Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Sen tik labi sarakstītu krimiķi nebiju lasījis. Labs gan no tulkojuma gan sižeta puses. Man pat ne brīdi nepalika garlaicīgi. Izlasīju ļoti ātri, kas ir īpaši patīkami, kamēr paralēli mocos ar kārtējo Jana Banksa sacerējumu.
Neko pielikt, neko atņemt. Filma arī ir uzņemta. Būs jānoskatās.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pēc nedaudz vienmuļās "Centrālamerikas pāris mēnešos" Žigis ir atriezies pie saviem jociņiem. Bija atsevišķas vietas, kur bija tā sarakstīts, ka bija ne tikai interesanti, bet arī jautri lasīt. Šī noteikti ir labāka par iepriekšējo, tā, ka cerības ir attaisnotas.
Ir gan viena lieta, kas paliek uzkrītoša. Tādu īstu piedzīvojumu ir ļoti maz. No pieredzes zinu, ka ceļojums vai nu viss izvēršas par lielu piedzīvojumu, vai ir tikai atsevišķas epizodes, ko vērts atcerēties un pat pierakstīt, bet lielāko ties' viss ir normas robežās. Un Žigim ir tāpat. Lūk, tās "viss ir normas robežās" epizodes ir garlaicīgas.
Vispār mani vēsture neinteresē, bet Žiga aranžējumā tos fragmentus ir interesanti lasīt. Nebūtu slikti, ja vēstures apraksti būtu garāki, bet vienmuļās ceļošanas epizodes īsākas, savukārt tie "labie gabali" detalizētāki.
Kādreiz lasīju kādu, liekas, Reinholda Mesnera grāmatu vai arī kāda cita autora, kur tika atstāstīta saruna ar pašu Reinholdu... es neatceros. Reinholds ir pieredzējis rakstnieks un tajā grāmatā bija tāds dialogs, kur viņš citam kalnos kāpējam prasa, vai viņš veic piezīmes, uz ko uzrunātais viņam atbildēja, ka neredzot tam jēgu, jo pēc tam uzrakstīs kā gāja. Reinholds to komentēja tā, ka tad būtiskās detaļas būs zudušas. Un to nu esmu pārbaudījis pats pierakstot dažus savus ceļojumus jau ceļojuma laikā vai cenšoties atcerēties detaļas pēc tam. Ļoti daudz "odziņu" vienkārši aizmirstas.
Lai arī cik laba atmiņa ir autoram, es domāju, ka, ja nu viņš tomēr neveic nekādas piezīmes garajos pārbraucienos, tās tomēr būtu ļoti noderīgas. Bet to es sapratīšu nākamajās grāmatās. Līdz šim, liekas, ir aprakstīti "vecie" piedzīvojumi - pirms Žiga grāmatu izdošanas ēras.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Izlasīt jau nu noteikti ir vērts. Un tomēr... atkal un atkal parādījās tas bubulis, kas "Homo Deus" - "biotehnoloģijas un mākslīgais intelekts" un vēl vairāk filozofijas. Kaut kas pārklājās ar "Homo Deus". Ilgi lasījās un sajūsmas nebija nekādas. Filozofijas tipa grāmatas priekš manis ir par garlaicīgu un nogurdinošu.
Šādas - tādas interesantas atklāsmes gan arī gadījās, tomēr neatceros kādas konkrēti, bet gan jau kaut kur tās ir aizķērušās. Ā, bija gan viena: "Romantiskās komēdijas mīlestībai ir tas pats, kas pornogrāfiskās filmas - seksam un "Rembo"- karam."
Citiem: silti iesaku (izlasīt grāmatu, nevis skatīties filmas). :)
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Teikšu tā - izmocīju līdz galam šo 4. grāmatiņu no "Kultūras" sērijas.
Caurmērā man nepatika tie stāstiņi, pat tas, kura nosaukums lasāms uz grāmatas vāka un kurš aizņem apmēram pusi grāmatas.
