Antonijs Ferdinands Osendovskis "Cilvēku, zvēru un dievu zemē"

Vai ir vērts lasīt: JĀ!

Mana neremdināmā kāre uz piedzīvojumu grāmatām mani ir izvazājusi pa dažādiem ceļiem. Arī šoreiz jūtos izvazāts. Veikalā pašķirstījis grāmatu nospriedu - autora ceļojums no Sibīrijas Dienvidu virzienā, bildītes ... likās daudzsološi.
Tad nu bija tā. Pirmais pārsteigums bija fotogrāfiju niecīgais sakars ar autora piedzīvojumiem. Vienīgā saikne ir tas pats reģions un aptuvens laikmets. Tās nav no aprakstītā ceļojuma.
Sākumā bija interesanti lasīt tādu kā izdzīvošanas pieredzi Sibīrijā, kas aizņēma aptuveni trešdaļu grāmatas. Es nezināju, ka boļševiki pastrādāja tādas zvērības tajos laikos - ap 1920. gadu. Piemēram, autors gāja gar upi, kuras līkumos bija izskaloti simtiem čekas spīdzinātu cilvēku līķu. Čeka nospīdzināja cilvēku, iemeta līķi upē un ņēma nākamo... Lūk tā pirmā daļa arī laikam ir tas iemesls, kāpēc šī grāmata netika publicēta Krievijā.
Nav jau tā, ka līķi ir interesanti, bet tālāk kļuva neinteresantāk, jo tekstā sāk figurēt milzums vietvārdu, cilvēku vārdu, titulu, reliģisku terminu un visādu citādu svešvārdu, kurus pat nav vērts izboksterēt pareizi, jo atcerēties nav iespējams un reti kurš tekstā atkārtojās vēlreiz.
Otrajā daļā sākās "buksēšana" Mongolijā, un galīga "nosprūšana" tajā trešajā daļā. Tādas tīri cilvēcīgi interesantas informācijas bija mazāk kā visādu tā laika politisku notikumu apraksti autoram apkārt. Nepatika tas, ka autors gribēja nokļūt līdz Klusajam okeānam, bet grāmata beidzās ar kaut kādiem murgiem par "dzīvo dievu" un budistiem Mongolijā. Tāpat nepatika tas, ka faktiski visu pēdējo trešdaļu notiek muļļāšanās pāris pilsētās un nav ne piedzīvojumi, ne ceļošana, bet politiskās intrigas. Vispār jau šo - to vērtīgu uzzināju. Proti - tajos laikos dzīvot bija daudz bīstamāk kā tagad. Budisti arī ir nogalinājuši. Cilvēka dzīvībai nebija vērtības. Autors ir apbrīnojami izturīgs un attapīgs. Mūsdienu pilsētas cilvēkam nokļūstot tādos apstākļos, domāju, ka būtu 99% letāls iznākums.
Skarbi.