Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Sen tik labi sarakstītu krimiķi nebiju lasījis. Labs gan no tulkojuma gan sižeta puses. Man pat ne brīdi nepalika garlaicīgi. Izlasīju ļoti ātri, kas ir īpaši patīkami, kamēr paralēli mocos ar kārtējo Jana Banksa sacerējumu.
Neko pielikt, neko atņemt. Filma arī ir uzņemta. Būs jānoskatās.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pēc nedaudz vienmuļās "Centrālamerikas pāris mēnešos" Žigis ir atriezies pie saviem jociņiem. Bija atsevišķas vietas, kur bija tā sarakstīts, ka bija ne tikai interesanti, bet arī jautri lasīt. Šī noteikti ir labāka par iepriekšējo, tā, ka cerības ir attaisnotas.
Ir gan viena lieta, kas paliek uzkrītoša. Tādu īstu piedzīvojumu ir ļoti maz. No pieredzes zinu, ka ceļojums vai nu viss izvēršas par lielu piedzīvojumu, vai ir tikai atsevišķas epizodes, ko vērts atcerēties un pat pierakstīt, bet lielāko ties' viss ir normas robežās. Un Žigim ir tāpat. Lūk, tās "viss ir normas robežās" epizodes ir garlaicīgas.
Vispār mani vēsture neinteresē, bet Žiga aranžējumā tos fragmentus ir interesanti lasīt. Nebūtu slikti, ja vēstures apraksti būtu garāki, bet vienmuļās ceļošanas epizodes īsākas, savukārt tie "labie gabali" detalizētāki.
Kādreiz lasīju kādu, liekas, Reinholda Mesnera grāmatu vai arī kāda cita autora, kur tika atstāstīta saruna ar pašu Reinholdu... es neatceros. Reinholds ir pieredzējis rakstnieks un tajā grāmatā bija tāds dialogs, kur viņš citam kalnos kāpējam prasa, vai viņš veic piezīmes, uz ko uzrunātais viņam atbildēja, ka neredzot tam jēgu, jo pēc tam uzrakstīs kā gāja. Reinholds to komentēja tā, ka tad būtiskās detaļas būs zudušas. Un to nu esmu pārbaudījis pats pierakstot dažus savus ceļojumus jau ceļojuma laikā vai cenšoties atcerēties detaļas pēc tam. Ļoti daudz "odziņu" vienkārši aizmirstas.
Lai arī cik laba atmiņa ir autoram, es domāju, ka, ja nu viņš tomēr neveic nekādas piezīmes garajos pārbraucienos, tās tomēr būtu ļoti noderīgas. Bet to es sapratīšu nākamajās grāmatās. Līdz šim, liekas, ir aprakstīti "vecie" piedzīvojumi - pirms Žiga grāmatu izdošanas ēras.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Izlasīt jau nu noteikti ir vērts. Un tomēr... atkal un atkal parādījās tas bubulis, kas "Homo Deus" - "biotehnoloģijas un mākslīgais intelekts" un vēl vairāk filozofijas. Kaut kas pārklājās ar "Homo Deus". Ilgi lasījās un sajūsmas nebija nekādas. Filozofijas tipa grāmatas priekš manis ir par garlaicīgu un nogurdinošu.
Šādas - tādas interesantas atklāsmes gan arī gadījās, tomēr neatceros kādas konkrēti, bet gan jau kaut kur tās ir aizķērušās. Ā, bija gan viena: "Romantiskās komēdijas mīlestībai ir tas pats, kas pornogrāfiskās filmas - seksam un "Rembo"- karam."
Citiem: silti iesaku (izlasīt grāmatu, nevis skatīties filmas). :)
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Teikšu tā - izmocīju līdz galam šo 4. grāmatiņu no "Kultūras" sērijas.
Caurmērā man nepatika tie stāstiņi, pat tas, kura nosaukums lasāms uz grāmatas vāka un kurš aizņem apmēram pusi grāmatas.
"A Gift from the Culture", varbūt, bija viens no tādiem, ko varēja palasīties.
"Descendant" mierīgi varētu būt bijis par iedvesmu Endija Vīra grāmatai "Marsietis".
Taču pats pēdējais stāstiņš "Scratch" grāmatā bija vienkārši klajš murgs (sk. šeit). Pilnīgi nesakarīgs teksts vairāku lappušu garumā. Ar visu to, ka papīra grāmatā teksts ir izmētāts pa lappusi un nav vienā gabalā, kā norādītajā linkā.
Manā skatījumā tie autori, kas nonāk līdz šim, teiksim, līmenim uzskatāmi par tādiem, kas "sapinušies savā meistarībā". Šī grāmata ir vēl zemāks punkts nekā "Use of Weapons", neskatoties uz to, ka virsraksta stāsts bija sakarīgs (tas nenozīmē, ka man viņš patika). Mēģināšu lasīt arī nākamo grāmatu. Cerēšu, ka autors ticis ārā no šī pārgudrā, samudžinātā stila.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Tāda maziņa grāmatiņa, bet tik ilgi lasījās.
Man ļoti patika, ka nodaļas savā starpā praktiski nav saistītas un nav arī ļoti garas, kas ļāva laiku pa laikam paņemt rokās grāmatiņu un palasīt neuztraucoties, ka kaut kas būs aizmirsies no iepriekš lasītā.
Tiem, kas tiešā veidā ir saistīti ar muzikas pasauli grāmata noteikti liksies interesantāka. Man kā cilvēkam no malas arī nebija garlaicīgi. Katrā ziņā ļoti zinošs autors, kas pietiekami jautri ir pratis pasniegt tieši to, kas minēts grāmatas nosaukumā.
Noteikti liels nopelns ir Gundaram Āboliņam, kurš tulkojis visu to lērumu teksta un, liekas, nav pazaudējis oriģinālo šarmu, kas bieži mēdz notikt tulkojot. Es pat teiktu vēl vairāk - lai kā censtos tulkotājs, tieši no krievu valodas tulkotās grāmatas kaut kā vienmēr "sit cauri" viņu mentalitāti teikumu konstrukcijās un vārdu izvēlēs, kas mani mazliet atstumj (piem., "Vongezers"), jo es to neuzskatu par kvalitātes rādītāju. Taču šoreiz gandrīz, gandrīz Gundaram to ir izdevies notušēt, par ko viņam arī liels paldies! Tas nozīmē, ka tuklam ir iespējams tomēr kvalitatīvi pārtulkot tādus darbus.
Cik pozitīvi, vai ne!? Un tagad laiks darvas karotei medus mucā. Pašās pēdējās lappusēs autors ir mazliet paākstījies, bet viens jociņš, diemžēl, man lika mainīt domas par autora kultūras līmeni. Manuprāt varēja izlaist asprātību par "запись дубля" un "stenogrāfes interpretāciju saliekot atstarpes un komatus patvaļīgi". Smieklīgi, protams, bet nevietā.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Bērniem patika. Man arī.
Kaut kur man tā ideja asociējās ar savulaik lasīto Elzas Jungas grāmatu "Modra un Mudītes piedzīvojumi". Arī nakts, runājošas rotaļlietas, tāls riskants ceļojums ... protams, ar laimīgām beigām. Tikai "Ziemassvētku Cūks" tāda modernāka versija un ceļojums ir iedomu Pasaulē.
Nodaļas īsas - tieši piemērotas vakara lasīšanai. Sižets neparedzams un interesants. Personāži - pārdomāti. Ko tur vairāk piebilst? Ā, katras daļas sākumā ir bildīte. Melnbalta, bet kvalitatīva ilustrācija.
Ja nezināt, ko lasīt savam bērnam vakaros - iesaku šo.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vienmēr ir prātīgi palasīt atklātu citu cilvēku pieredzi. Šoreiz, varbūt, pārāk atklātu, tomēr vērtīgu pieredzi.
Bija jau interesanti, bet uz beigām mazliet likās samākslots un uzspēlēts tas optimisms, kas mazliet liek aizdomāties kādā stāvoklī autors sarakstījis atsevišķus šīs grāmatas fragmentus.