"A Gift from the Culture", varbūt, bija viens no tādiem, ko varēja palasīties.
"Descendant" mierīgi varētu būt bijis par iedvesmu Endija Vīra grāmatai "Marsietis".
Taču pats pēdējais stāstiņš "Scratch" grāmatā bija vienkārši klajš murgs (sk. šeit). Pilnīgi nesakarīgs teksts vairāku lappušu garumā. Ar visu to, ka papīra grāmatā teksts ir izmētāts pa lappusi un nav vienā gabalā, kā norādītajā linkā.
Manā skatījumā tie autori, kas nonāk līdz šim, teiksim, līmenim uzskatāmi par tādiem, kas "sapinušies savā meistarībā". Šī grāmata ir vēl zemāks punkts nekā "Use of Weapons", neskatoties uz to, ka virsraksta stāsts bija sakarīgs (tas nenozīmē, ka man viņš patika). Mēģināšu lasīt arī nākamo grāmatu. Cerēšu, ka autors ticis ārā no šī pārgudrā, samudžinātā stila.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Tāda maziņa grāmatiņa, bet tik ilgi lasījās.
Man ļoti patika, ka nodaļas savā starpā praktiski nav saistītas un nav arī ļoti garas, kas ļāva laiku pa laikam paņemt rokās grāmatiņu un palasīt neuztraucoties, ka kaut kas būs aizmirsies no iepriekš lasītā.
Tiem, kas tiešā veidā ir saistīti ar muzikas pasauli grāmata noteikti liksies interesantāka. Man kā cilvēkam no malas arī nebija garlaicīgi. Katrā ziņā ļoti zinošs autors, kas pietiekami jautri ir pratis pasniegt tieši to, kas minēts grāmatas nosaukumā.
Noteikti liels nopelns ir Gundaram Āboliņam, kurš tulkojis visu to lērumu teksta un, liekas, nav pazaudējis oriģinālo šarmu, kas bieži mēdz notikt tulkojot. Es pat teiktu vēl vairāk - lai kā censtos tulkotājs, tieši no krievu valodas tulkotās grāmatas kaut kā vienmēr "sit cauri" viņu mentalitāti teikumu konstrukcijās un vārdu izvēlēs, kas mani mazliet atstumj (piem., "Vongezers"), jo es to neuzskatu par kvalitātes rādītāju. Taču šoreiz gandrīz, gandrīz Gundaram to ir izdevies notušēt, par ko viņam arī liels paldies! Tas nozīmē, ka tuklam ir iespējams tomēr kvalitatīvi pārtulkot tādus darbus.
Cik pozitīvi, vai ne!? Un tagad laiks darvas karotei medus mucā. Pašās pēdējās lappusēs autors ir mazliet paākstījies, bet viens jociņš, diemžēl, man lika mainīt domas par autora kultūras līmeni. Manuprāt varēja izlaist asprātību par "запись дубля" un "stenogrāfes interpretāciju saliekot atstarpes un komatus patvaļīgi". Smieklīgi, protams, bet nevietā.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Bērniem patika. Man arī.
Kaut kur man tā ideja asociējās ar savulaik lasīto Elzas Jungas grāmatu "Modra un Mudītes piedzīvojumi". Arī nakts, runājošas rotaļlietas, tāls riskants ceļojums ... protams, ar laimīgām beigām. Tikai "Ziemassvētku Cūks" tāda modernāka versija un ceļojums ir iedomu Pasaulē.
Nodaļas īsas - tieši piemērotas vakara lasīšanai. Sižets neparedzams un interesants. Personāži - pārdomāti. Ko tur vairāk piebilst? Ā, katras daļas sākumā ir bildīte. Melnbalta, bet kvalitatīva ilustrācija.
Ja nezināt, ko lasīt savam bērnam vakaros - iesaku šo.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Vienmēr ir prātīgi palasīt atklātu citu cilvēku pieredzi. Šoreiz, varbūt, pārāk atklātu, tomēr vērtīgu pieredzi.
