ka katra nākamā daļa ir biezāka par iepriekšējo. Vai atkal nebūs garlaicīgi? Filmu gan neesmu skatījies, bet esot brutāla un ar nepatīkamām epizodēm. Kāpēc man kas tāds būtu jāskatās?
Mēsls. Nu tiešām! Smuks vāciņš, bet tas arī viss. Kārtējā grāmata, kas "uzcepta" pēc sekojošas receptes: vīrietis un sieviete, no kuriem viens ir bijušais vai aktīvais slepenais aģents aptrakuši skrien apkārt pa Pasauli vai nu bēgot no kustīga mērķa vai ķerot to :D Sāk jau apnikt šāda tipa kriminālromāni. Bet tādu ir nomācošs daudzums veikalu plauktos. Pie tam grāmata ir paredzama un beidzas ne ar ko. Pašu Zelta bibliotēku atrod, bet pēc tam uzreiz pazaudē. Galvenie ļaunie izkļūst sveikā, pāris, kas skrēja pa visu pasauli nesaplūst mīlas kaislē. Nobeigums stāstam nav. Mana literatūras skolotāja par tādu kļūdu man būtu samazinājusi atzīmi līdz viduvējai. Vienīgais vērtīgais bija epilogs, kur mazliet aprakstīts par to, kas realitātē ir atrodams dokumentos par savulaik Ivana Bargā īpašumā bijušo seno manuskriptu krājumu. Ak jā - pat "Zelta bibliotēka" ir autores izdomātais nosaukums šim it kā eksistējušajam manuskriptu krājumam. Tā kā esmu lasījis arī citu šīs autores darbu ("Spiegu lielmeistars"), kas bija vēl vairāk apšaubāms, tad vairāk laikam nelasīšu viņas bezvērtīgos darbus. Kur atrast interesantus kriminālromānus un spiegu romānus, kas nebūtu sarakstīti pēc tās augstāk minētās nožēlojamās formulas?
Anotācijas ir pilns Internets. Grāmatā viena nodaļa ir par večuka pagātni, viena par tagadni un tā gandrīz visu grāmatu. Večuka pagātne, protams, ir daudz interesantāka par "šodienu". Vai es pārsmējos lasot grāmatu? Nē. Vai es ķiķināju lasot? Arī nē! Tiesa, kādās 3-4 vietās tiešām bija jautri (pirmo reizi 137. lpp). Šī vārda vistiešākajā un plašākajā nozīmē - viegla lasāmviela. Taču es biju gaidījis kaut ko ievērojami jautrāku. Dīvaini grūti bija atbildēt uz galveno jautājumu - lasīt vai nē? Tas noteikti kaut ko liecina par grāmatu. Tomēr arī atbilde kaut ko izsaka :) Nu ... lai vai kā, bet man šī grāmata tomēr deva vienu vērtīgu atziņu - tāpēc lasīšanai patērētais laiks gluži zemē nomests nebija.
Vispār es šo grāmatu nopirku tikai dēļ stāsta par dejojošajiem cilvēciņiem. Tomēr aiz ziņkārības nolēmu izlasīt arī visus pārējos 9 stāstus, jo tas taču ir slavenais Šerloks Holms! Jāsaka godīgi, ka stāsti ir ļoti naivi. Nemaz nav dinamiski, ja nu vienīgi priekš 100 gadus veciem cilvēkiem :D. Nevar pat salīdzināt ar mūsdienu kriminālromāniem. Toties uzzināju kāpēc radušās anekdotes par Šerloku Holmsu. Faktiski pat katra stāsta iesākums ir gandrīz vai anekdote. Pārsteigums bija, ka no 10 stāstiem tikai 6 bija par Šerloku Holmsu. Visi stāsti ir pirmajā personā rakstīti. Šerloka Holmsa piedzīvojumus pirmajā personā stāsta dr. Vatsons.
Kurš nezin, kas ir Einšteins? Tas, kurš nezin, nav gājis skolā. Visas biezās grāmatas garumā ar īstu interesi sekoju līdzi Einšteina dzīves līkločiem. Lielāko satura daļu veido Einšteina privātās dzīves un ambiciozās personības detaļas. Tik pat daudz uzmanības veltīts viņa motivācijas cilvēcīgajai pusei, kas izskaidro viņa zinātnes un publiskās dzīves sasniegumus un strupceļus. Protams, ka arī nozīmīgie Einšteina zinātniskie atklājumi ir smalki aprakstīti. Formulu gan tik pat kā nav :)