Citādi, neapšaubāmi, šāda autora dzīves stāsta atklāšana ir uzdrīkstēšanās, kas viņu atklāj kā avantūristisku, patstāvīgi domājošu personu, kuras ceļš līdz savam pašreizējam statusam nav bijis rožu lapiņām kaisīts. Tomēr kaut kur arī viņš taisnojās un atzina savu stulbumu (vai iedomību), piemēram, ierodoties uz filmēšanu pilnībā iejuties personāžā, bet neizlasījis nevienu scenārija rindiņu dziļā pārliecībā, ka notēlos lomu. Pāris minūtes pirms filmēšanas sākuma viņš tomēr atvēra scenāriju, kurā viss viņa teksts bija ... spāņu valodā. :D
Vēl es nosmējos par austrāliešu "jociņu". Galīgi jaunības gados viņš tā kā aizbrauca padzīvot Austrālijā, bet vietējā Rotary kluba asprāši vinu izmitināja ... pa īstam plānprātīgu cilvēku ģimenē kaut kur galīgā nekurienē. Viņš izturēja pus gadu, pēc tam visi labi pasmējās :D.
Lasot vairākas atziņas likās atcerēšanās vērtas, kuras gan jau kaut kur zemapziņā ir saglabājušās, jo pie labākās gribēšanas tās vairs neatceros. Varbūt kādreiz grāmata būs jāpāršķirsta. Galvenā tomēr ir tā, kuru jau esmu apguvis pats - saskatīt veiksmi neveiksmē un sev nelabvēlīgus apstākļus pavērst sev labvēlīgos. Bieži to var izdarīt pamainot savu skatu punktu uz problēmu.
Noslēgumā mans ieteikums būtu viņam vairāk filmēties piedzīvojumu filmās, jo pats ir piedzīvojumu mednieks un cenšas salāgot savu personību ar lomām, kurās izvēlas filmēties. :)
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ja pieņem mazliet idiotisko autora abstrakciju, ka ar dažiem vārdiem var pārņemt pilnu kontroli pār cilvēka smadzenēm, tad šo var lasīt ar aizrautību. Galu galā "Prometejs" izdod fantastikas žanra grāmatas.
Man nebija jāžēlojas par garlaicību. Zināma intriga tika saglabāta līdz grāmatas beigām. Citādi viss kā parasti - labie, ļaunie un grautiņš. Nekā pārsteidzoša. Mmmm, tas tāds Tik-tok klipiņš, tikai papīra formātā - īsti jēgas nav, bet līdz galam gribējās izlasīt. Smadzeņu atslēgšanai derēja gana labi.
Es tikai nesapratu vienu - kāpēc labie labajam pašā grāmatas sākumā iedūra acī adatu?
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ekspedīcija uz Antarktīdu pašā tās sākumā ar visu kuģi iesala ledū. Kuģis nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki 14 mēnešus izdzīvoja uz peldošiem ledus gabaliem ēdot roņus un dedzinot to taukus, bet pēc tam ar laivām atklātā okeānā dienām brauca, līdz sasniedza salu, kuras vienīgā priekšrocība bija tā, ka tā nav ledus gabals, kurš var salūzt. Kopš viņi pēdējo reizi bija stāvējuši uz drošas zemes bija pagājušas 497 dienas. Stāsts par neticamu cilvēku izturību neticami ilgā laikā un ārkārtīgi skarbos apstākļos. Vienam amputēja kāju pirkstus, vēl kādi dabūja apsaldējumus, bet izglābās visi.
Lasot biju pat vairāk pārsteigts par atsevišķām iespaidīgām epizodēm nekā lasot "Ceļojums ar "Kon-Tiki"". Piemēram, gigantiski 30 metrus augsti viļņi ar ledainu ūdeni, kas uzgāžas virsū laivai Dreika šaurumā, kamēr viņi 15 dienas centās aizkļūt līdz 720 jūras jūdzes (1333km) tālajai Dienviddžordžijas salai pēc palīdzības un tomēr viņi izdzīvoja. Sasalstošs ūdens, kas vairākas diennaktis pēc kārtas tā slogoja laivu, ka viņi gandrīz nogrima utt.
Nav īpaši jēgas neko pārrakstīt. Tas ir jāizlasa pašam! Labāk par jebkuru mūsdienu izdomājumu.
Neticami. Vienkārši neticami skarbs piedzīvojums... Skarbākais par ko vispār esmu lasījis.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Uz grāmatas vāka stāv rakstīts - "Romāns 'Jaunā līgava' atgādina sapni", bet aizmirsts piebilst, ka diezgan sliktu sapni - murdziņu.
Pirmā Bariko grāmata, kuru lasīju un, man liekas, ka viņš ir āksts, kurš savā augstprātībā ir sapinies meistarībā.
Pirmkārt tiešā runa nav atdalīta ar domuzīmi vai pēdiņām ne tās sākumā, ne beigās kā to dara normālās grāmatās. Viss ir viens blāķis.
Otrkārt viņš pirmajā personā raksta te no viena personāža perspektīvas, te no cita... te no savas, kā rakstnieka. Pie tam cenšas to visu sapludināt kopā. Viņš raksta par to kā raksta šo grāmatu... Kuru tas interesē?
Treškārt teikumi, kuri stiepjas lappuses garumā ir izlēciens, kurš drīzāk tulkojams, kā neprasme noformulēt domu vai sliktākajā gadījumā - kā verbāla nesaturēšana.
Sižets? Nu... tā... pašvaks ar neķītrām epizodēm. Būtībā līgava pārgulēja ar visu līgavaiņa ģimeni, ieskaitot sievietes un aizgāja strādāt bordelī, kurā pēc kāda laika uzradās ilgi gaidītais līgavainis.
Veltīgi zaudēts laiks un pilnīga neizpratne par jebkādām cildinošām atsauksmēm par šo podiņu ar nesaturēšanas rezultātu. Galu galā ir daudz sakarīgākas gan prozas gan izglītojošās grāmatas.
Kāds grib nopirkt no manis šo makalatūru?
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Turpinājums grāmatām "Pāri citroniem" un "Papagailis piparu kokā".
Šī bija, iespējams, visinteresantākā no visām 3-jām. Diezgan bagātīga angļu valoda un, lai noķertu visu to izmantotās valodas bagātību nācās lasīt ar vārdnīcu blakus.
Stāstiņi par dzīvi turpinājās līdzīgi kā abās iepriekšējās grāmatās, bet šoreiz lasāmais materiāls likās īpaši gaišs. Varbūt dēļ lasīšnas oriģinālajā valodā. Nav nekā kritiska ko piebilst. Patika viss!
Autors gremdējās arī atmiņās par savu braucienu uz Maroku un šo to pastāstīja arī par olīvām. Katrā gadījumā man radās pārliecība, ka Kriss Stjuarts jebkuru notikumu pratīs pasniegt saistošā veidā. Rets talants.
Tagad man nav vairs nekādu šaubu par laika tērēšanu divām viņa atlikušajām grāmatām, kuras jau gaida plauktā savu kārtu.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Drūmākās noskaņas romāns, ko līdz šim esmu lasījis.
"... ieguvis daudzas literārās balvas." Nu, manu literāro balvu šis romāns neieguva. Galvenokārt tāpēc, ka tas izrādījās izteikts "sieviešu romāns", kurā uzmanības centrā ir cilvēku savstarpējās attiecības un arī tik tipiskas haotiski-neizlēmīgās galvenās varones domas. Nu apmēram tā: es taču jūtos tā un šitā, bet vajadzētu darīt to un šito, bet beigās pasaka kaut ko trešo un/vai izdara ceturto :D Haoss galvā nebija pandēmijas radīts apjukums, bet gan personības iezīme.
Par maz darbības, par maz slimības aprakstu (varēja jau izdomāt kaut ko briesmīgāku >:) ), tomēr, kā jau minēju - pirmajā plānā attiecības, bet pandēmija - otrajā.
Uzrakstīta un izdota gan dažus gadus pirms COVID. Ja COVID-s būtu letālāks (kā MERS ar saviem 35% letalitātes), gan jau ka būtu lielas, lielas ziepes, bet tik un tā nebūtu kā romānā, kur ir 100% letalitāte tiem, kas saslimst. Un tad visi klaigātu, cik pravietisks ir šis romāns.