Bija jau interesanti, bet uz beigām mazliet likās samākslots un uzspēlēts tas optimisms, kas mazliet liek aizdomāties kādā stāvoklī autors sarakstījis atsevišķus šīs grāmatas fragmentus.
Citādi, neapšaubāmi, šāda autora dzīves stāsta atklāšana ir uzdrīkstēšanās, kas viņu atklāj kā avantūristisku, patstāvīgi domājošu personu, kuras ceļš līdz savam pašreizējam statusam nav bijis rožu lapiņām kaisīts. Tomēr kaut kur arī viņš taisnojās un atzina savu stulbumu (vai iedomību), piemēram, ierodoties uz filmēšanu pilnībā iejuties personāžā, bet neizlasījis nevienu scenārija rindiņu dziļā pārliecībā, ka notēlos lomu. Pāris minūtes pirms filmēšanas sākuma viņš tomēr atvēra scenāriju, kurā viss viņa teksts bija ... spāņu valodā. :D
Vēl es nosmējos par austrāliešu "jociņu". Galīgi jaunības gados viņš tā kā aizbrauca padzīvot Austrālijā, bet vietējā Rotary kluba asprāši vinu izmitināja ... pa īstam plānprātīgu cilvēku ģimenē kaut kur galīgā nekurienē. Viņš izturēja pus gadu, pēc tam visi labi pasmējās :D.
Lasot vairākas atziņas likās atcerēšanās vērtas, kuras gan jau kaut kur zemapziņā ir saglabājušās, jo pie labākās gribēšanas tās vairs neatceros. Varbūt kādreiz grāmata būs jāpāršķirsta. Galvenā tomēr ir tā, kuru jau esmu apguvis pats - saskatīt veiksmi neveiksmē un sev nelabvēlīgus apstākļus pavērst sev labvēlīgos. Bieži to var izdarīt pamainot savu skatu punktu uz problēmu.
Noslēgumā mans ieteikums būtu viņam vairāk filmēties piedzīvojumu filmās, jo pats ir piedzīvojumu mednieks un cenšas salāgot savu personību ar lomām, kurās izvēlas filmēties. :)
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ja pieņem mazliet idiotisko autora abstrakciju, ka ar dažiem vārdiem var pārņemt pilnu kontroli pār cilvēka smadzenēm, tad šo var lasīt ar aizrautību. Galu galā "Prometejs" izdod fantastikas žanra grāmatas.
Man nebija jāžēlojas par garlaicību. Zināma intriga tika saglabāta līdz grāmatas beigām. Citādi viss kā parasti - labie, ļaunie un grautiņš. Nekā pārsteidzoša. Mmmm, tas tāds Tik-tok klipiņš, tikai papīra formātā - īsti jēgas nav, bet līdz galam gribējās izlasīt. Smadzeņu atslēgšanai derēja gana labi.
Es tikai nesapratu vienu - kāpēc labie labajam pašā grāmatas sākumā iedūra acī adatu?
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ekspedīcija uz Antarktīdu pašā tās sākumā ar visu kuģi iesala ledū. Kuģis nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki 14 mēnešus izdzīvoja uz peldošiem ledus gabaliem ēdot roņus un dedzinot to taukus, bet pēc tam ar laivām atklātā okeānā dienām brauca, līdz sasniedza salu, kuras vienīgā priekšrocība bija tā, ka tā nav ledus gabals, kurš var salūzt. Kopš viņi pēdējo reizi bija stāvējuši uz drošas zemes bija pagājušas 497 dienas. Stāsts par neticamu cilvēku izturību neticami ilgā laikā un ārkārtīgi skarbos apstākļos. Vienam amputēja kāju pirkstus, vēl kādi dabūja apsaldējumus, bet izglābās visi.
Lasot biju pat vairāk pārsteigts par atsevišķām iespaidīgām epizodēm nekā lasot "Ceļojums ar "Kon-Tiki"". Piemēram, gigantiski 30 metrus augsti viļņi ar ledainu ūdeni, kas uzgāžas virsū laivai Dreika šaurumā, kamēr viņi 15 dienas centās aizkļūt līdz 720 jūras jūdzes (1333km) tālajai Dienviddžordžijas salai pēc palīdzības un tomēr viņi izdzīvoja. Sasalstošs ūdens, kas vairākas diennaktis pēc kārtas tā slogoja laivu, ka viņi gandrīz nogrima utt.
Nav īpaši jēgas neko pārrakstīt. Tas ir jāizlasa pašam! Labāk par jebkuru mūsdienu izdomājumu.
Neticami. Vienkārši neticami skarbs piedzīvojums... Skarbākais par ko vispār esmu lasījis.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Uz grāmatas vāka stāv rakstīts - "Romāns 'Jaunā līgava' atgādina sapni", bet aizmirsts piebilst, ka diezgan sliktu sapni - murdziņu.
Pirmā Bariko grāmata, kuru lasīju un, man liekas, ka viņš ir āksts, kurš savā augstprātībā ir sapinies meistarībā.
Pirmkārt tiešā runa nav atdalīta ar domuzīmi vai pēdiņām ne tās sākumā, ne beigās kā to dara normālās grāmatās. Viss ir viens blāķis.
Otrkārt viņš pirmajā personā raksta te no viena personāža perspektīvas, te no cita... te no savas, kā rakstnieka. Pie tam cenšas to visu sapludināt kopā. Viņš raksta par to kā raksta šo grāmatu... Kuru tas interesē?
Treškārt teikumi, kuri stiepjas lappuses garumā ir izlēciens, kurš drīzāk tulkojams, kā neprasme noformulēt domu vai sliktākajā gadījumā - kā verbāla nesaturēšana.
Sižets? Nu... tā... pašvaks ar neķītrām epizodēm. Būtībā līgava pārgulēja ar visu līgavaiņa ģimeni, ieskaitot sievietes un aizgāja strādāt bordelī, kurā pēc kāda laika uzradās ilgi gaidītais līgavainis.
Veltīgi zaudēts laiks un pilnīga neizpratne par jebkādām cildinošām atsauksmēm par šo podiņu ar nesaturēšanas rezultātu. Galu galā ir daudz sakarīgākas gan prozas gan izglītojošās grāmatas.
Kāds grib nopirkt no manis šo makalatūru?
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Turpinājums grāmatām "Pāri citroniem" un "Papagailis piparu kokā".
Šī bija, iespējams, visinteresantākā no visām 3-jām. Diezgan bagātīga angļu valoda un, lai noķertu visu to izmantotās valodas bagātību nācās lasīt ar vārdnīcu blakus.
Stāstiņi par dzīvi turpinājās līdzīgi kā abās iepriekšējās grāmatās, bet šoreiz lasāmais materiāls likās īpaši gaišs. Varbūt dēļ lasīšnas oriģinālajā valodā. Nav nekā kritiska ko piebilst. Patika viss!
Autors gremdējās arī atmiņās par savu braucienu uz Maroku un šo to pastāstīja arī par olīvām. Katrā gadījumā man radās pārliecība, ka Kriss Stjuarts jebkuru notikumu pratīs pasniegt saistošā veidā. Rets talants.
Tagad man nav vairs nekādu šaubu par laika tērēšanu divām viņa atlikušajām grāmatām, kuras jau gaida plauktā savu kārtu.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Drūmākās noskaņas romāns, ko līdz šim esmu lasījis.
"... ieguvis daudzas literārās balvas." Nu, manu literāro balvu šis romāns neieguva. Galvenokārt tāpēc, ka tas izrādījās izteikts "sieviešu romāns", kurā uzmanības centrā ir cilvēku savstarpējās attiecības un arī tik tipiskas haotiski-neizlēmīgās galvenās varones domas. Nu apmēram tā: es taču jūtos tā un šitā, bet vajadzētu darīt to un šito, bet beigās pasaka kaut ko trešo un/vai izdara ceturto :D Haoss galvā nebija pandēmijas radīts apjukums, bet gan personības iezīme.