Man nepatīk grāmatas par savstarpējām attiecībām, jo tas ir bezgalīgi subjektīvs temats un tāpēc - cik cilvēku, tik viedokļu un arī vienam cilvēkam dzīves garumā ir n-tās attiecības kurās ir daudz dažādības. Es gribu teikt, ka savā ziņā šie "savstarpējo attiecību" romāni līdzinās, piemēram, pļavas augu aprakstam zāles stiebriņu līmenī.
Parasti no katra romāna kaut kas vērtīgs paliek pāri. It kā no šī arī ... un tomēr, ja galvenais fokuss ir uz attiecībām, kāds īsti var būt sausais atlikums no tāda?
Man ne pārāk patika, ka gandrīz viss romāns bija par braukšanu mašīnās ar daudzām vietām, kas atkārtojās. Vēl man nepatika tas cik ļoti "sita cauri" tieši krievu valoda un tās teikumu uzbūve ar visu krievisko mentalitāti, lai arī tulkotājs bija cīnījies varonīgi. Lasot tulkojumus no citām valodām nejūt autora mentalitāti, bet autora apzināti veidoto kolorītu. Šis gan esot debijas romāns, kas šo-to izskaidro.
Bija arī tādas pamanāmas kļūdiņas, ka pārvietojās viņi ar 4-ām pilnām mašīnām no kurām vienu nācās beigās atstāt un mantas mierīgi sakraut atlikušajās 3-jās... pilnajās, pilnajās mašīnās. Nu nebūtu tur vietas. Vēl bija uzbrukums ārstam, kurš bija pūļa vidū - tādā, kurā noteikti bija arī inficētie, bet nu nez' kā šim nepielipa tā infekcija. Droši vien, ka kļūdas bija vēl, bet būšu palaidis garām.
Neesmu pārliecināts, vai lasīšu turpinājumu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ja es pareizi saprotu, tad dēļ šīs grāmatas autoram piesprieda otru nāvessodu. Nav tikai skaidrs, kāpēc nav izpildīts, jo taču ar Ļitviņenko izdevās.
Autors tādos kā atmiņas uzplaiksnījumos atceras savu kāpienu pa militārās karjeras kāpnēm, līdz nokļūst Galvenajā Izlūkošanas Pārvaldē, bet pēc tam tiek nosūtīts strādāt par spiegu uz Austriju.
Tā jau interesantas visādas detaļas, vervēšanas procesa apraksts, slēptuvju izvēle, treniņu metodikas utt. Kārtējā medusmaize visiem pārējiem Pasaules specdienestiem.
Vienīgais, kas likās nevērtīgs - visi tie amatu uzskaitījumi, rotu, bataljonu u.c. veidojumu numuri. Būtu vismaz beigās salicis armijas pakāpju sarakstu, lai var saprast, kurš pulkvedis, kuram apakšā un kurš leitnats kuram virsū.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Acīm redzot antropoloģija ir interesantāka par filozofiju. "Sapiensi" viennozīmīgi bija daudz interesantāka lasāmviela. Pats sev par pārsteigumu konstatēju, šajā blogā neesmu par to ielicis ierakstu, neskatoties uz to, ka tā ir viena no interesantākajām grāmatām, ko savā dzīvē esmu lasījis. Acīm redzot vēl ilgi pēc izlasīšanas domāju par "Sapiensiem".
"Homo Deus"-ā autors brīžiem pārāk aizrāvās ar tādām teorijām, kas man likās mazticamas. Beigās jau sāka kaitināt mākslīgā intelekta kā visu varoša cilvēka smadzeņu aizvietotāja pieminēšana katrā nodaļā. Neesmu pārliecināts, ka kamēr cilvēki nav noskaidrojuši, kas ir apziņa viņiem izdosies radīt kaut ko mākslīgu ar savu apziņu. Ja nu vienīgi nejauši.
Citādi var teikt, ka vēstures bija pa maz. Taču bija arī interesantas daļas.
Lai arī grāmata ir sadalīta nodaļās un apakšnodaļās, tomēr filozofiskie un garie prātuļojumi saplūda vienā masā. "Homo deus" pretstatā "Sapiensiem", kas sakārtoja domas un zināšanas - tieši otrādi šoreiz radīja putru. Kaut kas jau aizķērās, bet kopumā galvā palika švakāks nospiedums. Nez', varbūt jāizlasa vēlreiz un ne vēlos vakaros. Un vispār - vakaros lasot īsti neaizķērās nekas, tāpēc otro - neinteresantāko pusi lasīju no rītiem.
Viena lieta gan abām grāmatām bija kopīga - pirmā trešdaļa bija būtiski interesantāka par visu pārējo.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pēdējā laika "nav vērts lasīt" kokteilī gadījās kaut kas lasāms. Neteikšu, ka super izcila lasāmviela, bet bija pietiekami interesanta.
Tagad nedaudz dubļi. Sākums likās ļoti saraustīts - tā, ka grūti bija uztvert uz kuru pusi stāsts virzās, jo notikumi tika pasniegti haotiski. Runa tiešām bija par Hariju Augustu, kurš pēc katras nāves atdzimst tajā pašā laikā un vietā un arī tajos pašos apstākļos. Problēma bija tajā, ka lēkāšana pa tām dzīvēm bija diezgan haotiska - te stāsts no vienas, te drupačas no otras, te kaut kāds iespraudums no trešās...
Notīrot dubļus, interesanti palika brīdī, kad stāsts pārgāja psiholoģiskā spriedzes romānā. Tad arī haoss pazuda un stāsts kļuva baudāms. Es arī neatradu būtiskas loģiskas pretrunas. Vienīgi es neticu, ka laiku var pagriezt atpakaļ jebkādā veidā (arī ar Einšteina formulām), jo tas nozīmētu pilnīgi visas daļiņas visumā dabūt atpakaļ precīzi tajā pašā stāvoklī kādā tās bija. Nereāli.
Interesanti, ka autore, būdama sieviete, būvējusi visu stāstu no vīrieša perspektīvas pirmajā personā, attiecīgi vairākās vietās "iebraucot auzās" uzskatot, ka zin vīrieša domu gājienu :) Tās vietas :) :) :D bija smieklīgas :D :D :D.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Garlaicīga, neintersanta, bez pārsteigumiem. Viena no tām, kur gaidi "nu - kad tad būs!?" ... un tā arī nesagaidi. Gaidīju kaut ko izdomas bagātāku un interesantāku.
Man jau tā nepatīk grāmatas ar paralēlām sižeta līnijām. Šajā tādas bija 3: tagadne, nosacītas mūsdienas un nākotne.
Īsumā par sižeta līnijām.
Sākās ar nākotni. Autore, laikam, domāja, ka audzē spriedzi, bet nekāda spriedze nekāpa. Būtībā distopija, kurā strādnieku pāris aiziet piknikā, kur viņu bērnu sadzeļ bite. Pārējais sižets bija mēģinājumi tikt pie sadzeltā bērna, kurš vēlāk izrādījās beigts.
Pagātnes sižets: vecis guļ gultā sava tizluma pēc, līdz izdomā izgudrot bišu stropu, ko kāds jau izgudrojis. Divreiz.
Tagadnes sižets: tēvs, kurš uzvedas mazliet dīvaini un par varītēm grib, lai dēls turpina viņa bišu biznesu. Bites viņu pamet, dēla atgriežas.
Tā kā autore ir vāciete, tad viņai tomēr paspruka pāris mazliet perversas ainiņas ar maziem bērniem, kas no sižeta viedokļa bija pilnīgi liekas. Bet nu tie ir vācieši...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ar nepacietību gaidīju šo grāmatu tāpēc, ka iepriekšējā tīri labi patika. Un, kā tad ir - vilšanās vai sajūsma?! Diemžēl, ne viens, ne otrs.
Stils, protams, ka ir ieturēts un man tādu bija interesanti lasīt. Varbūt, ka tieši tas neļāva izdalīties atsevišķām epizodēm kā piedzīvojumiem. Man pietrūka asuma vai dinamikas (zinu, zinu: apēd žiletes, vai brauc pats). Tomēr "Centrālamerika pāris mēnešos" atstāja "pēcgaršu" vairāk kā ceļvedis ar mēreniem piedzīvojumiem, bez izteiktiem kāpumiem vai kritumiem. Ja no iepriekšējās palika atmiņā epizode autobusā pie Iguasu ūdenskrituma ar "A, nu, ka ... ārā! Visi!..." vai epizode ar grieķi un karsto ūdeni, tad pēc šīs grāmatas īsti neviena tāda spilgta epizode nepalika atmiņā. Varbūt, ka kaut kur pat būtu vajadzējis kaut ko piedzejot, jo man kā lasītājam būtu vienalga, tikai saistošāka lasīšana.