Par maz darbības, par maz slimības aprakstu (varēja jau izdomāt kaut ko briesmīgāku >:) ), tomēr, kā jau minēju - pirmajā plānā attiecības, bet pandēmija - otrajā.
Uzrakstīta un izdota gan dažus gadus pirms COVID. Ja COVID-s būtu letālāks (kā MERS ar saviem 35% letalitātes), gan jau ka būtu lielas, lielas ziepes, bet tik un tā nebūtu kā romānā, kur ir 100% letalitāte tiem, kas saslimst. Un tad visi klaigātu, cik pravietisks ir šis romāns.
Man nepatīk grāmatas par savstarpējām attiecībām, jo tas ir bezgalīgi subjektīvs temats un tāpēc - cik cilvēku, tik viedokļu un arī vienam cilvēkam dzīves garumā ir n-tās attiecības kurās ir daudz dažādības. Es gribu teikt, ka savā ziņā šie "savstarpējo attiecību" romāni līdzinās, piemēram, pļavas augu aprakstam zāles stiebriņu līmenī.
Parasti no katra romāna kaut kas vērtīgs paliek pāri. It kā no šī arī ... un tomēr, ja galvenais fokuss ir uz attiecībām, kāds īsti var būt sausais atlikums no tāda?
Man ne pārāk patika, ka gandrīz viss romāns bija par braukšanu mašīnās ar daudzām vietām, kas atkārtojās. Vēl man nepatika tas cik ļoti "sita cauri" tieši krievu valoda un tās teikumu uzbūve ar visu krievisko mentalitāti, lai arī tulkotājs bija cīnījies varonīgi. Lasot tulkojumus no citām valodām nejūt autora mentalitāti, bet autora apzināti veidoto kolorītu. Šis gan esot debijas romāns, kas šo-to izskaidro.
Bija arī tādas pamanāmas kļūdiņas, ka pārvietojās viņi ar 4-ām pilnām mašīnām no kurām vienu nācās beigās atstāt un mantas mierīgi sakraut atlikušajās 3-jās... pilnajās, pilnajās mašīnās. Nu nebūtu tur vietas. Vēl bija uzbrukums ārstam, kurš bija pūļa vidū - tādā, kurā noteikti bija arī inficētie, bet nu nez' kā šim nepielipa tā infekcija. Droši vien, ka kļūdas bija vēl, bet būšu palaidis garām.
Neesmu pārliecināts, vai lasīšu turpinājumu.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ja es pareizi saprotu, tad dēļ šīs grāmatas autoram piesprieda otru nāvessodu. Nav tikai skaidrs, kāpēc nav izpildīts, jo taču ar Ļitviņenko izdevās.
Autors tādos kā atmiņas uzplaiksnījumos atceras savu kāpienu pa militārās karjeras kāpnēm, līdz nokļūst Galvenajā Izlūkošanas Pārvaldē, bet pēc tam tiek nosūtīts strādāt par spiegu uz Austriju.
Tā jau interesantas visādas detaļas, vervēšanas procesa apraksts, slēptuvju izvēle, treniņu metodikas utt. Kārtējā medusmaize visiem pārējiem Pasaules specdienestiem.
Vienīgais, kas likās nevērtīgs - visi tie amatu uzskaitījumi, rotu, bataljonu u.c. veidojumu numuri. Būtu vismaz beigās salicis armijas pakāpju sarakstu, lai var saprast, kurš pulkvedis, kuram apakšā un kurš leitnats kuram virsū.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Acīm redzot antropoloģija ir interesantāka par filozofiju. "Sapiensi" viennozīmīgi bija daudz interesantāka lasāmviela. Pats sev par pārsteigumu konstatēju, šajā blogā neesmu par to ielicis ierakstu, neskatoties uz to, ka tā ir viena no interesantākajām grāmatām, ko savā dzīvē esmu lasījis. Acīm redzot vēl ilgi pēc izlasīšanas domāju par "Sapiensiem".