Man patika ievērojami lielākais bilžu skaits salīdzinot ar iepriešējo grāmatu. Vēl man patika izvilkumi no vēstures "Žiga mērcē" - tos bija saistoši lasīt.
Ir jau nopirktas abas nākamās grāmatas un pirkšu vēl, ja Žigis tādas izdos, jo tomēr tās ļoti labi der kā izklaidējoša literatūra ikdienas rutīnā.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Sākumā šīs grāmatas struktūra likās nenormāli sarežģīta. Ir divas paralēlas stāsta daļas: no "šodienas" uz priekšu un ... no "šodienas" uz atpakaļu. Tad, lūk, saprast to daļu, kas notiek uz atpakaļu bija baigais galvas mežģis, līdz es sapratu, ka katra atpakaļ ejošā stāsta nodaļa nebija tiešā veidā saistīta ar iepriekšējo - vien atmiņas uzplaiksnījumi un epizodes. Vislabāk par to izlasīt Wikipēdijā.
Man jau sāk izskatīties, ka autors vairāk ir specializējies un sociālām problēmām savā fantastikas sērijā, un tehniskās lietiņas ir spēcīgā mazākumā. Tomēr es ceru, ka tā ir īslaicīga parādība, jo šīs grāmatas manuskripts hronoloģiski esot pirmais autora darbs.
Galu galā man izskatās, ka autors ir sapinies meistarībā mēģinādams uzrakstīt kaut ko nu tādu, nu tādu, ka ... pats nezin kādu. Tieši tāpat kā Jū Nesbē "Sarkankrūtītī". Man jau tā nepatīk grāmatas ar divām paralēlām sižetu līnijām, bet šī bija īpaši grūti uztverama. Es ceru, ka tādas vairs nesekos šajā sērijā.
Tagad fakjū (FAQ):
J: Vai bija interesanti? A: Vietām.
J: Vai bija aizrajuoši? A: Drīzāk nē nekā jā.
J: Vai bija smieklīgi? A: Man liekas, ka pāris vietās, bet kopumā - nemaz; drīzāk pat nomācoši.
J: Vai es lasīšu nākamās sērijas grāmatas? A: Jā.
J: Vai man nav kur laiku likt? A: Ir - es to investēju angļu valodas uzlabošanā un aiztaupu citiem, kas lasa grāmatas, lai viņi neuzrautos uz tām, kurām nav vērts tērēt laiku.
J: Vai tad tiešām Tev nav nekā labāka ko lasīt? A: Ir. Tikai es nezinu, kura no grāmatām grāmatu plauktā būs tā nākamā labā (iespējams gandrīz jebkura, kuru paņemšu rokās :D).
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Ja zinātu, cik tie stāstiņi ir tādi, faktiski, pašķidri, tad nebūtu lasījis. Bet vispār jau bērni labi iemiga pie šīs grāmatiņas un prasīja vēl. Pieņemu, ka viņiem tā patika tāpēc, ka darbojošās personas bija dzīvnieki, bet viss pārējais droši vien likās par sarežģītu - tāpēc jau ātri iemiga.
Fabuliņas bija tādas pavieglas un ne pārāk paliekošas atmiņā. Taču viena gan bija smieklīga - "Vistiņas Jarmilas konsultācijas". Tā nu bija riktīgi laba! Stāsts par gravitāciju un āpseni, kurai ir vīrs alkoholiķis, kuru šī ratos no kalna nolaida uz upi :D Taču, ja es ieteiktu dēļ šīs vienas fabulas pirkt grāmatu, tas būtu tāpat kā ieteikt lasīt "Edgara Po "Nodevīgo sirdi" tikai dēļ lieliskā "Zelta vaboles" stāsta.
Cik plāna un paviegla grāmatiņa - tik arī īss tās apskats.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Pirmā Stīvena Kinga grāmata, ko lasīju. Tādā ziņā šī iepazīšanās nebija veiksmīga.
Būtu zinājis, būtu lasījis pirmās 30 lappuses, un tad pāršķīris uzreiz uz 500. lappusi vai pat tālāk no kopā 800 lappusēm. Jā, jā - bija ārkārtīgi kaitonoši nebeidzami neko neizsakoši zīmolu nosaukumi tāpat kā "Maestrā", it kā es no tiem pazītu kaut 1%. Domāju, ka pat amerikānis lasot nezinātu lielāko daļu no tiem. Ir aprakstītas arī kaut kādas tā laikmeta iezīmes, bet manā prātā "atmosfēra" neuzbūrās. Laikam švaka fantāzija. Tomēr galvenais, ka nekas īsti nenotika. Tās pāris attaisnotās slepkavības bija mākslīgi radīti notikumi, kuriem nebija nekādas saistības ar Kenediju, bet tieši viņš ir uz vāka un anotācijā. Likās, ka grāmata būs par Kenedija atentāta novēršanu un fantāzija par tāda pavērsiena sekām... Bet kas tev deva... Rezultātā atentāta novēršana bija grāmatas kulminācija īsi pirms beigām, bet radītās sekas - nākotnes distopija. Galvenais varonis aapratis, ka novēršot atentātu ir visu sačakarējis - atgriezās pagātnē un visu "noresetoja" :D.
Es teiktu, ka daudz interesantāk būtu bijis mazliet izvērst "bomžu-laika ceļotāju vērotāju" tēmu, bet tai tik tikko pieskārās.
Neatceros, kad esmu lasījis TIK stieptu darbu. Daudzas reizes gribējās pēc iespējas ātrak pabeigt šo ķieģeli, kas atsvērtu 3 citu grāmatu izlasīšanu. Grāmatas optimālais lappušu skaits tomēr ir kaut kur starp 300 un 400. Ja ir šādi ķieģeļi, tad jābūt piesardzīgam, taču pēc atsauksmēm likās, ka būs labi. Nebija labi gan. Ja būtu 2x plānāka, tad vēl varbūt būtu bijis interesantāk.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pārmaiņas pēc man ļoti iepatikās tieši anotācija: "Mērtlai Mierītei ir viss, ko vien viņa var vēlēties. Bet ar visu nepietiek. Viņa grib vēl, vēl un vēl! Tad Mērtla paziņo, ka vēlas NEZINKO" :D.
Lai arī grāmata ir kaitinoši pilna ar visādām skaņām, kas uzrakstītas ar vārdiem, piemēram, "blīīkšš!!", "krrRRRakŠŠŠ" un īpaši kaitinoši bija dažāda izmēra fonti katrā tādā vietā, tomēr kopumā grāmta ir lasāma. Skaidrs, ka tā domāta lasīšanai pašiem bērniem, bet arī pieaugušais var lasīt priekšā bērniem, kā to darīju es. Tikai nav jālasa visas tās stulbās skaņas un vēl šādi-tādi mēsliņi, kas tur ir sarakstīti, piemēram, piezīmes lappušu apakšā.
Stāsts intriģējošs. Bērni klausījās ar milzīgu interesi, iespējams, savās domās nojaušot, ka šiem arī varētu būt kādas Mērtlas īpašības. Nezinu... varbūt viņi pat apsvēra, ka nākotnē labāk pašiem netaisīt bērnus.
Nepatika tas, ka uz beigām sāka parādīties par daudz visādi "purkšķu un dibenu jociņi". Man likās, ka ir gana ar to, ka NEZINKAM bija divi caurumi, bet nebija zināms, kurš no tiem ir mute un kurš dibens (kas sarežģīja barošanas jautājumu). Autoram gan likās, ka vajag vēl, vēl un VĒL. No katastrofas izglāba puslīdz sakarīgs stāsta noslēgums ar zināmu zemtekstu mazajiem klausītājiem un lasītājiem. Kādu? Šis jau nebūtu mans blogs, ja es neuzrakstītu, ka mazo briesmoni Mērtlu NEZINKAS aizvazāja uz džungļiem, kur viņa arī palika, bet vecāki nemaz nesteidzās viņu atgūt. Mežā dzīvoja arī citi briesmoņi, tāpēc vecāki nosprieda, ka Mērtlu nevajag traucēt.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Bija zināmas cerības, ka atgriezīsies pirmās grāmatas "asinskārā kuce", taču viņa neatgriezās. Līdz ar to var uzskatīt, ka šis stāstiņš ir zaudējis savu asumu. Es saprotu, ka autore ar pirmo grāmatu bija cerējusi piesaistīt uzmanību, kas arī izdevās, bet ar pārējām abām daļām pelnīt naudu.