"Homo Deus"-ā autors brīžiem pārāk aizrāvās ar tādām teorijām, kas man likās mazticamas. Beigās jau sāka kaitināt mākslīgā intelekta kā visu varoša cilvēka smadzeņu aizvietotāja pieminēšana katrā nodaļā. Neesmu pārliecināts, ka kamēr cilvēki nav noskaidrojuši, kas ir apziņa viņiem izdosies radīt kaut ko mākslīgu ar savu apziņu. Ja nu vienīgi nejauši.
Citādi var teikt, ka vēstures bija pa maz. Taču bija arī interesantas daļas.
Lai arī grāmata ir sadalīta nodaļās un apakšnodaļās, tomēr filozofiskie un garie prātuļojumi saplūda vienā masā. "Homo deus" pretstatā "Sapiensiem", kas sakārtoja domas un zināšanas - tieši otrādi šoreiz radīja putru. Kaut kas jau aizķērās, bet kopumā galvā palika švakāks nospiedums. Nez', varbūt jāizlasa vēlreiz un ne vēlos vakaros. Un vispār - vakaros lasot īsti neaizķērās nekas, tāpēc otro - neinteresantāko pusi lasīju no rītiem.
Viena lieta gan abām grāmatām bija kopīga - pirmā trešdaļa bija būtiski interesantāka par visu pārējo.
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Pēdējā laika "nav vērts lasīt" kokteilī gadījās kaut kas lasāms. Neteikšu, ka super izcila lasāmviela, bet bija pietiekami interesanta.
Tagad nedaudz dubļi. Sākums likās ļoti saraustīts - tā, ka grūti bija uztvert uz kuru pusi stāsts virzās, jo notikumi tika pasniegti haotiski. Runa tiešām bija par Hariju Augustu, kurš pēc katras nāves atdzimst tajā pašā laikā un vietā un arī tajos pašos apstākļos. Problēma bija tajā, ka lēkāšana pa tām dzīvēm bija diezgan haotiska - te stāsts no vienas, te drupačas no otras, te kaut kāds iespraudums no trešās...
Notīrot dubļus, interesanti palika brīdī, kad stāsts pārgāja psiholoģiskā spriedzes romānā. Tad arī haoss pazuda un stāsts kļuva baudāms. Es arī neatradu būtiskas loģiskas pretrunas. Vienīgi es neticu, ka laiku var pagriezt atpakaļ jebkādā veidā (arī ar Einšteina formulām), jo tas nozīmētu pilnīgi visas daļiņas visumā dabūt atpakaļ precīzi tajā pašā stāvoklī kādā tās bija. Nereāli.
Interesanti, ka autore, būdama sieviete, būvējusi visu stāstu no vīrieša perspektīvas pirmajā personā, attiecīgi vairākās vietās "iebraucot auzās" uzskatot, ka zin vīrieša domu gājienu :) Tās vietas :) :) :D bija smieklīgas :D :D :D.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Garlaicīga, neintersanta, bez pārsteigumiem. Viena no tām, kur gaidi "nu - kad tad būs!?" ... un tā arī nesagaidi. Gaidīju kaut ko izdomas bagātāku un interesantāku.
Man jau tā nepatīk grāmatas ar paralēlām sižeta līnijām. Šajā tādas bija 3: tagadne, nosacītas mūsdienas un nākotne.
Īsumā par sižeta līnijām.
Sākās ar nākotni. Autore, laikam, domāja, ka audzē spriedzi, bet nekāda spriedze nekāpa. Būtībā distopija, kurā strādnieku pāris aiziet piknikā, kur viņu bērnu sadzeļ bite. Pārējais sižets bija mēģinājumi tikt pie sadzeltā bērna, kurš vēlāk izrādījās beigts.