Izlaižot to, ka man būtu jāraksta, ka bija mazliet par daudz stiepti, pievērsīšos, manuprāt, būtiskākajam stāsta trūkumam: novērošanas kameru eksistences ignorēšanai.
Esmu arī diezgan pārliecināts, ka šajā grāmatā izlasīju visrupjāko un tiešāko seksa ainu kādu jebkad biju lasījis grāmatās. Man tagad jādomā - vai tas ir slikti vai labi vai vienalga.
Beigas ir plaģiāts no "Annas Kareņinas" ar iespēju parādīties ceturtajai "Maestras" grāmatai. Man nepatika ka tā tiek nobeigta triloģija. Tomēr daudz laika iztērēts, bet īsti skaidrs līdz galam nepalika vai viņa pametās zem vilciena vai ne. Varu saderēt, ka tas bija tīšām. Gandrīz vai necieņa pret lasītāju.
Secinājums diemžēl ir tāds, ka nebija vērts tērēt laiku arī otrajai grāmatai.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Tieši ar šo grāmatu iesaka sākt lasīt Kultūras sērijas grāmatas.
Šis noteikti nebija tik banāls stāsts kāds bija pirmajā grāmatā. Par laimi nebija arī ziepju operas elementi. Nekāda sakara ar pirmās grāmatas varoņiem arī nebija.
Stāsts bija par kādu spēlmani, kurš skaitījās vislabākais visā Kultūras civilizācijā. Kultūras specdienests viņu "pierunāja" lidot uz citu (Azadas) impēriju otrā galaktikas pusē, kuras imperators tiek savā krēslā, tad, ja uzvar ārkārtīgi sarežģtajā galda (?) spēlē "Azad". Trešdaļa grāmatas bija par galvenā varoņa piedzīvojumiem savā mājas - Čiarkas orbitālē. Kāda puse bija par notikumiem Azadas impērijā.
Kad pabeidzu lasīt, tad jau likās, ka bija gana interesanti, bet kaut kur pa vidu kaut kā nemaz tik interesanti nelasījās. Tas gan nemazina manu apņēmību izlasīt arī atlikušās 8-as Kultūras sērijas grāmatas, jo man joprojām liekas interesants autora fantāzijas lidojums par to kāda varētu būt super attīstīta civilizācija nākotnē.
Joprojām nevarēju pierast pie valodas un bieži nācās skatīties tulkojumus. Pārsvarā īpašības vārdiem. Bet bija jau labāk kā ar iepriekšējo grāmatu. Diezgan vērā ņemamu daļu no vārdiem, kurus nezināju Google tulkotājs pārtulkoja burtiski vai arī fonētiski. Piemēram, "holoscreen" tika iztlkots kā "holoskrāns" un tml. Tāpēc gudrāks netiku.
Visvairāk mani imponē tieši tie "prāti" (Mind). Ceru, ka kādā no grāmatām būs kas vairāk par tiem =).
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Man palika sajūta, ka šo vajadzēja izlasīt, lai saprastu trešo daļu.
Lai arī autore pati teica, ka otrajā grāmatā bija gribējusi radīt citu noskaņu, tomēr prologā vienalga "asinskārā kuce" veica kārtējo slepkavību. Neskatoties uz to šī daļa ne tuvu vairs nebija tik dinamiska kā pirmā. Bija vairāk gumijas stiepšanas un pārdomas par mākslu.
Mazliet smieklīgi bija mēģinājumi iežēlināt lasītāju atklājot galvenās varones grūto bērnību. Laikam tam vajadzēja izraisīt simpātijas pret psihopātisko slepkavu. Uz mani tas īsti nenostrādāja.
Šoreiz vismaz godīgi galvenās varones "minēšanas loģikai" nebija lemts sakrist ar realitāti.
Izlasīs trešo daļu un tad jau redzēs vai bija vērts tērēt laiku šai...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Spraigs sižets par, kā Dr. Hauss teiktu - "asinskāras kuces" perversajiem un slepkavīgajiem piedzīvojumiem alkatīgi dzenoties pēc naudas.
Garlaicīgi nebija. Lasījās ātri. Tomēr nepārtraukti tika minēti katra apģērba vai cita aksesuāra zīmolu nosaukumi tāpat kā visādu mākslas darbu nosaukumi un to autori. Pieklājīgi to varētu nosaukt par apnicīgu autores uzsūkto īpašvārdu nekontrolētu noplūdi visas grāmatas garumā. Es saprotu, ka autorei gribējās paspīdēt ar savām zināšanām mākslā un lasītājs no tā varbūt kaut ko arī iegūst, taču visa to lupatu zīmolu uzskaitīšana bija pilnīgi lieka, neskatoties uz to, ka pati autore apgalvo, ka "neredz iemeslu kāpēc sociopātiem jābūt slikti ģērbtiem". Es to sapratu. Sapratu jau pēc 17. zīmola nosaukuma. Ja esat lasījuši Žila Verna "20000 ljē pa jūras dzelmi", tad tur arī bija nosaukumu saraksti, tikai daudz masīvāki.
Var tikai minēt (vai arī noskatīties līdz galam viņas interviju :)), lai uzzinātu, kur viņa ir smēlās detaļas par galvenās varones dzirkstošajiem piedzīvojumiem gultā... un arī ārpus tās.
Vēl es nenoticēju līdz galam tam, kā viņa spēja tik smalki izskaitļot to mafijnieku, kuru arī novāca, jo tur bija vairāki baltiem deigiem šūti minējumi.
Visādi citādi - tīri labs izklaidējošs trilleris.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Statistikai jābūt pareizai. Ja gadās kāda īpaši laba grāmata ("Kāpēc mēs guļam"), tad tuvumā noteikti jābūt arī draņķīgajām - tā, lai vidēji grāmatu lasīšana būtu nekāda. :D
Īsumā: stāsts par to līdz kādam absurdam varētu nonākt sabiedrība, pateicoties Gūglei līdzīgai kompānija, kuru mēs paši labprātīgi barotu ar visa iespējamā veida informāciju par sevi. Piemēram, ar tādu kā šis bloga ieraksts ar manu viedokli par nenozīmīgu grāmatu.
ja ne "stindiznoši", ne "fascinējoši" un pat ne "izaicinoši", kā redzams uz grāmatas vāka. Apšaubu arī "pravietiskumu", jo, kā rāda COVID potes, tad liela daļa cilvēku tomēr nav gatavi akli mesties avantūrā ar neparedzamām sekām. Tik vien bija kā vēl mazliet vairāk manu skeptisko pārdomu par savas informācijas privātumu un tās atstāšanu Internetā.
Varbūt bija mazliet pārsteidzīgi sākt to lasīt uzreiz pēc "'Mākoņa' labirinta", tomēr es nedomāju, ka mans vidoklis atšķirtos, ja tā nebūtu darījis.
Vispār es diezgan nomocījos ar lasīšanu cīnoties ar garlaicību un līdz pat pēdējai lappusei cerēju, ka būs kāds "apvērsums" vai vismaz cienīgs nobeigums. Nekā. Pilnīgi nekā pārsteidzoša. Visas grāmatas garumā ļoti lēzens kāpinājums, kurš ne ar ko nebeidzās. Beigas bija pilnīgi paredzamas: vai nu variants a) uzvar "Sfēru" vai b) "Sfēra" uzvar. Aiztaupīšu lasīšanu - "Sfēra" uzvarēja, kā tas notiktu reālajā Pasaulē tajos apstākļos.
Labi, ka es to iegādājos par izpārdošanas cenu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Absolūti fantastiska grāmata informācijas vērtīguma ziņā ar daudzām atsuacēm - gluži kā zinātniskā darbā!