Pagātnes sižets: vecis guļ gultā sava tizluma pēc, līdz izdomā izgudrot bišu stropu, ko kāds jau izgudrojis. Divreiz.
Tagadnes sižets: tēvs, kurš uzvedas mazliet dīvaini un par varītēm grib, lai dēls turpina viņa bišu biznesu. Bites viņu pamet, dēla atgriežas.
Tā kā autore ir vāciete, tad viņai tomēr paspruka pāris mazliet perversas ainiņas ar maziem bērniem, kas no sižeta viedokļa bija pilnīgi liekas. Bet nu tie ir vācieši...
Vai ir vērts lasīt: JĀ!
Ar nepacietību gaidīju šo grāmatu tāpēc, ka iepriekšējā tīri labi patika. Un, kā tad ir - vilšanās vai sajūsma?! Diemžēl, ne viens, ne otrs.
Stils, protams, ka ir ieturēts un man tādu bija interesanti lasīt. Varbūt, ka tieši tas neļāva izdalīties atsevišķām epizodēm kā piedzīvojumiem. Man pietrūka asuma vai dinamikas (zinu, zinu: apēd žiletes, vai brauc pats). Tomēr "Centrālamerika pāris mēnešos" atstāja "pēcgaršu" vairāk kā ceļvedis ar mēreniem piedzīvojumiem, bez izteiktiem kāpumiem vai kritumiem. Ja no iepriekšējās palika atmiņā epizode autobusā pie Iguasu ūdenskrituma ar "A, nu, ka ... ārā! Visi!..." vai epizode ar grieķi un karsto ūdeni, tad pēc šīs grāmatas īsti neviena tāda spilgta epizode nepalika atmiņā. Varbūt, ka kaut kur pat būtu vajadzējis kaut ko piedzejot, jo man kā lasītājam būtu vienalga, tikai saistošāka lasīšana.
Man patika ievērojami lielākais bilžu skaits salīdzinot ar iepriešējo grāmatu. Vēl man patika izvilkumi no vēstures "Žiga mērcē" - tos bija saistoši lasīt.
Ir jau nopirktas abas nākamās grāmatas un pirkšu vēl, ja Žigis tādas izdos, jo tomēr tās ļoti labi der kā izklaidējoša literatūra ikdienas rutīnā.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Sākumā šīs grāmatas struktūra likās nenormāli sarežģīta. Ir divas paralēlas stāsta daļas: no "šodienas" uz priekšu un ... no "šodienas" uz atpakaļu. Tad, lūk, saprast to daļu, kas notiek uz atpakaļu bija baigais galvas mežģis, līdz es sapratu, ka katra atpakaļ ejošā stāsta nodaļa nebija tiešā veidā saistīta ar iepriekšējo - vien atmiņas uzplaiksnījumi un epizodes. Vislabāk par to izlasīt Wikipēdijā.
Man jau sāk izskatīties, ka autors vairāk ir specializējies un sociālām problēmām savā fantastikas sērijā, un tehniskās lietiņas ir spēcīgā mazākumā. Tomēr es ceru, ka tā ir īslaicīga parādība, jo šīs grāmatas manuskripts hronoloģiski esot pirmais autora darbs.
Galu galā man izskatās, ka autors ir sapinies meistarībā mēģinādams uzrakstīt kaut ko nu tādu, nu tādu, ka ... pats nezin kādu. Tieši tāpat kā Jū Nesbē "Sarkankrūtītī". Man jau tā nepatīk grāmatas ar divām paralēlām sižetu līnijām, bet šī bija īpaši grūti uztverama. Es ceru, ka tādas vairs nesekos šajā sērijā.
Tagad fakjū (FAQ):
J: Vai bija interesanti? A: Vietām.
J: Vai bija aizrajuoši? A: Drīzāk nē nekā jā.
J: Vai bija smieklīgi? A: Man liekas, ka pāris vietās, bet kopumā - nemaz; drīzāk pat nomācoši.
J: Vai es lasīšu nākamās sērijas grāmatas? A: Jā.
J: Vai man nav kur laiku likt? A: Ir - es to investēju angļu valodas uzlabošanā un aiztaupu citiem, kas lasa grāmatas, lai viņi neuzrautos uz tām, kurām nav vērts tērēt laiku.
J: Vai tad tiešām Tev nav nekā labāka ko lasīt? A: Ir. Tikai es nezinu, kura no grāmatām grāmatu plauktā būs tā nākamā labā (iespējams gandrīz jebkura, kuru paņemšu rokās :D).
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Ja zinātu, cik tie stāstiņi ir tādi, faktiski, pašķidri, tad nebūtu lasījis. Bet vispār jau bērni labi iemiga pie šīs grāmatiņas un prasīja vēl. Pieņemu, ka viņiem tā patika tāpēc, ka darbojošās personas bija dzīvnieki, bet viss pārējais droši vien likās par sarežģītu - tāpēc jau ātri iemiga.
Fabuliņas bija tādas pavieglas un ne pārāk paliekošas atmiņā. Taču viena gan bija smieklīga - "Vistiņas Jarmilas konsultācijas". Tā nu bija riktīgi laba! Stāsts par gravitāciju un āpseni, kurai ir vīrs alkoholiķis, kuru šī ratos no kalna nolaida uz upi :D Taču, ja es ieteiktu dēļ šīs vienas fabulas pirkt grāmatu, tas būtu tāpat kā ieteikt lasīt "Edgara Po "Nodevīgo sirdi" tikai dēļ lieliskā "Zelta vaboles" stāsta.
Cik plāna un paviegla grāmatiņa - tik arī īss tās apskats.
Vai ir vērts lasīt: NĒ!
Pirmā Stīvena Kinga grāmata, ko lasīju. Tādā ziņā šī iepazīšanās nebija veiksmīga.
Būtu zinājis, būtu lasījis pirmās 30 lappuses, un tad pāršķīris uzreiz uz 500. lappusi vai pat tālāk no kopā 800 lappusēm. Jā, jā - bija ārkārtīgi kaitonoši nebeidzami neko neizsakoši zīmolu nosaukumi tāpat kā "Maestrā", it kā es no tiem pazītu kaut 1%. Domāju, ka pat amerikānis lasot nezinātu lielāko daļu no tiem. Ir aprakstītas arī kaut kādas tā laikmeta iezīmes, bet manā prātā "atmosfēra" neuzbūrās. Laikam švaka fantāzija. Tomēr galvenais, ka nekas īsti nenotika. Tās pāris attaisnotās slepkavības bija mākslīgi radīti notikumi, kuriem nebija nekādas saistības ar Kenediju, bet tieši viņš ir uz vāka un anotācijā. Likās, ka grāmata būs par Kenedija atentāta novēršanu un fantāzija par tāda pavērsiena sekām... Bet kas tev deva... Rezultātā atentāta novēršana bija grāmatas kulminācija īsi pirms beigām, bet radītās sekas - nākotnes distopija. Galvenais varonis aapratis, ka novēršot atentātu ir visu sačakarējis - atgriezās pagātnē un visu "noresetoja" :D.
Es teiktu, ka daudz interesantāk būtu bijis mazliet izvērst "bomžu-laika ceļotāju vērotāju" tēmu, bet tai tik tikko pieskārās.
Neatceros, kad esmu lasījis TIK stieptu darbu. Daudzas reizes gribējās pēc iespējas ātrak pabeigt šo ķieģeli, kas atsvērtu 3 citu grāmatu izlasīšanu. Grāmatas optimālais lappušu skaits tomēr ir kaut kur starp 300 un 400. Ja ir šādi ķieģeļi, tad jābūt piesardzīgam, taču pēc atsauksmēm likās, ka būs labi. Nebija labi gan. Ja būtu 2x plānāka, tad vēl varbūt būtu bijis interesantāk.