Tas, kas tur rakstīs par miegu būtu jāzina katram, jo tās zināšanas paildzina dzīvi un tās kvalitāti. Cilvēki vienkārši nezin, CIK svarīgs ir labs miegs: galvenais - guliet dienā 7-9 h un viss būs labi. Grāmatā sīki ir izskaidrots un pierādīts - kāpēc. Arī lielākā mūsdienu izglītības sistēmas kļūda ir tā, ka gultas vietā pudaudžiem jābūt agrajā pirmajā stundā. Tas ir tik ļoti, ļoti nepareizi! Pūces mani sapratīs.
Grāmatu sāku lasīt angliski bieži izmantojot vārdnīcu, jo bija daudzi nezināmi vārdi (to tomēr sarakstījis zinātnieks), tāpēc biju patīkami pārsteigts ieraugot šo izdevumu latviski. Es tiešām priecājos, ka šī pērle ir pamanīta Pasaules grāmatu okeāna dibenā :D un latviešu lasītājiem tiek dāvinātas tajā ietvertās zināšanas!
Šogad vien esmu izlasījis 19 grāmatas un kopš 2012. gada 115. Tad lūk, no 28-ām ceļojumu un izzinošās literatūras grāmatām šī viennozīmīgi ir ierindojama kā #1 dēļ informācijas vērtības! Nenožēlos arī tie, kas noliks malā kādu kārtējo bestsellera trilleri priekšroku dodot šai.
Vienīgā problēma bija tulkojums. Tas bija vidēji slikts - dažviet normāli lasāms dažviet ļoti grūti uztverams. Varbūt tāpēc, ka tulce centās pēc iespējas burtiskāk iztulkot tekstu bet varbūt tāpēc, ka tulkotāja reizēm nebija izgulējusies.
Nomierinās tie kam liekas, ka šī ir reklamēšana. Tā arī ir! :D Taču esmu neatkarīgs. Visas grāmatas pērku par savu naudu un rakstu ko gribu par tām. Es vienlārši gribu, ka pēc iespējas vairāk cilvēku uzzina vērtīgo informāciju šajā grāmatā.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Es gaidīju kaut ko vairāk. Liela daļa bija muļļāšanās uz vietas. Pat Stīvena Kinga atsauksme "Hārts ir radījis trilleri, kas gluži kā melnais spogulis ataino mūsdienu sabiedrības tumšo pusi." liek domāt, ka pēdējā laikā viņš tās pārdod par naudu mazpazīstamiem autoriem pārdošanas veicināšanai balancējot starp meliem un iedrošināšanu lasīt.
Hārts ir radījis vienmuļu trilleri, kur nu viss ir BAIGI, BAIGI noslēpumaini, bet izgāzies ar to, ka šī noslēpuma atklāšanas gaidas netiek attaisnotas. Galvenās spiedzes noalgošanas fakts tika švaki pamatots. Īstais noslēpums likās "par mazu". Cilvēku nežēlīgā trenkāšana noliktavās neiztur kritiku, jo roboti būtu bijuši daudzkārt efektīgāki.
Personāži? Švaki izstrādāti. Piedod Kontinent, bet šī ir kārtējā grāmata, kura tiek pasniegta ar skaļiem saukļiem, bet starp vāciņiem sagaida vilšanās. Vienīgais, kad man patika bija tas, ka tā ātri lasījās.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Kurš gan ņemtu rokās lasīt grāmatu svešvalodā, kuras nosaukums ir autora untums, nevis saistīts ar saturu? Nosaukums nekam neder.
Arī izlasītā satura vērtība slēpās nevis sižetā, kurš pielīdzināms banālam "kosmosa bojevikam", bet gan utopiskajā fantāzijas lidojumā un svešvalodas apguvē.
Vispār es šo sēriju sāku lasīt tāpēc, ka Elons Masks tās ir atzinis par labām, bet viņam dzīvē lasīšanai noteikti ir pavisam maz laika - līdz ar to vērtējums pēc izlasīšanas ir ar lielāku svaru kā vidusmēra lasītājam.
Katru grāmatu var lasīt atsevišķi, jo tās nav īsti saistītas, tikai Kultūra un visums, kurā risinās notikumi ir kopīgs. Kultūra ir domāta noteicošā politika Piena ceļa galaktikā, kas visu savu vajadzību nodrošināšanu uzticējusi mākslīgajam intelektam un tā radījumiem. Šajā grāmatā bija apstāstīts fragments no tās kara ar citu - trijkāju radījumu :) civilizāiju.
Šajā grāmatā priekš manis angļu valoda likās tāda pasmaga. Ļoti bieži nācās skatīties tulkojumu, tāpēc ērtības dēļ lasīju to telefonā.
Vietām mazliet murgains sižets ar lieku vardarbību un mazliet idiotisku tās detalizācju. Vēl tizlāk bija tas, ka vienubrīd parādījās arī ziepju operas iezīmes no sērijas: "Es esmu stāvoklī" :D Es arī nesapratu kāpēc "Prāts" (Mind), kurš sākumā tā bēga bija TIK svarīgs.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Mazliet pārsteidzoši: tik glīts vāciņš, bet saturs ir vienkārši garlaicīgs.
Kārtējā vilšanās asprātīga un interesanta romāna meklējumos.
Visi kriminālromāni sākas ar slepkavību un beidzas ar vainīgo atrašanu un sodīšanu tādā vai citādā veidā. Tāds nu ir žanrs. Šim sākums bija kā pienākas, taču vēlāk notiek tik liela atkāpe no galvenās tēmas un tik dziļa ieslīgšana ikdienišķajās cilvēku darīšanās un tik daudz ar slepkavību nesaistītu notikumu, ka bija jāsāk žāvāties. Arī vēsturiskās atkāpes likās pārāk detalizētas un dziļas. Nesaskatīju arī nekādu dižo humoriņu vai asprātības.
Es tomēr aizmocīju šo garlaicības eksemplāru līdz galam, taču beigas, manuprāt, vispār nebija. Vainīgos it kā sazīmēja, bet pierādījumu nav un slepkavas sodu nesaņēma - viņiem tikai "pakratīja ar pirkstu". Vēl tizlāk bija tas, ka visa romāna garumā tika aprakstīti visādi notikumi un cilvēki, tikai ne paši vainīgie.
Galvenie varoņi bija tikpat garlaicīgi. Citiem autoriem daudz labāk izdodas radīt priekštatu par tēliem.
Es tiešām nesapratu, kāpēc Zvaigzne ABC ir pieķērusies šai grāmatu sērijai. Varbūt nākamā grāmata sniegs atbildi.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ņemot vērā Žiga popularitāti briesmīgi gribējās zināt, kādā valodā būs teksts. Izrādījās, ka, lai arī valodas ziņā nav nekāds super augstais lidojums ar kuru izpelnīties atzinības rakstu no kādas latviešu valodas skolotāju asociācijas, toties ir cilvēcīgi un interesanti sarakstīts. Dažviet (reti) ir jau arī viņa "firmas zīme" - sulīgie izteicieni un tie paši ir īstajā vietā un lasīt netraucē.
Atšķirībā no citām ceļojumu grāmatām, ļoti patika humoriņš ar kādu Žigis pieiet ceļojumiem un arī praktiskie jociņi (ar grieķi un "silto" ūdeni :D).
Cepuri nost, ka viens pats var tā ceļot pa Dienvidameriku un vēl pamatā ar sabiedrisko transportu! Es, laikam, tā nevarētu, tāpēc, ka atšķirībā no Žiga neesmu divmetrīgs skapis. Šis fakts vien viņam vairākās vietās ceļojumā noteikti aiztaupīja pamatīgas nepatikšanas.
Patika arī tas, ka Žigis var izkāpt pusnaktī no autobusa svešā pilsētā un tikai tad sākt domāt par nakšņošanu, turklāt vēl pakaulēties hosteļos un nemaz nepalikt pirmajā, ja tajā nav pieņemama cena. Ceļošana pa lēto ar stipriem nerviem. Diezgan traki likās arī tie milzīgie pārbraucieni ar autobusiem. Manai gaumei bija mazliet par daudz pilsētu un mazāk (mežonīgu) ārpuspilsētu ceļojumi, bet katram savs. Žigis noteikti teiktu: ceļo pats vai lasi grāmatas par mežonīgajiem ceļojumiem! :D
Kopumā tāda ļoti pozitīva, saistoša grāmata, kurā, kā pats Žigis izsakās, ir ceļojumi ar piedzīvojumiem, nevis tūrista brauciens. Ar nepacietību gaidu nākamo viņa grāmatu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Negaidīti labs kriminālromāns. Pilnīgi ne ar ko neatpaliek no ārzemju rakstnieku sarakstītajiem. Un kāpēc būtu jāatpaliek? Mūsējie arī prot labi rakstīt!
Man patika, ka bez galvenajiem notikumiem tieši nesamāksloti lasītāja uzmanība tika noturēta visas 400 lappuses. Patika arī konsekcence ar kādu viena nodaļa bija par vienu sātsta līniju, bet otra par otru, līdz tās saplūda. Ne reizi nebija tā, ka divas nodaļas pēc kārtas ir par vienu sižeta līniju. Tas ātri ļāva pierast pie "ritma".
Personāži bija nostrādāti vienkārši izcili: seksuāli kārīgais pulkvedis, pusnarkomāniskā psihoterapeite, bagātie Šapiro dzimtas locekļi, abas tās prastās liverpūlietes :D u.c.
Jurģis Liepnieks jau nebūtu polittehnologs, ja nebūtu arī zemteksti, kas vairāk attiecas uz to kādām metodēm strādā policija un kā vispār lietas ir "sakārtotas" Latvijā. Es pilnībā pieņemu, ka tas, kas tur rakstīts galīgi nav tālu no patiesības tāpēc, ka tā klaji jau to nedrīkst teikt, bet romānā iestrādāt ko tādu jau ir labi aprobēta metode. Es tikai negribu ticēt, ka ir tik slikti, ka KNAB un SAB ir organizētās noziedzības aizstājēji valstī, bet kas zina...
Likās, ka beigās pietrūka "atrisinājums" sižeta līnijai attiecībā uz puikas mammu un pašu galveno varoni. Tomēr tas ir neliels un nebūtisks trūkums.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Es tā arī nesapratu kāda jēga bija rakstīt šo grāmatu. Cerēju, ka būs aprakstīts kā Koriolāns Snovs kļuva par prezidentu, bet paliku vīlies, jo stāsts ir par Snova pusaudžu laiku.
Līdz 200. lappusei īsti nekas nenotika. Tas ir par daudz priekš 570 lpp. gara stāsta.
Autore ir izdomājusi arī neuzrakstīt, kas notika ar vienu no galvenajām varonēm - Lusiju Greju. Tas atstāja nepabeigtības piegaršu. Iespējams, ka tas viss ož pēc nākamajiem turpinājumiem.
Man pietrūka arī dinamikas un par daudz bija "pusaudžu mīlestības slienas" un vēl tie bezatskaņu dzejoļiem līdzīgie savārstījumi no kā var secināt, ka tā tomēr ir izteikti pusaudžu lasāmviela.
Citreiz arī no neinteresantām grāmatām kaut ko iemācās, jo autors tajās ielicis kādu izpētes darbu un faktu kopumu. Pēc šīs palika tukša vieta. Tīra fantāzija. Iespējams, ka šī ir pirmā grāmata no kuras nejūtos ieguvis ne nieka.
Labāk izlasiet oriģinālo "Bada spēļu" triloģiju.
PS. Atradu arī ap 10 rakstības un sintakses kļūdām, kas Zvaigznes grāmatām parasti nav raksturīgi, bet nu jau sāk palikt raksturīgi.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Viennozīmīgi skarbi dzīves līkloči. Autors neslēpj, ka jau no pusaudžu gadiem nodarbojies ar nelikumībām. Šajā grāmatā var izlasīt tādas noziedzīgās Pasaules nianses, kuras parastiem cilvēkiem citādi neuzzināt. Piemērām, pārsteidza cietuma bandu kauju apraksti Ekvadoras cietumā.
Neskatoties uz to, ka viņš ir pārdzīvojis daudzus tiešām skarbus dzīves pagriezienus, es tomēr nevaru piekrist visiem viņa uzskatiem.
Būtisku dzīves daļu autors ir pavadījis cietumā, ko uztver kā attīstošu dzīves skolu, taču, ja tā var teikt, manuprāt, viņam, paveicās pašā sākumā ar izdzīvošanu cietumā.
Pirms nokļūšanas cietumā kāds pieredzējis cietumnieks viņam deva labus padomus par to kā tur izdzīvot. Cietumā viņš nonāca vienlaikus ar kādu citu cilvēku, kuram šādi padomi acīm redzami netika doti un tās bija briesmu lietas, kas ar to cilvēku notika. Autors mazliet augstprātīgi izsakās par to cik stulbs bija tas otrs un, ka tieši tāpēc vajag, lai izdzīvo stiprākie un "labākie". Autoram empātijas vietā piemīt drosme. Bet vai autors ir padomājis kā būtu iegrozījusies viņa cietuma dzīve, ja viņš būtu bijis tas otrs - tas, kurš nesaņēma padomus? Kas būtu palicis pāri no viņa [ego] pēc tāda sākuma?
Tomēr drosme ir īpaši izceļama, jo autors pēc grāmatas sarakstīšanas piedzīvoja jaunas nepatikšanas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Romāns, kas balstīts uz patiesiem notikumiem.
Izlasīt bija vērts bet rakstīt, domāju, ka tomēr ne. Liekas, ka romāns sarakstīts tāpēc, ka pats fakts "aplaupīt naudas glabātuvi ar helikopteru" ir kā no Holivudas filmas.
Droši varu teikt, ka līdz kādai 210. lappusei stāstāmais bija izstiepts. Tad kļuva interesantāk.
Dīvaini bija tas, ka īstā laupīšana notika 20 minūšu laikā, kamēr romāna autors to izstiepa līdz 35 minūtēm, kas ir gandrīz vai 2x ilgāk.
Nobeigums gan bija interesants - ne pārāk salda, tomēr šī romāna odziņa. Izlasiet paši.
Vēl faktiski pietrūka epilogs. Lai arī bija skaidrs, ka vismaz vienu no laupītājiem saņems ciet tāpēc, ka nozieguma vietā atrada viņa DNS, nebija skaidrs, cik no pārējiem paņems ciet. Reālajā dzīvē visu bandu paņēma ciet pēc 2-ām dienām un viņi dabūja cietuma sodus līdz 8 gadiem.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
600+ lappuses velti iztērēta laika. Sarūgtinoši.
Gribēts uzrakstīt baigo spiegu romānu, bet sanākusi kaka. Piedodiet.
Sākumā tiešām nobijos, jo atkal uzrāvos uz rakstīto tagadnes formā. Iespējams, ka sliktāku izvēli nemaz nav iespējams izdarīt. Esmu jau minējis, ka lasītājs tur rokās grāmatu ar stāstu, kas jau ir noticis, nevis tas tiek rakstīts reālā laikā.
Tad vēl viss nebija līdz galam pārdomāts. Nu, piemēram, lai terorists tiktu stringra režīma bioloģiskajā laboratorijā, viņš notver tās direktoru, izdabū viņa acis ar kurām tiek cauri skaneriem un svariem (protams, sverot "gandrīz tikpat" cik upuris), tad izblandās pa pusi ēkas, medpunktā nozog vakcīnas pret bakām un pievilto dokumentus, lai šo faktu nekonstatētu. Pēc tam aizlienetās acis atgriež vēl dzīvajam īpašniekam, kuru tad aizved uz izgāztuvi un nošauj. Kur ir problēma? Problēma ir tur, ka tāda kalibra iestādē noteikti bija videokameras, kuras pēc iestādes vadītāja slepkavības noteikti pārskatīs :D
Arī pats galvenais varonis bija nekāds, pat banāls. Es saprotu, ka "pasaulē labākajam" spiegam jābūt bezpersoniskam, taču pat Džeimsam Bondam bija personība. Turklāt tomēr Džeims Bonds ir labākais :D
Nebija arī spriedzes vai atbilstoša nobeiguma - tikai bezjēdzīga nelielas spīdzināšanas aina ar to pašu metodi, kura jau smalki aprakstīta grāmatas vidū. Liekas, autors izjutis pacēlumu domājot par to konkrēto metodi.
Visas sievietes, kuras satika galvenais varonis bija "neaprakstāmi skaistas" :) Nu kopumā - tīrās šausmas. Nedrīkst jau tā teikt, bet, pat "Veritija" bija labāka...
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Nu gan pietiek! Nevaru nekādi citādi pateikt kā vien ka līdz galam izmocīju ar mocīšanu. Pārāk izstiepts. Manuprāt - neinteresantākais no visiem sērijas romāniem. No 450 interesantas bija tikai kādas pēdējās 80 lappuses.
Jau ierasti apnicīgi ir paņēmieni kāpināt spriedzi uzkrītoši maldinot lasītāju. Nu, piemēram, viena no noziedznieka uzpuriem bija tikusi izvarota, taču Harijs Hols solot viņai arestēt noziedznieku kļūdījās un nesaņēma to ciet. Grāmatas beigās, tuvojoties kritiskajiem notikumiem upurei ejot uz tikšanos apraksts speciāli bija uzrakstīts tik divdomīgi, ka bija jākļūst skaidram, ka upure dodas uz tikšanos ar noziedznieku, nevis, ka teksts attiecināms uz Harija Hola "piečakarēšanu" iepriekšējo reizi, taču pēc dažām rindkopām var iegūt apstiprinājumu tam, ka attiecīgais teksts bijis domāts attiecībā uz Holu. Sliktākais ir tas, ka lasot tās divdomīgās vietas jau viss ir skaidrs - tas tā muļķīgi.
Atsevišķas vietas bija grūti uztvert - vai nu tulkotāja vaina vai Jū Nesbē atkal sapinies meistarībā. Neraksturīgi Zvaigznes ABC grāmatām, bet atradās arī pāris kļūdas.
Tagad man ir mazliet bail ... lasīt citas Jū Nesbē grāmatas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Man liekas, ka visas Hokinga grtāmatas vajag izlasīt.
Un tātad: visīsākās atbildes uz svarīgiem jautājumiem.
* Vai Dievs ir? Nē.
* Kā tas viss sākās? Kaut kas uzsprāga, bet kāpēc - nezinām.
* Vai visumā ir vēl kādas citas saprātīgas dzīvības formas? Jā. Taču vislabāk man patika pretjautājums: Vai tad uz Zemes ir saprātīgas dzīvības formas?
* Vai iespējams paredzēt nākotni? Nē, jo tas ir pārāk sarežģīti.
* Kas ir melnā cauruma iekšienē? Nezin'.
* Vai iespējams ceļot laikā? Pa pusei. Un vispār - mēs taču visu laiku ceļojam laikā uz priekšu.
* Vai mēs uz Zemes izdzīvosim? Diezin' vai.
* Vai vajag kolonizēt kosmosu? Jā. Sk. atbildi uz iepriekšējo jautājumu.
* Vai mākslīgais intelekts pārspēs mūs gudrībā? Jā, ja ļausim.
* Kā veidot nākotni? Tiekties zinātnes gaismas virzienā un uzvesties labi.
Kā vienmēr - bija interesanti. Tiešām žēl, ka tik ilgu savas dzīves posmu tāds izcils prāts bija ieslodzīts invalīda ķermenī.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Sākums likās pat labāks par "Pāri citroniem". Vidusdaļa gan bija garlaicīgāka.
Bija jūtams, ka autors pēc pirmās grāmatas panākumiem jau nedaudz saslimis ar zvaigžņu slimību, bet varbūt tā bija dabīga tieksme kļūt par labāku rakstieku. Lai vai kā, dažviet likās, ka ir pārspīlēts un pavisam nedaudz samākslots stāstījums vai arī notikumu atainojums. Grāmatas otrajā pusē gan šis trūkums bija nemanāmi pazudis. Nekas traks, bet pēcgarša palika.
Vēl nedaudz dīvaini likās, ka dažas nodaļas bija saistītas ar viņa rakstnieka karjeru. Sanāk neliels paradokss: cilvēki pērk grāmatu, kurā rakstīts, ka viņš kļūst slavens tāpēc, ka pērk viņa grāmatas :D Iemesls tam bija pirmās grāmatas panākumi un tomēr, ja otrajā grāmatā tiek minēts tas, kā viņš raksta otro grāmatu, nu tas ir drusku dīvaini.
Beigās ir intervija ar autoru, šķiet, pēc daudziem gadiem kopš pirmās grāmats iznākšanas. Mani pārsteidza šis: "Mēs tikko ierīkojām zaļos jumtus, kas apklāti ar augsni un sausumizturīgiem augiem un zali - tādējādi mums izdevies ziemā pacelt guļamistabas temperatūru līdz patīkamajiem sešiem grādiem." Citāts labi raksturo tos reālos apstākļus kādos viņi dzīvo un arī attieksmi pret to visu :)
Ir vēl trešā daļa "Mandeļu ziedu novērtēšanas biedrība", kuru kārtējo reizi Latvijas izdevniecību labākajās tradīcijās BaibaBooks neizdeva un neplāno izdot.
Es iegādāšos gan pēdējo grāmatu gan vēl 2-as autora grāmatas.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Es teiktu, ka bija patīkami lasīt. Tieši tik daudz un ne vairāk. Cauri visai grāmatai vijas tāds spānisks vieglums ar nelielu ironijas vai sarkasma pieskaņu kā nu kurā vietā nepieciešams. Tā kā daudz rakstīts par cilvēkiem ar kuriem autoram bija un ir saskarsme, bet lielākā daļa no tiem māk lasīt, pat arī tādi, kas pēc autora domām neprata, tad grāmatā uzrakstīt kaut ko ne tik cildinošu bija jāmāk. Ar to autors labi ticis galā. Ļauna jau nekā nebija, bet, piemēram, iepriekšējais mājas īpašnieks bija tāds drusku kretīnītis un tas tad arī dabūja attiecīgu vērtējumu.
Grāmata faktiski sastāv no ne pārāk gariem stāstiem par dažādiem atgadījumiem un to "kā lietas notiek Spānijā", kad 40 gadu vecumā ar sievu un visu iedzīvi pārceļas no Anglijas uz dzīvi Spānijas laukos kalnainā apvidū. Labi, ka stāsti ir puslīdz hronoloģiskā secībā. Vismaz stāstu sākums.
Šāda rakstura literatūrai parasti interesantā daļa ir nianses, kuras te netrūka. Tieši tur es saskatu tās vērtību.
Nezinu, kāpēc grāmatu cenšas reklamēt kā baigi jautro. Es tur daudz nesaskatīju ne pārspīlētu jautrību ne kaut ko depresīvu. Optimismu gan.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Arvien grūtāk ir pateikt, ka ir vērts lasīt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka Jū Nesbē sevi ir izsmēlis, vismaz tieši ar Harija Hola tēlu. Viņam vajadzēja pabeigt šīs grāmatas ar iepriekšējo sēriju.
Lai arī Jū Nesbē ir atgriezies pie tā, ka beigās vainīgais ir kāds, ar kuru viņš lasītāju ir iepazīstinājis, tomēr tādu lielu pārsteigumu nav. Vienīgais pārsteigums ir par to, kā kārtējo reizi viņš izgrozās no bezizejas situācijas grāmatas beigās, kur arī šoreiz viņam draudēja "nenovēršamas" nāves briesmas.
Toties mans pārsteigums šī bloga ieraksta lasītājam ir tāds, ka slepkava ir nenormālais maniaks no iepriekšējās grāmatas - Valentīns Jertsens, taču organizators ir psihologs-vampīrists :D Varbūt kādam tāpēc būs interesantāk lasīt.
Mazliet lēti sāk šķist arī mēģinājumi likt lasītājam domāt, ka vainīgais ir neīstais cilvēks. Šīs vietas nu jau ir atpazīstamas. Tomēr tāpat tradicionāli līdz pat pēdējām lappusēm saglabājas intriga par īsto vainīgo. Tāpat sākumā nu jau kādās 3-4 grāmatās Harijs Hols ir apņēmies vairāk neizmeklēt slepkavības, bet viņu vienmēr pierunā vai piespiež...
Diemžēl nepamet sajūta, ka romāns tiek mazliet stiepts.
Es droši vien aizmocīšu līdz galam arī pēdējo grāmatu no šīs sērijas, taču es negaidu, ka man radīsies kāda sajūsma par to.
